Apmeklējot lielā zirnekļa ar nosaukumu Latvijas Nacionālais mākslas muzejs interneta vietnes sadaļu Mākslas muzeju komanda, redzam, ka ierindā ir tikai sievietes. Visos muzejos un visos amatos. Gandrīz neviena vīrieša, ja neskaita saimniecības daļas vadītāju. Loģiski, ka šo amatu ieņem vecis, – es varētu uzticēties ārstei uroloģei, bet cauruļu tīrīšanai, krānu remontam un sūces novēršanai tekošā jumtā tomēr vajag vīrieša prātu un rokas.
Atverot Latvijas Laikmetīgās mākslas centra lapu, redzam garu skaistuļu parādi. Cita par citu smukāka – un neviena vīrišķa. Noteikti izēsti. Un domājat, ka Valsts kultūrkapitāla fondā ir citādi?! Darbinieku komandā tikai mātes, māsas, meitas un sievas, vienīgi vadītājs kā tāds alfa tēviņš tur izlec. Es viņu apskaužu – VKKF birojā noteikti ir kārtība virtuvē, nav veču nemazgāto šķīvju un noslēpto šņabīša pudeļu. Meitenes atnes mājās gatavotu gardumiņu, un, kas ne mazāk svarīgi, nav jārīko izmeklēšana, kurš nočurājis poda malu. Kultūras ministrijas lapā pat nesāku skatīties vārdus, visu pasaka priekšā amata nosaukumi: vadītāja, vietniece, sekretāre, ministres biroja vadītāja.
Mazākos muzejos, skaidrs kā diena, šūniņas kūrē "dāmu komitejas", savukārt caurules un krānus uzpasē žoriki. Atšķirību atradu tikai organizācijā, kas pasniedz Baltijas balvu. Mājaslapa melnā krāsā, ar zelta burtiem, gluži kā dārgam kazino, bet tur jocīgi kārtis izliktas: pie atlases komitejas priekšnieku grožiem ir Inese Galante un Vaira Vīķe-Freiberga, tālāk – tikai svarīgi vīri, savi desmit droši. Tur gan čaklās strādātājas ir izslēgtas no aprites. Bet kādam arī ikdienas darbs jādara.
Man šķiet, ka šī situācija ir normāla, un problēmu neredzu. Te ir vairāki iemesli. Pirmkārt, sievietēm nav dārgu hobiju kā vīriešiem. Visiem man zināmajiem čaļiem sanāk daudz tērēties savam vaļaspriekam. Viens nopircis motociklu, un regulāri klāt ir jāpērk dārgi ādas apģērbi. Cits paziņa nopietni makšķerē – hobijs paredz lielus izdevumus spolēm, laivai, eholotei, un neaizmirsīsim makšķerēšanas braucienus uz Ziemeļvalstu upēm. Citam tā ir gadžetu būšana – visādi droni, kameras, digitālās ietaises. Sievietēm parasti dārgi hobiji nemēdz būt, virtuves darbi pie tādiem neskaitās.
Otrkārt, lielākā daļa sieviešu nebrauc ar auto. Vai zināt, cik dārgi tas izmaksā?! Visas tās ziemas un vasaras riepas, papildu LED gaismas, apdrošināšana, tjūnēts izpūtējs ar patīkamu, tīģerīgu murrāšanu. Reizēm muzejnieces brauc ar auto, bet, domājams, tie pārsvarā ir vīru uzturētie vāģi. Un ir trešais aspekts. Kad ejam uz restorānu, kurš ģimenē sakož zobus un maksā rēķinu? Protams, vecis! Un kurš maksā par akvaparku, kino, saldējumu, popkornu un taksometru mājup? Ņemot vērā šos apstākļus, ir redzams, ka situācija ir normāla. Dāmas rūpējas par kultūru, veči strādā un svētkos lutina. Ir jāņem vērā vēl viens fakts – ja kultūras dāmas sāks pievērsties veču hobijiem, viņām nebūs laika art kultūras druvu.