Amanda Tauriņa jau četrus gadus ir pasaulslavenā Leipcigas Gewandhaus orķestra mūziķe, angļu raga soliste. Pirms jaunās koncertsezonas sākuma ciemojoties dzimtenē, viņa uzstāsies Pētera Vaska fonda koncertā Mazajā Mežotnes pilī, pirmatskaņojot latviešu komponistu jaundarbus angļu ragam.
Saskaņā ar komponista Pētera Vaska māksliniecisko ieceri šajā Pētera Vaska fonda koncertā skanēs Oskara Herliņa un Georga Pelēča jaundarbi, kuros izcelts angļu raga skanējums. Šis instruments Latvijā ārpus simfoniskā orķestra repertuāra skan ļoti reti, tāpēc šis būs ļoti īpašs notikums gan pašai mūziķei, gan klausītājiem.
Kā nonācāt līdz angļu ragam un pasaulslavenajam Leipcigas Gewandhaus orķestrim?
Visi sāk ar oboju, bet angļu rags ir tai radniecīgs instruments. Angļu rags cēlies no baroka laika pūšaminstrumenta oboe da caccia. Tas bija līks pusaplis, kā tāda melna, izliekta caurule. Šos vēsturiskos instrumentus spēlējam, atskaņojot Baha kantātes Sv. Toma baznīcā Leipcigā.
Mācījos Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kur, pabeigusi sešas klasītes pie Daiņa Cimermaņa, iestājos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā. Kad biju tikusi līdz desmitajai klasei, mans skolotājs Egīls Upatnieks gāja no skolas prom, bet man ieteica doties turpināt mācības ārzemēs. Man toreiz likās: kā – jābrauc? Es taču vēl neesmu pabeigusi vidusskolu! Skolotājs tomēr uzstāja: jābrauc tagad! Tieši tajā laikā uz Latviju sniegt meistarklases atbrauca profesore Luīze Pelerēna no Cīrihes. Es šajā profesorē pilnībā iemīlējos un vēlējos braukt pie viņas, bet man bija tikai desmitās klases sekmju izraksts… Par laimi, Cīrihē bija pirmsbakalaura pre-college studiju programma, kur vēl nevajag vidusskolas diplomu. No katra instrumenta uzņēma tikai vienu. Aizbraucu, nospēlēju iestājeksāmenu un uzvarēju konkursā uz studiju vietu, savukārt Rīgā attālināti trīs gadus mācījos vakara ģimnāzijā. Cīrihes mākslu augstskolā ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu.
Studējot maģistrantūrā, sāku interesēties par Eiropas lielo orķestru akadēmijām. Ja jauns mūziķis tiek tādā akadēmijā, viņš divus gadus mācās no šī orķestra mūziķiem un spēlē orķestra koncertos, tikai uz pusi mazāk nekā īstie orķestra mākslinieki. Dabūjusi vienu šādu orķestra prakses vietu Šveicē, aizbraucu uz Gewandhaus orķestra akadēmijas konkursu. Konkurence bija milzīga, bijām 53 obojisti uz vietu, sacentāmies trīs kārtās. Necerēju, ka izdosies, tomēr pamēģināju un – uzvarēju! Tā gada 2020. gada martā man sākās Gewandhaus orķestra akadēmijas laiks. Taču tieši tad sākās kovids, un nācās uz četriem mēnešiem atgriezties Rīgā.
Pēc gada orķestra akadēmijā atbrīvojās orķestra otrā obojista vieta, jo iepriekšējais mūziķis aizgāja pensijā. Uzvarēju konkursā, dabūju darbu un izturēju pārbaudes gadu, bet vēl pēc pusgada atbrīvojās solo angļu raga vieta.
Kā jūtaties slavenajā orķestrī?
Ļoti labi. Tas ir viens no pasaules top 10 orķestriem, līmenis ir ļoti augsts. Man ir brīnišķīgi kolēģi, ar kuriem katru dienu sēžu kopā oboju grupā. Orķestris ir ļoti liels. Parasti tajos ir ap simt mūziķu, bet Gewandhaus ir divkāršs, jo spēlē arī operā. Kopā esam 185 mūziķi. Esam deviņi obojisti (kopā ar akadēmijas obojistu). Man ar kolēģiem ir superīgas attiecības, ir prieks nākt uz darbu, viņi mani iedvesmo. Mana vecākā kolēģe man ir kā skolotāja. Viņa mani mācīja un sagatavoja konkursam.
Viņa ir no Vācijas, bet orķestris ir ļoti internacionāls organisms, un oboju grupā pašlaik ir divi spāņi, obojists no Zviedrijas, trīs no Vācijas, es no Latvijas, viena no Čīles un akadēmijas praktikants no Japānas. Mums ir interesanti kopā.
Kā ir strādāt galvenā diriģenta latvieša Andra Nelsona vadībā?
Pirmoreiz viņu sastapu pēc četru mēnešu lokdauna, kad drīkstējām atsākt koncertus. Spēlēt gan bija atļauts tikai mazos ansambļos. Man piedāvāja piedalīties Gewandhaus orķestra sezonas noslēgumkoncertā, kurā spēlēja tikai pūtēji. Sēdējām ar triju metru distanci, un mums bija bļodas, kurās no instrumentiem pilēja ūdens kondensāts. Andris Nelsons diriģēja. Toreiz arī drusku parunājāmies, un uzreiz bija jūtams, cik viņš ir foršs un sirsnīgs. Es viņam bieži neuzplijos, jo redzu, cik viņš ir aizņemts, vadot divus orķestrus Vācijā un ASV. Muzicējot koncertā saskatāmies, pamājam ar galvu, un viss ir skaidrs. Foršākais laiks bija, kad trīs nedēļas bijām rezidējošais orķestris Zalcburgas festivālā. Tad tikāmies un sarunājāmies ik dienu.
Kā rit orķestra dzīve?
Gadās ļoti saspringti darba periodi: otrdien, trešdien pa diviem mēģinājumiem dienā, ceturtdien mēģinājums un koncerts, piektdien (ja bija ieraksts) korektūras, bet svētdien no rīta atkal koncerts. Piedevām sestdienas vakarā jānospēlē arī operas izrāde. Pēc divām tādām koncertnedēļām esi izsmelts. Bet ir arī tādas nedēļas, kur tikai divus vakarus jānospēlē izrādes operā.
Orķestris dodas arī tuvākās un tālākās koncertturnejās, un vismaz reizi gadā brauc katrs mūziķis. Braukāšana, jaunas zāles un akustika ir liela slodze. Pūtējiem ir milzīga atbildība, jo katram ir sava, atsevišķa solo partija. Ir arī vairāk jāčakarējas ar instrumentu. Esam kā galdnieki: visu mūžu sēžam pie galda un taisām mēlītes. To daru daudz vairāk nekā vingrinos, jo oboja un angļu rags ir ļoti cimperlīgi instrumenti. Tie reaģē uz mitrumu, sniegu, vēju, temperatūras maiņu. Vienlaicīgi ir vajadzīgas vismaz piecas dažādas mēlītes, lai var piemeklēt atbilstošajam brīdim vislabāko. Īpaši izaicinoši tas ir koncertturnejās, jo apstākļi visu laiku mainās un katrs koka gabaliņš ir citādāks. Ir arī plastmasas mēlītes, kas vienmēr skan vienādi, taču koks dod daudz skaistāku un dzīvāku skaņu.
Nopirkt nevar?
Var, taču katram ir citādāka mute, sakodiens, ambažūrs, lūpas, zobi, spiediens. Tāpēc obojisti parasti nepērk mēlītes, bet taisa paši no bambusa niedru daļām, izvēloties biezumu un uztaisot visērtāko formu. Pērku jau savērtas, formiņās. Vēl ir arī uzsiešana un piekasīšana. Mana profesore pēc 30 profesionālās dzīves gadiem atrada vienu meistaru, kurš māk uztaisīt tādas mēlītes, kā viņai patīk.
Ar kolēģiem spēlēju arī klasiskajā koka pūšaminstrumentu kvintetā. Līdz šim galvenokārt sniedzām koncertiņus bērniem par pasaku tēmu, tāpēc nosaucām savu ansambli par Pasakas kvintetu. Likās, ka vāciski Märchen kvintets izklausās smieklīgi. Man jautāja: bet kā tas ir latviski? Pasakas. Tā kļuvām par Pasakas kvintetu. Kolēģi saka: "Pazākas kvintets."
Ceļot ir interesanti?
