Mana saruna ar Jūliju Stošeku notiek Diseldorfā viņas dibinātajā mākslas centrā Julia Stoschek Collection. Dažas dienas agrāk satiku viņu Londonas galerijā Serpentine, kur tajā laikā tuvojās noslēgumam Marinas Abramovičas performance 512 stundu: Jūlija Stošeka bija atnākusi kopā ar vienu no galvenajiem Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA kuratoriem un laikmetīgās mākslas centra MoMA PS1 direktoru Klausu Bīzenbahu, performances telpā pie viņiem atnāca sasveicināties gan pati Marina Abramoviča, gan viens no galerijas Serpentine vadītājiem, par pasaulē aktīvāko, dižāko kuratoru uzskatītais Hanss Ulrihs Obrists. "Es ierados Londonā uz pusotru stundu pa ceļam no Islandes, kur devos, lai iepazītos ar Bjorku," stāsta Jūlija Stošeka.
Viņa ir skaista, enerģiska un veiksmīga jauna sieviete. Jūlija Stošeka kolekcionē nemateriālo mākslu, kuras pamatā ir laiks (time-based art). Laiks ir svarīgs, laiks ir nauda. "Piedāvāju sākt, lai netērētu jūsu laiku. Un manējo arī," pārliecinoši paziņo Jūlija Stošeka. Jāuzsver, ka mākslā viņa iegulda tikai pašas nopelnītos, nevis mantojumā vai kādā citā veidā iegūtos līdzekļus.
Parasti cilvēki izvēlas kolekcionēt taustāmus priekšmetus – gleznas, zīmējumus, skulptūras, fotogrāfijas, objektus. Kurā brīdī un kādu apsvērumu dēļ jūs sapratāt, ka jūsu pieeja būs citāda, pat radikāla un jūs pievērsīsieties mākslai, kas nav materiāla?
Es nedomāju, ka šī pieeja ir tik radikāla. Es esmu dzimusi 1975. gadā, un es augu, skatoties MTV. Mans tēvs ir menedžeris, taču viņam vienmēr ir paticis fotografēt un filmēt. Mana vecmāmiņa bija aktrise, un ģimenei bija saikne gan ar teātri, gan ar kustīgajām bildēm. Daudzi svarīgi ģimenes mirkļi manā bērnībā un jaunībā tika iemūžināti video – šis formāts man nekad nav bijis svešs. Video ir manas paaudzes medijs, tā ir manas paaudzes māksla. Tāpēc man nebija nekādu šaubu, kādu mākslu es vēlētos kolekcionēt. Mūsu ģimenē es esmu pirmā, kas nodarbojas ar kolekcionēšanu.
Esmu studējusi uzņēmējdarbību un ekonomiku Bambergas Universitātē, pēc tam pārcēlos uz Diseldorfu. Vispirms es centos nodibināt savu mākslas galeriju, un šī pieredze bija ļoti neveiksmīga, jo es pēc būtības neesmu dīlere. Es neko neprotu tirgot. Reiz es mēģināju pārdot zirgu, galu galā es to vienkārši atdevu kādam draugam, teikdama – nevajag neko maksāt, es nevēlos naudu. Mēģināju pārdot automašīnu, un atkal tas bija neveikli: saņēmu mazāk naudas, nekā varēju. Esmu ļoti slikta pārdevēja. Es nespētu tirgot mākslu. Tā es nolēmu atvērt mākslas atbalsta programmu, lai palīdzētu jaunajiem māksliniekiem rīkot nelielas izstādes, izdot katalogus un tā tālāk. Tas bija aptuveni pirms desmit gadiem šeit, Diseldorfā. Jau tolaik sapratu, ka būs labāk, ja es kolekcionēšu un rādīšu mākslu, rūpēšos par to, piedalīšos izstāžu organizēšanā un atbalstīšu māksliniekus, nevis tirgošu viņu darbus.
Jegora Jerohomoviča interviju ar vācu kolekcionāri un uzņēmēju Jūliju Stošeku lasi 4. septembra KDi!