Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Egila Siliņa spāņu dzīve

"Esmu ļoti ziņkārīgs," atzīst Egils Siliņš, kurš savā starptautiskajā operdziedoņa karjerā apgūst arvien jaunas lomas un zemes 

Kad pienāks laiks, kad vairs nevajadzēs nemitīgi kalt atmiņā arvien jaunas lomas? – tiekoties Rīgā, retoriska jautājuma formā pirms intervijas prāto pasaulē pieprasītais basbaritons Egils Siliņš. Kopš 1988. gada, kad viņš sāka savu starptautisko karjeru, pirmos desmit gadus dziedātājs mācījies piecas jaunas lomas gadā. Pēdējos desmit gadus – ik gadu apmēram divas. Nākamā būs Jago loma, kuru Egils Siliņš 2016. gada maijā dziedās Sinsinati festivālā ASV ar Džeimsu Konlonu pie diriģenta pults. "Biju domājis, ka pēc Jago nekā jauna uzreiz nebūs, tomēr būs jāmācās loma brazīliešu komponista Karlosa Gomesa operā Foska, kuras pasaules pirmizrāde notiks 2016. gada rudenī Sanpaulu. Atkal jau divas lomas! Tas ir interesants projekts kopā ar Plasido Domingo un diriģentu Džonu Nešlingu. Tiks uzņemts arī DVD," stāsta Egils Siliņš.

Dziedātāja darba kalendārs, kā arvien, ir ļoti blīvs, tomēr viņš bieži uzstājas dzimtenē. Šovasar dziedājis festivālā Artissimo, Ogres Mūzikas svētkos, Jūrmalas festivālā un festivāla Summertime – aicina Inese Galante koncertā Bel canto dzīres Dzintaru koncertzālē. Latvijas Nacionālajai operai viņš apsolījies dziedāt Traviatas izrādē nākamā gada pavasarī un Verdi festivāla galā koncertā vasarā.    

Paturēt atmiņā plašo repertuāru dažādās valodās ar gadiem kļūst vieglāk vai grūtāk?

Grūtāk. Lielākā problēma ir sevi piespiest un atrast īsto koncentrēšanās brīdi. Esmu novērojis: ja mācos un redzu, ka neiet, nav vērts pie šī materiāla sēdēt. Lieku nost un atsāku vakarā vai no rīta. Pēdējā laikā vislabāk padodas no rīta: ap septiņiem, pusastoņiem. Iedzeru kafiju un varu sākt. Agrāk bija otrādi: visas lomas mācījos vakarā, īsi pirms gulētiešanas. Varēju stundu koncentrēties, vakarā iemācījos, no rīta atkārtoju, un bija kārtībā. Tagad ķermenis vakaros ir vairāk fiziski noguris. Palīdz darbs kopā ar pianistu, taču, daudz ceļojot, ir grūti šo pianistu dabūt. Problēma ir diezgan akūta arī tāpēc, ka dzīvoju Spānijā: atrast pianistu, kurš var nospēlēt sarežģītas Vāgnera partitūras, nav iespējams, jo tur, ap 200 kilometriem no Madrides, tuvumā nav īstas operas. Students, kurš vāji lasa no lapas, man neder. Varu uzslavēt Latvijas Nacionālās operas pianistus. Nolieku viņiem priekšā Rihardu Štrausu un esmu apmierināts pat tad, ja Ilze Ozoliņa, Uldis Zilberts vai Ērika Apeine lasa no lapas. Mūsējiem šī prasme ir ļoti labā līmenī. Dārziņskola ir devusi labu raudzi.

Kur īsti tu tagad dzīvo?

Mūsu māja atrodas starp vīna laukiem apmēram divdesmit kilometru no Valjadolidas. Tā ir pirmā Spānijas galvaspilsēta ar senām tradīcijām. No turienes nācis un tur valdījis Filips II, operas Dons Karloss varonis. Kolumbs no turienes devās Amerikas braucienā. Tas ir uz ziemeļrietumiem no Madrides, ar ātrvilcienu stundas brauciens.

Pasaules kontekstā bieži esi izjutis Latvijas mūzikas izglītības nozīmi?

Pirmkārt, mums ir talantīgi cilvēki. Pati tauta ir talantīga. To redz jebkurā saviesīgā kompānijā. Ja spāņiem jādzied vienkārša dziesmiņa, skan slikti. Ja latvieši uzdzied, šķiet, ka viņi jau ir kopā samēģinājuši un ir ar izlasītām balsīm. Kopā dziedāšana mūsu tautai ir dabas dots talants. Rezultātu dod arī sistēma, ka ikvienā nelielā pilsētā ir bērnu mūzikas skola. Tādas ir arī Vācijā un Spānijā, taču pie mums uzņem tikai talantīgos bērnus, kuriem jāspēlē vecumam atbilstošas grūtības pakāpes skaņdarbi. Ja nevar – uz nākamo klasi netiek pārcelts. Vācijā un Spānijā vecāki maksā par mācībām un bērns pirmās klases līmenī var spēlēt arī sestajā gadā. Nevienu tas neuztrauc. Viņi tikai saka – progress ir –, bet faktiski tā ir mānīšana un melošana, jo mūzikas skolu interesē tikai, lai vecāki maksā naudu. Tas ir kapitālisms kopā ar neīstu attieksmi pret mūziku, bērnu un pašu darbu.

Vainīgas arī mentalitātes atšķirības. Spānijā cilvēki daudz ko nav spējīgi pateikt tieši. Skolotājs nepateiks: "Nē, tavs bērns nav talantīgs, nesūti viņu vairs mūzikas skolā. Ej dejot, peldēt vai zīmēt, nemokies velti ar vijoli!" Man Mūzikas akadēmijā vokālās stundas bija četras reizes nedēļā un piektā bija kamermūzika. Rietumos tas ir par dārgu. Tur vokālās stundas notiek vienu reizi nedēļā. Kādreiz pat grupā – četriem vienlaikus. Progress būs tikai tad, ja darīsi regulāri, katru dienu. Es ceru, ka mūsu sistēmu izdosies saglabāt. Taču – ja celsies skolotāju algas un valstij kļūs par dārgu?

Reiz, palielinot uzstāšanās brīdī uzņemtu tavu fotoattēlu, ieraudzījām, ka uz plaukstas ir uzrakstīts teksts. Špikeris?

Situācija bija vienkārša: toreizējais Operas direktors Andrejs Žagars zvanīja, vai varu atbraukt nodziedāt Karmenas izrādē Eskamiljo. Nekādu problēmu! Taču neviens nepateica, ka iestudējums ir latviešu valodā. To uzzināju tikai trīs dienas iepriekš. Mēģināju sarunāt ar diriģentu Tadeušu Voicehovski, ka dziedāšu franciski. Nē, tad viņš nediriģēšot.

Spāņu valodu jau proti?

Es runāju spāniski, tomēr valoda man bija jāmācās. Nebija viegli, jo vienlaikus bija jāapgūst jauns materiāls arī citās valodās. Virtuālajā treniņprogrammā tiku līdz 2000 vārdiņiem. Remontējot māju, tieku galā ar spāņu strādniekiem, jo varu pateikt, ar ko neesmu apmierināts.

Nākamā sezona būs intensīva, ceļojumi tāli?

Tā sāksies Ķīnā, pēc tam divi projekti Tokijā: novembra beigās Štrausa Salome un aprīļa sākumā Vāgnera Zīgfrīds. Maijā Vīnes Valsts operā Bēthovena operā Fidelio dziedāšu Picarro lomu. Pa vidu vēl arī koncerti ar diriģentu Mareku Janovski. Man ļoti patīk ar viņu strādāt. 

Kas ir diriģenta vērtība?

Vērtība ir tajā, kā Mareks Janovskis strādā ar orķestri, kā spēj no orķestra pieprasīt dinamikas gradācijas, nianses. Reti kad esmu dzirdējis tādu orķestra dažādību frāzējumā un dinamikā. Janovskis katru gadu diriģē Nomori/Pavasara festivāla koncertus Japānā, es tajos esmu dziedājis jau divus gadus pēc kārtas. Tagad dziedāšu Zīgfrīdu, jau piedāvā Loengrīnu 2018. gadā. Festivāla idejas autors un namatēvs ir ļoti turīgs japāņu uzņēmējs, kuram pieder elektronikas koncerni. Viņš pazīst drēbi, jo pats bieži brauc uz festivāliem Eiropā. Par padomnieku solistu komplektēšanā viņš paņēmis bijušo Vīnes Valsts operas intendantu Janu Hollenderu, un līmenis ir fantastisks. Festivāls notiek jau piecpadsmit gadu. Sākumā tas šķitis jauns, nepazīstams svešķermenis, bet tagad atbalstīt gribētāju tam pat ir par daudz. Festivāla rīkotāji kļuvuši izvēlīgi un sponsorus pieņem tikai izlases kārtībā. Tas nozīmē: ja kaut kas jau ir apliecinājies kā īpaši labs produkts, tam ir gluži cita vērtība gan sponsoru, gan publikas acīs.

Esi ziņkārīgs ceļotājs?

Esmu ļoti ziņkārīgs. Plānoju, kur vēl neesmu bijis. Piedāvājums no Brazīlijas nāca tieši laikā. Ir citādi, vai aizbrauc kā tūrists uz dažām dienām vai dodies strādāt sešas nedēļas. Tad šo zemi iepazīstu daudz dziļāk. Mana sieva Karmena bieži brauc līdzi, divatā ir interesantāk. Vienam pašam man diez vai patiktu tik bieži braukt uz Ķīnu. Karmena atrod un arī kolēģi iesaka, ko vajag apskatīties. Ja vadies tikai pēc tūristu ceļveža, tas ir virspusēji, pliekani un garlaicīgi. Japānā viena no interesantākajām vietām ir zivju tirgus, kurā jāierodas četros no rīta, kad izsolē pārdod milzīgos tunčus istabas garumā. Tas ir lielākais zivju tirgus pasaulē, un izsole ir atrakcija, kādu nekur citur pasaulē neredzēsi. Saldētos tunčus aizķer ar āķiem un velk pa betona grīdu.

Dienvidkorejā nemaz nezināju, ka ēdu prusakus. Blakus galdiņam atnesa porciju ar putām. Karmena apjautājās, kas jums tas? Viņi uzlika pagaršot. Uzzināju, kad jau divus biju apēdis. Ar eksotiskajiem ēdieniem ir kā ar lomām: ja jau citi ir iemācījušies, es arī iemācīšos. Uz Ķīnu došos jau ceturto reizi. Tikpat reižu esmu bijis Japānā.

Šajās zemēs jūties citādi?

Jūtos kā sevišķs viesis. Ķīnā vienmēr uz mēģinājumiem ved ar limuzīnu, dzīvošana – tikai pieczvaigžņu viesnīcā. Darba intensitāte ir ļoti liela. Ja mums Latvijā dienā ir divi režijas mēģinājumi, tas skaitās daudz un daudzi jau kurn. Ķīnā un Japānā astoņu stundu mēģinājumi ir norma. Sākumā bija grūti, tagad jau esmu pieradis. No tevis prasa ļoti augstu kvalitāti un intensīvu darbu, toties tu tiec aprūpēts kā ministrs.

Eiropā tādas uzmanības pietrūkst?

Budapeštā ir līdzīgi. Vācijas teātros gan neviens daudz nerūpējas. Tev ir pateikta adrese un mēģinājumu laiks. Kā tur nokļūsi, ir tava darīšana.

Latviešu darba tikums Āzijas tautu priekšā nobāl?

Latvieši ir ļoti strādīga tauta. Daudzi strādā divās darbavietās, lai varētu izdzīvot. Latviešu čaklumu pierāda arī daudzie iedzīvotāji, kas aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Ja viņi būtu slikti strādnieki, viņus tur ilgi neturētu. Ziemeļnieki vispār ir strādīgāki nekā dienvidnieki. To diktē arī laikapstākļi. Šovasar, kad dziedāju Seviljas operā, bija 42 grādu karstums. Tādā karstumā daudz nepastrādāsi. Jau aizejot no koncertzāles līdz viesnīcai, biju piekusis. Sajūta, it kā no visām pusēm ar fēnu virsū pūstu karsto gaisu.

Kā tad izturi dzīvi Spānijā?

Dzīvoju Spānijas viducī, kur ir vēsas naktis. Vismaz var izvēdināt māju, nakts un rīts sniedz atveldzējumu.

Sadzīve ir kā seriālos: kuplas ģimenes un radu saieti?

Tā ir. Viņiem ģimene ir vissvarīgākais, svēta lieta. Ģimenes kopā būšanu mēs, ziemeļnieki, varam apbrīnot un pat apskaust. Es tur jūtos labi, bet spāņu garās ēšanas gan nevaru izturēt. Man tā šķiet pārliecīga laika šķērdēšana. Viņi jau ir akceptējuši, ka būšu kopā ar viņiem tikai stundu, lai gan paši pusdieno vismaz divas stundas un nesāk, ja kāds aizkavējas. Spāņi ēd vismaz divus ēdienus, tad augļi un kafija. Pēc tiem diviem ēdieniem pazūdu. Brokastis gan ir neorganizētas: katrs ceļas, kaut ko iekož un skrien.

Jūsu kompānija pie galda ir liela?

No četriem līdz četrpadsmit cilvēkiem. Mēs ar Karmenu, viņas vecāki un jaunākais brālis, kurš strādā par vīna meistaru. Viņš ierodas kopā ar draudzeni. Nedēļas nogalē arī Karmenas māsa ar vīru un trim bērniem. Blakus dzīvo Karmenas otrs brālis ar sievu un diviem bērniem. Vēl arī ģimenes draugi. Pusdienošana notiek pie Karmenas vecākiem, turpat blakus. Tā kā teritorija ir paliela, nesen nopirka megafonu. Pa to visus var sasaukt: jānāk ēst! Lielākā ģimenes kopā būšana ir no Ziemassvētkiem līdz Epifānijas dienai, kurā notiek apdāvināšana. Gulēt ejot, jāatstāj kurpes, un no rīta tajās atrod dāvanu. No sievas saņēmu iPod.   

Dienvidnieku temperaments netraucē?

Temperaments ir jūtams, lai gan viņi cenšas to mazliet slāpēt. Viņiem mazliet nepierasts ir mans tiešums. Kad skaidri un gaiši pasaku: "To es negribu", spāņi "negrib" vietā runā aplinkus. Mazliet līdzīgi japāņiem, kuri, zinot, ka neizdarīs, ko prasi, nesaka nē. Viņi saka: jā, ziniet, mums jāskatās, es vēl vaicāšu. Sevišķi tas attiecas uz servisu. Ja viesnīcā lūdz, piemēram, ieskenēt un pārsūtīt dokumentu, bet administrators sāk minstināties un tā jocīgi smaida, tad zini: nedarīs. Spānijā ap lietu, ko es nokārtotu divās minūtēs, viņi ņemas pusstundu.

Mums pietiek ar diviem teikumiem, lai saskaņotu tikšanās laiku, bet viņi pirms tam apvaicāsies par suni, kaķi, mātes veselību un pirms gada notikušajām radinieku kāzām. Tikai pēc 15 minūtēm sāk apspriest: labāk sešos vai tomēr pussešos? Varbūt tomēr pie Doma baznīcas? Bet tur būs grūti nolikt mašīnu. Drīzāk pie Ģertrūdes baznīcas. Mani tas var padarīt traku. Vai nu uzrakstu īsziņu, vai saku Karmenai, lai viņa sarunā laiku. Tas nozīmē, ka man ir vismaz 20 minūšu kaut kam citam.

Spāniete ar opervarones vārdu ir gan sieva, gan tavs impresārijs, menedžere?

