Manuprāt, šāda Arkādija zemes virsū nepastāv, patvērums mums ir jāmeklē sevī un tajā, kā mēs redzam lietas, kas ārēji izskatās pavisam citādas, – komponists Andris Dzenītis stāsta par savu jauno simfoniju pirms pirmatskaņojuma Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā piektdien, 14. martā, plkst. 19. Diriģents Normunds Šnē līdzās Dzenīša Arkādijai licis Vīnes klasiķa Jozefa Haidna humorpilno 60. simfoniju Il distratto un mūslaiku Ziemeļvalstu skaņražu Esas Pekas Salonena (Somija) un Benta Serensena (Dānija) opusus.
Vai simfonija ir komponista meistarības mēraukla?
Arhetipiski iesakņojies, ka simfonija ir pārāka par vienkāršu simfonisko darbu ar kādu tam dotu nosaukumu, vienalga, cik apjomīgs tas būtu. Ir taču arī pavisam īsas simfonijas. Atceros lasīto par sabiedrības gaidām, cik ļoti grandioza būs Šostakoviča Devītā, no kuras visi gaidīja milzu darbu par godu padomju valsts uzvarai karā, taču sagaidīja vienu no visīsākajām un bezrūpīgākajām komponista simfonijām, daļai mūzikas sabiedrības esot pat nedaudz bijis kauns. Man simfonija ir kā lappuses vai pat sējums personīgajā dienasgrāmatā, kāda noteikta laika nogriežņa vērojums par to, kas notiek ar mani pašu un kā reflektēju pasauli, un arī redzējums plašākā mērogā. Manas trīs simfonijas tapušas vidēji ar trīs gadu atstarpi, un es redzu, ka man svarīgajās pozīcijās kaut kas ir būtiski mainījies, bet kaut kas arī palicis nemainīgs, vien mainot izpausmes formu, dziļumu, vērojuma rakursu. Droši vien līdzīgi bijis arī Māleram, Ivanovam vai Silvestrovam, kuriem simfonija nav tikai arvien jauns un pamatīgāks profesionālās meistarības demonstrējums, bet kāda konkrēta savas dzīves mirkļa apturēšana un padziļināta izpēte.
Atceros, pirmajā simfonijā vēlējies norakstīt nost visu ļaunumu.
Mana trešā sasaucas ar pirmo, tikai kā fotogrāfija un tās negatīvs vai otrādi. Patiesībā 2017. gadā, kad strādāju pie pirmās simfonijas Mīlestība ir stiprāka, mana pārliecība mūzikā bija līdzīga – biju ceļā uz sirsnību, gaismu, jaunu mūzikas pašizteiksmi, bet šis darbs bija izņēmums – līdz aumaļām bija sakāpusi nasta, ko radīja vide, kādā dzīvojam. Likās, tik reti kurš asi redz kopainu, ka tā jārāda skaņās. Biju sev izveidojis kolekciju no ziņu portālu virsrakstiem, kurus pēc kārtas rindojot vienkārši pamanīt, cik absurdā pasaulē dzīvojam – kāda ietekmele atkal mainījusi matu krāsu, atkal kāds nošāvis visu savu ģimeni, paralēli – politekonomiskas nejēdzības, intrigas kultūras vidē, tukša filozofija, tikko atvērti veikali, kuros tērēt, tērēt, tērēt. Personības devalvācija, īslaicīgums.
Mainās tikai formas, personālijas, varbūt – pakāpe. Manuprāt, visas kopainas nejēdzīgumu savā simfonijā jau 60. gados lieliski parādījis Lučāno Berio. Jāteic gan – ar veselīgu ironiju. Man, godīgi sakot, ne 2017. gadā, ne tagad nekas nešķiet ne jautri, ne filozofiski reflektējami. Pirmajā simfonijā eju ceļu augšup, mūzikai izskanot, gaismām izslēdzoties, ziņu virsrakstiem izdziestot un iestājoties klusumam, kāds valda Karla Seigana idejā, no kosmosa aplūkojot zemeslodi kā klusumā peldošu mazu, zilu punktiņu, uz kura notiek visas vājprātīgās cilvēku nejēdzības. Patiesība ir klusumā, tā ir ārpus. Tās nav ne politiskajos manevros, ne grāmatās par to, kā uzlabot dzīves kvalitāti, pat ne jogas guru nopūtā. Tā ir kaut kur tur – bez mums, bez apziņas.
Arkādija ir tā iedomu pasaule, kurā droši vien joprojām flautu spēlē Debisī Fauns, pastaigājas Čurļoņa mierpilnie tēli, valda maiga, nenosodāma baudkāre un erotika, pastāv labestīga cieņa un brīvība, jebkuras sadursmes ir siltas un saistītas ar vēlmi pēc labā – no manas Arkādijas plaši atvērtajiem ieejas vārtiem līdz putnu dārzam noslēgumā, kur pasaule zaudē krāsas, izbalē, detaļu pa detaļai viegli, bez traģēdijas sabirst kā sapnis, taču mums ir iespēja to paturēt vai nepaturēt savā apziņā uz visiem laikiem, lai tur atgrieztos vēl. Pirmā simfonija bija uz āru izgriezta pasaule ar finālu iekšpus, šī savukārt ir pasaule, kas primāri atrodas kaut kur citur, dziļi iekšienē, bet vēlos ļaut jums to alegoriski izvēlēties kā iespējamu dzīvesvietu. Es vairs neticu globālai labestības iespējai šaipus.
Mikalojus Konstantina Čurļoņa gleznu ciklā Karaļu pasaka divi mūžveci valdnieki dala pasauli, viens tur plaukstā pilsētu. Baisi un aktuāli?
Esmu tieši tāds pats politikas ziņu patērētājs kā sabiedrības vairākums. Pēdējo notikumu dēļ gan esmu sācis sekot atsevišķām lielajām pasaules ziņu aģentūrām, jo tur informācija parādās operatīvāk un tiek atspoguļota no dažādiem rakursiem. Droši vien tas, kas notiek, ir radies nevis tāpēc, ka pasaulē šobrīd ir vismaz divi vai vairāki ekstrēmi bīstami un prātā sajukuši vīrieši, kuru valstis kā divas skrūvspīļu puses ieskauj Eiropu, bet gan tāpēc, ka cilvēce, sabiedrība ir devusi iespēju šādiem cilvēkiem nonākt pie varas. Par Krieviju, kura bez imperiālisma un spēcīgas dūres nekad nav pratusi pastāvēt, viss skaidrs. Taču ASV prezidentu leģitīmi, ar pietiekamu balsu pārsvaru ir ievēlējusi tauta!
Patiesībā šī ir mācība Eiropai ne tikai pamosties no sapņa, ka Amerika mūžīgi būs pasaules policists, pie kā esam pieraduši, bet arī par to, ka reti esam vienoti lielajās domās. Mūsu Eiropas sabiedrības seja ir bezgala sadrumstalota, bieži vien – sīkumaina, garlaicīgi birokrātiska, virzīta ne tur, kur vajadzētu veltīt galvenās pūles un uzmanību. Tā ir augsne sabiedrības slimībām, negodīgu ekonomisko interešu triumfam. Šobrīd to jāmēģina salāpīt kā porcelāna tējkannas lauskas, darboties vienoti, neizšķīst lietās, kuras, piedodiet, bet var vēl pagaidīt. Dzīvoju netālu no dzelzceļa sliedēm, uz kurām ik dienas stāv gari jo gari sastāvi ar vagoniem, kurus rotā burti kirilicā – RŽD. Kas mums ir svarīgāks – vājināt Krievijas spēku vai uzturēt dzelzceļa tranzītā balstītu ekonomiku? Abi vienlaicīgi nav iespējami.
Par ko šobrīd jādomā visvairāk? Kā atrast/saglabāt līdzsvaru?
Visvairāk domāju par ģimeni. Par vistuvākajiem cilvēkiem – savu puišeli, lielajiem bērniem. Mēs, vecāki pusmūžā, esam gana rūdīti, lai spētu sadzīvot ar satricinājumiem un sāpēm. Taču, cik tas būs manos spēkos, darīšu visu, lai bērniem nekad nebūtu jāpiedzīvo kara šausmas, pazemojumi viņu nacionalitātes, pārliecības vai cilvēcisko tiesību dēļ. Ne karā, ne sabiedrībā. Ģimenē sākas viss – sapratne par cieņu, mīlestību, drošību, piederību. Vai kādam ir šaubas par ģimenes nozīmi? Man ir tik žēl, ka ir tik daudz bērnu bez ģimenes vai tajās nav iespējas justies droši un pasargāti. Pazīstu šīs sajūtas no dažādām pusēm. Žēl arī, ka tie, kam pašiem ģimenes nav izvērtušās laimīgas, bieži pat Dieva vārdā pieņem absurdus lēmumus un mēdz darīt tā, lai arī pārējie justos nelaimīgi.
Dažkārt jūtu, ka varu palīdzēt arī ar lūgšanām mūzikā, tādēļ tās rakstu. Silda, ja tās dziedina, taču nekas nav svarīgāks par savas šūnas, piederības sajūtu. Ar to domāju ģimeni. Svarīga arī ķermeņa veselība, kustība, dzīvesveids. Ziemeļos raksturīgais depresīvums noteikti nav ārstējams ar simt vai trīssimt gramiem pirms miega sirdsmieram. Šīs problēmas skarbā puse ir ieraugāma ne tikai guļam grāvjos vai pieturās, bet arī slēpti sabiedrības visinteliģentākajos slāņos un nevainīgā "dzīves baudīšanā".
Gatavoties vissliktākajam vai nezaudēt cerību un ticību veselajam saprātam?
