Ja nebūtu Gaismas dārzu, es pazaudētu dzīves jēgu – saka pianiste, asociētā profesore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas zinātniskā un radošā darba prorektore un Doktorantūras skolas vadītāja Diāna Zandberga. Katram var būt savs gaismas, spēka un ticības avots, kas stiprina un iedvesmo dzīvot arī vistumšākajos brīžos. Pianiste Diāna Zandberga aicina uz solokoncertu Gaismas dārzi, kurā klavieru skanējumu papildinās pianistes deja. Tas notiks 21. novembrī plkst. 18 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē.
Diānas Zandbergas solokoncerta Gaismas dārzi ideja saistīta ar gaismas meklējumiem dažādu komponistu un stilu klaviermūzikā. Koncerta lielais notikums ir divi pirmatskaņojumi – latviešu skaņumākslas vecmeistara Paula Dambja filozofiski dziļais, noslēpumainais un tembrāli daudzkrāsainais jaundarbs Gaismas dārzi un Indras Rišes Gaismas vilinājums, kura ideja ir uzsvērt Gaismas – Ticības, Cerības, Mīlestības – nozīmi cilvēku prātos. Muzikālais impulss, kas iesākas uz klavierēm, pāriet pianistes dejā Baibas Kokinas horeogrāfijā, līdz atkal noslēdzas skaniskā ainavā.
Koncertu atklās austriešu romantiķa Franča Šūberta filozofiski apcerīgā dziesma Ceļinieks ungāru virtuoza Ferenca Lista klavieru pārlikumā, kam sekos šīs dziesmas melodijā balstītā vērienīgā Šūberta Ceļinieka fantāzija, kuras tēlainības lokā ir stāsts par vientulību, romantiskā ideāla meklējumiem un ceļojumu nesasniedzamu sapņu pasaulē. Muzikālais ceļojums noslēgsies ar pasaulslavenā brazīliešu klasiķa Eitora Vila-Lobosa Skumju valsi un ugunīgi žilbinošo, ritmiski virtuozo Brazīliešu svītu.
Šāds koncerts ar nolūku tiks spēlēts vistumšākajā rudens laikā?
Vaininieks ir komponists Pauls Dambis, kurš jau pavasarī man iedeva jaundarba Gaismas dārzi notis un stāstīja, ka tieši pirms gada gaismas festivālā Staro Rīga viņu pārsteidzis instalāciju skaistums. Viņš uzrakstīja tik brīnišķīgu skaņdarbu! Šis ir jau trešais Paula Dambja jaundarbs, ko pirmatskaņošu. Pirmais bija Vēja zvani, sekoja Sestā sonāte Zvaigžņu tumsā klusums runā, un nu ir Gaismas dārzi. Spēlējot šo darbu, pārņem sajūta, ka vistumšākajā brīdī, kad viss liekas pilnīgi bezcerīgs, pēkšņi iemirdzas gaisma. Tā sāk spēlēties, un rodas prieks un jēga mūsu eksistencei. To man stāstīja komponists, turklāt es jau ilgi esmu pētījusi Paula Dambja daiļradi un varu nolasīt šīs mūzikas zīmes.
Zvaigžņotais haoss, tumsas un gaismas rotaļas, un tad pēkšņi, pilnīgi negaidīti ieskanas džezs (bībops) un blūza motīvi – Paula Dambja jaunības mūzika. To viņš ir norādījis arī notīs. Seko grandioza kulminācija un pēc tam misterioso posmi – ļoti trausls valsis, ārkārtīgi skaistas melodijas. Samierināšanās. Piedošana. Tur nolasāmas Nīcas garā sauciena intonācijas, ko viņam māmiņa dziedāja bērnībā un kas vijas cauri visai viņa daiļradei. Varbūt tā ir komponista atgriešanās bērnībā? Bet varbūt – Visumā? Notīs ierakstīts: innocente – tīri, bezvainīgi, naivi. Beigas ir tik daudznozīmīgas. Varbūt tā ir jau aizsaules gaisma, cita dzīve? Tas ir tik filozofisks opuss par visu – par gaismas un cilvēka dzīves jēgu. Ar šo skaņdarbu es noslēgšu koncerta pirmo daļu, domās jau gatavojoties Paula Dambja 90. jubilejai, kas apritēs 30. jūnijā. Viņam esmu Gaismas dārzus jau nospēlējusi.
Arī Francis Šūberts, kura Ceļinieka dziesmu un no tās izvērsto, grandiozo Ceļinieka fantāziju spēlēšu koncerta sākumā, domāja par vientulību un meklēja gaismu un ideālo pasauli. Dziesmas tekstā vēstīts par mūžīgo ziedoni, kur apkārt ir mīļi draugi, kur ir augšāmcēlušies visi mīļie aizgājēji. Ceļinieka fantāzija ir pirmais monotematiskais skaņdarbs mūzikas vēsturē. Vēlāk šo principu attīstīja Ferencs Lists un Rihards Vāgners, bet Šūberts bija pirmais, kurš uz vienas dziesmas motīva pamata izveidoja četrdaļīgu ciklu.
Vēl viens brīnišķīgs jaundarbs šai programmai ir speciāli komponētais Indras Rišes Gaismas vilinājums. Tas ir viens no visskaistākajiem skaņdarbiem, kas līdz šim man ir bijuši rakstīti. Indra Riše manā vadībā aizstāvēja doktorantūras teorētisko pētījumu un ieguva profesionālo doktora grādu. Esmu novadījusi trīs aizstāvētus darbus, savukārt pirmajos piecos profesionālās mākslas doktorantūras gados ir aizstāvējušies jau 25 doktori no visām trim mākslas augstskolām. Gaismas vilinājums ir horeomuzikāls darbs, kas sevī iekļauj skaistu dejas epizodi Baibas Kokinas horeogrāfijā. Gaismas impulss sākumā ir nedrošs, kā brīnums. Ar vienu roku vēl spēlēdama, es ceļos no klavierēm un mēģinu šo impulsu transformēt dejā. Pēc tam atgriežos, un seko īsti pianistiska gaismas jūra.
Indras Rišes darba vēstījums ir par ticības, cerības un mīlestības nozīmi. Īpaši šajā manā dzīves periodā, kad darbs dzen darbu un visu laiku ir jārisina juridiskas un finansiālas problēmas, gribas gaišu mūziku, gribas atrast jēgu. Tā bija arī Bēthovenam: laikā, kad viņš slikti jutās, mokoties ar aknu cirozi, viņš uzrakstīja Missa solemnis (Saules mesu). Pretēji daudziem mūsdienu komponistiem, kuri raksta tikai par skumjām. Drūmu izjūtu jau tāpat pietiek. Labāk dot gaišu enerģiju, uzlādēt gan sevi, gan citus un padarīt pasauli kaut nedaudz laimīgāku, harmoniskāku un sakārtotāku.
Vai zināt vēl kādu mūziķi, kas spētu vienā personā atskaņot horeomuzikālus skaņdarbus?
Vēl neesmu tādus sastapusi, esmu tikai redzējusi priekšnesumus, kuros pianists nepieceļoties veic kādus žestus ar rokām. Viss sākās ar igauņu komponista Lepo Sumeras (1950–2000) skaņdarbu Pardon, Fryderyk, kuru es iepazinu viņa meitas – pianistes Kadrijas Annas Sumeras – atskaņojumā. Komponists sāk ar Šopēna mazurkas citātu, un skaņdarba gaitā pakāpeniski ienāk aleatoriskas ritma epizodes. Lepo Sumera gribēja, lai pianists arī pieceltos un dejotu, taču mūziķi vai nu klaudzināja sinkopētos ritmus uz klavieru korpusa, vai pieaicināja stepa vai flamenko dejotāju. Bet es to varu izdarīt pati. Žēl, ka komponists to vairs nepieredzēja. Ļoti iespaidīgs ir mūsu Mārītes Dombrovskas skaņdarbs ar Guntas Liepiņas-Milleres laikmetīgo horeogrāfiju. Tāpat Anitras Tumševicas Dārgakmeņi – Kalnu kristāls Milanas Komarovas horeogrāfijā. Jau top divi jauni horeomuzikāli latviešu komponistu darbi.
Horeomuzikoloģija ir viens no manu māksliniecisko pētījumu virzieniem, mēģinot savienot mūziku un deju. Man ir unikāla iespēja to darīt, jo es gan spēlēju, gan dejoju. Es dejoju arī baleta puantēs un izpildu diezgan sarežģītas horeogrāfijas. Jā, puantēs sēžu arī pie klavierēm. Braucu pa visu pasauli, spēlēju un stāstu par to starptautiskās konferencēs.
Eitora Vila-Lobosa darbus koncertam izvēlējāties tāpēc, ka Brazīlija ir saules pielieta zeme?
Eitora Vila-Lobosa darbus esmu spēlējusi arī agrāk. Kāda tā ir mūzika, faktūru un ritmu bagātība! Bet galvenais ir melodijas, tajās ir tāda sāpe! Brazīlija ir mana lielā mīlestība, ko es atklāju šogad maijā, kad mani ielūdza Riodežaneiro Universitāte Vila-Lobosa institūtā vadīt klavierspēles meistarklases un lasīt lekcijas par māksliniecisko pētniecību. Tūlīt jau slēgsim sadarbības līgumu ar šo universitāti, lai varētu veikt studentu apmaiņu. Brazīlija ir lielāka nekā Eiropa. Tai ir divsimt miljonu iedzīvotāju un sūra vēsture, bet kultūras jauda ir apbrīnojama. Taču tur ir arī ļoti bīstami: tikko, pirms divām nedēļām, slēdza universitāti, jo tai tieši blakus notika apšaude. Pilsētā uz ielas pat nedrīksti rādīt, ka tev ir mobilais telefons, un labāk ir būt pēc iespējas neuzkrītošākā apģērbā. Dzīvoju blakus Sarkanajai pludmalei Praia Vermelha un katru dienu gāju peldēties, ņemot līdzi tikai dvieli… Starp citu, arī narkodīleru banda saucas Comando Vermelho…
Līdztekus meistarklašu pasniegšanai uzstājos arī koncertos Brazīlijas lielākajos teātros gan solo, gan ar orķestri. Spēlēju arī latviešu mūziku. Publikai sevišķi patika Georga Pelēča Concertino bianco, klausītāji sajūsmā kliedza, kad to atskaņoju ar Čikvinas Gonzagas orķestri. Tas ir ļoti interesants orķestris, kura sastāvu veido jaunas, talantīgas mūziķes, kuras atlasītas no nabadzīgajiem rajoniem – favelām – un kurām valsts apmaksājusi mūzikas studijas. Orķestris ir tiešām lielisks.
Viens no maniem lielākajiem piedzīvojumiem bija spēlēt kamermūziku, it īpaši brazīliešu mūsdienu komponistu jaundarbus Rio Universitātes profesoru trio sastāvos (ar vijoli un čellu, kā arī ar trompeti un mežragu). Gatavojoties cītīgi mācījos sarežģītos brazīļu ritmus, bet, kad aizbraucu, sapratu, ka viss, ko esmu mācījusies, ir jāaizmirst, jo metronoms (Eiropas ritma atskaite) tur nestrādā un valda brīvība. Bet ar kādu ekspresiju un atdevi šie mūziķi spēlēja! Bija laime to piedzīvot. Tas deva milzīgu enerģiju un iedvesmu iemācīties jaunu repertuāru.
Koncerti man bija noorganizēti gandrīz katru dienu! Viss sākās ar latviešu mūzikas solokoncertu/tiešraidi Brazīlijas radio studijā un turpinājās divas intensīvas nedēļas Riodežaneiro, Sanpaulu, Brazīlijas Latviešu asociācijā Nova Odesā. Lai gan Brazīlijā bija rudens un ārā tikai 25 grādus silts, iekštelpās kondicionieri bija noregulēti uz 15 grādiem. Biju tikko atbraukusi un pamatīgi saaukstējos, taču vienalga turpināju spēlēt koncertus. Arī ar dejošanu, turklāt sarežģītās, modernās horeogrāfijās.
Baletskolas audzēkņi mācās obligātās klavieres. Varbūt topošajiem pianistiem jāsāk mācīt baletu?
Tā ir ļoti grūta mākslas valoda. Ir regulāri jātrenējas, katru dienu. Kad tuvojas koncerti ar dejošanu, ar vienu treniņstundu dienā pat nepietiek. Turklāt visu gadu katru dienu iesāku ar rīta peldi Titurgas ezerā. Tas ir vienīgais, kā visu varu izturēt. Deja ir tas, kas salīmē visu kopā. Tā varu apvienot gan zinātnisko, gan pedagoģisko darbu, paveikt zinātniskā un radošā darba prorektores darbu, vadīt Profesionālo doktorantūras programmu trim mākslu augstskolām, lasīt lekcijas doktorantiem un arī mācīt studentus savā klavieru klasē. Viens no viņiem, maģistrants Maksims Vinogradskis, tikko ieguva trešo vietu starptautiskā konkursā Itālijā. Jau desmit gadu lasu pianisma vēstures kursus bakalauriem un maģistrantiem. Tā arī pati sev daudz ko atklāju. Piemēram, kāda ir ķīniešu klaviermūzika, mīļā debess! Man tagad ir arī viens doktorants no Ķīnas.
Vai pietiek laika gan dejošanai, gan klavieru spēlēšanai?
Tas ir pats galvenais! Pianistam jāspēlē vairākas stundas dienā, bet, aktīvi dejojot uz skatuves, man vajag arī divus baleta treniņus dienā. No darba atbrīvojos tikai vakaros un, protams, brīvdienas pavadu pie klavierēm. Jau drīz, 9. decembrī, JVLMA Lielajā zālē notiks ukraiņu kamermūzikas koncerts, kurā ar Andreju Osokinu, Ilonu Meiju un Gunti Kuzmu spēlēsim ukraiņu komponistu darbus.
P. S. Ar Diānu Zandbergu sarunājāmies sestdien Mūzikas akadēmijā, un pēc intervijas viņa aizsteidzās uz individuālu nodarbību pie Latvijas Nacionālā baleta pedagoģes Aišas Silas.