Laika ziņas
Šodien
Stiprs sniegs

Dāvināti mirkļi. Zane Ernštreite un Agnese Zeltiņa iemūžina un mēģina izprast lībiešu "ir/navu"

"Tas ir izaicinājums – parādīt, ka lībiešu kultūrtelpa eksistē starp mums normālā dzīvē,"– māksliniece Zane Ernštreite un fotogrāfe Agnese Zeltiņa kopīgā projektā iemūžina un mēģina izprast lībiešu "ir/navu".

Nekādu lībiešu nav – tas bija tas, ko man pateica pasu galdā, kad es deviņdesmito gadu sākumā ierados pēc savas pirmās Latvijas pases un lūdzu, lai man tautības ailē ieraksta "lībietis" – tas agrāk bija aizliegts. Uz to man pateica: "Ja jūs vispār gribat dabūt Latvijas pasi, jāraksta tautība "latvietis"." Pagājušogad, kad es te vienā vietā pildīju dokumentus, to pieņēmēja man prasīja: "Kā tas tā ir – jūs esat lībietis, bet pilsonība jums ir Latvijas?" Nu es tad viņai skaidroju, ka lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji un tā tālāk. "Es gan neko tādu neesmu dzirdējusi," viņa atbildēja. Nuja, jo lībiešu taču nav, – tā vasarā netālu no Miķeļtorņa, Viļumu kapu laukā, atklātās instalācijas Nekādu lībiešu nav pavadošajā tekstā rakstījis Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūta vadītājs, pētnieks, valodnieks, dzejnieks Valts Ernštreits.

Lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO Izzūdošo valodu sarkanajā grāmatā kā viena no visvairāk apdraudētajām valodām pasaulē. Patlaban lībiešu valodā spēj sazināties vien ap trīsdesmit cilvēkiem visā pasaulē. Līdztekus ir vesela virkne cilvēku, kas, lai gan lībiski prot pateikt tikai dažus vārdus vai nodziedāt kādu dziesmu, sauc sevi par lībiešiem, diendienā kopj savas lībiešu saknes un veido jaunu lībiešu kultūru. Ir arī tādi, kuri vienkārši aizrautīgi darbojas ar lībiešu kultūru un mantojumu. Visus šos dažādos mūsdienu lībiešu kultūrtelpai svarīgos cilvēkus savā projektā, kas vainagosies divu sējumu grāmatā ar stāstiem un fotoportretiem, ir iecerējušas satikt un izprast māksliniece Zane Ernštreite un fotogrāfe Agnese Zeltiņa.

Ko jūs kopā veidojat? Vai darbs šobrīd jau ir noslēdzies?

Zane Ernštreite. Darbs nav noslēdzies, patiesībā tas nav pat īsti pusē. Brīžam ir sajūta, ka kumoss, kurā esmu iekampusies, mana badīguma dēļ vienkārši iesprūdīs kaklā (smejas). Tā ir mana iniciatīva. LU Lībiešu institūts kopā ar darba grupu no Ventspils lībiešiem un citām sabiedriskajām organizācijām 2019. gadā uzskaitīja lībiešu nemateriālo mantojumu – lībiešu kultūrtelpu – un iesniedza iekļaušanai Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Nemateriālās kultūras nesēji, protams, ir cilvēki. Sapratu, ka daļa no viņiem nekad nav īsti portretēti un ka sarakstā nejūt, kaut uzskaitītus, šos cilvēkus neredz. Izdomāju, ka vajag viņus portretēt. Sadarbība ar pirmo fotogrāfu man nesanāca. Pozitīvais no šīs nesastrādāšanās ir tas, ka atskārtu, ka ar fotogrāfijām vien neies krastā. Sapratu, ka fotografēšanās procesā cilvēki stāsta tik ārkārtīgi interesantas lietas, ka man kļuva stāstu žēl. Likās, ka tā ir nenormāla izšķērdība. Man patīk runāties ar cilvēkiem.

Protams, lībiešiem ir savi karognesēji, kurus vienmēr intervē, – Valts Ernštreits, Ieva Ernštreite (Līvu/Lībiešu savienības vadītāja), Helmī Stalte –, un tad ir virkne cilvēku, ar kuriem plašāku sarunu nekad nav bijis. Uzņēmos to darīt. Pozitīvais ir tas, ka es, pateicoties Valtam (Zane un Valts Ernštreiti ir dzīvesbiedri – U. A.), 20 gadu jau esmu bijusi tajā visā iekšā, bet tomēr es esmu ārpusniece. Cilvēki stāstot atsaucas uz daudzām lietām un saka – "tu jau zini", bet es jau nemaz tā nezinu. Esmu iemācījusies vietās, kur vajag, māt ar galvu, citās atkal izbrīnīti paplest acis, un viņi stāsta.