Ilgtermiņā ļaunums nekad nav uzvarējis. Galu galā – vai kāds domā par sevi, ka viņš ir ļauns? Ļaunuma posts parasti sākas ar labiem nodomiem. Nezinu, vai esmu pesimists, bet, gatavojoties ļaunākajam, parasti priecājos, ka tā nenotiek. Ticu, ka saprāts kaut kad uzvarēs, bet tas notiks, kad mēs visi, jā, visi nāksim pie prāta un būsim vienoti. Es gribētu ticēt, ka Eiropa iegūs līderību, dzelžainu nostāju un spēju atbildēt stingri. Arī mēs kā tauta turēsimies kopā, mazāk lasīsim nepārbaudītas ziņas, mazāk ticēsim sazvērnieku teorijām, nenodarbosimies ar linča tiesu, kas teju jau kļuvusi par vienas sabiedrības daļas azartisku hobiju, paviršu, vienpusēju procesu vērošanu un vērtēšanu ar agresīvu attieksmi pret tiem, kuri nu jau bailēs no "kancelēšanas" draudiem pārstāv konservatīvākas vērtības.
Gribu runāt arī kā pedagogs. Mūs nenovērtē. Runa šoreiz nav par atalgojumu, bet to, kādās spīlēs esam ielikti ar jauno, nepamatoti pārspīlēto vērtēšanas sistēmu, bezgalīgajiem atskaišu un kontroles veidiem, kas liecina par neuzticēšanos pedagoga spējām un pieredzei, un par tendenci formai, robotiskai atskaitei prevalēt pār saturu. Pirms pandēmijas sācies, tas turpinās arvien triumfējošākā absurdā. Uztveru to personiski. Radošo profesiju pasniedzējiem jaunā vērtēšanas sistēma pārslodzes darbu nupat padarījusi par punktu un komatu skaitīšanu, neļaujot darīt to, kas būtu jādara, atraktīvi mācot radošu saturu ar individuālu, nevis maksimāli standartizētu pieeju. Par to mēs ar kolēģi Rihardu Dubru, kolēģiem Dārziņskolā esam gatavi iet ielās! Šobrīd miers ir vissvarīgākais, taču jāatceras, ka miera nekad nebūs bez gudriem un radoši domājošiem cilvēkiem. Tagad redzam, ka dažiem kungiem gan rietumos, gan austrumos vieduma pietrūcis. Viedums pats no sevis nerodas. Ir vajadzīgi veselīgi domājoši skolotāji, kuriem sekot.
Kas vēl svarīgs notiek tavā radošajā dzīvē, un kas pašlaik ir uz darba galda? Partitūras? Gleznojumi? Varbūt grāmata?
Nedēļu pēc simfonijas pirmatskaņojuma došos uz Elbas filharmoniju Hamburgā, kur ērģelniece Iveta Apkalna kopā ar vācu pianistu Herbertu Šuhu beidzot atskaņos pirms vairākiem gadiem viņiem rakstīto, bet pandēmijas dēļ nenospēlēto opusu Sudrabs. Esmu apsolījis klarnetes sonāti Guntim Kuzmam un Agnesei Egliņai, skaņdarbu 12 kontrabasiem LNSO kontrabasu grupai, bet laikam vispamatīgāk strādāju pie koncerta metāla sitaminstrumentiem un orķestrim, ko rakstu Guntaram Freibergam un Liepājas simfoniskajam orķestrim. Pirmatskaņojums paredzēts nākamgad, rakstu dziļi iedvesmots no pagājušā gada ceļojuma, kad man veselu mēnesi bija iespēja atrasties ļoti tuvu gamelāna spēles noslēpumiem Indonēzijā. Tie būs iespaidi par šīs pasaules daļas mūzikas savdabību un cilvēku neparasti vienkāršo, sirsnīgo, harmonisko dabu, no kuras ir, ko mācīties. Prieks, ka mani pēdējos gados rakstītie kora darbi ir sākuši vairs neizsekojamu, patstāvīgu dzīvi gan Latvijā, gan arī koru repertuāros ārzemēs. Priecājos, ka nu jau varu saskatīt savu divu pirmo simfoniju materializēšanos diska formātā – sadarbību ar Liepājas simfonisko orķestri nu jau teju 15 gadu garumā uzskatu par paraugu viesmīlībai, ieinteresētībai un lieliskam menedžmentam, un, protams, apbrīnojamai muzikālās kvalitātes izaugsmei.
Bet man patīk kā bērnam rotaļāties dažādās smilšu kastēs, ar dažādām rotaļlietām – vasaras otrajā pusē Teātra namā Jūras vārti Ventspilī paredzēta nu jau otrā manu zīmējumu izstāde, kurai gatavoju jaunus darbus. Ir centieni izdot manu eseju krājumu, bet šobrīd esmu sācis strādāt arī pie stāstiem – vientuļu pusmūža vīriešu portretiem. Pirmo jau publicējis portāls Satori, esmu saņēmis gan pozitīvas, gan ļoti negatīvas atsauksmes. Es galīgi nepretendēju sevi saukt par profesionālu rakstnieku. Vai stāsti ir par mani? Nē, bet laiks starp 40 un 50 gadiem, kāds ir arī manā dzīvē, ir psiholoģiski jūtīgs – sasniegtā rezumējums, nākotnes cerību tempa objektīva palēnināšanās, šī brīža fakta konstatēšana, dažādi brīnumi un blaknes. Nē, es nejūtos vientuļš, esmu laimīgs, tāpēc man gribas strādāt un vēl daudz paspēt!