Ļaujiet jums aplaudēt

Paldies par šo skaisto rakstu! Tā mazliet jocīgi paliek, ka šo teju sakrālo mākslu šķērž un vērtē, bet tā nu tas ir iegājies. Zinot, ka Jūs arī esat teātra kritiķe, vēršos pie Jums, kaut arī šajā gadījumā Jūs te ne pie kā neesat vainīga, tikai varbūt Jums ir kaut kāda iespēja paziņot tālāk saviem amatabrāļiem Spēlmaņu Nakts sakarā šādu vēsti: Žūrijai ir ļoti ekskluzīvas tiesības, jo tikai ar tās gala akceptu kāds no teātra māksliniekiem vai mākslas darbiem (izrāde) kļūst par visas sezonas etalonu ar cildeno "Gada..." titulu. Tāpēc, ja kritiķi negrib degradēt šo pasākumu, nākotnē būtu jāvērš uz labu divas lietas: 1) Jāizbeidz Daugavpils teātra ignorēšana. Jā, visticamākais, arī tad, ja kritiķi tur būtu noskatījušies visu, Daugavpils teātris vienalga nebūtu saņēmis vairāk balvu, kā tas ir tagad, taču tas neattaisno šo attieksmi. Ja žūrijai ir tiesības kādu iecelt par "Gada...", tad tikai tad, ja tā tiešām 100 % zina, kas tajā gadā ir bijis. Ja ierēķinām cilvēcisko faktoru, var būt kaut kāda tolerances robeža, cik izrāžu katrs atsevišķs žūrijas loceklis var izlaist, taču nekādā gadījumā visa žūrija! Varētu vēl pieņemt, ka viens žūrijas loceklis nav redzējis 1-2 no 10 jauniestudējumiem, bet nu galīgi nav pieļaujams, ka ir redzējis tikai 1-2 no 10. Jo pēdējā gadījumā visiem citiem piešķirtais "Gada... " tituls zaudē objektivitāti. 2) Jāizbeidz traktēt gada teātra balva kā veicināšanas apbalvojums, tāpēc ka tas ir tikai un vienīgi apbalvojums par iepriekšējā sezonā fiksētiem sasniegumiem. Veicināšanai, ja žūrija tomēr kādu tā grib apsveikt, varētu atrast citu formu. Kā Jūs noprotat, es mērķēju uz nu jau bēdīgi slavenajiem Spēlmaņu Nakts žūrijas centieniem kaut kā manipulēt ar apbalvojumiem, uz ko arī šogad publika ir vērsusi ne mazums uzmanības. Tas ir atkārtojies visai bieži un komentāros skatītāji smalki atceras visas iepriekšējo gadu kļūmes, piemēram, balvas piešķiršanu Regnāra Vaivara iestudētajai "Kam no Vulfa kundzes bail" un "Garās dzīves" atstāšanu bez balvas (toreiz baumoja, ka tā bija tāda kā veicināšanas balva Regnāram Vaivaram par tik spilgtu atgriešanos pie nopietnas teātra režijas pēc ilgāka pārtraukuma), gadiem ilgo ikgadējo Gundara Āboliņa un Artūra Skrastiņa nominēšanu, līdz beidzot abiem diviem vienā gadā tomēr piešķīra balvu. Šogad tāds pats nesmukums sanāca ar Elitas Kļaviņas apbalvošanu, apejot Indru Briķi. Nenoliedzami pašas Elitas Kļaviņas daiļrades un talanta mērogos Alīdes loma ir milzu sasniegums un, ja vien izcilās aktrises Indras Briķes mūzai nebūtu labpaticis pēc vairāku gadu snaušanas tieši šogad pamosties ar tādu vērienu Vecāsmātes lomā "Apglabājiet mani zem grīdas", neviens neko arī neteiktu. Turklāt tie jau nav tikai ierindas skatītāji un komentētāji, kuri par šo iznākumu brīnās. Arī portālā kroders lv ir lasāma gada kritiķu aptauja, kurā aptaujāti 26 kritiķi, kuri ar nomācošu balsu pārsvaru (šajā gadījumā gan bez kāda Spēlmaņu Nakts konteksta) par savu spilgtāko sezonas aktrisi nosauca tieši Indru Briķi, kamēr Elita Kļaviņa tur bija pieminēta vien pāris reizes. Tā nu ir pilnīgi skaidrs, ka arī šogad šī balva nav iedota tiešām labākajam aktierdarbam, bet gan uzskatāma drīzāk par tādu kā veicināšanas balvu. Šāda sajūta ne brīdi nepiemeklēja, skatoties, kā tiek apbalvots, piemēram, Vilis Daudziņš vai Ģirts Krūmiņš. Pēdējā sakarā bija skaidrs, ka žūrija izvēlēsies vai nu G. Āboliņu vai Ģ. Krūmiņu, kur sava paveiktā darba spilgtuma ziņā abi bija vienlīdz spilgti. Vilšanās un netaisnības sajūtas nav un nebūtu ne vienā, ne otrā gadījumā. Vilšanās sajūta ir tad, kad kaut kas lielāks ir upurēts, lai tā vietā titulētu kaut ko mazāku. Lūk, ja Spēlmaņu Nakts vērtētāji un žūrijas nevēlas degradēt šo pasākumu, vismaz šīs divas lietas jāvērš uz labu - Daugavpils teātra pilnvērtīga inkorporēšana citu Latvijas teātru saimē (t.sk. būtu vēlams tomēr rakstīt arī kritikas un tās publicēt gan šeit, gan kroders lv, jo tīri fiziski Liepāja nav tuvāk Rīgai par Daugavpili, bet par Daugavpili mēs gan pamatā saņemam vien preses relīzes par to, ko viņi gatavojas iestudēt, bet nevienu atsauksmi, kas no tā ir sanācis, atskaitot bija 1 kritika par "Dāmu paradīzi" un laikam vēl vienu izrādi) un Spēlmaņu Nakts balvas pasniegšana tiešām par sezonas spilgtāko māksliniecisko sasniegumu bez kādiem aizmuguriskiem papildus apsvērumiem.

Es kopš bērnu dienām teātrī ieeju ar Baznīcas sajūtu un neko netaisos mainīt - lai džinsenes, Maximas maisiņi un neskūti vaigi paliek ikdienai un lielajai pasaulei.

Skaists stāsts! Paldies, Undīne!

Labs raksts! Sveiciens visiem teatrāļiem svētkos!

Jā ļoti vēlos un bieži vien tas arī notiek- lai atveras dvēseles. Mākslai un labam dievkalpojumam ir daudz kopīga.Aktieris mazliet pretendē būt Dievs un arī priesteris, un patiesībā viņš ļoti tuvu Visaugstākajam un labam aroda meistaram ( priesterim). Turklāt materiāls, no kā viņš rada, ir viņš pats.Tas ir UPURIS,kura dēļ ir vērts piecelties kājās un aplaudēt!