Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Džesika Lenga: Radoša vientulība piepilda

Holivudas leģenda Džesika Lenga izpaužas ne tikai aktiermākslā – viņai ir fascinējoša un asa fotogrāfes acs. Viņas fotoizstāde nesen bija skatāma Barselonā

Džesika Lenga ir viena no izcilākajām aktrisēm pasaulē. Saņēmusi divus Oskarus, trīs Emmy, piecus Zelta globusus un daudzas citas nozīmīgas godalgas savā gandrīz 40 gadu ilgajā karjerā. Viņa fascinē ar skaistumu un noslēpumainību un savos 66 gados ir Marc Jacobs Beauty reklāmas seja. Ne tik daudzi zina, ka Džesika Lenga ir arī augstu vērtēta fotogrāfe. Es intervēju mākslinieci mākslas centrā Arts Santa Mònica Barselonā, kur nesen bija skatāma viņas fotoizstāde Neredzētais/Unseen. Tur notika arī viņas jaunās fotogrāmatas prezentācija.

"Kas redzams šajās bildēs?" vaicāju. "Tas, ko es redzu," viņa atbild. "Fotogrāfija ir vismistiskākais process – iemūžināt telpā mirkli, kustīgu un netveramu, un izkristalizēt to."

Mēs pazīstam Džesiku Lengu no lomām filmās Karalis Kongs, Pastnieks vienmēr zvana divreiz, Sirdspuķīte, Frensisa, Zilas debesis, Robs Rojs, Pelēkie dārzi un daudzām citām, kā arī teātra izrādēm un TV filmām. Pēdējos četros gados aktrises karjera piedzīvojusi renesansi, viņa ar panākumiem atveido četras spēcīgas lomas populārajā miniseriālā Amerikas šausmu stāsts/American Horror Story, kas atnesis Lengai divas Emmy balvas un neskaitāmas labākās aktrises nominācijas, kā arī sajūsminātus jaunās paaudzes fanus visā pasaulē.

Intervijas viņa sniedz reti un atvēl tām īsu laiku. Mūsu saruna ir patiesa veiksme – kā Dānijas mākslas žurnāla Kunst žurnālistei man bija iespēja redzēt Džesikas Lengas izstādi, kā arī tikties un intervēt viņu. Mākslinieces uzvedība ir rezervēta un noslēpumaina kā īstai Holivudas dīvai, taču sarunā, īpaši uzzinājusi, ka esmu gleznotāja un fotogrāfe, un liela Džesikas Lengas mākslas cienītāja, viņa atraisās un mums izveidojas dzirkstošs, maģisks kontakts, kas sniedz man iespēju atklāt kaut daļiņu no noslēpumainās un talantīgās Džesikas Lengas.

Džesikai Lengai ir fascinējoša un asa fotogrāfes acs. Viņa patiesi saredz un uztver dzīvi, viņas darbiem ir raksturīga precīza un intensīva kompozīcija, iemūžināts mirklis šeit un tagad. Fotogrāfijas ir sabalansētas un ļoti detalizētas, ar brīvības telpu un sajūtu ap centrālajiem notikumiem. Šī telpa atklāj jūtīgumu, trauslumu un vientulību. Džesikas Lengas fotogrāfijas ir dzejiski mistiskas un uzrunā skatītāju emocionāli, aktivizē viņu fantāziju.

"Sākumā vēlējos iemūžināt augam bērnus," viņa neslēpj. Māksliniecei ir kopīga meita ar Mihailu Barišņikovu, kā arī dēls un meita kopā ar Semu Šepardu. "Pēcāk sāku ņemt kameru līdzi ceļojumos dažādās valstīs un nopietni fotografēju jau 20 gadu."

Jūsu fotogrāfijas ir mākslinieciskas un smeldzīgas, kompozīcija ir pārliecinoša, gaismas un ēnas spēle – spēcīga. Tik daudz kas notiek jūsu darbos, ārkārtīga dinamika, es tos uztveru tāpat kā jūsu aktrises darbu. Jūs savās lomās parasti izpaužat tik daudz emociju vienlaikus, pat ja klusējat. Jūsu skatiens izsaka tik daudz. Tā ir mūžīgā spēle starp atklāto un neatklāto. Arī jūsu fotogrāfijās saskatu to pašu. Vai jūsu radošais process, kad fotografējat, ir instinktīvs, vai arī jums jau ir doma un plāns, pirms bildējat?

Es parasti fotografēju uz ielas un nekad neko speciāli neplānoju. Kompozīcija daļēji ir veiksmes aspekts, taču ir arī tas īsais mirklis, kad tu komponē attēlu un ieliec tajā, ko tobrīd vēlies. Kas tajā brīdī mani uzrunā – vizuāli vai emocionāli –, uz to arī koncentrējos. Tā ir ļoti personīga un emocionāla reakcija uz to, ko tajā brīdī ieraugu. Ņemu kameru un noknipsēju, jo man acu priekšā ir kaut kas, kas mani uzrunā, – īpaša gaisma vai cilvēka kustība, īpašs kontakts starp cilvēkiem, kas mani patiesi saviļņo. Tie ir instinktīvi momenti. Tas pats mani fascinē aktrises darbā – vērot, redzēt, izdzīvot mirkli pa īstam, to nepazaudējot.

Jau agrāk esat teikusi, ka jūs vienmēr vēro un ka fotografēšana jums sniedz kontrastu – iespēju pašai vērot, vērtēt, būt neatkarīgai savā radošajā izvēlē un darbībā. Tajā pašā laikā jūsu darbi ir ļoti kinematogrāfiski.

Tie ir kinematogrāfiski, jo esmu pavadījusi gandrīz 40 gadu, strādājot kino kameras priekšā un vērojot lielisku operatoru darbu, to, kā gaisma un ēna rada dramatisku mirkli. Es cenšos to satvert arī fotografējot.

Vai ir kāds operators, ar kuru esat strādājusi un kurš jūs īpaši fascinējis?

Esmu strādājusi ar daudziem spožiem operatoriem, īpaši man patika strādāt ar Svenu Nīkvistu (filmā Pastnieks vienmēr zvana divreiz; Nīkvists ir bijis ilggadējs Ingmara Bergmana filmu operators – I. B.). Viņš ir viens no izcilākajiem operatoriem pasaulē.

Es redzu ļoti daudz sakritību un vienotu izpausmes veidu jūsu aktrises un fotogrāfes darbā. Jūsu darbos ir tik daudz emocionālās intensitātes – dramatisma, jūtīguma un trausluma.

Fotogrāfes darbs man ir lielisks papildinājums aktrises darbam. Vienīgais veids, kā izdarīt labi savu darbu, ir būt šeit un tagad par visiem simt procentiem, izdzīvot mirkli, izjust sevi, sajust un redzēt ap sevi. Arī kā aktrisei – ja es ar prātu atrodos kaut kur citur, darbs neizdodas. Es vienmēr drukāju savas bildes ar negatīva līniju, nekad neko neapgriežu. Manas bildes ir tieši tas, ko es redzu un notveru ar kameru konkrētā brīdī.

Jūs esat teikusi, ka drāma un tumsa jūs īpaši uzrunā kā aktrisi. Vai tāpēc ēnai jūsu fotogrāfijās bieži vien ir lielāka loma nekā gaismai?

Man radošajā procesā patīk mistika. Patīk neatklātais, noslēpumainais. Arī aktrises darbā vienmēr ir izvēle, ko tu atklāj un ko neatklāj skatītājam. Tas ir tas, kas padara aktrises darbu interesantu. Ja viss tiek atklāts, mistika un noslēpums zūd.

Jūsu fotogrāfijās redzu ļoti daudz slēptu elementu – bērni slēpjas, pieaugušie slēpjas vai atklājas tikai daļēji. Vai jums patīk spēlēt paslēpes?

Man patīk neizprotamais mirklis, kad tu īsti nesaproti, kas notiek, un cilvēki manus darbus interpretē ļoti dažādi. Vieni redz bīstamību, citi redz māti un bērnu spēlējamies. Mani fascinē situācijas un notikumi, kas nav īsti saprotami un ir dīvaini.

Jūsu darbos ļoti aktuāla ir vientulība. Kāda veida vientulība jūsos dominē?

Mums katram ir dažādi personības aspekti, un vientulība ir liela daļa no manas būtības. Es nesen izlasīju dzejnieces Mariannas Mūras citātu: "Vientulības zāles ir vienpatība" ("The cure for loneliness is solitude"). Fotografējot brīnišķīgākais ir tas, ka pat vientulībā es nejūtos viena, jo esmu kopā ar kameru. Pat svešā vietā aktīvi fotografēju, nevis nedaru neko. Radoša vientulība piepilda, pasīva vientulība nomāc.

Es jūsu darbos redzu ļoti daudz salauztu, sagrautu elementu, bet spēcīgās gaismas ietekmē šie elementi apvienojas it kā vizuālā maģijā, kas rada jaunu sākumu un spozmi. Vai izjūtat, ka pati arī visspožāk spīdat tumsā?

Īsti nezinu, vai tā ir apzināta izvēle vai arī tikai emocijas, kas mani saista un radoši ietekmē.

Jūsu fotogrāfijās ir gan lelles, gan maskas. Vai cilvēka patiesā seja, iekšējā būtība jūs interesē kontrastā ar masku spēli un noslēgtību?

Droši vien tā ir. Jā, tas viss mani interesē.

Jums īpaši patīk fotografēt Meksikā?

Jā, šī zeme ir tik ļoti kinematogrāfiska. Man ir spēcīga emocionālā saite ar Meksiku, drusku kā mīlestības romāns. Katru reizi, kad esmu Meksikā, izjūtu tik daudz sajūsmas, smeldzi, veselu spektru ļoti dažādu emociju. Meksika ir ārkārtīgi maģiska ar saviem rituāliem, ikdienas dzīvi – visu, kas notiek uz ielas, ar cilvēkiem. Visam ir ritms, mistērija, noslēpums. Vienmēr esmu izjutusi Meksiku kā vienu no maģiskākajām vietām pasaulē.

Es tikko biju Meksikā un biju sajūsmā, cik fascinējoša ir gaisma un cik ātri un dramatiski tā mainās.

Jā, Meksikā ir ļoti skaista gaisma, nekad neko tādu citviet neesmu redzējusi. Arī Ziemeļvalstīs februārī un martā ir šī maģiskā, netveramā, maigā gaisma. Mani tas ļoti fascinē.

Jums patīk arī tas, ka Meksikā ir daudz saglabājies no veclaicīgās un ne tik civilizētās dzīves?

Meksikā ir dzīve uz ielas, ko ir ļoti aizraujoši fotografēt. Tu izej ārā – un viss notiek. Tik daudz notikumu, pārsteigumu, tik daudz ko fotografēt. Tikai dažās valstīs ir šāda dzīve.

Mana iemīļotākā jūsu loma ir Frensisa (Frensisa/Frances, 1982). Esmu daudzas reizes šo filmu redzējusi un katru reizi, kad to skatos, ieraugu un uztveru ko jaunu. Arī jūsu fotogrāfijās ir šī sajūta – jo vairāk tās vēro, jo vairāk ieraugi, pieredzi, atklāj. Sabrukušie dvēseles elementi apvienojas un rada mistiku. Kā jums šķiet?

Paldies, man ir patiess prieks par jūsu komplimentu. Man aktrises darbu padara interesantu iespēja nospēlēt dažādas emocijas, dažādas kārtas vienā un tajā pašā mirklī. Man ir vienots radošās izpausmes veids gan aktiermākslā, gan fotogrāfijā.

Jūs allaž esat bijusi māksliniece, kura meklē ko jaunu. Vai esat ko jaunu atklājusi fotogrāfes darbā?

Man patiesi patīk vecās grafiskās tehnikas, pašreiz veidoju fotogravīras sērijas. Šī tehnika dod manam darbam īpašu dimensiju un struktūru.

Kādi ir jūsu nākotnes projekti gan kā aktrisei, gan fotogrāfei?

Es piedalīšos vairākās jaunās filmās, bet, tā kā tas vēl nav oficiāli paziņots, nedrīkstu stāstīt vairāk. Nākamā gada pavasarī atkal spēlēšu Brodvejā – atveidošu Mēriju Taironu Jūdžina O’Nīla lugā Garās dienas ceļš uz nakti.

Šo lomu pirms 14 gadiem spēlēju Londonā. Tā ir mana sapņu loma, un, manuprāt, šī ir labākā amerikāņu luga. Fotomākslā strādāju jau ar minēto sēriju fotogravīras tehnikā, kā arī veidoju projektu, kurā iekļauts ceļojums cauri Amerikai.

Kas ir nozīmīgākais, ko esat radījusi savā dzīvē?

Mani bērni.

Jūs vienmēr esat bijusi drosmīga māksliniece – ejat pašas izvēlēto ceļu bez kompromisiem. Vai jūs kaut ko vēlētos mainīt savā dzīvē, ja jums būtu iespēja?

Ja varētu, es mainītu visu (smejas). Vispār es par to iedomājos šī gada sākumā. Es varētu visu atmest un aizmirst jebko, ko zinu, ar ko nodarbojos, ko esmu pieredzējusi, un nodoties kaut kam pilnīgi jaunam, ko vēl nekad neesmu pieredzējusi. Piemēram, kļūtu par ērgļu dresētāju. Vai tas nebūtu fantastiski?

Bezgala aizraujoši… Par ko jūs sapņojat šajā dzīves posmā?

Ak dievs, jūs uzdodat tik nozīmīgu jautājumu pašās beigās! Mani sapņi... Šobrīd visvairāk sapņoju par mieru. Visa mana dzīve ir bijusi nemitīgs, notikumiem bagāts skrējiens, kā virpulis, īsts kino. Esmu ļoti nemierīga pēc dabas, visu laiku kaut kam jānotiek, kaut kur traucos, tāpēc pašreiz visvairāk gribētu atrast sevī mieru – tas ir tas, ko patiesi vēlos.

Vai jūsu fotogrāfijas ir miera pilnas?

Jā, būtu jauki šo mieru transformēt arī savā dzīvē.

Fotogrāfe Džesika Lenga

Džesika Lenga kolekcionē fotogrāfiju gandrīz 40 gadu. Viņu iedvesmo Manuels Bravo, Volkers Evanss, Anrī Kartjē-Bresons

Neilgi studējusi Minesotas Universitātē, taču pēc pirmā semestra studijas pametusi un devusies ceļojumā uz Parīzi un Eiropu ar savu pirmo vīru fotogrāfu Fransisko Grandi. Pagāja gandrīz 20 gadu, līdz viņa atkal pievērsās fotogrāfijai – viņas ilggadējais dzīvesbiedrs Sems Šepards 90. gadu sākumā uzdāvināja viņai fotokameru Leica M6

Nekad nefotografē digitāli, izmanto tikai Leica M6. Tas vienmēr ir melnbaltais foto

Daudz fotografējusi ceļojumos Amerikā, Skandināvijā, Francijā, Itālijā, Meksikā, Rumānijā, Āfrikā, Krievijā un citur

Pirmā izstāde – 2008. gadā Hovarda Grīnberga galerijā Ņujorkā

Publicējusi trīs fotogrāmatas, regulāri rīko izstādes Amerikā un Eiropā 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja