Vēstules no Ņujorkas IV. Sendijas dienasgrāmata

Apraksts jauks, no otras puses līdz šim ir pamaz latviskā pārdzīvojuma. Vai nav gadījies satikties ar kādu no Ņujorkas latviešu draudžu mācītājiem? Piedalīties kādā svētdienas skoliņā? Katskiļu kalnos (upstate New York) ik vasaru notiek luterāņu bērnu nometne (pašas vecākās klases tur nebrauc - tām ir nometne Garezerā). Jo vispār jau par Sendiju var uzrakstīt arī amerikāņu korespondents, un daudziem tīri labi sanāk. No otras puses, izbaudīt to, ko dara latvieši Ņujorkā - kā pirms Ziemassvētkiem cep pīrāgus, kā ar Latvian-American Shipping Company konteineriem sūta uz Latviju palīdzības paciņas, kā afroamerikāņu meitenīte dzied "Āvu, āvu baltas kājas" - to var īsti labi izjust tikai mūsējie.

Katru vēstuli no NY lasu ar smaidu un neviltotu prieku :) Raksti patiešām rada 'klātienes sajūtu' - tiek aprakstīti svarīgi sīkumi un fascinējošas detaļas! Milzīgs prieks par tik raibiem piedzīvojumiem! Gaidu nākamo ierakstu! :)

Zane interesanti raksta, ir atmosfēras sajūta. Viņu lasot, jādomā arī par ko citu: forši, ka cilvēki savos + - 35 gados izbauda divdesmitgadnieku dzīvi! Kamēr nav ģimenes, bērnu tas ir pareizais veids, kā tvert visu - lasīt, braukāt pa pasauli, uzņemties jaunus izaicinājumus, visu ko redzēt un arī izklaidēties. Nevis kā tas bieži vien ir Latvijā, sēdēt un raudāt, ja dzīve neiet pēc standarta kā visiem. Nesen bija sauklis, ka četrdesmit ir jauni trīsdesmit. Varētu teikt par vēl vairāk: četrdesmit ir jaunie divdesmit, ja vien cilvēks spēj būt atvērts. Tas attiecas arī uz tiem, kam bērni 35 - 40 gados jau vidusskolas vecumā, vai pavisam pieauguši un... paši var atkal baudīt dzīvi kā 1.kursā! :)

interesanta pieredze

Haaa, labais, Zane! Turies ;) Man patika apraksts un gaidu nākamo!!