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ vēlējos saistīt savu dzīvi ar orķestri. Kad biju maza un mācījos pie Daiņa Cimermaņa, viņš šad tad pabrīdināja, ka trīs nedēļas būs prom turnejā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kur? Japānā. Teicu, ka es arī gribu redzēt pasauli. Ja spēlēšu orķestrī, tas notikšot. Tā arī ir. Tālākais bija Gewandhaus triju nedēļu koncertceļojums uz Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu. Šogad brauksim uz Ķīnu. Sākoties sezonai, augusta beigās vienmēr ir festivālu tūrīte pa Eiropu. Brauksim uz Spāniju, Londonu, Vīni un Parīzi. Man ļoti patīk ceļot, taču turneja nav atpūtas brauciens. Ir jāpadomā, vai doties uz japāņu templi vai pagulēt diendusu, jo vakarā ir koncerts. Tomēr ir skaisti, ka varu, darot savu darbu, redzēt pasauli.
Mums visu laiku brauc līdzi tehniskā komanda, skatuves strādnieki, fizioterapeits un ārsts. Pašiem nekas nav jādomā. Tikai atnākam un apsēžamies uz skatuves. Pa Eiropu braucam ar mūsu krēsliem, visi lielie instrumenti – čelli, kontrabasi u. c. – tiek vadāti speciālās kastēs. Oboju es nesu pati uz muguras, bet, ja gribētu, arī to vestu kravas busā.
Instrumentus piešķir no orķestra kolekcijas?
Ņemot vērā, kādas mums ir algas, salīdzinoši lētos instrumentus, tajā skaitā angļu ragu un oboju, pērkam paši. Man jau ir diezgan paveca – astoņus gadus veca – oboja, nākamgad pirkšu jaunu. Tā maksās ap 9–10 tūkstošiem eiro. Angļu ragu pirms trim gadiem nopirku par 11 tūkstošiem. Izklausās dārgi, bet kontrabass maksā ap 60 tūkstošiem. Oboja vislabāk skan otrajā gadā, kad ir jau iespēlēta, bet ar laiku koks iekšpusē nodeldējas, instruments nolietojas. Tas gan ir individuāli, mana kolēģe savu angļu ragu spēlē jau 25 gadus, un skan superīgi.
Kas visvairāk pārsteidza Āzijas turnejā?
Tas, ka koncertzāles bija pilnas ar jauniem cilvēkiem. Eiropā lielākā daļa koncertpublikas ir vecāki ļaudis, bet jauniešus ir grūti ieinteresēt. Āzijā sajutāmies kā superzvaigznes: pēc koncerta Tokijā mūs ārā pie koncertzāles ar aplausiem gaidīja simtiem fanu! Rinda pēc Andra Nelsona autogrāfa bija vismaz trīssimt metru gara! Daļai rokās bija plakāti ar Andra Nelsona seju.
Ar Matīsu Eisaku iepazināties orķestrī?
Iepazināmies Leipcigā, kur Matīss bija Gewandhaus orķestra mūziķis uz laiku. Es jau agrāk zināju viņa vārdu, bet nebiju viņu satikusi, jo viņš mācījās Liepājā. Kādu laiku bijām draugi un nu jau vairāk nekā divus gadus esam pāris. Mazajā Mežotnes pilī pirmo reizi mūžā muzicēsim kopā duetā. Orķestrī esmu vienīgā latviete, bet mums ir mārketinga direktore Sabīne Ozoliņa. Viņa pie mums strādā jau divus gadus. Iepriekš viņa strādāja Konzerthaus Berlin. Viņa vada 15 cilvēku komandu un atbild gan par mārketingu, gan biļešu pārdošanu.
Ko sakāt par jaundarbiem, kurus tūliņ spēlēsiet Mežotnē?
Oskara Herliņa DUO nav tipisks angļu raga tēlainības nesējs, jo parasti angļu raga skanējumu iztēlojas kā lēnu, nostalģisku, dziedošu, mazliet sentimentālu un mazliet skumju, melanholisku. Bet Herliņš neseko šiem stereotipiem. Skaņdarbs ir diezgan virtuozs, izaicinošs. Georga Pelēča kantātē ir interesants salikums kopā ar dziedātāju. Brīžiem jāspēlē angļu ragam netipiski augstu. Tā ir gaiša un patīkama mūzika, kas beigās atstāj loti labu sajūtu. Būs ļoti skaists koncerta noslēgums, jo kantāti vainago Alleluja. Kad varu, atbraucu apciemot vecākus, brāļus un māsu Latvijā. Pati virsū nebāžos, bet vienmēr ar prieku piekrītu spēlēt mājās.