Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Kritērijs - sviedri

Lūdzu Helēnu Demakovu pastāstīt par pašlaik būtisko profesionālajā dzīvē un sākumam - par svaigākajiem panākumiem - rakstu un interviju krājumu Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu - Padomju Latvijas 60.-80. gadi un fotogrāfa Viļņa Vītoliņa personālizstādi Tā ir Latvija.

Vai krājums saistīts ar izstādi Un citi, kas diemžēl palika bez kataloga?

Grāmata ir tikai bāze turpmākiem pētījumiem. Šeit ir apmēram piektā daļa no tā, ko bija apkopojis Laikmetīgās mākslas centrs izstādei Un citi. Tomēr sapratu, ka to laiku vajag rādīt caur personībām, bet centrs izstādē vairāk bija pievērsies parādībām. Tā nu lielu daļu intervējām un rakstījām no jauna. Manuprāt, šeit parādās spilgtākās personības, kas darbojās 60.-80. gados. Tikai pāršķirstot attēlu pielikumu vien, redzam, kas tad ir tas starptautiski konvertējamais šī perioda mākslā.

Arī šī izdevuma fokuss ir uz starptautisko konvertējamību, tāpat kā rakstu krājumā Nepamanīs?

Jā. Tie ir darbi, no kuriem izrietējusi laikmetīgā māksla.

Viļņa Vītoliņa izstāde bija iecerēta Andrejsalā, lai iezīmētu topošā Laikmetīgās mākslas muzeja vietu. Kāpēc tā notiek citur?

Te ir zināma priekšvēsture. Tā sākās jau 2004. gadā, kad tika ielikti ļoti nopietni pamati topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam, proti, sākām veidot kolekciju. Viļņa Vītoliņa 20 darbu - trešdaļa no tā, kas tagad redzams izstādē, - ir topošā muzeja kolekcijā.

Tur gan pašlaik viss ir mazliet sarežģījies. Kolekcija, ko nu jau septiņus gadus veidoja starptautiska autoritāšu žūrija, pašlaik atrodas Nacionālā mākslas muzeja paspārnē kā atsevišķs departaments. Tajā tagad strādā arī Astrīda Rogule, kura sākumā to administrēja aģentūrā Jaunie Trīs brāļi. Vilnim Vītoliņam bija lieli panākumi Maskavā pēc izstādes Privat, ko 2008. gadā kūrēja Alise Tīfentāle. Tā bija viena no lielākajām izstādēm, ko esam rādījuši ārzemēs pēdējā laikā. Izstādi augstu novērtēja gan publika, gan recenzenti. Nākamajā gadā šo pašu izstādi redzējām arī Rīgā.

Viļņa projekts ir neticami ambiciozs un tai pašā laikā ļoti jūtīgs, proti, portretēt XXI gadsimta Latviju caur cilvēku interjeriem, turklāt tādiem trekniem interjeriem. Tas gan nenozīmē, ka rādīti tikai bagāti cilvēki, kaut arī ir daži tādi. Vilni interesē krāšņums, kas rodas no lietu daudzuma, ko cilvēks uzkrājis dzīves laikā.

Man šie darbi ārkārtīgi patīk, jo tajos jūt sviedrus. Varbūt tieši pēdējos dzīves gados mainījusies mana vērtību sistēma, un šie sviedri (pārnestā nozīmē, protams) kļūst par nozīmīgu kritēriju ne tikai mākslā. Mani kaitina, kā pēdējā laikā tiek pasniegta liela daļa notikumu - mazu izstādīti nosauc par projektu un sludina kā nezin kādu provokatīvu un skandalozu sasniegumu. Mākslinieks bieži vien nedēļas laikā kaut ko ar draugu palīdzību uztaisa, un gatavs!

Bet Vilnis Vītoliņš ir strādājis gadiem, ar lielu psiholoģisku piepūli, jo tā fotografēt ir grūti. Ne jau tikai fiziski nav viegli staipīt to fototehniku un konceptuāli izdomāt, bet iet pie svešiem cilvēkiem, būt ar viņiem psiholoģiskā kontaktā un tad ilgstoši šaubīties, kamēr izlemt to visu rādīt publiski. Mēs esam pelnījuši redzēt lielas izstādes, uz kurām mākslinieks gājis daudzus gadus.

Jūsuprāt, to var just un redzēt Viļņa Vītoliņa attēlos?

Jā. Es esmu ļoti apmierināta, kā tas viss izskatās. Sākotnēji bija doma šo kolekciju rādīt izstāžu zālē Andrejsalā - parādīt, kā tur viss atdzimst, bet tur kaut kas kavējas, veidojas dīvainas situācijas. Tāpēc atradām citas telpas, jo arī māksliniekam šķiet, ka izstāde ir jārāda tad, kad tā ir nobriedusi. Ir gatava grāmata ar izcilu Alises Tīfentāles pētījumu par fotomākslas vēsturi Latvijā. Mēs esam vairāki autori, taču tieši Alises esejā tos sviedrus jūt visvairāk. Veiksmīgi atradām telpas, un, jāsaka, man reti kad Latvijā ir nācies redzēt kaut ko tik piemērotu.

Kur ir šī brīnišķīgā vieta?

Tas ir Grīvas mēbeļu kompleksā, kur ir arī RISEBA augstskola. Izstāde notiks nesen dibinātās Audiovizuālās mediju mākslas fakultātes Mediju telpā. Tā ir milzīga - vairāk nekā 500 kvadrātmetru, ar augstiem griestiem, tāda industriāla vide. Protams, tur veikti arī zināmi ieguldījumi. Viļņa darbi - apmēram divi reiz pusotra metra - tur lieliski izskatās. Es aicinātu visus skatīties!

Vai Viļņa Vītoliņa izstāde šais telpās būs tikai vienreizējs mākslas pasākums, vai varam rēķināties ar jaunu izstāžu telpu Rīgā?

Domāju, ka tas būs zināms precedents, un šī telpa būs pieejama mākslai arī turpmāk. Īpaši par tādiem precedentiem vajadzētu domāt, ejot uz 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu un plāniem. Pilsētā ir jāattīsta radošie kvartāli. Kalnciema iela, Andrejsala, Miera iela, arī Grīvas mēbeļu vietai Daugavgrīvas ielā ir visas potences kļūt par tādu radošo kvartālu.

Kādā stadijā ir savulaik ar vērienu sāktais Laikmetīgās mākslas muzejs?

Domāju, tā ir tīrā laime, ka muzeja būvniecība vēl nav sākta, pat ja būtu kāds investors, jo vispirms muzejam ir jāveido saturs.

Ko nozīmē veidot muzeja saturu?

Domāju, ka vispār muzeja vārdu lieto bez mazākās sajēgas. Ir taču Muzeju likums, kas visu skaidri definē. Tajā skaisti formulēts, ka muzejs ir atmiņas institūcija. Tātad notiek ne tikai izstāžu darbība, ko redz publika un kas būtībā var noritēt jebkur, bet tikai muzejam īpašs pamatīgs darbs pie kolekciju veidošanas, attīstīšanas un kontekstualizēšanas. Piemēram, ja atveram Ņujorkas Modernās mākslas muzeja jeb MOMA mājaslapu, tajā ir kārtīgs mūsdienīgs meklētājs, kurš visu kontekstualizē. Piemēram, skatāmies - Marks Rotko (ieteiktu visiem Dienas lasītājiem), un ko mēs atrodam? Vispārēju mākslinieka daiļrades apskatu, tad aprakstu par katru Marka Rotko darbu, saiti uz abstraktā ekspresionisma virzienu un tā tālāk. Vismaz pieci gadi vajadzīgi, lai notiktu zinātniska kolekcijas apstrāde, uz kuras bāzes tālāk var veikt šo kontekstualizēšanu. Mūsu gadījumā, pateicoties Astrīdas Rogules un vēl dažu cilvēku darbam, ir veikts tikai zinātnisko kartīšu un tehniskais darbu apraksts. Bet tas nav bijis kontekstuāli virzīts darbs. Darbs pie Rīgas Laikmetīgās mākslas muzeja satura sākas sabiedriskiem spēkiem.

Kāpēc Rīgas, nevis Latvijas?

Jau pašā sākumā Rems Kolhāss šo projektu starptautiski pozicionēja kā Riga CAM - Riga Contemporary Art Museum. Tomēr paskaidrošu, kā norit muzeja satura veidošana. Piemēram, Alise Tīfentāle aprakstījusi Egona Spura darbus, kas ir topošā muzeja kolekcijā. Jāatzīmē, ka viņa apraksta visu septiņu kolekcijā pārstāvēto fotogrāfu darbus, un jaunā biedrība par privātiem līdzekļiem šo darbu ir finansējusi. Tātad Egons Spuris un viss konteksts - subjektīvais dokuments, skolnieki, ietekmes, katra darba apraksts - pilnīga kontekstualizēšana. Ar elektronisko meklētāju. Tā, lūk, klusi, mierīgi norit valstiski svarīgs darbs bez valsts naudas, bez kāda plānprātīga mārketinga.

Kas ir tie septiņi fotogrāfi, kuri vēl ir topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā?

Lai stāstītu, atkal vajadzīga atkāpe. 2004. gadā sarunās ar Norvēģijas ārlietu un kultūras ministriem man izdevās panākt, ka konkursā par norvēģu palīdzības naudu Latvijai tiks iekļauta arī pozīcija, kas saistīta ar nonkomformistisko mantojumu - tas varbūt nav pārāk precīzs formulējums, tomēr, manuprāt, mums ir ārkārtīgi svarīgs. Aģentūra Jaunie Trīs brāļi pieteica projektu šai konkursā un ieguva pusmiljonu eiro. Par šo naudu nu jau dažus gadus ir strādājis Laikmetīgās mākslas centrs, veidojot intervijas un pētījumus, kā arī izstādi Un citi. Iznākusi grāmata Patība, un tika iepirkti arī darbi, kas radīti līdz 1991. gadam. To vidū arī fotogrāfijas. Tādi autori kā Andrejs Grants, Gvido Kajons, Zenta Dzividzinska, Māra Brašmane. Egona Spura darbus gan saņēmām dāvinājumā no viņa atraitnes Intas Rukas. Par valsts budžeta līdzekļiem savukārt iepirkām jaunākas paaudzes mākslinieku darbus un arī Viļņa Vītoliņa fotogrāfijas. Vēl topošajā muzejā iekļausies kolekcija, ko pašlaik veido AB.LV banka. Tā ir laba, spēcīga kolekcija, kurā no fotogrāfiem ir ne vien Inta Ruka, bet arī igauņu un lietuviešu mākslinieki, piemēram, pasaulslavenais lietuviešu fotogrāfs Antans Sutkus. Šo kolekciju veido tā pati starptautiskā ekspertu komisija, piemēram, Sirje Helme - visu Igaunijas muzeju direktore (mums jau Mārai Lācei pakļauta vesela impērija, tur tā ir vēl lielāka), profesore Raminta Jurenaite no Lietuvas, Leonīds Bažanovs, kurš ir galvenais kurators Maskavas Laikmetīgās mākslas centrā, tur ir arī Mareta Jaukuri, ļoti ievērojama kuratore Ziemeļvalstīs, Norberts Vēbers no Vācijas… Arī pati kopš pirmsākumiem tur darbojos. No Latvijas īpaši gribētu izcelt Leonardu Laganovski. Man prieks, ka viņš aktīvi iesaistījies jaunās biedrības darbā un Viļņa Vītoliņa izstādes organizēšanā.

Kā jūs kā pirmās Latvijas ekspozīcijas Venēcijā veidotāja raugāties uz šīgada pārstāvniecību?

Kā nu es varu raudzīties! Meistars Ģelzis ir meistars Ģelzis! Arī viņš, protams, ir pārstāvēts topošā muzeja kolekcijā, iepirkts darbs Veļas diena no Kūleņa 90. gadā. Es viņa pēdējo gadu darbos, neraugoties uz visu akvareļu vieglumu, tomēr saskatu atkal sev svarīgos sviedrus. To mentāli var just, ka cilvēks ir diendienā smagi strādājis. Viņš nav tāds projektu cilvēks, kas veģetē no viena darbiņa līdz otram.

Likās ļoti trāpīgi, ko Imants Lancmanis reiz pateica intervijā Rīgas Laikam, ka Venēcija kā pilsēta ir tik pašpietiekama, tik skaista! Savā pilnībā tik mūžīga, ka dīvaini, ka mūsdienu mākslinieki turp dodas uz biennāli ar tām savām mazajām anekdotītēm. Liekas, šis būs tas gadījums, kad Ģelzim nebūs vis mazas anekdotītes. Tas būs ļoti nopietni. Un tas jau neattiecas tikai uz Latviju, bet uz visu ko, kas nu tur tiek rādīts. Taču vienmēr ir kādi nopietni meistari, piemēram, Bils Viola, kura darbos var redzēt, ka tur ir ne tikai ģenialitātes dzirksts, bet arī tas, ka tā izkopta ļoti smagā ikdienas darbā. Būt par labu mākslinieku tiešām ir ļoti grūti. Tam lielākoties nav nekāda sakara ar veiksmi Kultūrkapitāla projektu konkursos un iespējām izstādīties. Pat nepadomājot, ka iespējas dotas, lai nesastrīdētos ar draugu, piemēram, jo tad nebūs ar ko iedzert. Diemžēl arī tā ir.

Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

Man tiešām šķiet, ir jābeidz tā vispārējā plānprātīgā ņemšanās ap katru nieku, ko ar efektīvu mārketingu izpūš par nezin kādu mākslu. Iznāk, ka katra preses relīze vai interneta resurss tagad piedāvā pasaules līmeņa mākslu. Tāpēc tā kontekstualizēšana ir vajadzīga. Un, protams, veselais saprāts.

Es ar savu dzīves pieredzi varu teikt, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts. Mūsu sabiedrībā neviens nav pasargāts no nenovīdīgas attieksmes un pat uzbrukumiem. Līdz ar to jau sākotnēji skaidrs, ka dabūsi pa mici par visu, ko tu iesāksi, īpaši, ja tās ir jaunas, spēcīgas lietas. Paturot to prātā, no tā nav jābaidās. Jāiet uz priekšu. Taču bez privāta atbalsta nevar. Tādēļ noteikti ar pateicību gribētu pieminēt izstādes ģenerālsponsoru Trasta komercbanku, bez kuras nebūtu grāmatas par Vilni Vītoliņu.

Nav jau arī tā, ka esmu gluži vientuļa ar šo savu muzeja ideju. Ir virkne jaunu, spējīgu uzņēmēju, kuri saprot - kas tā par valsti bez Laikmetīgās mākslas muzeja! Esmu atradusi brīnišķīgu domubiedru - jaunu uzņēmēju Aigaru Rostovski, kurš ir viens no Biznesa augstskolas Turība īpašniekiem. Nesenā publikācijā viņš rakstīja, ka, neraugoties uz biznesa interesēm arī tai pašā Andrejsalā, un tur nav ko slēpt, tas taču ir acīmredzami, vienalga - valsts bez muzeja ir nolemta provinciālai mazspējai.

Vai pašreizējās kultūras ministres personā redzat atbalstu muzeja iecerei?

Vispār jau brīvā demokrātiskā sabiedrībā cilvēks nav pārāk politikas nomākts. Es no tās esmu prom un pārāk daudz līdzi nesekoju, taču skaidrs, ka Sarmīte Ēlerte ir intelektuāls cilvēks un, protams, muzeja ideju atbalstīs. Cits jautājums - vai viņa būs ar mieru sevi upurēt kādas lielas idejas vārdā. Par to es neesmu pārliecināta. Zinu, ka lielas lietas mūsu sabiedrībā var paveikt tikai ar lieliem upuriem.

Kā jūs pašlaik vilktu robežas - kas ir laikmetīgā māksla?

To man bieži jautā studenti, un tā īsti atbildēt nevarētu pat veselas intervijas laikā. Atbilde meklējama starptautiskā mākslas praksē, kas izgājusi cauri profesionāļu sietam. Acīmredzot tā ir māksla, kurā ir noteikts konceptuāls kodols, kurā tikpat skaidri kā citkārt līnija un krāsa nolasās doma. Tātad tā ir māksla ar noteiktu domāšanas klātbūtni, kas ierakstās tradīcijā. Mums Latvijā ir izcili mākslinieki, kuriem mūsdienās notiek lielas izstādes, kurās arī pozitīvā nozīmē jūt tos sviedrus, par kuriem runājām sākumā. Piemēram, Edvards Grūbe ir izcils, bet viņu nekad nepiepulcinās laikmetīgajai mākslai, jo viņš nepārstāv to tradīciju.

Raksturojiet, lūdzu, īsumā šo tradīciju!

Tas ir XX gadsimta fenomens, kas lielā mērā izrietēja no tādas «tēva figūras» kā Pols Sezans, kurš ne tikai skatījās dabā, kamēr, kā pats teica, acis asiņo, bet savās kompozīcijās veica arī ļoti analītisku darbu. Tālāk sazarojās mākslas virzieni, un parādījās cita «tēva figūra» - Marsels Dišāns, kurš kontekstualizēja pašu mākslu un tās institūcijas. Varbūt pavisam īsi varētu teikt, ka ikvienā laikmetīgās mākslas darbā ir klātesošs jautājums - kas ir pati māksla un kas ir tās konteksts.

Kuru no Latvijas māksliniekiem jūs pašlaik īpaši izceltu?

Nepiedienīgi jau izklausās - mans mīļākais mākslinieks, bet uzdevumu atvieglo tas, ka šis mākslinieks nedzīvo Latvijā. Tas ir gleznotājs Ēriks Apaļais, kuram es redzu neiedomājami strauju māksliniecisko izaugsmi. Kaut vai tajā visai pabriesmīgajā izstādē Candy Bomber pamanīju viņa mazo glezniņu un nospriedu, ka tas ir kaut kas ļoti interesants. Tad pagājušā gada sākumā galerijas Alma noliktavā ieraudzīju vairākus lielus darbus. Turpmāk esmu sekojusi viņa izaugsmei. Tas ir neticami, satriecoši! Un redziet - Ēriks Apaļais samērā īsā laikā gūst arī starptautiskus panākumus. Tieši pašreiz viņam ir izstāde vienā no labākajām Eiropas galerijām. Domāju, viņš būs arī materiāli nodrošināts. Prieks skatīties, ka tāda nopietna kalpošana mākslai atmaksājas - un pat finansiāli.

Esmu sapratusi, ka ne no kā nevajag baidīties. Turklāt ticu, ka paliekošs ir kaut kas nopietns, nevis tas, kas parādās tikai «tviteros» un vēl visādās dzīves imitācijas vietās. Iespējams, tā ir mana dzīves misija - neļaut nomirt muzeja idejai, kaut arī tāpat ir daudz, ko darīt.

Ko darāt no darba brīvajā laikā?

Brīvā laika nav. Galvenokārt strādāju pie sava mūža darba, tā ir disertācija par Bruno Vasiļevski. Vispār ir tik daudz, ko darīt, ka nav nemaz laika nodoties kādiem psiholoģiskiem eksperimentiem vai pārdomām. Būs ražīgs gads. Kā kuratore esmu konceptualizējusi Rīgas Biržas atklāšanas izstādi. Tur iecerēts arī fantastisks krievu mākslinieka Dmitrija Gutova objekts. Ja iecerētais izdosies, izskanēsim pa visu Eiropu!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja