Elmārs Seņkovs: Gribu tagad un visu

Un katru dienu visur lasāmas viendienītes - kāds cenšas izspiest no sevis īpašu domu - wow! Taču tas vien ir kā tikai kornfleiks - kornfleiks Latvijas sabiedrībai, kultūrai (?!): Seņkovs: Gribu tagad un visu. (kurš tad negrib?) Arturs Krūzkops: Visvairāk man nepatīk viduvējas izrādes. (kam patīk mazāk?) Elmo Niganens: Runāt par karu, nelejot eļļu ugunī. Skaidrīte Lasmane: Tikums ir gudra brīvība. (brīvība ir gudrs tikums; gudrs ir tikums brīvībā; gudra tikums brīvība... IR!) Juris Baratinskis: Būt kā klintij satrakota okeāna vidū. (gan jau pats reiz arī bijis okeāns) Orests Silabriedis: Pjērs Bulēzs. Pazemīgums mūžīguma priekšā. (mūžīgs pazemīgums priekšā) SARUNA: Attiecības ar laiku. (?) DZĪVESSTĀSTS: Saskaņā ar sevi. (?) KULTŪRA: Kad esi iesācis, atkāpties nav iespējams. (?) PERSONĪBA: Katram sava pasaules mala. (jaunatklājums) APRITĒ: Gumiju stiept vairs nevaru. (stiep somu) Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Šobrīd es mazliet lidoju. (zems lidojums laikam) SARUNA: Labais nospodrinās, negatīvais aprētojas. utt. Kas šis ir? Izklaide, cikliski atkārtojas - tādas atziņas var atrast arī iepriekšējo gadu laikrakstos. Bet kur ir īsta manta?

Visu kultūras jomu pārzinis Jānis Siliņš tagad šeftē pa radio, VKKF, Smiļģa teātra māju, Aspazijas un Raiņa aktivitātēm... Apbrīnojams "talants"...

ES: "Citreiz izrāžu laikā sev jautāju – kāpēc es domāju par to, kā viņi tās gaismas uzlikuši?" EG: "Vai izrāde ir slikta, ja, to skatoties, rodas tehniski jautājumi?" ES: "Nav! Tur jau tā lieta. Tu vienkārši neesi izrādē. Viss! Skaties un domā par tām gaismām vai par to, cik tas viss maksājis." - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Apbrīnojami! Pats Seņkovs, teātra režisors būdams, nesaprot, ka, ja skatoties izrādi prātā nāk visādi tehniski jautājumi - kā viņi gaismas uzlikuši, cik tas viss varēja maksāt - tad izrāde IR SLIKTA! Kad izrāde ir LABA, tad skatītājs sēž uz krēsla maliņas ar aizturētu elpu, vai kautrīgi šņukst, vai smejas vēderu turēdams. Tur ir tā starpība starp SLIKTU un LABU izrādi. Nevis, ka skatītājs, kurš samaksājis lielu naudu par biļeti, tagad, saprotiet jel, garlaikot sēž un pēta, kā uzstādītas gaismas, jo vienkārši nolēmis, Seņkova vārdiem, "nebūt izrādē iekšā".

" Es vispār sāku apšaubīt, vai labs dramatiskais teātris uz lielās skatuves ir dzīvotspējīgs, lai varētu nospēlēt 50 izrāžu. Agrāk Nacionālajā teātrī Ilgu tramvajs bija notikums, cilvēki uz to nāca, bet vai mūsdienās tas ir iespējams? " Vispirms neņemsim par piemēru JRT, tā ir Normunda Naumaņa uzcelta leģenda dzīviem esot, kas neatbilst realitātei. Tas ir "batons", līdzīgs kā valdība mums katru dienu sprauž ausīs un visās iespējamās vietās. ~~ Ja citētos vardus nebūtu teicis Jūs, es nesatraktos, bet tagad man tāds kā pirmsinfarkta stāvoklis iestājies. Es īsos vilcienos gribētu pateikt savas domas, KĀPĒC izrādēm nav mūža un aktieriem neveidojas biogrāfijas. 1. Viņi dejo, dzied, kopj ķermeni, spējīgi uz akrobātiku...visu, kas saistās ar ĀRĒJU tehniku un ko vienīgo viņiem iemāca Kultūras Akadēmija, kuras rektors ilggadīgi bija iluzorais profesors papmašē technikā darinātais visu kultūras jomu pārzinātājs Jānis Siliņš. 2. Aktieri uz skatuves atveido lomas, bet neprot veidot TĒLU, un vispār par šādu "kategoriju", iespējams, nemaz nav dzirdējuši. Aktieru spēlētām lomām NAV BIOGRĀFIJAS- emocionālās. Tās, kas veidojas no aizkulišu apstākļiem/ no cilvēka dzīves, ko skatītājs neuzzina, bet bez kā dotais cilvēks nebūtu tas, kas viņš ir. Aktieri nefantazē/ neiztēlojas notikumus, kas viņu atveidoto lomu padara par personību, nevis kaut kādu darbību izpildītāju skatītāju acu priekšā no kulises līdz kulisei. 3. Katastrofālā līmenī ir aktieru runas māksla. Zūd teksts/ jēga notikumiem. Aparāti, kas viņiem piebindēti pie galvām ir TEHNIKA. Un tehnika nav tas pats, ko pārraida dzīvas balss saites. Iedomājieties, ka orķestrī spēlētu nevis čells, vijole, bazūne, mežrags, bet pukšķētu šo instrumentu uzzīmēti attēļi vai tos atveidotu digitālie ekrāni. 4. Izrādes atmosfēra ir brīnums, uz kuru jāmeklē ceļš atpakaļ. Saikne pārdzīvojumā- tas, ko pārdzīvo aktieris, ko skatītājs un tad rodas trešā- vissvarīgākā parādība līdz- KOPPĀRDZĪVOJUMS, kad visi ir uz viena viļņa. 5. Kāpēc "Ilgu tramvajs"dzīvoja? TIKAI ar ANTRU LIEDSKALNIŅU dzīvoja, kura savkārt dzīvoja ar atvērtiem nervu galiem, izprotot līdz mielēm atveidojamās sievietes pārdzīvojumus un likteni, atdodot to skatītājiem. ~~ PERSONĪBA ir tas vārds, kas rodas no uzkrājumiem, ko cilvēks -aktieris gūst lasot, mīlot, nīstot, piedzīvojot laimi un nelaimi, dziļi izprotot pasaules kopsakarības, nevis prot sēdēt pie datora un spaidīt ai phone bildītes, slidināt ar pirkstiem, uz ielas sarunāties, smieties kā idiotiem ar iedomātu objektu, spaidot podziņas/ komunicējot ar plastmasas iekārtām, ne dzīvu cilvēku utt. Diedelniekiem un biznesmeņiem tas der, bet MĀKSLINIEKIEM nē. ~~ Nevaru te izvērsties un varbūt arī satraukumā neprotu jēdzīgi izteikties, bet, ja Jūs, kas ar savu darbu "Raudupietē" Valmierā, krievu teātra "Indrānos", NT "Ezeriņā" , bērnu izrādē "Sarkangalvīte" utt. esat devis mums ilgi zudušas cerības, bet tagad ņemat tās nost, tad visā nopietnībā atliek vien pakārties, jo uz vantīm kāpt man nav spēka un policija neļauj. "Skaties un domā par tām gaismām vai par to, cik tas viss maksājis. Cik stulbi! " Tad nedomājiet! Jūsu kolēģe Indra Roga ir tik lielamanīga un egoistiska, ka "Miglā" liek uzcelt milzu, izrādē tikpat kā neizmantotu skatuves konstrukciju un nedomā neko, jo viņa mīl tikai sevi. Lūdzu MĪLIET SEVI ( un mūs) un palieciet uzticīgs savai dzīves un mākslas izjūtai! Es uz JUMS ļoti, ļoti, ļoti CERU, un es ceru, ka neesmu vienīgais, kas cer. ~~ P.S. Pašlaik aktieri, kas šķiet paraugi skatuves mākslas dzīvošanai, kā es to saprotu, visvairāk mājo Liepājā un Valmierā. Bet ir arī Rīgā. Un, ja tagad Daiga Kažociņa par savu jauno lomu NT netiks nominēta kā gada labākā aktrise, tad es pieķēdēšos pie Silvijas Radzobes durvju kliņķa, kā viņa solījās pieķēdēties pie staba, ja Vilis Daudziņš netiks nominēts par "Vectēvu" JRT.