Viss materiāls paliks Lībiešu institūta arhīvā. Visu laiku jūtu pašu lībiešu atbalstu. Viņi saka – tas ir labs darbs, ko daru. Varbūt sen jau vajadzēja, un tev vajadzētu parunāt ar to un tam vēl paprasīt to un to. Visu laiku saņemu šo ārējo informāciju, un tad ir manis pašas vēlme saprast, ko nozīmē būt tik mazas tautas pārstāvim. Ko nozīmē faktiski dzīvot bez valodas telpas, bez savas teritorijas un tomēr būt lībietim? Daļai lībiešu nav valodas, bet viņi nepārprotami saka: es – lībietis. Piemēram, Baiba Šuvcāne. Par brīdi, kad 90. gados pasē atteicās rakstīt lībiešu tautību, viņa teica: tajā brīdī aiz manis nostājās visi mani lībiešu senči! Kā?! Jūs man tagad nerakstīsit, ka es esmu lībiete?! Varbūt līdz tam viņai šī apziņa nemaz nav bijusi tik būtiska. Man tagad ir žēl, ka es katrreiz neesmu vilkusi ārā telefonu, lai ieslēgtu diktofonu, kad pēc citu intervēšanas esmu to pārrunājusi ar Valtu. Teicu viņam, ka visgrūtākā saruna man būs ar viņu pašu, jo Valts šajos jautājumos ir slāņaini un dziļi iekšā. Vaicāju – vai tu vispār pats atceries, kādi bija tavi pirmsākumi? Viņš teica – es varu to atcerēties. Man trijās paaudzēs ir latvieši – viena puse Kurzemes, viena puse Vidzemes –, man nav ne latgaļu, ne poļu, ne lībiešu. Man nekad nav bijuši jautājumi par identitāti. Es esmu latviete, dzīvoju Latvijā, es runāju latviski. Man vienmēr liekas, ka viņiem ir pienākums kaut ko darīt ar savu lībietību, bet vai tā patiešām ir? Varbūt pietiek ar to, ka tu esi kaut kādas tautas pārstāvis, un viss? Ļoti daudz esmu reflektējusi par to, ka es jau arī neko nedaru ar savu latvietību. Valts oponēja – tu dari ļoti daudz – tu runā valodā, dzīvo teritorijā. Esmu grāmatu māksliniece, esmu kaut kāda kultūras sastāvdaļa utt. Un man nav jādomā, vai es jūtos kā latviete un vai es kaut ko daru ar savām saknēm. Es vienkārši esmu. Tie ir identitātes jautājumi, kurus šķetinu pati sev, – vai ar to, kas tu esi pēc tautības, tev kaut kas obligāti ir jādara?

Par ko tu, Agnese, domāji šī projekta laikā?

Agnese Zeltiņa. Sākšu ar nelielu atkāpi. Pagaidām neesmu daudz pētījusi radurakstus un dzimtas koku. Pirms pāris gadiem mūs pārsteidza bērns, kurš pie brokastīm pēkšņi sāka dziedāt dziesmu lībiešu valodā. Tas bija tik ārkārtīgi saviļņojoši!… Viņiem bērnudārzā ir mūzikas skolotāja Baiba Indrēvica, kura nodarbībās iepin dažādu tautu dziesmas. Viņa piecgadniekiem un sešgadniekiem bija iemācījusi lībiešu dziesmu. Pazinu arī Zani, kura mani uzaicināja pievienoties projektam. Man bija ārkārtīgi interesanti. Man senčos, iespējams, ir kaut kas no Lībiešu krasta, bet Salacgrīvā, Ainažu pusē. Šajā projektā man ārkārtīgi interesanti ir tas, ka šie cilvēki, kad viņi runā par savām saknēm – par padomju laikā piedzīvoto, kam viņi ir gājuši cauri, kāda bijusi nonākšana līdz savas identitātes nosaukšanai vārdā –, ārkārtīgi pārmainās arī vizuāli. Protams, to notvert, ja tas ir portrets, kas nav kustībā, nav tik vienkārši. Zanei ir brīnišķīga īpašība – viņa spēj panākt milzīgu uzticēšanās un atvērtības stāvokli, ka cilvēki ļaujas. Parasti fotogrāfi vairāk vai mazāk strādā solo. Kad tu nonāc aci pret aci ar cilvēku ārpus intervijas, tev atkal ir jāatjauno uzticēšanās.

Mans uzdevums ir panākt to pašu uzticēšanās līmeni, kas ir nodibināts caur sarunām. Bieži vien tā nav tikai tā viena saruna, kurā piedalos, bet ir bijušas vairākas tikšanās arī pirms tam. Man vienmēr liekas svarīgi notvert cilvēka būtību bez lieka izskaistinājuma, jo tā būtība jau ir skaista.

Vai tu fotografēji sarunas laikā vai uzņēmi atsevišķus pozētus portretus?

A. Z. Mēs ar Zani pirms tam par to runājām daudz un dažādi, kā veidot vizuālo stāstu. Ar retiem izņēmumiem īpaši nebildēju sarunas laikā. Veidoju portretu viens pret vienu, tās bija attiecības, kuras tu kā fotogrāfs veido ārpus sarunas.

Z. E. Intervējām Ēriku Kāpbergu, ļoti sarežģītu personību, tā dēvētā lībiešu ķēniņa Uldriķa Kāpberga mazdēlu. Tas ir garš stāsts. Ieradāmies nepieteikušās. Biju diezgan notrūkusies no šīs tikšanās. Ļoti daudz zināju par Ēriku un apzinājos, ka viņš var būt neomā un palūgt mūs arī aiziet. Kā atslēgas vārdu pareizi izvēlējos Valtu. Man bija līdzi Koskenkorvas pudele. Teicu, ka to kā dāvanu sūta Valts (un tā jau arī bija!), jo kur tad es, sieviete, ar pudeli (smejas)! Viņš teica – varbūt iedzersim? Mēs – īsti ne. Smieklīgi bija – kamēr tikām līdz sarunai, mums bija divi pārbaudījumi. Ēriks tajā brīdī grāba čiekurus un teica – re, kā jūs esat pārtraukušas man darbu, būs jāgrābj čiekuri. Mēs teicām – jā, mēs grābsim!

A. Z. Zivju žāvēšanai.

Z. E. Piemetu jau prātā, kā es vienlaicīgi varētu grābt čiekurus un intervēt. Tad viņš nolika grābekli un teica – nu, iebraucam jūrā? Es saku – bet, protams! Skaidrs, ka neviens nekur nebrauks. Mēs nemaz nevarētu trijatā līdz jūrai dabūt laivu. Pēc tam apsēdāmies pie mājas un runājām. Pārbaudījumus bijām izturējušas – bijām gatavas grābt čiekurus un braukt jūrā.

Visbiežāk piemin Lībiešu krastu no Ovišiem līdz Melnsilam. Lūdzu, iezīmējiet tīri ģeogrāfiski, kur jūs meklējāt savus interviju varoņus?

Z. E. Faktiski lībiešu telpas kā tādas nemaz nav. Tā ir mentāla telpa. Par to mēs arī daudz runājām. Arī Lībiešu krasts būtībā ir tikai nosaukums. Labākajā gadījumā viņi tur ir vasarā. Es ar viņiem visiem esmu iepazinusies dažādās vietās – Lībiešu svētkos Mazirbē, pasākumos Rīgā, grāmatu atvēršanas pasākumos. Tad, kad runā ar šiem cilvēkiem, nāk ārā krasts un ciemi. Izrādās, bijušais Saeimas deputāts Ilmārs Geige, kurš arī balsojis par 4. maija deklarāciju un visu laiku dzīvo Ventspilī, ir no Pitraga. Lībiešu grupas vadītāja Ventspilī Ausma Ernestovska ir no Lūžņas. Baiba Šuvcāne, kura lielāko daļu mūža ir nodzīvojusi Rīgā un pēc tam atgriezusies Kolkā, – izrādās, viņas saknes ir Lielirbē. Parādās ciemi, detaļas, bērnības sajūtas. Savā ziņā man šie cilvēki kļūst reāli, ne tikai kā organizāciju vadītāji.

A. Z. Viņi piestiprinās tai vietai.

Vai centāties vairāk uzrunāt vecākās paaudzes cilvēkus, kuri atmiņās varētu fiksēt vēl kādas vērtīgas ieražas vai sadzīves paradumus? Vai arī etnogrāfiskās liecības nebija galvenās un runājāt arī ar jaunajiem, kuri sevi sauc par lībiešiem, bet kuriem nav specifisku lībiešu kultūrtelpai piederīgu atmiņu?

Z. E. Mans uzdevums nav dabūt ārā etnogrāfiju. Mans uzdevums ir dabūt arī to sajūtu, kāpēc viņiem ir svarīgi kaut ko darīt ar šo "ir/navu", kā mēs ar Zoju Sīli runājām. Viņiem visiem ir brāļi un māsas, un katrā ģimenē ir kāds ģimenes pārstāvis, kuram ir bijis būtiski to darīt. Man pat teica tā – domā, man ir bijis viegli? Domā, mani ģimene ļoti atbalstīja? Tātad viņiem tas ir bijis būtiski, neraugoties uz to, ka nav bijis atbalsta. To es pūlos dabūt ārā.

Visgrūtāk ir ar cilvēkiem, kuri ir daudz intervēti. Izsisties cauri tam, ko viņi stāsta vienmēr.

Kā var izsisties cauri? Ar kādu jautājumu tu liki apstāties ierunātajā?

Z. E. Piemēram, Ilmāram Geigam, kurš daudzkārt ir stāstījis par dzīvi – bērnību, internātskolu Mazirbē –, pajautāju, vai viņš kādreiz ir domājis, kā būtu, ja lībiešiem kādreiz būtu sava valsts. Ir karogs, himna, bet valsts? Nepateikšu šobrīd, ko viņš atbildēja, bet viņš teica – hm, tā es nekad par to nebiju domājis. Pūlējos tikt cauri "atstrādātajam". Jo cilvēks ir jaunāks, jo tas ir vienkāršāk. Viņi reflektē brīvāk. Sākām ar vecāko paaudzi, tāpēc ka tā ir trausla paaudze. Mums laimīgi paveicās, ka pavasarī vēl paspējām portretēt Ēdrumu Veldi.

Pastāstiet, lūdzu, par viņu vairāk! Agneses Zeltiņas uzņemtie Ēdrumas Veldes portreti ir tik skaisti. Viņas starojums trāpa pat cilvēkam, kas ar viņu dzīvē nav pārmijis ne vārda.

A. Z. Fotogrāfiem vienmēr gribas autentisko vidi – piedzīvot Lībiešu krastu, kāds tas izskatījās tad, kad vēl bija. Vasarā Mazirbes kultūras namā bija izstāde, kur tas bija iespējams. Tāpēc satikties ar Ēdrumu tautastērpā bija kā mazliet pieskarties aizgājušajam laikam. Taču arī tagadējais laiks ir aizejošs. Jautājums, kā to notvert. Tā bija silta pavasara diena. Mēs tikāmies Teikā dārzā. Bija kovids, tāpēc labāk ārā nekā iekšā.

Kāpēc Teikā?

A. Z. Ēdruma dzīvo Teikā. Dārzs nebija fotogēnisks sapņu dārzs, kādu biju iedomājusies. Bija jāpacenšas, lai atrastu stūrīti. Vienmēr prasās kāda atslēga, lai cilvēku atbrīvotu. Nezināju, ka vārds Ēdruma lībiešu valodā nozīmē "zieds". Meklējot dārzā vietu, kas būtu fotogēniska un arī lai gaisma nepārdedzinātu, ieraudzīju mazās zilās puķītes.

Z. E. Tu viņai iedevi rokās gaiļbiksīti.

A. Z. Jā. Teicu, lai ir, ar ko sākt, iedošu jums rokās puķīti. Un tad Zane teica, ka vārds Ēdruma nozīmē "ziediņš", un tas tik skaisti saslēdzās. Tur nav daudz ko teikt. Brīvi cilvēki.

Z. E. Viņa stāstīja par puķēm, ka efeju atvedusi, iestādījusi maijpuķītes.

A. Z. Kā viņa savu dārzu 50. gados ir iekārtojusi. Stāstā viens notikums radīja otru.

Kāds ir iecerēts praktiskais rezultāts?

Z. E. Mana vīzija ir tāda, ka būs divas grāmatas. Sāksim ar vecāko paaudzi, turpināsim ar vidējo un nedaudz jaunāku paaudzi. Noskatījos Reiņa Botera izrādi Nēmiz pǟl!. Savā ziņā varam runāt atkal par jaunu atmodu un uzrāvienu. Varbūt tāpēc, ka pasaule kļūst tik vienāda. Kaut kur aizbraucot, ir grūti kaut ko atvest. Nu ko var atvest no Spānijas? Vīnu? Mēs visu varam nopirkt šeit pat. Līdz ar to atkal ir paaudze, kura meklē savdabību, un tai ir svarīgi izcelt tieši šo savu sakņu šķautni. Ir tāda Otomeru-Niedru ģimene, kas ļoti pamatīgi pēta ģimenes koku un veido ģimenes vēsturi. Valts teica, ka viena no viņu meitām Jūlija Lībiešu svētkos esot pienākusi un mēģinājusi ar viņu runāt lībiski. Tam ir milzu nozīme!

A. Z. Es domāju, ka tas ļoti daudz ietekmē arī mūs, pārējos līdzcilvēkus. Manam dēlam pirmais iespaids bija bērnudārzā. Vasarā visa ģimene kopā bijām bildēt Lībiešu krastā. Bija Lībiešu svētki. Viņš teica – cik unikāli! Es gribētu iemācīties lībiešu valodu, jo ir tik maz cilvēku pasaulē, kas tajā runā. Ja cilvēkbērns astoņu gadu vecumā nonāk pie šādas apziņas, tas, man liekas, ir brīnišķīgi. To viņā ir iedēstījusi gan skolotāja, gan vide, ko piedzīvo.

Uzskatāms pierādījums, cik milzīgu ietekmi uz pasaules norisēm tomēr var atstāt viens vienīgs cilvēks. Šajā gadījumā bērnudārza audzinātāja ar vienu lībiešu tautasdziesmu. Tas starojas tālāk.

Z. E. Jā, iemācīja vienu tautasdziesmu, un Teodoram radās vēlme mācīties valodu.

A. Z. Tas mani vienmēr pārsteidz līdz tirpām, kā tas var ietekmēt dzīvi.

Runājot par vizuālajiem stāstiem, nav jau tādas autentiskas lībiešu vides, kur fotografēt autentiskos lībiešus. Viņi tāpat ir mūsdienīgi cilvēki, kuri dzīvo mūsdienās starp citiem. Un tad ir jautājums, ko tu bildējot vari uzsvērt. Ja ir viņu dzimtas mājas, mēs bildējam tur, un tad nāk bērnības stāsti, kā bērnībā tur ir dzīvots, bet padomju laikā nav varēts būt pie jūras. Tagad viņi atgriežas. Tie ir brīnišķīgi stāsti un vizualizācija. Bet, piemēram, Ilmārs Geige dzīvo Ventspilī dzīvoklītī. Tas ir izaicinājums – parādīt, ka lībiešu kultūrtelpa eksistē starp mums. Tas nav kaut kas atrauts un seni tīkli. Pa šo laiku tik ļoti daudz kas ir mainījies un noticis. Tas viss ir gan cilvēku sejās un stāstos, gan apkārtnē. Dzīvoklītis ir tāda pati realitāte kā skaistā vēsturiskā ģimenes māja.

Vai no portretētajiem lībiešiem mentalitātes ziņā var vilkt kādas kopsakarības, vai, visticamāk, tie tomēr ir atsevišķi raksturi?

Z. E. Protams, atsevišķi raksturi. Neuzdrošinātos vilkt kopā kādas vienojošas sakarības. Protams, viņiem pats par sevi piemīt kurzemnieciskums. Kurzemniekiem jau pašiem ir stāja. Tad vēl piejūra. Ja man par viņiem visiem būtu jāsaka – par Ilmāru, Ausmu, Baibu, Zoju –, viņiem visiem ir kaut kāds pamatīgums. Nevienu no viņiem nevar nosaukt par mīlīgu. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, ja tev vajadzēs palīdzību, bet nekad neteiktu – vai, kāda mīlīga kundzīte. Ēdrumiņš bija mīlīga, bet arī… Bijām aizgājuši ar Valtu uz Ēdrumiņa izvadīšanu, un visi bija gaišos tērpos. Es no rīta teicu Valtam – es nespēju uz Ēdrumas bērēm uzvilkt kaut ko tumšu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņa mūžā nav vilkusi mugurā neko melnu. Viņas meita Laima pēc tam man pateica, ka viņi bija to savstarpēji sarunājuši, bet man bija iekšējā sajūta – es nevaru uz Ēdrumas bērēm uzvilkt melnu kleitu! Uzvilku gaišu vasaras kleitiņu. Laima teica, ka mamma jau nav nemaz nebija ar maigu raksturu, ar viņu kopā dzīvot nebija viegli. Tātad viens ir tas, kā mēs redzam no malas, otrs – kā ir īstenībā. Viņai neesot bijusi praktiskā piesaiste, varējusi visu iztērēt puķēs. Ēdrumiņš man vienmēr bija likusies pati saulīte, bet, izrādās, arī viņai ir bijis lībiešu vai ne lībiešu stingrais raksturs.

A. Z. Kad bildēšanas laikā abas dāmas – Ēdruma un Dagmāra – sāka dziedāt, būdamas gadu desmitiem koristes…Tie ir dāvināti mirkļi, ko gadās piedzīvot.

Z. E. Ēdrumai tautastērps nebija kaut kas speciāls uz bildēšanos. Tas viņai ļoti ilgus dzīves gadus ir bijis dzīves būtība. Viņa strādāja Brīvdabas muzejā lībiešu sētā. Likās pats par sevi saprotams, ka viņa ir uzvilkusi tautastērpu un iznākusi dārzā. Viņa pēc tam neļāva palīdzēt noģērbties.

A. Z. Viņa pati bija saģērbusies.

Z. E. Vienīgais – palīdzēju saktiņu aizspraust. To viņa pati nevarēja.

Zane, vai tavi jautājumi bija anketveidīgi, vai katram meklēji savu pieeju?

Z. E. Katram bija pilnīgi individuāla pieeja. Vienā brīdī domāju, ka varbūt ir jārunā anketveidīgi, bet sapratu, ka ikviens cilvēks ir individuāls. Daudz domāju, kā veidot galīgo teksta atveidu. Katram ir tik individuāls runas stils. Man negribētos taisīt literārajā valodā absolūti vienādus tekstus. Tieši tāpat kā Agnese mēģina saglabāt portretos individualitāti, es gribu saglabāt runas individualitāti. Ja man būtu par desmit, piecpadsmit gadiem mazāk, es kā otro izglītību izvēlētos sociālantropoloģiju. Ejot cauri dzīvei, tomēr esmu sapratusi, ka vislielākā vērtība ir cilvēki. Nav nekā unikālāka. Baiba Šuvcāne, kura ir nostrādājusi garus gadus Dailes teātrī par izrāžu direktori un tagad turpina mammas aizsākto novadpētniecības darbu, arī ir pilnīgs "nazis", bet, ja viņa man saka, ka es māku uzdot jautājumus un ka viņa runājot pati priekš sevis ir ļoti daudz atklājusi… Sapratu, ka tas, ko daru, ir sociālantropoloģija. Man gan nav šīs izglītības un zināšanu. Bet es arī netaisos izdarīt nekādus secinājumus. Mans mērķis ir, lai cilvēki, kas to lasīs, līdzīgi kā es reflektētu, ko nozīmē būt kādas tautas pārstāvim. Pūlētos sevī atrast empātijas plūdumu – kā tas ir, kad tu esi un neesi. Lai citi, kas uzdod varbūt tādus pašus jautājumus kā es, lasot izdarītu savus secinājumus. Protams, ar saviem jautājumiem piešķiru interpretāciju, tas ir neizbēgami, bet es negribu interpretēt.

Vai fotogrāfijas būs melnbaltas vai krāsainas, vai abējādi?

A. Z. Skatos pēc situācijas. Tā kā ienāk tautastērpi un vide, tomēr ir nepieciešama krāsa. Portretiem labāk derētu melnbaltais, bet šajā gadījumā arī vide līdzdarbojas, un ar krāsu var notvert autentiskas detaļas. Ir jau daudz bildēts visādos veidos, un tas ir brīnišķīgi, tās ir liecības, kas paliek. Nepretendēju radīt neko jaunu. Ļoti svarīgi ir piefiksēt liecības, jo aizejošs ir arī šodienas laiks.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mazā kultūra

Turpmāk arvien grūtāk būs paskaidrot, kāpēc ir vērts atgriezties izstādēs, teātros, koncertzālēs, – paškritiski jāatzīst, ka mana profesija ir beigusies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja