Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Piektdiena, 1. marts
Ilgvars, Ivars

Kas neriskē, tas nevinnē. Intervija ar dziedātāju Ļubovu Karetņikovu

"Neviens cits mūziķis neskatās publikā tā kā dziedātājs. Mēs esam ar seju pret klausītājiem," saka soprāns Ļubova Karetņikova, kura uzstāsies Hermaņa Brauna fonda 25 gadu jubilejas galā koncertā

Kad dziedu šeit koncertos un atnāk draugi, radi un skolotāji, uzreiz saprotu, ka šīs ir manas mājas, – pošoties uz Rīgu, uzsver jaunā dziedātāja Ļubova Karetņikova. Viņa piedalīsies Hermaņa Brauna fonda 25 gadu jubilejas galā koncertā 27. februārī Latvijas Nacionālajā teātrī, kur kopā ar fonda dibinātāju pianisti Innu Davidovu atskaņos Volfganga Amadeja Mocarta dziesmas. Koncerta priekšvakarā, 26. februārī, 30 gadu jubileju svinēs pati dziedātāja.

Ļubova Karetņikova akadēmiskās mūzikas vilcienā ielēca vēlu, taču nu jau ir absolvējusi maģistrantūru Zalcburgas augstskolā Mozarteum, kur studēja pie slavenajiem dziedātājiem Barbaras Bonijas un Volfganga Holcmaira. Pašlaik viņa turpina kamermūzikas studijas vēl augstākā līmenī. Ļubovas Karetņikovas debija operā bija Džilda Džuzepes Verdi Rigoleto iestudējumā Hofas teātrī Bavārijā. Atveidota arī Nanete Verdi Falstafā, Barbarīna Mocarta Figaro kāzās un Marija Leonarda Bernsteina mūziklā Vestsaidas stāsts. Izmantojot prombūtnē visai reto izdevību runāties latviski, dziedātāja Kultūras Dienai atsaucās no Zalcburgas, kur tikko piedalījās Starptautiskajā Mocarta konkursā. Vēl joprojām konkursa vietnē ir iespējams noklausīties Ļubovas Karetņikovas uzstāšanos otrajā kārtā – plašā repertuārā no Mocarta dziesmām līdz Pučīni operai Bohēma un laikmetīgajai mūzikai, ko pārstāvēja intonatīvi sarežģīts Maurisio Kagela opuss balsij bez pavadījuma.

"Diemžēl es saslimu un netiku finālā, taču tik un tā esmu priecīga, ka piedalījos. Konkursu pieredze ir vērtīga. Dalībnieku līmenis bija augsts un konkurence – sīva, īpaši tāpēc, ka dziedātāji bija to gaidījuši visu pandēmijas laiku. Tik daudz labu dziedātāju konkursā vēl nekad neesot bijis," stāsta Ļubova Karetņikova. Pandēmijas laikā viņa piedalījusies ARD konkursā Vācijā, savukārt šā gada sākumā izturējusi videoatlasi Beļģijas karalienes Elizabetes vokālistu konkursam, kas notiks maijā. Tai pieteikušies 412 pretendenti, no kuriem konkursam izvēlēti četrdesmit.

Bez konkursiem nevar?

Ir mūziķi, kuri nekad nav piedalījušies konkursos. Tā ir ļoti specifiska vide, ne tik radoša kā koncertdzīve. Tev ir jābūt kaut kur pa vidu, jāatbilst standartam. Ja esi spilgta, atšķirīga personība, tu kādam ļoti patiksi, bet citam tikpat ļoti nepatiksi. Visu nosaka veiksme. Ļoti svarīga ir izruna, stils, balss, komunikācija ar publiku. Un, pirmkārt, vajag tur tikt! Ir taču tik daudz dziedātāju. Konkursu lauru man vēl nav, bet jūtu, ka mans līmenis aug. Ir daudz un ātri jāmācās jauns repertuārs. Es gribētu dziedāt to, kas man izdodas vislabāk, taču konkursos ir skaņdarbu saraksts, kas sašaurina izvēli. Tikko konkursā pirmo reizi dziedāju ne tikai Maurisio Kagela dziesmu balsij solo, bet arī Mimī āriju no Bohēmas. Tagad ir jāsāk gatavoties nākamajam konkursam, taču jau nākamnedēļ atkal būs noklausīšanās teātrī.

Vai prātīgāk būtu koncentrēties vienam mērķim?

Kad aģentam, kurš atsūtīja kārtējo noklausīšanās datumu, iebildu, ka man taču tagad ir konkurss, viņš atbildēja: "Ļuba, konkurss neko nenozīmē. Ja uzvarēsi, tev būs tikai vieglāk dabūt pirmo lielo līgumu. Lūdzu, koncentrējies uz atdziedāšanu!" Jau kopš pagājušā rudens man bijis tik daudz koncertu, konkursu un atdziedāšanas, ka lielā satraukuma dēļ nevarēju aizmigt. Dienu pirms konkursa man iestājās panika, jo pēkšņi aizmirsu Mocarta dziesmas tekstu, dzeju. Vācu valodu es nejūtu kā savu, tās loģika man nav pašsaprotama. Man tā ir "jāiezubrī", jāiekaļ. Dziedāt itāļu un franču valodā ir daudz vieglāk, jo franču valodu zinu no bērnības.

Franču valodu? No bērnības? Kādā veidā?

Esmu dzimusi ASV, uz kurieni mani vecāki, sabrūkot Padomju Savienībai, pārcēlās no Makijivkas (pilsēta Donbasā, netālu no Doneckas – I. L.). Mans tēvs tolaik ieguva stipendiju maģistrantūras studijām ASV, un mamma devās viņam līdzi. Esmu ASV pilsone, bet nekad neesmu tur dzīvojusi, jo drīz pēc manas piedzimšanas vecāki pārcēlās uz Šveici. Tur dzīvojām franču pusē. Vecāki mājās runāja krieviski, bet mani sūtīja bilingvālā angļu un franču bērnudārzā. Kad pārcēlāmies uz Latviju, skolā turpināju mācīties franču valodu.

Mana ģimene nāk no Donbasa, uz kurieni vecvecāki pusaudžu vecumā aizbēga no represijām Krievijā. Donbasā vajadzēja strādniekus un darbā pieņēma bez pases. Mani vecāki iepazinās Doneckā. Kopš 2014. gada Donbasā palikušas tikai vecātēva māsas, kurām būtu ļoti grūti 90 gadu vecumā pamest vietu, kur nodzīvots viss mūžs. Visi pārējie ir aizbraukuši kur kurais…

Karš aizdzinis plašajā pasaulē?

Karš Ukrainā mūsu ģimenē ir liela traģēdija. Kad tas sākās, pusgadu bija sajūta, ka tik daudz kas manī ir salauzts. To, ka sācies karš, uzzināju, ciemodamās pie vecvecākiem, kuri atpūtās Spānijā. Viņi nespēja tam noticēt un vēl cerēja, ka būs labi. Mans krusttēvs un krustmāte no Mariupoles tagad patvērušies Vācijā, Dortmundē. Pirmās nedēļas viņi centās izdzīvot apšaudēs Mariupolē un Doneckā, bet, kad notika evakuācija pa t. s. zaļo koridoru, viņu acu priekšā daudzi gāja bojā, jo ceļš bija mīnēts. Tagad viņi pat nespēj iedomāties, ka tas viss noticis ar viņiem.

Vecāki mani bērnībā ļoti sargāja, mums mājās nebija televizora. Taču, kad šausmas pienāk tik tuvu, rodas milzīgs iekšējais konflikts. Daudzi mani radi un draugi ir Ukrainā, bet tajā pašā laikā es runāju krieviski, es mīlu krievu kultūru, man ir daudz draugu Krievijā. Vajadzēja laiku, lai kļūtu atkal stipra un atsāktu domāt par savu dzīvi. Dzīvoju ar domu, ka nav nekā sliktāka par karu. Šķita, ka vispār nekas vairs nav svarīgs, bet glāba un dziedēja tieši mūzika. Dziedāju Ukrainai veltītos labdarības koncertos gan Zalcburgā, gan Rīgā.

Vai jūsu ceļš mūzikā bijis līkumains?

Tas ir ļoti interesants un ļoti grūts, bet man ir tāds raksturs, ka man patīk pārvarēt grūtības. Sākumā skolas teātra studijā dziedāju popmūziku. Līdz piektajai klasei mācījos klavieres Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolā, bet tad to pametu. Nebiju bijusi operā un kādu laiku vispār par mūziku nedomāju. Man patika matemātika, 16 gadu vecumā devos uz Franciju, izstudēju ekonomiku koledžā Ēksanprovansā. Kad sapratu, ka vēlos studēt mūziku, iestājos Pola Makartnija institūtā Liverpūlē, taču nebiju pareizi noformējusi studentu vīzu. Kad šis plāns neizdevās, kā eksterne pabeidzu Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu un Lailas Grietēnas vadībā sagatavojos eksāmeniem Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa mani vienkārši aizrāva ar operu, deva klausīties Marijas Kallasas, Džoanas Sazerlendas un citus ierakstus, lasīt intervijas. Tas man atvēra pilnīgi jaunu pasauli. Liverpūle mani vairs neinteresēja.

Jūsu karjeras starts burtiski sakrita ar pandēmijas sākumu, kas visu apturēja.

Pirms trim gadiem, kad tikko sāku mācīties Mozarteum, tieši martā, kad pandēmijas dēļ jau sāka atcelt lekcijas, atbrauca mamma. Viņa ierosināja kopā doties uz Rīgu. Kad atlidojām, saņēmu ziņu, ka jau pēc divām dienām robežas slēgs un no Latvijas vairs nekur nevarēs aizbraukt, bet man dzīvē vajag justies brīvai, pat ja tā ir ilūzija.

Vai jūsu mājas ir Latvija?

Mājas ir Rīgā. Esmu te pavadījusi pusi no savas dzīves, te dzīvo mani vecāki. Vienlaikus mājas man ir tur, kur es esmu. Tas, ka bieži mainu dzīvesvietu, ir padarījis mani atvērtāku. Es viegli atrodu draugus, man ir savas lietas, kas rada mājas sajūtu. Tomēr, kad dziedu te koncertos un atnāk draugi, radi un skolotāji, uzreiz saprotu, ka šīs ir manas mājas. Visur, kur varu, runāju latviski, jo gribu, lai mana latviešu valoda būtu dzīva. Tā es izjūtu savu piederību Latvijas sabiedrībai.

Konkursos gan diemžēl pārstāvu ASV, jo esmu ASV pilsone. Man gribētos Latvijas pasi, jo dzīvoju Latvijā. Ar vecākiem runāju krieviski, bet neesmu krieviete. Visbiežāk izmantoju angļu valodu, un manas valodas samiksējas kopā tā, ka nevienā vairs nevaru izteikties tīri un skaisti. Mana paaudze ir kosmopolītiska, un šādi cilvēki daudz labāk saprot cits citu. Mēs visi esam cilvēki, visi gribam mīlēt, ēst, draudzēties, būt laimīgi, darīt labu. Viss pārējais, ko tagad redzam, ir nesaprašanās, aizvainojums un manipulācijas. Ir taču tik viegli manipulēt ar cilvēkiem, it īpaši, spēlējot uz aizvainojuma jūtām. Man gribas ar savu mākslu un dzīves pieredzi rādīt, ka visnepieciešamākā ir mīlestība.

Diemžēl karš nes tik lielu negatīvo enerģiju… Latvijā jūtu, ka gaiss ir elektrizēts, uzlādēts kā pirms negaisa. Cilvēki nejūtas droši. Daļu sasniedz Krievijas propaganda. Tajā ir daudz melu un pretrunu, taču tas tiek pasniegts tik emocionāli, ka iedarbojas kā narkotika. No šī satraukuma un enerģijas cilvēki kļūst atkarīgi. Zalcburgā ir daudznacionāla, raiba vide, tur ir mierīgi.

Kā nonācāt pie leģendārās Barbaras Bonijas?

Caur Lietuvu. Dziedātāja Liene Kinča, pie kuras Rīgā man bija dažas stundas, mani aizsūtīja pie lietuviešu dziedātājas Irēnas Milkevičūtes. Aizbraucu uz Viļņu, noliku eksāmenu un iestājos pie viņas maģistrantūrā. Man bija maza subretes tipa balss, Irēna Milkevičūte to paplašināja, iedrošināja dziedāt arī kaut ko lirisku. Esmu viņai ļoti pateicīga, jo viņa daudz ar mani strādāja un tik ļoti mīl savu darbu, ka strādā pat brīvdienās. Esmu cilvēks, kam patīk strādāt, un, ja man uzdod, – daru!

Atceros, kā viena profesore kolokvijā nievīgi jautāja: vai jūs tiešām domājat, ka jelkad varēsiet dziedāt ko vairāk par Mocartu?! Dziedātāja ādai ir jābūt ļoti biezai, īpaši, ja esi pēcpadomju pedagogu vidē, kas joprojām ir toksiska, skarba. Pirmais pedagogs, pie kura nonācu Latvijas Mūzikas akadēmijā, man bieži lika raudāt, sakot: "Tas tev ir vajadzīgs." Eiropā tā nav. Vācijā vai Austrijā neviens studentiem neuzkliegs: "Ko tu stāvi kā slapja vista?" Dziedāšana ir ļoti personiska nodarbe, taču es mācījos saprast, ka mana balss ir tikai instruments, nevis es pati un, ja vēlos attīstīties, kritika ir jāuztver mierīgi.

Viļņā mums bija meistarklases ar lietuviešu pianisti Gaivu Bandzinaiti, kura ir arī Mozarteum koncertmeistare. Viņa paņēma mūsu telefona numurus. Gaiva piezvanīja jau pēc nedēļas: esot daudz par mani domājusi, aicināja aizbraukt atrādīties Zalcburgā. Tikko Hofas teātrī Vācijā biju nodziedājusi Džildu un nodomāju, ka būtu labi aizbraukt uz Viduseiropu. Cerības tikt uzņemtai Mozarteum es neloloju, jo savā kursā nebiju nekāds spīdeklis un man visu laiku šķita, ka ir jāiedzen nokavētais. Gaiva Bandzinaite telefonsarunā palīdzēja man sastādīt iestājprogrammu un teica, lai sūtu pieteikumus uz visām maģistrantūras programmām: gan uz oratorijas, gan operas, gan kamermūzikas kursu. Kur pieņems – būs labi.

Pametu maģistrantūras gala eksāmenus Viļņā un metos jaunā avantūrā: kas neriskē, tas nevinnē! Biju lasījusi, ka Mozarteum pasniedz leģendārā amerikāņu dziedātāja Barbara Bonija, bet man pat sapņos nerādījās, ka kādreiz pie viņas mācīšos. Iestājeksāmenu laikā Zalcburgā bija šausmīgs vasaras karstums. Kad pēc pirmās kārtas sēdēju parkā, man par lielu pārsteigumu pie manis pienāca pati Barbara Bonija, apsveica, paslavēja un teica, ka gribētu mani savā klasē. Kad nodziedāju otro kārtu, zvanīja Gaiva: lai es izdomājot, pie kura gribu mācīties, jo mani gribot visi. Piezvanīja arī slavenais Mozarteum vokālais pedagogs Volfgangs Holcmairs: ja es vēloties mācīties viņa klasē, man jāpierakstās viņa vadītajā programmā Lied und Oratorium/Dziesma un oratorija. Neticēju savām ausīm, jo konkursā uz vienu studiju vietu bija trīsdesmit pretendentu. Tā nonācu kamermūzikas un lielās formas – oratorijas – klasē pie abiem izcilajiem pedagogiem. Holcmaira vadībā apguvu kamermūziku, stilu, savukārt Barbara Bonija bija mana balss skolotāja.

Pērn absolvēju maģistrantūru gan Zalcburgā, gan arī Viļņā, kur specializējos operā. Pašlaik Mozarteum turpinu meistarstudijas duetā ar meksikāņu pianistu Danielu Očou. Ir ļoti interesanti, jo abi esam solisti un abi – ar raksturu un savu pārliecību. Daudzi jautā, kur atradu tik labu pianistu. Koridorā, studentu atpūtas stūrītī! Mūsu pirmais projekts bija uzstāšanās konkursā Londonas Vigmora zālē, bet nu jau esam sagatavojuši vairākas programmas un atskaņojuši trīsdesmit dziesmu.

Ko īsti nozīmē dziedāt kamermūziku?

Tā ir pavisam cita, ļoti intīma pasaule. Tajā ir poēzija, ļoti daudz detaļu, nianšu. Kamermūzikā ieguldītā darba apjomu nevar salīdzināt ar operu ārijām, ko var dziedāt visur. Kamermūzika nav tik populāra, bet tagad tai pievēršas ļoti daudz jaunu dziedātāju, īpaši vācieši. Viņiem tas ir kaut kas svēts, un man ir paveicies, ka es arī esmu tajā lokā. Kamermūzikā tu esi kails un atklājies ļoti personīgi. Vienā uzstāšanās reizē vajag izstāstīt daudzus stāstus. Ja zāle ir maza, piemēram, kā Artissimo Rīgā, cilvēki sēž ļoti tuvu. Tu skaties viņiem acīs, redzi viņu reakciju. Neviens cits mūziķis neskatās publikā tā kā dziedātājs. Mēs esam ar seju pret klausītājiem.

Dziedātājam ir jābūt drosmīgam, jo nav nekā nepastāvīgāka par balsi. Tā ir atkarīga no pašsajūtas, it sevišķi sievietēm. Kamermūzikas programmā atšķirībā no operas izrādes tu dziedi visu laiku. Dziedot operu, es tā nenogurstu, kā dziedot kamermūziku, kurā ir nepieciešama tik liela koncentrācija, ka dažreiz sāp muskuļi. Esmu priecīga, ka kamermūzikas pasaule ir kļuvusi par manām mājām. Man to vienmēr gribas dziedāt, vienmēr gribas apgūt ko jaunu.

Kas ir galvenais, ko esat iemācījusies no saviem pedagogiem Zalcburgā?

Būt māksliniekam, pievērst uzmanību detaļām. Pirms tam dziedāju tā, kā jutos, emocionāli. Taču kamermūzikā katrai notij, katrai niansei ir nozīme. Interpretācijai ir jābūt ļoti apzinātai. Jā, tā ir mākslinieciskā brīvība, bet – caur tehnisko kapacitāti. Visi mani skolotāji ir ļoti radoši, viņiem ir tāds prāts, tik daudz ideju! Viņi katru reizi man atklāj, ka var vēl – vēl smalkāk, detalizētāk, dziļāk. Tieši Zalcburgā iemācījos būt mūziķe, māksliniece, atbildēt par savām muzikālajām izvēlēm un prast tās pamatot.

Vienā attēlā pat esat redzama Barbaras Bonijas dāvātā skatuves kleitā, ļoti skaistā, vasarīgā.

Tā ir no dabiskā zīda, ar puķēm. Barbara Bonija ir ļoti sirsnīgs cilvēks. Īsta amerikāniete. Viņai Zalcburgā, pavisam tuvu Mozarteum, ir savs kleitu veikaliņš. Viņa pati šīs kleitas modelē, zīmē. Reiz viņa visām savām studentēm uzdāvināja pa kleitai. Savukārt Irēna Milkevičūte reiz Jaungada koncertam Viļņā man iedeva savu melno kleitu: "Es tajā esmu dziedājusi, Asmika (dziedātājas meita Asmika Grigorjana – I. L.) un tagad tu."

Vai dziedātājam ir jābūt gudram?

Kad biju Tomasa Hempsona meistarklašu stipendiāte un mēs visi kopā pusdienojām, viņš teica: "Ļuba, tu priekš dziedātājas esi pārāk gudra! Tas tev nepalīdzēs." Tas nebija joks.

Kā redzat sevi nākotnē?

Man ir svarīgi savu mūzikas ceļu izveidot spilgtu un ar jēgu. Lai nebūtu sajūtas, ka daru kaut ko tādu, kas mani neuzrunā. Ja kaut ko daru, gribu to darīt augstā līmenī. Man gribētos izpildīt visu – dziesmas, oratorijas, operas. Kā sanāks – redzēs. Esmu tādā dzīves posmā, kad balss mainās. Piemēram, Mimī pirms gada vēl nevarētu nodziedāt. Pirms trim gadiem vēl dziedāju tikai vieglai balsij domātu repertuāru, tagad esmu liriskais soprāns – silta, maiga balss –, bet varu dziedāt arī koloratūras. Tāpēc tagad mainu repertuāru. Esmu interesantā posmā. Šovasar Štutgartē man ir ieplānots solokoncerts ar orķestri. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja