Aktieris, mūziķis, fotogrāfs, gandrīz diplomēts kinorežisors. Kāpēc viņa ceļš ir iegājis mākslā? Kāpēc ne jurists, būvinženieris vai fiziķis? Ivars Krasts saka – atbilde ir ļoti vienkārša: "Es ļoti gribētu saprast eksaktās zinātnes – fiziku, matemātiku –, bet man tas nedarbojas. Kaut vai virspusēji klausoties raidījumus par kvantu fiziku, mehāniku vai neirozinātni, sajūtu, ka tajā ir kaut kas dievišķs. Man tas ir neaizsniedzams. Es gribētu saprast, kaut vai kā darbojas televizors."
Esi ielaidis savā grimētavā. Te ir pilnīgi citādi, nav vairs Garās dzīves estētikas, bet Zaigas Gailes interpretācijā – ļoti skaisti. Kādas tev bija sajūtas un pārdomas, atgriežoties Lāčplēša ielas ēkā?
Kā jau visiem, nedaudz bija bažas par vecā Jaunā Rīgas teātra gara saglabāšanu. Vai tas būs tas pats? Skaidrs, ka nobružātās ēkas un sadzīvotās telpas vairs nav. Cilvēks, man liekas, ātri pielāgojas. Tu sāc dzīvot tajā tukšajā vietā un pamazām sajūti, ka sienās kaut kas ir uzsūcies. Pierodi un pieņem jaunos noteikumus. Droši vien tas ir dabiski, tā ir jābūt.
Tu Jaunajā Rīgas teātrī esi jau 20 gadu, esi bijis liecinieks triumfa brīžiem un ne tik baltām dienām. Kas, tavuprāt, Jaunajam Rīgas teātrim visvairāk ir nepieciešams, atgriežoties un ejot tālāk?
Ne tikai sadzīviski?
Vairāk ideju, mākslinieciskā kursa ziņā.
Nedaudz nodarbojoties ar pašreklāmu un runājot par radošo un māksliniecisko, priecājos par iespēju šeit strādāt multimāksliniecei Kristīnei Vītolai un iestudēt Verteru. Man liekas, tīri idejiski un cilvēku resursu ziņā ārkārtīgi nepieciešama ir formas un rutīnas laušana, pieaicinot māksliniekus, kas nav parādījušies štata teātru arēnā. Nedaudz pajaukt ierasto. Nezinu, vai tam vienmēr ir jāizpaužas radošā superkvalitātē. Nav pašmērķīgi jāiet uz inovāciju un jauniem horizontiem, bet pamainīt cilvēku domāšanu tīri impulsu ziņā ir svarīgi. Es sapratu, ka jums Verters ne pārāk?
Tagad sanāk neveikli, es jūs uzrunāju ar tu, bet jūs mani – ar jūs. Tā kā tik ilgi darbojamies paralēli vienā cunftē, ierosinu tomēr pāriet uz tu, ja nav iebildumu. Par Verteru. Ja runājam atklāti, un citādi jau nav jēgas, jāsaka, man tiešām nepienāca signāls, neuztvēru spēles noteikumus un tas, ko uztvēru, man tiešām "ne pārāk", kā saki. Es redzēju atsevišķas asprātīgas ainiņas, kuras tomēr, man šķiet, tika nepamatoti lēni un, galvenais, demonstratīvi izspēlētas. Man pietrūka tā absurda un apziņas plūsmas iekšējās loģikas.
Tā nebija domāta vienota plūsma, bet fragmentārisms.
Padalies, lūdzu, jūsu komandas iecerē.
Tas nav viens klasiskajā dramaturģijā balstīts notikums, bet domas, kas pārklājas. Mans Verters lec atpakaļ gan atmiņās, gan asociācijās. Redzējis pirmos Kristīnes darbus, es uzreiz pieslēdzos tam ilgumam un absurdam, pat ne visu saprotot un sev izskaidrojot. Man viņas iepriekšējie darbi trāpīja nepastarpināti. Arī šajā gadījumā sapratu – iespējams, mums būs apmaldīšanās procesā, neziņa, bet es paļāvos. Mūsu mazajai kompānijai bija svarīgi noturēt uzticēšanos un drošību, ejot tam visam cauri, neieķerties kādā zarā, kas mūs visus varētu uzkārt.
Mans Verters lec atpakaļ gan atmiņās, gan asociācijās. Redzējis pirmos Kristīnes Vītolas darbus, es uzreiz pieslēdzos tam ilgumam un absurdam, pat ne visu saprotot un sev izskaidrojot. Foto – Jānis Deinats
Izklausās, ka tev pašam šī pieredze bija ļoti interesanta?
Jā. Biju strādājis ar Kristīni iepriekš, mums bija Vilkaču konference Ģertrūdes ielas teātrī. Pirmās divas trešdaļas no darba bija ļoti patīkamas un radoši izklaidējošas, bet uz beigām, kad no spēlēšanās jāpāriet uz spēlēšanu, bija jāpārslēdz citi zobrati un jāsaprot spēles noteikumi. Katrs sevī meklējām pareizo veidu, kā eksistēt un atrast savu organiku, jo arī aktieriski tas nav klasisks darbs. Bija jāsaprot, vai tas, ka es neko nedaru, ir labi vai slikti. Un vai tas, ka es par to domāju, – ir labi vai slikti? Man šķiet, arī aktieriem ieslēdzas skatuviskās izdzīvošanas mehānisms. Tev vienkārši nav izvēles. Tu mokies, bet uzsūc to visu materiālu un pēc tam dod ārā jau kā summu.
Reizēm aktieri pauž, ka viņi vēlas, lai viņus ierauga, atklāj, ceļ u. tml. Iedomājos, ka citās profesijās reti kad lieto tik romantiski emocionālus jēdzienus. Ko tu gaidi no režisora? Kā saredzi aktiera un režisora attiecības?
Man agrāk bija lielāka vajadzība, lai mani paslavē vai pabīda. Tā ir profesijas blakne – spēlējamies un mēģinām bīdīt savu ego. Esmu piedalījies tik dažāda veida teātrī un sadarbojies ar tik daudziem režisoriem! Ir piedzīvota galēji pretēja pieredze. Vienā brīdī sapratu – tu, protams, vari gaidīt uzslavas vai ka tevi kāds pamanīs, vari uz kādu apvainoties, bet – teātris ir tavās rokās. Tur tu vari mocīties vai paspīdēt. Caur daudzajiem dažādajiem darbiem es nomierinājos. Tagad ir patīkami, ka varu būt uz skatuves un vairs nepieprasīt ekstrapozitīvu novērtējumu vai aplausus. Protams, ir patīkami, ja tādi ir. Tas ir tāds zoodārza dzīvnieka burkāns.
Labā ziņa par Verteru ir tā, ka tā nav mērena izrāde. No vairākiem cilvēkiem esmu saņēmis arī ļoti labu vērtējumu tieši par to lēnumu un it kā neko. Tas mani nomierināja.
Kā ir turpināt spēlēt, ja pēc starpbrīža zālē redzi tukšas vietas?
Pagaidām tik daudzi nav aizgājuši, lai tas būtu traumatiski.
Bet pa nerviem iesit?
Mazliet. Nedaudz pa pašapziņu iesper (iesmejas), bet rodas arī spīts – labi, tad mēs darīsim to līdz galam vēl labāk.
Jūsu Verters, protams, vairs nav jaunības drāma. Tu esi tieši 20 gadu vecāks par Gēti brīdī, kad viņš sarakstīja šo visai autobiogrāfisko darbu. Kas ir tavs Verters? Vai viņa vecumam vispār ir nozīme?
Tam ir nozīme, noteikti. Esmu pārliecināts, ka Kristīne nav paņēmusi Gētes Verteru tāpēc, ka tas ir spēcīgs kods, un pēc tam likusi virsū vienalga ko. Viņa to darīja mērķtiecīgi un pamatoti. Pirmajā intervijā televīzijā pievērsu uzmanību, ka es runāju par vientulību, visi pārējie – par mīlestību. Nonācu pie tā, ka tas katram ir dažādi. Mīlestība var būt kā apstāklis vai dzinulis, bet situācija ir tāda, ka cilvēks iemīlas neiespējamībā. Tā ir dzīšanās pēc acīmredzami neiespējamā.
Jūs savā versijā no Vertera šāviena deniņos neesat atteikušies. Šī notikuma mērogs ir tik liels un nepārsūdzams, ka tomēr gribas skaidri saprast – kāpēc? Kāpēc viņam ir kļuvis neiespējami dzīvot? Vai tā ir "tikai" neiespējamā mīlestība? Kāpēc šis cilvēks ir tik vientuļš? Katrs, kurš piedzīvojis neatbildētu mīlestību, lai cik sāpīgi tas būtu, tomēr nenošaujas.
Var noprast, ka Verters ir mēģinājis aiziet no sabiedrības. Viņš nonāk jaunā vidē, kur apkārt ir kukainīši, odiņi, ziedi, lapas robotās un viss ir patīkams. To varētu salīdzināt ar iemīlēšanās fāzi, kamēr tu jūties par visu pārsteigts un tavas cerības nav sadragātas. Tad, kad diemžēl esi spiests pieņemt reālo, praktisko, sadzīvisko, – viss maina krāsu. Lielākā sāpe, kur var pārlūzt vēlme turpināt dzīvot, ir tajā, ka tu šausmīgi vilies. Salīdzinoši – tu redzi, kā bija sākumā un kā ir tagad. Sevis vainošana, vilšanās un cerību zaudēšana, ja vien tu netici kaut kam augstākam, kas ir glābšanas riņķis, pie kura var tverties. Bet, ja cilvēks ir pārņemts ar sevi un nepaļaujas ne uz ko augstāku, ir daudz vieglāk salūzt. Ir grūti izturēt spiedienu. Tev nav neviena, uz kuru novelt vainu vai – no kura gaidīt palīdzību. Vilšanās sāpes. Un tas nav pirmoreiz. Tā ir kārtējā reize. Tu atkal esi mēģinājis mainīt sevi, savu domāšanu, kontrolēt emocijas vai vispār pasaules uztveri. Pēc tādiem periodiem saproti, ka nekur netiec, ka viss.
Gribētu izvaicāt arī par pārējām jaunākajām lomām – Rogožinu Melnajā gulbī un Džeksonu publikas ļoti iemīļotajā izrādē jau no pagājušās sezonas – Pelikāni un vīnogas – pilnīgi citā noskaņā un estētikā. Ko šīs lomas prasa no tevis kā cilvēka un aktiera?
Kad Alvis [Hermanis] pateica lomu sadalījumu izrādei Pelikāni un vīnogas, godīgi sakot, sabijos. Es tomēr pēc savas iekšējās izjūtas un izturēšanās esmu vairāk introverts. Bija sajūta – kāpēc man nedod to nabaga izmocīto, nošņurkušo mākslinieku? Pusmākslinieku (smaida). Tas bija mans. Esmu pateicīgs Alvim, ka viņš izvēlējās tieši tādu kombināciju. Aktieriski katrreiz ir tāds gandarījums, ka tu izkāp no tās savas komforta zonas (banāli skan) un izpildi kaut ko tādu, par ko tev liekas – nē, es neesmu tāds cilvēks. Kad tu to izdari – sāc baudīt un priecāties, ka tas ir iespējams. Vēl neilgi pirms pirmizrādes, lai pārlauztu iekšējo inerci, kā esmu pieradis dzīvot vai domāt, lai es neiegrimtu savā pieklusinātajā stilā, Alvis teica – dari vairāk, bet neilgi pirms pirmizrādes viņš tomēr teica – nē, nē, ņem nost.
Vai šāda Hermaņa izvēle tev nelika uz sevi arī dzīvē paskatīties citādi? Varbūt nemaz neesi tik introverts?
Tad, kad iedzeru, es neesmu introverts. Droši vien katrā no mums ir visdažādākās šķautnes. Dzīvojot sadzīvisko, vienkāršo dzīvi, prāts to tomēr slāpē. Lai izdzīvotu sabiedrībā, impulsi un emocijas, visi iepriekš uzkrātie kompleksi un tas, kāds tu esi, tiek ļoti racionāli filtrēts. Manā gadījumā labāk ir dzīvot ieturētāk un kompaktāk. Skaidrs, ka ikvienā ir kāds zvērs vai nezvērs – iekšējais pērtiķis.
Tas pērtiķis droši vien labi Rogožinam noderēja?
Jā. Dažās izrādēs es to pērtiķi vairāk izlaižu no būra, citās – mazāk. Skaidrs, ka Rogožins Melnajā gulbī ir vienkārši funkcija, lai palīdzētu galvenajam varonim, ja tehniski izsakās, tikt cauri materiālam. Iespējams, būtu interesanti viņu piepildīt visu, atklājot kādas iekšējas pārmaiņas vai kas ar viņu notiek. Šobrīd tā ir vairāk vai mazāk precīza rakstura parādīšana.
Šķiet, tieši spilgtas raksturlomas līdz šim ir bijusi tava misija teātrī. Gatavojoties intervijai, atcerējos virkni krāsainu tipāžu, bez kuriem izrāde būtu citāda. Un tomēr – vai nav sūrstējis, ka lielās lomas, ko Spēlmaņu nakts nominācijās sauc par pirmā plāna lomām, tev tikušas mazāk?
Iepriekš jau minēju. Agrāk bija vēlēšanās pēc lielākām lomām, bet arī saspringums un atbildības sajūta bija milzīga. Nezinu, vai tas būtu bijis veselīgi. Novērtēju katra režisora uzticēšanos un galvenās lomas iedošanu. Pat ja kaut kas nav līdz galam saslēdzies un mana aktieriskā spēle nav īsti piepildīta, tik un tā jūtos novērtēts. Uz kādu brīdi varēju nomierināties un gaidīt nākamo lomu. Runājot par spilgtu epizožu spēlēšanu – vienā brīdī sāc uztraukties, vai neesi tajā iestidzis un sācis jau justies ērti. Tāpēc es bēgu, lai mani nesāk redzēt tikai kā tādu.
Cik, tavuprāt, nozīmīgs ir aktiera izskats lomu sadalījumā? Tevi ļoti ērti var uztaisīt par Jēzu vai hipiju, vai seno grieķi. Lieliski sanāk arī dažādi dīvaiņi.
Vairāk uztver manas dīvainās izpausmes. Varbūt neadekvātākas nekā citiem. Kaut kādas mikronobīdes. Man ir grūti uz sevi skatīties, bet dažreiz intereses pēc paskatos kādu mazu fragmentiņu no kinodarba vai teātra ieraksta. Iekšējais subjektīvais redzējums, kā tu izskaties, stipri atšķiras. Es pats redzu, ka es kaut kā dīvaini vai neatbilstoši kustos. Varbūt tā ir visiem, redzot sevi no malas. Pie Mārča Lāča Procesā tēloju Bloku. Man tā bija ļoti mīļa loma. Tur es beidzot varēju reprezentēt un nest mazā, salauztā zemes cilvēka pārdzīvojumus. Tur bija kaut kas patiess. Nesen kaut kādās sarunās sapratu, ka nav iespējams nemelot. Sadzīvē tie ir baltie meli. Tu domā un runā konstrukcijās, lai saudzētu un varētu droši eksistēt. Vienalga tās ir shēmas un meli. Ar tādiem cilvēkiem, kuri runā tieši un kuriem vienalga, ko citi domā, ir daudz grūtāk.
Kas, tavuprāt, tevi padara par Mārča Lāča ideālo aktieri, kā režisors ir atzinis intervijā ar Kārli Vērdiņu žurnālam Teātra Vēstnesis? Tevi varot mīcīt kā mālu. Tev ir lomas abās viņa jaunākajās filmās – Revolūcijā un vampīrfilmā Mūžības skartie, kas nesen kinofestivālā Fantastic Fest Ostinā Teksasā saņēma žūrijas īpašo balvu. Kas ir jūsu saderības pamatā?
Mēs nezin cik gadu laikā esam sadraudzējušies. Man liekas, ļoti svarīga ir humora izjūtas sakritība. Līdzīga valodas komunikācija. Ja tu spēj ar cilvēku runāt, var izveidoties labāka sadarbība. Man viņš nav pārāk jāizprašņā par psiholoģisko motivāciju, no kurienes es nāku un uz kurieni eju, Mārcis to nodod dažos teikumos ar vārdiem, intonāciju un žestu. Man sanāk to izpildīt. Es kaut kā ļoti saprotu, ko viņš grib. Varbūt ne simtprocentīgi visos gadījumos. Atceros, ka vecāmāte man bērnībā visu laiku teica, ka galvenā lieta ir humora izjūta un ass prāts. Bija vēl arī citas galvenās lietas. Nav tā, ka spēju uz pasauli un notikumiem paskatīties ar humoru būtu apzināti sevī audzējis un izkopis. Bet, ja diviem cilvēkiem humora izjūta saskan, ir ļoti labi.
Aktiera Ivara lomā sirreālajā komēdijā Revolūcija par teātra dzīves aizkulisēm. Režisors Mārcis Lācis Ivaru Krastu uzskata par savu ideālo aktieri. Aktieraprāt, abu saprašanās pamatā galvenokārt ir līdzīga humora izjūta un spēja uztvert otra pārraidīto, ne vienmēr tikai ar vārdiem. Publicitātes foto
Un kas rada lielāko nesaderību ar režisoru?
Man liekas, tas ir pieredzes un kultūras vai informācijas patēriņa jautājums. Ja ir dažādas paaudzes, var gadīties, ka frekvences, ar ko uztver vai apstrādā informāciju, ir līdzīgas. Bet, ja esi audzis citā tradīcijā, var gadīties, ka saduries ar paaudzi, kurai ir pilnīgi cita valoda. Tev slīd garām, un nesaproti. Vai arī – ja režisors pārāk centīgi mēģina panākt savu, domājot, ka viņš ļoti labi pārzina visu aktieru podziņas, tad arī saskaņa nav pārāk laba. Viss ir komunikācijas jautājums.
Runājot par paaudžu atšķirīgo valodu, kā izdodas saprasties ar Jaunajā Rīgas teātrī ienākušajiem jaunākajiem kolēģiem divdesmitgadniekiem? Vai tā jau ir citas paaudzes balss?
Tā, protams, nedaudz ir citas paaudzes balss. Viņi spēlējās ar citām mantiņām. Bet es pats kaut kādā ziņā esmu infantils. Bērnībā visu laiku tiecos pēc vecākiem cilvēkiem, tiecos pēc vecākā brāļa kompānijām, ar vecomāti un skolotājiem braucu ekskursijās. Biju tāds sajaukums. Pēc savas iekšējās sajūtas es nesaprotu vecumu, tāpēc nenoslēdzos pret jauno. Varbūt pēc kāda laika saprotu, tas der vai neder. Nedrīkst nosodīt un aizvērt durvis jaunajam. Kad tu to esi ielaidis pa durvīm, vari to pēc tam izstumt ārā, bet durvis vajag pavērt.
Kāpēc izlēmi studēt kinorežiju Latvijas Kultūras akadēmijā? Lai neiesūnotu? Kaut kā pietrūka?
Sevis attīstīšanas ziņā esmu pakūtrs. Ir vajadzīga jauna pakāpe, kurā nokļūt. Bet lēmums studēt nebija pašmērķīgs. Tā nebija terapija, ka aizgāju tikai tādēļ, lai justos labāk. Kino mani ir valdzinājis jau ilgu laiku. Stājos jau pirms vairākiem gadiem, toreiz netiku iekšā. Pirmās blakus nodarbošanās līdzās aktiera profesijai bija fotografēšana un mūzika. Man vienmēr ir bijis grūti izstāstīt savu stāstu. Tā ir viena no vēlmēm – lai kāds to sadzird. Vārdiski es neesmu tik talantīgs, lai to izstāstītu. Vai nu es atklāju to ar savu darbību dzīvē, vai tomēr izstāstu ar kinovalodas palīdzību. Tā ir tik brīnišķīga un sarežģīta.
Tev šķiet, ka kinovalodā tas skanētu visatbilstošāk?
Jā. Vienīgais trūkums, ka man nebija tehniskās, praktiskās pieredzes. Maģistrantūrā es iestājos bez praktiskās bāzes. Bija vairāk sevi jāsalauž un jāpiespiež vairāk kļūdīties. Ja nezini, kā tam ir jādarbojas, kļūdas tev dažreiz dod brīvību. Tu nonāc zonā, kurā tu, visu tehniski zinot, nekad nenonāktu.
Kā iedrošināji sevi paust savu balsi? Nebija šaubu? Ir tik daudz labu filmu. Tas nebremzēja?
Bet ir arī tik daudz slikta kino (smejamies). Brīžiem liekas – nu kā?! Es taču varētu to izdarīt! Šobrīd esmu uzfilmējis diplomfilmu. Patiesībā tajā arī būs kaut kas no Vertera, kur reālais sajauksies ar fantāziju. Gribētos, lai galīgi nesaprot vai saprot, bet lai skatītāji nebūtu vienaldzīgi.
Tu būsi Oskars režisora Jura Poškus filmā, kas tapusi pēc Andra Kalnozola romāna Kalendārs mani sauc, kurā iznākšanas brīdī iemīlējās, šķiet, visi, kas vien lasa latviešu valodā. Kādā stadijā šobrīd ir šī filma?
Es īsti vēl nesaprotu, kādā, bet pusē ir, man liekas (smaida). Sakarā ar aizņemtību teātrī filmēšana ir nedaudz fragmentāri izkaisīta.
Kas tev patīk šajā uzdevumā? Kā tuvojies Oskaram?
Ir jāuzmanās, lai Vertera un Oskara izpausmes nepārklātos. Tur ir kaut kas radniecīgs, un, ja tas notiek vienlaicīgi, ir lielāka bīstamība to saplūdināt kopā. Atšķirīgais ir tas, ka Oskars nav sāpju nomocīts un viņš ne no kā nebēg. Drīzāk visu pieņem. Viņam visa pasaule ir kustīga un interesanta. Viņam nav skeptiskā filtra, kas ir cilvēkam, kurš ir vīlies dzīvē. Viņš ir nesamežģīts un vienkāršs cilvēks.
Vai esi noskatījies arī Mārtiņa Eihes iestudējumu Valmieras teātrī vai – izlēmi labāk neredzēt, pirms neesat uztaisījuši savu versiju?
Nē, neesmu redzējis. Ja godīgi, manā dzīvē teātra ir tik daudz, ka nevarētu teikt, ka es raujos uz citām izrādēm. Palaikam aizeju.
Saprotami. Šo, ja rodas interese, var noskatīties replay.lv ciklā Teātris.zip.
Varbūt.
Pavasarī izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa bija sarīkota tava fotoizstāde Ārā iešana, kurā mēģināji savus kolēģus ielikt viņu dabiskajā vidē un ielūkoties viņu personībās. Vai ar fotogrāfiju nodarbojies profesionālā līmenī?
Noteikti ne profesionālā un aizvien retāk. Tas bija starpposms, domājot par kino veidošanu. Šobrīd es to daru tikai paretam. Filmiņas ir kļuvušas divreiz dārgākas. Arī laika ziņā nav tik daudz iespēju. Man ir mazā kameriņa, kuru nēsāju līdzi, un ik pa laikam kaut kas skaists tiek noķerts. Sāku studēt kinorežiju, jo gribējās atdzīvināt statisko bildi.
Diemžēl nesanāca izstādi redzēt. Vai tajā bija arī tavs pašportrets? Kādā vidē rādīji sevi? Kas tevi raksturo ārpus teātra?
Tu neesi redzējusi tās bildes, ja? Tur es biju sevi portretējis, savā dzīvoklī sēžam uz poda, un blakus – meitene vannā, kuru varēja redzēt spoguļattēlā. Negribētu teikt, ka ārpus teātra es visu laiku sēžu uz poda. Zināmā dzīves periodā es sevi varbūt nepareizi biju iestatījis vajadzībā noslēgties un izolēties. Dažreiz iegrimu vienkārši apātiskā eksistēšanā.
To es ļoti saprotu, man arī tā ir bijis. Un tur jau viens solis līdz Verteram... Ja nenošaujies, kādā brīdī atmosties un saproti, ka var taču arī kontaktēties un mijiedarboties ar pasauli un visā visumā dzīve patiešām ir brīnišķīga, mīlas mokas tomēr nav viss, vai ne.
Ir nepieciešams brīdis, kad tu izolējies. Bīstami ir, ja tas kļūst par atkarību. Tas ievelk zemē, tu iestiedz un vairs netiec ārā. Ir jāraujas ārā pilnīgi piespiedu kārtā.
Kā tu raujies ārā?
Vienkārši nedomāt. Pārstāt domāt un iziet ārā no dzīvokļa. Sākt ar tehnisku lietu – mainīt ieradumu. Galvenais, to neapcerēt. Ja vēlies kaut ko pārmainīt, tad lec ārā no tā vilciena un apdauzies, apbružājies. Varbūt nekas nemainīsies, bet tik un tā kaut kas sakustēsies. Tā ir sevis izraušana ārā.
Vai grupai 100 baltas dvēseles, kuru kopā ar mūziķi Mārtiņu Jansonu nodibināji 2007. gadā, iznāk atrast laiku?
Tā kā Mārtiņš Jansons, kurš ir galvenā grupas dvēsele, ir mainījis dzīvesvietu, ir grūtāk. Attālums no Rīgas līdz Liepājai tomēr ir šķērslis. Būs jauns albums, kurā diemžēl es fiziski nebūšu. Varbūt vēl varu pagūt piespiest dažus taustiņus. Būs ļoti labs albums. Esmu piedalījies tādā ziņā, ka esmu sarunās konsultējis – kā man liekas, ko vajadzētu paņemt nost vai pievienot. Pamatā tas ir Mārtiņa bērns. Domāju, ka mēs noteikti vēl izdarīsim kaut ko kopā.