Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Sestdiena, 24. jūlijs
Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne, Kristīna

Andris Gauja: Ja veido filmas pa īstam, kompromisi nav iespējami

Kinorežija nav labākā profesija karmai. Saruna ar Andri Gauju pirms filmas _Izlaiduma gads _pirmizrādes

Režisora Andra Gaujas debijas spēlfilma Izlaiduma gads 27. augustā piedzīvos pasaules pirmizrādi Monreālas kinofestivālā. "Lai cik tas būtu komplicēti, kulsimies uz turieni trijatā – ar operatoru Aleksandru Grebņevu un producenti Gunu Stahovsku," atklāj režisors, kurš atzinību pasaulē iemantojis ar savu iepriekšējo darbu – dokumentālo filmu Ģimenes lietas, kas ASV lielākajā dokumentālo filmu festivālā Silverdocs tika atzīta par labāko un kopumā ir piedalījusies vairāk nekā 25 starptautiskos kinofestivālos.

Projekts Izlaiduma gads aizsākās vienā laikā ar Ģimenes lietām, kad Andris kopā ar operatoru Sašu sākuši veidot dokumentālu filmu par kādas Rīgas vidusskolas klasi, taču skolas direktore vienā brīdī viņiem aizliegusi filmēt. "Bija jāizvēlas, vai iesākto darbu ar jauniešiem izmest papīrkurvī vai uz tā bāzes izveidot kaut ko jaunu," atzina Andris Gauja un reāliem skolēniem "uzsūtīja" izdomātu skolotāju, kuru atveido aktrise Inga Alsiņa-Lasmane. "Man šķiet, ka viņa ir ļoti piemērota skolotājas tēlam," piebilst režisors.

Latvijas pirmizrāde notiks 9. oktobrī.

Pirms kāda laika teicāt, ka ir vērts pacensties neveidot "kārtējo filmu". Vai tas ir izdevies?

Ja briesmīgi grib, filmā var saskatīt sižetiskas līdzības ar vienu otru citu filmu. Kaut vai Piezīmes par kādu skandālu/Notes on a Scandal vai Ģeogrāfs nodzēris globusu/ Geograf globus propil, taču tās ir tikai ārējas pazīmes. Raksturi un situācijas ir unikāli. Tas attiecas uz jebkuru sakarīgu filmu.

Kāpēc tāda tēma?

Mani vienmēr ir interesējušas klases un skolotāja attiecības – vienā gadījumā starp viņiem var rasties stikla siena, citā – pārāk cieša draudzība, un atrast pareizo modeli ir ļoti sarežģīti. Mani aizrauj šīs grūti atrisināmās vai neatrisināmās situācijas, kurās nav gatavas receptes, tādēļ nav jābrīnās, ka Izlaiduma gada galvenā varone nepieredzējusī skolotāja Zane Sirmā nespēj saglabāt distanci starp sevi un skolēniem.

Šis ir stāsts par ļaušanos dzīves straumei un atbildības neuzņemšanos – viņa jaunajiem cilvēkiem dod cerības, kas beidzas ar mazu ellīti. Cilvēki, kuri šo filmu ir redzējuši ASV un Indijā, uzskata, ka tā ir provokatīva un varētu saskarties ar izplatīšanas problēmām vai skatītāju vecuma ierobežojumiem, taču Latvijā to varbūt nemaz neuztvers kā kaut ko šokējošu, jo citās kultūrās cieņa pret skolotāja profesiju ir lielāka nekā šeit.

Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par skolotājiem?

Pamatskolā mācījos Rīgas 5. vidusskolā (tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzija – I. A.), stingrākais skolotājs bija Gunārs Gelbe, kurš bija mūsu klases audzinātājs. Viņš pāragri aizgāja pensijā, jo uzskatīja, ka mēs esam pārāk psihi un ka to nav iespējams izturēt. Viņš lika puišiem klanīties, meitenēm kniksēt, viņam bija traki oldskūlīgas prasības pret apģērbu un matu sasuku.

Mums bija absolūti bērnišķīgi protesta gājieni, par kuriem vēlāk nāca smiekli vai kļuva kauns, – sākot ar iesauku Ķirbis un beidzot ar jēlu olu noslēpšanu viņa ģeogrāfijas klasē, kurā pēc divām nedēļām nebija iespējams uzturēties. Mēs gājām aiz stūra pīpēt, viņš stāvēja uz vakts un pēc tam pratināja: "Nu ko, uzvilki?!" Dzinās mums pakaļ, būdams sirms vīrs uzvalkā. Filma Izlaiduma gads varēja būt arī komēdija.

Vai esat redzējis krievu režisores Valērijas Gajas Germaņikas seriālu Skola?

Jā. Valērija Gaja Germaņika ir foršs piemērs, kā cilvēks no entuziastiska dokumentālista var izaugt līdz profesionālam kinorežisoram un uzrunāt plašu auditoriju. Man šķiet, ka dokumentālajā kino gūtā pieredze ir laba skola, ja tu gribi veidot fiction darbus, jo tev izstrādājas zināmi principi un jau vēlāk spēlfilmās tu cīnies pret samākslotību aktieru darbā, sižetā, dekorācijās un citur.

Vai sava uzvārda dēļ vienu no filmēšanas vietām izvēlējāties Rīgas Jāņa Poruka vidusskolu Gaujas ielā 23?

Tā ir sakritība. Mēs meklējām vizuāli savdabīgu lokāciju un jau iepriekš bijām pievērsuši uzmanību tā sauktajām sarkanajām skolām, kuru arhitekts ir Reinholds Šmēlings.

Līdzās pieredzējušiem aktieriem filmā spēlē arī vienkārši skolēni. Ko tas deva?

Profesionālajiem aktieriem gribot negribot nācās nolikt malā savu ierasto teātra tehniku un kļūt dabiskākiem, savukārt neprofesionālie aktieri iemācījās koncentrēties darbam. Mēs viņiem nevienā epizodē neļāvām justies komfortabli, lai viņi reaģētu spontāni. Filmā ļoti bieži ir izmantots tieši pirmais, aktieriski vēl nenoslīpētais dubls, par spīti visiem "ā" un "ē", vai arī pēdējais, kas savukārt ir izcīnīts čerez ņe mogu.

Vai jūs kaut kas pārsteidz tagadējos skolēnos?

Tas, cik viņi savā vecumā ir pieauguši un saprātīgi. Kad mēs augām, tā nebija – mēs bijām dumāki. Pašreizējā informācijas dinamiskā aprite liek cilvēkiem ātrāk kļūt nobriedušiem un līdzi domājošiem, tāpēc skolēniem vairs neder skolotāji – pirksta kratītāji. Viņiem ir nepieciešami skolotāji, kuri spēj, nepazaudējot autoritāti, atrast ar viņiem cilvēcisku kontaktu un iedvesmot.

Starp kādām divām galējībām jābalansē režisoriem?

Man bieži ir bijušas dilemmas: drausmīgā aukstumā uzfilmēt kadru vai palaist aktierus sildīties? Iekšējais velniņš vienmēr nosveras par labu pirmajam, jo mēs šeit esam sanākuši kopā, lai radītu kino, nevis lai cits citu taupītu. Taču, ja grib šādi bliezt, vienā brīdī nākas sajust, ka kinorežija nav labākā profesija karmai. Jebkurā gadījumā – ja tu veido filmas pa īstam, kompromisi nav iespējami.

Šī skolas direktore jūsu karjerā nospēlēja ļoti nozīmīgu lomu, jo jūs no dokumentālo filmu režisora kļuvāt par spēlfilmu režisoru.

Es ļoti priecājos par visu, kas līdz šim ir noticis. Vispār, veidojot kino, ir ļoti svarīgi katrā problēmā saskatīt vienīgi iespējas – pat tajā, ka Izlaiduma gadam sākumā nepiešķīra valsts finansējumu. Sākumā nokārās rokas, bet ar laiku mēs kā debitanti tajā saskatījām arī priekšrocības, tas mums deva milzīgu brīvību darboties.

Vai vēlreiz būtu gatavi atkārtot tādu varoņdarbu?

Es un citi režisori, kuri esam izēduši pudu sāls, veidojot filmas sevišķi sarežģītos apstākļos, gribētu pretendēt uz labvēlīgākiem nosacījumiem. Man nepatīk būt nespējīgam adekvāti atlīdzināt cilvēkiem par viņu darbu. Sanāk negodīgi, it īpaši tāpēc, ka mana pieeja mēdz būt nežēlīgāka, prasīgāka nekā vienam otram citam režisoram.

Pirms filmas uzņemšanas jūs pat uzrakstījāt manifestu, kurā vērsāties pie sabiedrības ar aicinājumu novērtēt filmas ieceri un atbalstīt to ar ziedojumiem.

Tajā brīdī bija dusmas un spīts, ka kinonozarei tiek piešķirts tik maz naudas. Pēdējos gados šis finansējums sāk pieaugt, taču tam vajadzētu būt piecas reizes lielākam, lai pa īstam notiktu procesi, jo citādi mēs varam vienīgi papriecāties par atsevišķu režisoru panākumiem, taču kopumā kinonozare joprojām nīkuļo. Enerģijas ir tik, cik ir, un to vajadzētu ieguldīt radošajā procesā, nevis nemitīgā cīņā par kapeikām.

Arvien vairāk ir jāatbalsta jaunu scenāriju rakstīšana, debijas filmu radīšana. Ļoti svarīgi būtu tikt vaļā no provinciālisma. It kā jau mēs pēdējos gados palēnām no tā rušināmies ārā, bet – ir lietas, kas ir vienkārši jāapkaro. Piemēram, finansējuma piešķiršanā nedrīkstētu būt prioritāte lokālpatriotiskām filmām – tas kategoriski būtu jāizskauž. Kino nedrīkst iesprūst Latvijas robežās! Ir jāveicina eksportspējīgu, ar vispārcilvēcisku mesidžu apveltītu filmu veidošana, jāstimulē kopražojumi.

Kāda ir jūsu sadarbības pieredze ar Horosho Production (Krievija)?

Producentu centrs Horosho Production Natālijas Ivanovas personā iepriekš ir sadarbojies ar Antru Cilinsku Divās sievietēs un Jevgeņiju Paškeviču Golfa straumē. Pateicoties Natālijai, mūsu filmā ir Andrejs Smoļakovs, kurš ir ļoti slavens krievu aktieris ar milzu honorāru un kurš tomēr labprāt iesaistījās "kaut kāda" Andra Gaujas darbā. Pateicoties Horosho, mēs filmējām Maskavas centrā un tikām līdz tādām vietām kā Baškortostānas Republika un Magņitogorska, kas ir viens no pasaules lielākajiem melnās metalurģijas centriem (intervijas laikā režisors malko kafiju no krūzītes ar uzrakstu krievu valodā "Magņitogorska/Eiropas un Āzijas satikšanās vieta" – I. A.).

Jūs izmēģinājāt laimi arī pūļa finansējuma vietnē, taču neveiksmīgi. Kā jūs vērtējat šo iespēju gūt līdzekļus saviem projektiem?

Mēs bijām vieni no pirmajiem, jo Latvijā crowdfunding bija nedaudz aizkavējies. Mēs nesavācām pietiekami daudz naudas, taču piesaistījām cilvēkus dažādās valstīs, kas gaida Izlaiduma gadu (filmas starptautiskais nosaukums ir The Lesson). Pūļa finansējums ir kļuvis ļoti svarīgs ASV, kur kinoveidotāji nesaņem valsts dotācijas un kur līdzās Holivudas lielajām studijām eksistē neskaitāmi neatkarīgie režisori un producenti, kuri paši saviem spēkiem tiek līdz spēlfilmām.