Karmenai ir aģentūra CaDeMi Artists Management. Viņa ir pārstāvējusi arī dažus latviešu dziedātājus, taču viņi diezgan neaktīvi reaģēja uz piedāvājumiem. Turku tenoram Muratam Karahanam gan viņa izkārtoja vairākus līgumus, tostarp Parīzes operā un Koventgārdenā. Ar mecosoprānu Oļesju Petrovu – vismaz četri līgumi Ņujorkas Metropolitēna operā. Karmena ir filoloģe tulkotāja, bijusi sešu pamatīgu spāņu–vācu valodas vārdnīcu redaktore. Aģentūra, ko viņa vada septiņus gadus, daļēji bija mana ideja, jo zināju, ka Karmena runā piecās valodās un ir ļoti komunikabla. Turklāt viņa ir studējusi čella spēli un mūzikas pasaule viņai nav sveša. Viņa bija ļoti aizrāvusies ar operu, un, kad krīze iesaldēja vārdnīcu biznesu, ideju minēju vispirms kā joku.

Mēs iepazināmies, kad 2006. gadā dziedāju Zārbrikenē, Karmena tur bija beigusi studijas. Apprecējāmies pirms diviem gadiem Spānijā. Kāzas svinējām XII gadsimta klosterī, kas pārbūvēts par pieczvaigžņu viesnīcu. Klosterim ir arī viens no ievērojamākajiem vīna pagrabiem. Laulību ceremonija notika vietējā rātsnamā.

Spāņu kāzu tradīcijas bija pārsteidzošs jaunums?

Kāzu tradīcijas viņiem nav tik izkoptas kā Latvijā. Pat ceremonija ir drīzāk praktiska. Standarta spāņu kāzās oficiālā ceremonija nav pacilājoši svinīga. Tas bija kā doties pie notāra noformēt automašīnas vai mājas pirkuma līgumu. Spāņu sievietes parasti nemaina uzvārdu. Teorētiski es varētu pieņemt viņas uzvārdu – de Migels. Tas nāk no dižciltīgas dzimtas.

Pirms dažiem gadiem stāstīji, ka esi iegādājies vīna laukus. Kā sokas?

Šis ir pirmais gads, kad pēc vīnogulāju iestādīšanas ražu var pārstrādāt vīnā. Būs pašiem savs sarkanvīns. To gatavo Karmenas tēvs, kurš ar to nodarbojas jau divdesmit gadu. Padomus dod sievasbrālis, kurš strādā slavenā vīna darītavā. Ģimenei ir uzbūvēts vīna pagrabs, kurā gatavo un glabā vīnu. Labākais vīns izdodas tad, kad vīnogulāji ir jau divdesmit gadu veci.

Mums ir divi vīna lauki: hektārs tieši pie mājas un otrs divdesmit kilometru tālāk. Piemājas vīna laukā dzīvo zaķis, kuram garšo jaunie vīnogulāji. Un, galvenais, tas zaķis nebaidās! Tu vari paiet viņam divu metru attālumā garām, un viņš tevi vienkārši ignorē. Zaķis kļuvis teju par mūsu ģimenes locekli. Tomēr vīnogulāju žēl, viņš tos posta. Reljefs ir paugurains. No mūsu mājas paveras skats uz četrsimt metru augstiem krīta kalniem. Mums ir pieradinātas mežapīles: radu bērni bija atraduši pīļu ligzdu, ar sarkano siltuma lampu izperināja olas, un izšķīlās deviņi pīlēni. Kad tie paaugās, piepirkām klāt dažas mājas pīles. Viņas dzīvo savvaļā, bet man vajag tikai savā operas balsī pasaukt – pēk, pēk, pēk –, un viņas uzreiz nāk. Vienreiz pļavas viducī atradām spalvas vien. Vainīgo – lapsu – jau dažas reizes bijām redzējuši. Karmenas vecākiem ir liels, labvēlīgs labradors. Kaimiņš audzēja garos suņus Anglijas skriešanas sacīkstēm. Zini, kā viņš tos trenēja? Piesēja auklās, pats zirga mugurā jāja pa kanālu, un suņiem bija jāpeld un jābrien uz augšu pret straumi.

Esat apsvēruši iespēju dzīvot Latvijā?

Apšuciemā ir slikts internets. Lēns. Karmenai patīk Apšuciemā, taču laikapstākļi – ne visai. Jūra vienmēr ir par aukstu.    

Tavā repertuārā joprojām dominē Vāgners?

Vāgners ir pārsvarā: divas trešdaļas no repertuāra. Manuprāt, man nav īstā Vāgnera tembra, kāds bija Vāgnera dziedātājiem agrāk. 50.–60. gadu ierakstos Vāgnera dziedātājiem bija platāka balss un vibrējoša skaņa. Manu balsi var izmantot universālāk. Galu galā pirmos 15 gadus dziedāju tikai itāļu un franču mūziku. Esmu analizējis un domājis, kur slēpjas tas, ka Vāgnera dziedātāju loks nav plašs. Itāļi cenšas no Vāgnera izvairīties valodas un dziedāšanas manieres dēļ. Frančiem ir mazliet līdzīgi. Paliek skandināvi, amerikāņi, paši vācieši un slāvi, kuri tiek vaļā no krieviskā akcenta. Mums, baltiešiem, ir viegli pielāgoties jebkurai valodai. Vai esi Vāgnera dziedātājs, manuprāt, nosaka balss izturība. Votāna lomā Valkīrā pusotru stundu dziedi viens pats! Viens pats otrā cēliena stāsts ilgst 25 minūtes! Zīgfrīdā jādzied stundu un desmit minūtes. Izšķirošā ir spēja ar svaigu balsi palikt līdz pašām operas beigām. Es sevi neieliktu vienā Vāgnera dziedātāju kategorijā. Es tikai labprāt un labi varu dziedāt Vāgneru.

Kā veidojas attiecības ar režisoriem? Ir tādi, ar kuriem nesadarbotos?

Ja režisoram ir ko teikt un viņš nedarbojas pret mūziku, tad arī pašu mūziku var daudz izteiksmīgāk un interesantāk pasniegt. Ļoti grūti ir sevi adaptēt, ja režisors devis uzdevumu, kas ir pretrunā ar mūziku. Tad ir jācīnās pašam ar sevi, lai klausītājs man noticētu, un jūtos muļķa lomā, jo pats neticu. Viena no tādām reizēm bija Berlīnes Vācu operā, kur Klīstošajā holandietī dueta laikā Holandietis un Zenta lēnām izģērbās. Savukārt skandalozajā Ķelnes Samsona un Dalilas iestudējumā, lai arī bija ekstremāli, agresīvi pārspīlējumi, izvarošanas skats ar kailiem statistiem, mūzikā tos varēja sadzirdēt. Presē bija liels skandāls, jo trīs solisti un 21 korists atteicās piedalīties iestudējumā. Es dziedāju. Mēs, dziedātāji, esam prostitūtas. Mums ir jādara, kā režisors grib. Mēs esam aktieri, un mums ir jāspēj tēlot jebkuru lomu. Arī to, kas pašam nav pa prātam. Kad tā pateicu intervijā kādā laikrakstā Anglijā, virsraksts bija Operdziedātājs kā prostitūta.

Top komentāri

savs
s
Cerams, ka mūzikas skolu sistēmu LV spēs saglabāt kā unikālu un vajadzīgu, neskrienot līdzi Eiropas "paraugiem". Cik bieži mēs meklējam bērniem visādus personības veicinošus Eiropas un Āzijas blefus, bet stabilu sistēmu tā īsti neatzīsatam.Vismaz kaut ko savu vajag saglabāt un uz to pastāvēt.Citādi DZiesmu svētki var beigties ar fiasko. Dārgi?Naudas pietiek.
Vai
V
viņš palīdz saviem pamestajiem bērniem Latvijā?
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Nu, re, kā ir ar to integrāciju! Pat Siliņam, kurš ieprecējies spāņos, izrādās, nav viegli integrēties spāņu sabiedrībā un pieņemt spāņu mentalitāti. Kāzu ceremonijas spān\ņiem pārāk īsas un lietišķas, bet ģimenes vakariņas - pārāk garas - latviešu cilvēks tikai stundu spēj izturēt, tad ceļas no galda un iet projām. Spāņu ģimenes locekļi droši vien ir pietiekami kulturāli, lai izliektos slavenā latvju baritona izlēcienu nemanām... Labi vismaz, ka atzinīgi pieminēja veco labo Latvijas izglītības sistēmu, kad PAR VELTI varēja mācīties galveno priekšmetu - četras reizes nedēļā!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja