Un mēs veļamies uz priekšu – sak, noturējāmies taču, ko nu daudz iespringt. Tomēr – vai ir izdarīti secinājumi, pārskatīti un skaidri noteikti mērķi un sākts ceļš uz labāku situāciju? Vai valsts līmenī ir veikta analīze, kāpēc pie mums ir tik daudz pilsoņu, kas neizprot un nepieņem šejienes pamatvērtības? Un, ja tas ir skaidrs, vai ir rīcības plāns, kā piedāvāt šiem cilvēkiem alternatīvu redzējumu un kā palīdzēt viņiem nebūt tikai tendenciozas un Latvijai naidīgas informācijas varā? Ja pirms februāra referenduma daudzi latviešu politiķi neprata saprotami un pārliecinoši skaidrot mūsu vēsturi, vērtības un attiecīgās cēloņsakarības, vai tagad ir gūta mācība un sagatavoti spēcīgi argumenti, ko pretstatīt Maskavas apmaksātajai propagandai un _Saskaņas centra _demagoģijai? Nemaz nerunājot par, iespējams, galveno jautājumu – vai tās vērtības, ko tauta, paldies Dievam, aizstāvēja šā gada februārī, ir mūsu vērtības un pārliecība arī ikdienas darbos, izvēlēs un lēmumos, nevis deklaratīvās frāzēs?Viens no Latvijas "sarkanajiem" punktiem, kā to bez liela pārsteiguma apliecināja referendums, ir Latgale. Pēc referenduma politiķi iznesīgi tērzēja, ka ir nepieciešama steidzama rīcība Latgales jautājumā. Bet – kas ir mainījies un kas ir darīts, lai mainītos? Latvijas Televīzijai es ieteiktu nerīkot absurdus Lembergšovus, bet, piemēram, vismaz vienu Sastrēgumstundu atvēlēt šim Latgales jautājumam un vēl kādu – tikai un vienīgi Saskaņas Centram, kurā profesionāli žurnālisti varētu pamēģināt jaunu taktiku: nevis uzklausīt SC nebeidzamās prasības attiecībā uz nabaga apspiesto cittautiešu iepriecināšanu, bet uzstājīgi un neatlaidīgi jautāt, lai SC skaidro, ko tas kā cittautiešu interešu un vajadzību galvenais pārstāvis ir izdarījis sabiedrības saliedēšanā, izpratnes veicināšanā par Latvijas vēsturi un latviskajām vērtībām, nelojalitātes mazināšanā, Latviju apmelojošas un patiesību izkropļojošas informācijas (neapgāžamu piemēru varētu atrast veselu lērumu) atspēkošanā utt. Ko SC ir darījis, lai motivētu šeit dzīvojošos cittautiešus iemācīties latviešu valodu un nenostāties naidīgā pozīcijā pašiem pret savu valsti, jo, pakļaudamies "Maskavas rokas" ietekmei, viņi etniskajai dzimtenei tuvāki nekļūst, toties tālāki un atsvešinātāki no Latvijas – gan.
Referendums kā provokācija vēlreiz parādīja, ka šajās manipulācijās cittautieši ir vienīgie zaudētāji, palikdami vērtību un piederības nenoteiktībā un apjukumā. SC tas, protams, ērti noder manipulācijās, nostādot sevi un savus "aizbilstamos" aizvainotu un niķīgu prasītāju pozīcijā. Bet kur ir Latvijai lojālo krievu un citu cittautiešu balsis (ar ļoti retiem izņēmumiem), kas spētu saviem tautiešiem parādīt, ka viņu "draugs" SC patiesībā turpina viņus vilkt purvā.
Nav gadījies manīt nevienu nopietnu pētījumu par situāciju Latgalē un par to, kas un kā spētu tās cilvēkus, no kuriem daudzi nezina latviešu valodā, vērst Latvijas virzienā. Lūk, Daugavpilī tiek slēgta viena no nedaudzajām latviešu izdevniecības grāmatnīcām. Tas ir tikai mazs punkts latviskā informācijas satura un latviskās kultūras pieejamībā. Svešais tuvs nekļūs. Lojalitāte ir piederība un kopīgas vērtības. Kultūra šajā ziņā ir lielisks resurss. Ja valsts vēlas mazināt plaisu, ir jāatvēl ievērojami resursi, lai latviskajai kultūrai, latgaliskajai kultūrai Latgalē būtu vieta un telpa. Un darīšanai noteikti jābūt nevis "no malas", bet iesaistot vietējos Latgales cilvēkus.
Kā tiek risināts sabiedrības saliedēšanas jautājums? Kaut vai nebeidzamies strīds par t.s. Uzvaras pieminekļa vietu un atbilstību Rīgas kultūrtelpā. Esmu dzirdējis dažādus viedokļus, katrā no tiem ir sava taisnība. Svarīgs ir samērīguma princips: vai argumenti par labu šī pieminekļa, kas iemieso, maigi sakot, neviennozīmīgu vēstījumu, saglabāšanai ir samērīgi ar to kapitālu, ko šis piemineklis nodrošina visiem tiem, kas vēlas turpināt konfrontāciju, šķelšanu un melu vairošanu. Vai vērtība, ko iegūstam, saglabājot pieminekli, ir samērojama ar varbūtību, ka šādi nodrošinām viegli novēršamu iespēju staipīt un locīt vēstures patiesības, par kurām maksāta pārāk sāpīga cena, lai būtu normāli, ka brīvā Latvijā, tieši tāpat kā okupācijas gados, turpinās publiska "uzvarētāju" glorificēšana. Kad dzirdu stāstus par to, kā no krievu skolām maijā masveidā tiek organizēti pirmo klašu skolēnu braucieni uz t.s. Uzvaras pieminekli, nespēju saprast, kāpēc mēs to pieļaujam. Jaunā krievu paaudze, kas šobrīd Latvijā var izaugt ar kroplu izpratni par būtiskiem jautājumiem, vairs nebūs okupācijas varas, bet mūsu atbildība.
Raidījumā par Andreju Eglīti izskanēja rakstnieka sāpe par mūsu nebeidzamo baidīšanos. Referendums daudz lielākā mērā ir mūsu atbildība, nekā mēs to vēlamies atzīt, lai gan, iespējams, pavisam citā aspektā. Daudzas neapšaubāmas patiesības palikušas miglainas, jo trūkst pārliecības, prasmes un drosmes par tām runāt. Tāpēc bieži skaļāk izskan to balsis, kas bez jebkāda tramīguma turpina nekaunīgi melot. Lai atceramies sašutuma vētru par Tallinas Aļošas pārvietošanu. Igauņus tas nenobiedēja, un nedomāju, ka Tallinas kultūrvide vai Igaunijas sabiedrība tādēļ būtu nonākusi zaudētājos. Bet mēs baidāmies, tāpēc mūs ir tik viegli apsūdzēt un izvirzīt nebeidzamas prasības. Mēs pat paši atrodam dažādus argumentus, kas skan ticami un smuki. Piemēram, ka pieminekļa nojaukšana būtu mūsu vājuma izpausme. Lai gan nav skaidrs, kādā veidā piemineklis, tā vēstījums un pie tā joprojām nemainīgā saturā notiekošais mūs visus ir darījis stiprākus un vienotākus. Protams, pieminekļa nojaukšana nav lielais visu sašķeltības problēmu risinājums, tāpat kā nav iespējams, ka SC attieksies no maizes, kas to baro. Bet maziem soļiem tomēr vajadzētu iet vēlamajā virzienā, nevis kuslā bezdarbībā noraudzīties, kā aug jauna zombēta paaudze un briest jauni referendumi.