Vai jūs jau esat pieraduši pie mazajiem 2014. gada Rīgas cilvēciņiem ar aerosoliem rokās? Es neesmu paspējusi ar viņiem sadraudzēties un vēl domāju, kāpēc. Vai tāpēc, ka turpat blakus jocīga aukla? Vai tāpēc, ka izlijusi arī krāsa? Varbūt man nepatīk pelēkas un dzeltenas krāsas salikums, jo tas atgādina melno un dzelteno, un Arhitektūras fakultātē mums Dzintars Driba kompozīcijas klasē mācīja – nav banālāka salikuma par tādu, jo kontrasts ir pārāk liels.
Nav jāseko visam, kas dzirdēts, tomēr, ejot pret dzeltenā plus melnā likumu, vienmēr atceros šo praktisko padomu. Tāpat kā mājās iemācīto vai drīzāk no apkārtējo piemēra pārmantoto, ka ar nošļukušām zeķēm ārā neiet un krunkainu žaketi nevelk.
Pie nespējas izteikties grafiskās zīmēs un vārdos negribētos pierast. Tāpat kā pie nesakarīgu vārdu un attēlu plūdiem konferencēs, izstādēs un grāmatās. Vai uzķērāties uz veco laiku bohēmas āķa, gribot uzzināt vairāk par Latvijas māksliniekiem Ugas Skulmes atmiņās? Lai arī lappušu ir daudz, neko varen daudz neuzzināsiet, taču šī ir īstā vieta, kur lasīt, kā taisīja abortus – eņģelīšus. Skulme pie sienas liek gan dāmas, gan dakterus, personu vārdi mijas ar notikumiem naskā tempā. Labo nav, tikai ļaunie un pats mākslinieks. Grāmatā nemana ne redaktoru, ne pētnieku komentārus. Visticamāk, šo izdevumu kāds drīz pievienos literatūras sarakstam mācību vai zinātniskajā darbā, un, visticamāk, nevis tāpēc, lai atspēkotu, bet teiktu – bija tā un tā. Pārdošanas rādītāji arī esot labi.
Vienu interesantu dokumentālo grāmatu izlasīju vēl pagājušajā gadā. Tā bija par žurnālu biznesa leģendu – Harper’s Bazaar un Vogue redaktori, Metropolitēna mākslas muzeja Kostīmu institūta Ņujorkā izveidotāju un vadītāju Diānu Vrīlandi. Es to lasīju gan kā mācību grāmatu, kas noderīga ikvienam redaktoram, stilistam, fotogrāfam vai personībai nemitīgā attīstībā, gan kā lielisku rakstnieka un pētnieka darbu. Leģendārā Diāna, protams, atstājusi ne vienu vien pierakstu, sīkas sekretārēm diktētas pavēles, dienasgrāmatas un balss ierakstus intervijās. Vai varam visam viņas sacītajam ticēt? Protams, nevaram, apgalvo pētniece, atspēkojot Diānas piedzimšanu Francijā un daudzus citus efektīgus, bet nepatiesus faktus. To ir iespējams izdarīt, grāmatā ieliekot gan piedošanu, gan mīlestību, jo vai tad Skulme kļūs par sliktāku mākslinieku, ja kāds izšķetinās – teikumu pa teikumam – viņa atstāto, es atļaušos teikt, briesmīgo pierakstu jūru?
Ciku caku atmiņu grāmatas uzrakstīt ir viegli. Sāc ar vecākiem, piešauj pikantērijas, atmasko, izvērtē, izpurini albumiņu, un darīts. Grūti ir pa arhīviem dzenāt rokā mākslinieku, kuram zināms tikai iniciālis. Ilgi šķirstīt vecu leksikonu, kas nav un nekad nebūs digitalizēts. Gaidīt čekas maisu atvēršanu, lai varētu pētīt padomju laika periodu mākslā un arhitektūrā. Līdz tam tas viss būs tikai zibakcija. Pop-up pētījumi. "Beidzot iznākušas ilgi gaidītas grāmatas" maziem kulturāliem cilvēciņiem ar aerosoliem rokās.