Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertos 22. martā plkst. 19 koncertzālē Latvija Ventspilī un 23. martā plkst. 19 Lielajā ģildē Rīgā pie orķestra diriģenta pults stāsies Aivis Greters, līdzās Vīnes klasiķu Ludviga van Bēthovena Heroiskās simfonijas un Volfganga Amadeja Mocarta Flautas koncerta lasījumam (solista godā – Parīzes filharmonijas pirmā flauta Vensāns Likā) piedāvājot latviešu mūzikas pirmatskaņojumu. Tas būs Jēkaba Jančevska jaundarbs Trīs Bēthovena citāti. Aivis Greters teic, ka latviešu mūzikas pirmatskaņojums būs šīs programmas īpašais notikums. Tas ir arī viens no Sinfonietta Rīga pamatuzdevumiem, turklāt Jēkabs Jančevskis pirmo reizi raksta mūziku šim orķestrim. Par mūslaiku romantiķi dēvētais Jēkabs Jančevskis, rakstot Trīs Bēthovena citātus, iedvesmojies ne tikai no Bēthovena mūzikas, bet arī no dzīves un personības.
Skolas laikā Jēkabs Jančevskis apguvis klavierspēli un kompozīciju, vēlāk par profesiju izvēlējies diriģēšanu, sadarbojies ar jaukto kori Sola, Anima, Valsts akadēmisko kori Latvija un plūcis laurus daudzos starptautiskos konkursos. Savā daiļradē komponists labprāt runā par tēmām, kas saistītas ar garīgumu, gaismu, filozofisku apceri, reizēm ieskanas arī ironijas vai pat agresijas motīvi – un abu marta koncertu apmeklētāji varēs izvērtēt, kuras no iecienītākajām Jančevska tēmām vairāk atspoguļojas speciāli Sinfonietta Rīga komponētajā jaundarbā.
"Tā bija Aivja Gretera doma, ka līdzās Mocartam un Bēthovenam vajag darbu, kas sasaistītu šo ideju kopā. Viņš šo pašu programmu atskaņos arī ar Stokholmas Karalisko simfonisko orķestri, tikai tur būs cits laikmetīgās mūzikas darbs. Jaundarba radīšanai, kas sakņotos Bēthovena personības un daiļrades pētīšanā, pievērsos ar ārkārtīgi lielu piesardzību un bijību. Sākot jau ar pietāti pret pasaules mēroga dižgaru, kura neizmērojamais pienesums balsta klasiskās mūzikas kanonu virsotnes, caurstrāvo šodienas akadēmiskās mūzikas koncertrepertuāru un neapšaubāmi ir iesakņojies mūsdienu civilizācijas pastāvēšanas paredzamajā nākotnē. Neuzskatu sevi par citātu un alūziju meistaru, tāpēc sagatavošanās priekšdarbi, skaņdarba formas un izteiksmes līdzekļu meklējumi bija ārkārtīgi ilgs un izsvērts process," saka Jēkabs Jančevskis.
Mūsdienu komponisti bieži mēdz savos darbos ieaust atpazīstamas atsauces no priekšgājēju radošā mantojuma. Cik tuvu darba gaitā pienāci Bēthovena būtībai?
Es negribēju palikt tādā līmenī, lai formāli kaut ko citētu. Meklēju un atradu savu ceļu. Tas bija biogrāfiskais ceļš, un caur to es pietuvojos Bēthovenam. Tas aizsākās pagājušajā vasarā, kad, šī uzdevuma iedvesmots, devos apmeklēt Bēthovena namu Vīnē, Heiligenštatē. Man un draudzenei tas bija vasaras atpūtas brauciens, pirmais pēc pieciem gadiem, bet es to izmantoju arī Bēthovena vietu apciemošanai.
Bēthovena nams Vīnes Heiligenštates rajonā ir vieta, kur iespējams visciešāk pietuvoties Bēthovena būtībai un sajust viņa klātbūtni seno mūru sienās, mājas pagalmā, vēsturiskajā sakņu dārzā. Šajā namā komponists dzīvojis ievērojamu savas dzīves daļu, radījis pasaulslavenus darbus, arī Trešo simfoniju, kurai pēc diriģenta Aivja Gretera lūguma bija vēlams būt galvenajam mana jaundarba stūrakmenim.
Trešā simfonija ne tikai iezīmē robežas starp klasicisma un romantisma laikmetu, bet arī ir interesanta politiski vēsturisku iemeslu dēļ: sākotnēji tā tika veltīta Napoleonam Bonapartam, kurš tajā brīdī, pēc komponista domām, iemiesoja Francijas revolūcijas demokrātiskos un antimonarhistiskos ideālus. Šo pārliecību komponists pēc Napoleona kronēšanās atsaucis, izrādot nepārprotamu vilšanos. Lai gan manā jaundarbā iezīmējas atsauces arī uz Trešās simfonijas tematismu, Bēthovena personību uztvēru plašākā mērogā, mazāk pievēršoties citātiem, vairāk cenšoties izprast viņu kā cilvēku un iedziļinoties Bēthovena biogrāfiskajā aspektā. Man būtiskāki ir literārie citāti. Tos liku arī sava darba daļu nosaukumos: 1. Rezignācija. Cik bēdīgs glābiņš. 2. Dzīvot tikai ar tevi. Vai arī vispār nedzīvošu. 3. Grābšu likteni aiz rīkles.
Īpašu vērību pievērsu Bēthovena vēstulēm, kurās atklājas komponista personības trauslums, dziļums un cilvēciskā vienkāršība. Skaņdarba forma iedalās trīs muzikāli samērā atšķirīgās daļās, katrā no tām iezīmējot manā skatījumā būtiskus Bēthovena dzīves vadmotīvus. Pirmo un trešo daļu caurstrāvo zīmīgais kods D-E-A-F (angliski – kurls), kas kā motīvs slēpjas Bēthovena pēdējās simfonijas populārajā fināla tēmā Freude, schöner Götterfunken. Vairāki avoti liecina, ka komponists ar pirmajām dzirdes problēmām saskāries jau pavisam agrā vecumā.
Kādu Bēthovenu sev atklāji, apmeklējot viņa dzīvesvietas, lasot laikabiedru liecības un komponista vēstules?
Informāciju var atrast visur, bet tā aura ir pavisam cits stāsts. Lasot laikabiedru liecības un Bēthovena vēstules, sapratu, ka viņš ir bijis savvaļas putns. Viņš mēdzis dienām pazust dabā, klejojot pa mežiem, pļavām un kalniem. Viņš visu laiku runājis par likteni un to, cik jūtas nelaimīgs. Progresējošā kurluma un citu slimību vajāts, likteņa spārdīts cilvēks. Sabiedrībā viņu bieži pārprata, jo viņš mēdza būt ass. Bet citreiz no viņa vēstulēm staroja sirsnība. Bēthovena ārējais, slimības notrulinātais skarbums iekšēji slēpj milzu mīlestību. Traģiska un aprauta ir arī sievietes loma komponista dzīvē.
Līdz pagājušajai vasarai nekad iepriekš nebiju bijis Mālera kafejnīcā Vīnē. Tā atrodas pašā pilsētas centrā, tumsnēja, ar koka apdari. Tur kopā ar Gustavu Māleru kafiju malkojuši psihoanalītiķis Zigmunds Freids un komponists Arnolds Šēnbergs. Tur būt man bija tik īpašs brīdis! Vēsturiskajā kafejnīcā pasūtīju štrūdeli, kā jau tas Vīnē pienākas.
Uzrakstīt darbu pēc tā visa bija viegli?
Reiz ar kolēģi Annu Fišeri smējāmies, ka esam lēnrakstītāji un ka mums vajadzētu pamācīties no Platona Buravicka un Krista Auznieka, kuri savus darbus komponē ātrā tempā. Bet es nevaru ātri. Man vajag laiku. Tagad man pirmo reizi ir komponēšanas telpa, uz kuru es braucu kā uz darbu.
Tomēr tava pagājušā gada radošā raža ir iespaidīga – Dziesmu svētkos vien tavi darbi skanēja piecos dažādos koncertos.
Tie skanēja Garīgās mūzikas koncertā, vokālsimfoniskajā koncertā Operā (kur Aivis Greters diriģēja kantāti Spārni, lielums un spēks), abos amatierkoru koncertos Lielajā estrādē, un vēl dziesmu cikliņš jauniešu koncertā. Kopā sanāca pieci pirmatskaņojumi, tomēr Koki jau bija apdziedāti un vokālsimfoniskais opuss vienreiz bija atskaņots Berlīnē, Dziesmu svētkos bija Latvijas pirmatskaņojums. Vēl jau bija arī skaņuceliņš filmai Zeme, kas dzied un mūzika Dailes teātra izrādei Brands (tā novērtēta ar Spēlmaņu nakts balvu – I. L.). Bija ražīgs, ļoti intensīvs gads. Drusku neprātīgs. Darbā sevi diezgan paplosīju. Tagad esmu drusku mierīgāks.
Dziesmu svētkos jūties kā zivs ūdenī?
Līdz šim Dziesmu svētkos esmu bijis dalībnieks, bet kā autoram šie bija mani pirmie Dziesmu svētki. Tādu uzticību no diriģentiem biju ieguvis varbūt tāpēc, ka pats darbojos koru vidē? Šobrīd vadu Suntažu jaukto kori. Es to pārņēmu īsi pirms Dziesmu svētkiem, un man likās, ka tas būs tikai uz īsu laiku, taču es to turpinu. Vienkārši nevarēju vairs pamest. Strādājot ar koriem, zinu, ko spēj izdziedāt amatierkoris un ko – profesionāls kolektīvs.
Sarunā pirms četriem gadiem teici, ka nevēlies būt tikai kormūzikas komponists, jo tevi interesē orķestra iespējas. Tas laiks ir pienācis?
Man jau bija diezgan daudz instrumentālās mūzikas, bet ir ļoti grūti lauzt stereotipus. Arī tāpēc, ka kori vienkārši var biežāk atkārtoti atskaņot manus darbus. Vēl nesen kaut kur tiku nosaukts par kormūzikas lietpratēju, ekspertu, bet es nemaz tā nejūtos. Kora skanējums ir skaista lieta, nevarētu gluži teikt, ka es gribētu tikt vaļā no kormūzikas, bet gribas vienkārši būt komponistam. Beidzot ir tāda iespēja. Vienu laiku diezgan aktīvi orķestrēju Raimonda Paula dziesmas simfoniskajam orķestrim. Man tas vienkārši patika un patīk joprojām. Tīrs orķestris man ļoti patīk. Rakstot orķestrim, es jūtos labāk, nekā rakstot korim. Man par to ir milzīga interese. Pats puikas gados esmu spēlējis Rīgas 1. mūzikas skolas orķestrī, studiju gados vadīju Jurjāna skolas simfonisko orķestri un jau tad jutu, ka orķestra pasaule mani ļoti vilina. Patlaban vairāk strādāju ar pārlikumiem. Tuvākais lielais notikums būs vasaras pasākums Suitu kods, ko Alsungā jau otro reizi veido Māris Sirmais. Es tam gatavoju savas korim Latvija pirms desmit gadiem uzrakstītās oratorijas No letu zemes pārlikumu simfoniskajam orķestrim.