Ir vērts pamācīties no ASV, kur daudzas kinolentes top ar kompaktu budžetu un labiem rezultātiem, lai arī mūs ir grūti samērot, jo amerikāņu pieredze iestiepjas XX gadsimta sākumā, – acu priekšā ir neskaitāmi piemēri, kā no nulles tikt līdz filmas uzņemšanai. Deivids Linčs Gumijgalvas/ Eraserhead (1977) veidošanu bija spiests pārtraukt uz diviem gadiem, lai strādātu par kurjeru un par ietaupītajiem līdzekļiem pabeigtu savu debijas pilnmetrāžas darbu. Būdams neatlaidīgs, viņš strauji kļuva par nozīmīgu figūru kinoindustrijā.

Cits piemērs ir tepat Latvijā – kāds amerikāņu puisis, vārdā Brendons Faulers, šajā mistiskajā zemē taisa filmu Hybrid Vigor, kurai finansējumu viņš pilnībā ir savācis ar crowdfunding palīdzību un kurā ir iesaistījušies vietējie aktieri un citi profesionāļi. Es ļoti ceru, ka šis kino būs arī kvalitatīvs, jo pagaidām var spriest tikai par viņa sociālo tīklu aktivitātēm – viņam ir tūkstošiem sekotāju tviterī, instagramā un feisbukā. Šāds piemērs parāda, ka tev nav obligāti jābūt mediju magnātam kā Andrejam Ēķim, lai uzņemtu apgriezienus.

Sociālie tīkli pārdefinē producēšanas sistēmu?

Jā, bet tajā ir liels risks – it īpaši, ja tu esi režisors, kas pilda producenta pienākumus, tev draud defragmentēšanās šajos sociālajos tīklos: ja tev katru dienu ir jātvīto – pa kuru laiku tu vari domāt par filmu? Taču jāsaka arī, ka producentiem ir jākļūst aktīvākiem visu iespējamo resursu izmantošanā; ir jāienāk jauniem rosīgiem cilvēkiem, kas šajā jomā spētu izskaust vienu no mūsu nacionālajām iezīmēm – pasivitāti.

Kāpēc izvēlējāties filmas pēcapstrādi veikt Mumbajā Indijā?

Mēs centāmies ekonomēt Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtos līdzekļus un paklausījām Jura Poškus ieteikumam, kurš uz turieni bija devies izpētes vīzītē un ticies ar Indijas kinoprofesionāļiem. Lai arī valdīja nelielas bažas, ka Bolivudā Izlaiduma gads varētu kļūt pārāk raibs, tomēr mēs spērām šo soli, un koloristam Džejadevam izrādījās ļoti smalka krāsu izjūta, un šim mežonīgajos apstākļos filmētajam materiālam viņš piešķīra īpašu noskaņu. Mēs tikām iekšā arī visspicākajā skaņu studijā Indijā, kurā bija pat tāds industrijas jaunums kā Dolby Atmos sistēma, kas paredz vismaz 40 skaļruņu izvietošanu vienā kinoteātra zālē.

Skaņu režisors Džastins mums uzlika dažus blokbasteru piemērus, ar kuriem viņi strādā, un mēs bijām pilnīgā šokā: piemēram, kara filmā pat tava pēcpuse jūt, kā nokrīt lādiņš, un gar ausīm dažādos virzienos aizsvilpj lodes. Ne mazāk iespaidīgs ir kontrasts starp šo studiju un pašu Mumbaju, kas ir viena no visblīvāk apdzīvotajām pilsētām pasaulē un kur uz ielas ir milzīga kņada un netīrība – pilsēta ar to vienkārši netiek galā. Šī haosa vidū tu iebrien filmas pēcapstrādes telpā, kur tu jau uzreiz pie durvīm noaun savus apavus. Tur valda klusums un sterilitāte, kas pat Eiropas studijai būtu pārspīlēta. Lai darītu tik smalku darbu, indieši ir parūpējušies, lai šī kino laboratorija darbotos pēc visaugstākajiem standartiem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja