Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Herberts Laukšteins: Ja pilsētā ir teātris, tad tā nav provinciāla

Herberts Laukšteins savulaik atteicies no karjeras starptautiskā biznesā par labu ģimenei. Tagad viņa vadītais Liepājas teātris izlauzies starptautiskā arēnā.

Vienīgais pašvaldības teātris Latvijā kļuvis eksportspējīgs – izrāde Stavangera iekļauta festivāla Wiener Festwochen programmā, pārrunas notiek par teātra viesizrādēm Baltkrievijā, Vācijā, Beļģijā, Francijā un Itālijā. Eksports teātrim, tāpat kā ražotājam, nepieciešams ierobežotā vietējā tirgus dēļ, atzīst H.Laukšteins. Sarunā ar DB Liepājas teātra direktors atklāj, ka visu mūžu bijis centīgs, mērķtiecīgs un dzīvojis pēc principa – vai nu līderos, vai arī – nav vērts. No dimantu zemes Jakutijas, romantiskās Parīzes, ambiciozās Maskavas un atsvešinātās Viļņas viņš atgriezies mazajā Liepājā, lai kļūtu par "teicamnieku" jeb līderi, kurš var īstenot pārdrošus mērķus, jo azotē ir gan mākslas izpratne, gan biznesa pieredze.

Taču pirmais periods Liepājā sevišķi veiksmīgs nebija.

Bija depresija. Nokrita rozā brilles. No Parīzes un Maskavas atbraucis, nakšņoju viesnīcā Līva. Naktī uz ielas kliedz, pa logu skatos – viens vecis mūk pāri tramvaja sliedēm, otrs ar galda nazi skrien pakaļ. Es domāju – kur es esmu nonācis?! Iedeva dzīvokli, kurā pirms tam viens oficieris bija vannā vēnas pārgriezis. Viss tādā baigā kompleksā…Tad sākās visādas revolūcijas, un teātris nevienam vairs nebija vajadzīgs.

Jo iepriekš teātrī Ēzopa valodā runāja par to, par ko pēkšņi varēja runāt brīvi.

Pazuda tā pieredze. Lai atrastu jaunu, vajadzēja kaut kādu laiku. Visi teātri tajā laikā zaudēja pamatu zem kājām. Liepājā trupa bija liela, bet veca. Sapratu, ka vajag "jaunas asinis", un tā tapa Liepājas teātra IV studija. Nemaz tik slikti viņi nebija – Inese Kučinska, Vita Vārpiņa, Edgars Pujāts, Armands Zvirbulis, Egons Dombrovskis, Aigars Rozenbergs, Ivars Lūsis… Kaspars Zakovics ir Amerikā, biznesmenis… Pietiekami redzami cilvēki. Bet bija arī manas taktiskās kļūdas, protams. Baigi smags, nepateicīgs laiks.

Pavadīji 12 gadus biznesā un tad startēji konkursā uz Liepājas teātra direktora amatu?

Nē, citādi. Iekšējie konflikti teātri bija noveduši līdz kliņķim. Mani pasauca Uldis Sesks un prasīja – ko lai dara? Mans padoms bija – teātris nevar atdzīvoties uzreiz, bet var pēc pieciem gadiem, ja tu šodien pieņemsi lēmumu finansēt, atbalstīt jaunu aktieru kursu, kurš mācās jebkur, tikai ne Rīgā. Otrs mans ieteikums – nekur nav zvanīts, ka teātra vadītājam jābūt latvietim.

Tā tapa Klaipēdas aktieru kurss, bet par galveno režisoru – Rolands Atkočūns?

Jā, un es tiku legalizēts kā teātra mākslas padomes priekšsēdētājs. Bija jāformulē vīzija un misija – kas ir teātra uzdevums un mērķis? Padomes prāta vētrā tapa vīzija – esam mīlēti mājās un mūs pazīst Eiropā. Taču sekoja subjektīvi faktori, kuru rezultātā no teātra aizgāja Atkočūns, mainījās direktori. Nāca Ivara Lūša un Jāņa Lūsēna laiks – Lūsis neko nesaprata no vadības, no grāmatvedības un kļuva par Lūsēna mantkārības instrumentu. Pa teātri staigāja nenodarbināti aktieri, bet visa nauda aizgāja... Kopā viņi izsaimniekoja teātri, bet tuvojās Klaipēdas kurss. Es tajā laikā jau biju aizgājis no Wrigly, man bija labs darbs Rīgā, bet sirds tur negulēja. Pieņēmu piedāvājumu atgriezties teātrī ar nosacījumu, ka būs nepieciešamā naudas plūsma. Kontā teātrim bija nulle, kaudze neapmaksātu rēķinu. Pirmajā sapulcē 2008. gada 5. decembrī pateicu – nezinu citu panākumu recepti kā ļoti grūtu darbu. Un to es solu sagādāt. Nākošais bija komandas veidošana, kas ir smagākais darbs. Tagad man ir tādi cilvēki – katrs savā koridorā viņi ir supermeni! Kad pie šā galda sanāk tādi speciālisti, tad mans uzdevums ir klausīties un savākt kopā – kas šobrīd ir pats svarīgākais visam uzņēmumam. Lai tas deķis nepārvelkas uz vienu vai otru pusi. To esmu reiz iemācījies globālā kompānijā, kas bija ap 50. vietu pasaulē kaut kur starp Volkswagen un Volvo.

Vai teātris ir sakārtots arī finansiāli?

Jā. Naudas plūsma ir noregulēta. Mēs esam vienīgais teātris Latvijā ar overdraftu. Toties mēs maksājam visus nodokļus laikā. Skatītāju skaits pret zāles ietilpību ir tuvu 100%. Kritiskā stāvoklī teātris ir tehnoloģiju ziņā. Tam finansējuma trūkst.

Vai kultūra ir dotējama vai arī tā pati dotē?

Kultūra dotē! Vācijā ir teiciens – ja pilsētā ir teātris, tad šī pilsēta nav provinciāla.  Tas nozīmē, ka tā ir kā piltuve, caur kuru pilsētā ienāk pasaule – globāla doma, elpa, lai pilsēta nekļūtu par sūnu ciemu. Es domāju, ka mākslas uzdevums ir ļaut cilvēkiem apzināties Dievu sevī. Prom no dogmām, aizspriedumiem. Atgriezties pie pamatvērtībām.

Visi zina, ka teātris ir augstu ideālu lolojums, bet ko tas prasa no cilvēkiem, kas teātri rada?

Dažādos laikos ir radītas dažādas vārsmas par teātri, un viena no tām skan – The Show must go on. Tas nozīmē, ka noteiktā laikā jāatveras priekškaram un jāsākas izrādei. Tiem, kas ir aiz priekškara uz skatuves, nav svarīgi, kas noticis – vai mājās piedegusi omlete, vai sieva piekrāpusi vīru un otrādi,  vai kāds ģimenes loceklis ir slims un tā tālāk, un tā tālāk... Izrādei ir jānotiek. Tāds ir likums, kas valda teātrī, un tas ir visā pasaulē vienāds. Tad, kad tu pieņem lēmumu kļūt par aktieri, tad paraksti līgumu ar šādu likteni.

Repertuārs balstās uz jauno kursu. Vai nav bail, ka veiksmīgākos aizvilinās?

Teātra vērtību nosaka trupas vienotība un prasmes. Kādus uzdevumus viņi spēj veikt. Šobrīd Liepājas teātris ir pats laimīgākais teātris Latvijā, jo tas ir bijis tādā…, ka tālāk nav kur krist. Taču ir bijusi iespēja pieņemt veselu kursu! Nebija viegli to izcīnīt. Viņi ir saliedēti kā komanda, kā kolektīvs! Un zināms līmenis ir sasniegts, bet teātris ir maratons, nevis sprints. Teātra vadītāja plānveidīgs darbs ir domāt par katru cilvēku, šiem jaunajiem cilvēkiem atrast iespēju katram sevi pierādīt.

Liepājas teātrim slavu nesuši mūzikli, mūsdienu dramaturģija. Kā ir ar klasiku?

Es nēsājos ar Pūt,vējiņi! padusē piecus gadus, lai atrastu, kas Raini var uztaisīt mūsdienīgi, un arī šobrīd ir jau sācies darbs pie Induļa un Ārijas, kas būs kustību izrāde nākamajā sezonā. Šāda iespēja radās, jo Maskavā atradu atbilstošu režisoru Sergeju Zemļanski kopā ar komandu – komponistu Maksimu Obrezkovu un scenogrāfu Pāvelu Akimkinu.

Vai nav mulsinoši, ka krievu radošā brigāde taisīs latviešu nacionālo leģendu?

Zemļanskis ir inteliģents cilvēks. Protams, tas ir izaicinājums gan viņam, gan man. Bet motivējošs izaicinājums. Likt pasaulei ne tikai skatīties, bet izprast, runāt par mūsu nacionālo kodu.

Visu interviju ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu lasi 24. janvāra DB!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja