Īsā laika posmā Kultūras Dienas portālā sašutumu par absurdo situāciju saistībā ar VKKF, Latvijas valsts mežu naudu, mūža stipendijām, grāmatu iepirkumiem bibliotēkām, ierēdņu un valdības sirdsapziņu un citiem, maigi izsakoties, sāpīgiem jautājumiem paudušas vairākas mūsdienu latviešu literatūras personības, arī rakstu komentāros vairs neslēpjoties aiz segvārdiem.
Būsim godīgi, uzbrukums latviešu kultūrai un valodai ir patiesi draudīgs. Šķiet, valstiskuma galvenajam uzraugam valdībai šobrīd nav pat ne vismazākā priekšstata par to, kas ļāva izveidoties un kas saturēja kopā pirmo Latvijas Republiku 1918. gadā. Bekons un sviests, draugi, nāca krietni vēlāk, kad savu darbu bija paveicis kopīgā valodā un kultūrā sakņots patriotisms.
Starpkaru periodos par saprātīgām būtu saucamas tādas valdības, kas šo kritiskos brīžos spontāni dominējošo un valstiskuma iedīgli apaugļojošo patriotismu spēj nodrošināt ar miera laika paņēmieniem, proti, dažādi stimulējot kultūras dzīves stabilitāti. Mēs redzam, ar kādu centību savu identitāti pūlas nosargāt mūsdienu Francija vai Vācija, kādas ir viņu rūpes par valodu. Jo tieši caur valodu, kas ir visu saziņas līdzekļu pamatā, - un tātad literatūru - notiek neapzināta patriotisma injicēšana indivīda dvēselē. Notiek valsts «noturēšana». Protams, ja notiek.
Gribas mazliet iebilst kultūras ministrei, kura vairākās sarunās un intervijās bargi pieprasa pierādīt dažādu kultūras nozaru pragmatisko vērtību, jo citādi, redz, ministri neko nesapratīšot, citādi valdībā neko nevarot panākt. Atvainojiet, tad mainām ministrus! Kā gan ekonomikas, labklājības vai izglītības ministrs var nesaprast, par ko šobrīd runā rakstnieki? Tieši tas pats attiecas uz KM ierēdņiem, kuru galvenais arguments dažādās tikšanās reizēs ir - «tas neies cauri», «nav tāda likuma» vai gluži pretēji «to likums neatļauj»... Piedodiet, likumus pieņem cilvēki. Cilvēku labā. Vai es kaut ko putroju? Mākslā ir ļoti daudz vērtību, kurām nav cenas. Un tikai šīs vērtības izkļūst cauri laika sietam.
Šodien KM ierēdnim būtu jāņem karogs rokās un jāsaka: «Mēs to panāksim! Nepieļausim ilgāk ņirgāties par savu tautu un kultūru!» Ļoti ceru, ka rakstnieki un ar viņiem cieši saistīto nozaru pārstāvji neapstāsies savā krietni pazemojošā cīniņā par sava darba valstiski cienīgu novērtējumu, ka Latvijas valsts meži sapratīs, no kurienes rodas grāmatām papīrs, un latviešu rakstniekam vairs nebūs jāsarkst kaut vai tepat kaimiņu igauņu priekšā. Lai gan jau tagad runā, ka Latvijas salīdzināšana ar Igauniju ir tāda kā kaķēna bakstīšana ar purnu viņa čurās.