Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Margo Zālīte: Es atbildu savam laikam

Operā – tāpat kā budismā – vajag vairāk sieviešu, uzsver režisore Margo Zālīte, kura Latvijas Nacionālajā operā iestudējusi Džuzepes Verdi Rigoleto

Izstudējusi operas režiju Berlīnes Hansa Eislera Mūzikas augstskolas maģistrantūrā pie tādiem respektētiem režisoriem kā Hanss Neienfels, Sebastiāns Baumgartens, Benedikts fon Pēters, Keitija Mičela un Stefans Herheims un strādājusi kopā ar skandalozo Kaliksto Bieito un Jirgenu Flimmu, Margo Zālīte debitē Latvijas Nacionālajā operā ar Džuzepes Verdi operas Rigoleto iestudējumu.

Pirmizrāde notika 18. septembrī. Tuvākajā laikā Rigoleto varēs noklausīties 2. un 15. oktobrī, kā arī 25. novembrī. Titullomā – Samsons Izjumovs un Armands Siliņš. Džilda – Olga Pudova, Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva. Hercogs – Rame Lahajs un Raimonds Bramanis. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Scenogrāfiju veidojusi Aīda Leonora Gvardija, kostīmus – Liene Dobrāja.   

Jau studējot Berlīnē, ilgojies veidot izrādi dzimtajā operā?

Protams, par to domāju. Tāda vēlme man radās pirms gada, un visinteresantākais ir tas, ka biju domājusi tieši par Rigoleto. Bija liels pārsteigums un prieks, ka domas materializējas, – to pārbaudīju savā dzīvē. Zigmars Liepiņš vispirms jautāja, vai es veidotu Romualda Kalsona operas Pazudušais dēls iestudējumu sava aizņemtā režijas skolotāja Kaliksto Bjeito vietā. Atbildēju, ka daudz jaudīgāk būtu iesākt sezonu ar Rigoleto. Mūsu domas sakrita, un mēs ātri vienojāmies.

Kāpēc Rigoleto tev šķiet tik jaudīgs?

Vispirms – mākslinieciskā līmeņa dēļ un tāpēc, ka man šī opera ir ārkārtīgi tuva gan pēc muzikālās struktūras, gan satura un veiksmes potenciāla. Laiks to jau ir pārbaudījis, līdzīgi kā latviešu tautasdziesmas. Atšķirībā no Berlīnes, kur trīs operas katra nosedz savu kultūrpolitikas lauku, Latvijā vidēja lieluma opernams apkalpo lielu teritoriju. Uzskatu, ka mūsu  vienīgajā operā 85% jābūt repertuāra izrādēm. Pēdējā gadā te bijis daudz eksperimentālu iestudējumu, taču, lai uzturētu šo namu, nepieciešamas repertuāra izrādes. Noteikti ir jādod mūsu komponistiem iespējas, taču LNO būtu pieļaujama viena šāda izrāde divos gados – nacionālā opera latviešu valodā, laikmetīgā opera vai arī uzdrošināšanās citā formā, piemēram, koncertuzvedums no pieciem rekviēmiem.

Itāļi, kuru operas iestudē visā pasaulē, ir izredzētā tauta? Doniceti, Bellīni, Rosīni, Verdi, Pučīni…

Tikko biju Itālijā uz intensīvajiem valodu un operas libretu studiju kursiem. Ja divus mēnešus nodzīvo Florencē, vari saprast, kāpēc tur ir radusies, piedzimusi opera. Tas vienkārši ir ļoti dabisks izpausmes veids – izjūta šajos mūros un gaisa vibrācijās. Līdz šim nekad nebiju rāvusies uz Itāliju, bet nu domāju, ka ikvienam eiropietim vajag pabūt Itālijā, lai saprastu, no kurienes mēs nākam. Es iedziļinājos itāļu operlibretos arī no valodas aspekta.

Un ko atklāji? Operas libretiem bieži pārmet, ka tie mēdz būt stulbi un tā sapiņķerēti, ka glābj tikai mūzika.

Ļoti reti komponistam laimējas sastapt libretistu laikabiedru, kurš turklāt vēl runā tajā pašā valodā. Mocartam nepaveicās. Viņš tādu nesatika līdz sava īsā mūža galam un bija spiests komponēt libretus, kurus viņam uzspieda. Arī Verdi tikai mūža nogalē satika gandrīz trīsdesmit gadu jaunāko Arrigo Boito. Tā bija konģeniāla satikšanās: jau pieredzējis komponists satiekas ar liesmojošu, degošu jaunieti, kurš seko lielajam skolotājam. Tā tapa visas pēdējās ģeniālās Verdi operas. Kad librets ir savijies ar mūziku, ir ārkārtīgi liels pārdzīvojums.

Kāpēc veiksmes stāsts ir vēl kopā ar iepriekšējo libretistu Frančesko Mariju Pjavi radītais Rigoleto?

Kad Verdi komponēja Rigoleto, viņam bija 38 gadi. Mūzikā jūt to jaunības spēku, kad vēl var nenogurstoši strādāt, turklāt tā bija viņa septiņpadsmitā opera. Tāpēc jau bija fiziskais, morālais un emocionālais briedums radīt tik dziļa satura darbu – pēc tam Verdi īsā laikā uzrakstīja tikpat ģeniālus darbus: Trubadūru un Traviatu.

Tā ir liela greznība – komponēt operas citu pēc citas un piedzīvot uzvedumus uz skatuves.  

Laikmets atļāva viņam attīstīties. Pirmajās desmit agrīnajās operās Verdi vēl ir ļoti tuvu Doniceti mūzikas valodai ar daudziem rečitatīviem, kuri mūsu pasaules izjūtai vienmēr ir nedaudz par garu. Tieši ar Rigoleto sākas meistarība, no kuras mācās visi pārējie komponisti. Aizraujoši ir vērot, kā viņš vēlākajās operās iegūst drosmi no Vāgnera valodas. 

Un kā ir mūsu laikmetā, tagad?

Esam dzimuši laikmetā, kurš bieži vien ļoti nežēlīgi izturas pret talantīgiem cilvēkiem, – neinvestējam talantā. Verdi nepārtraukti bija mecenāti. Ja bija līgums, tad uzreiz par trim operām. Viņam bija drošības sajūta, viņš nemitīgi bija rezidējošais komponists kādā teātrī.

Kādi vēl vārdi ir tavā iemīļotāko operkomponistu topā?

Ar ko es strādāju, to es mīlu. Mani iedvesmo arī baroka mūzika – gan gaišā, gan arī tumšā puse. Milzīgā baroka skaņas konstrukcija man vienmēr likusies kā auksti kristāli. Kad dzied Čečilia Bartoli, tas nav emocionāli piepildīts dziedājums. Tas ir metālisks, stingrs konstrukts, kuru piepilda ar dzelžainu balss akrobātiku. Un tam pretī – mazo ansambļu sēru dziedājumu tumšzilie toņi. Apbrīnojami, kā franču kontrtenors Filips Žaruskis ar gaišo balss tembru var izdziedāt zemes mantijas kodolu. Baroks ir viens no interesantākajiem mūzikas laikmetiem.

Pati gribētu strādāt ar baroku?

Jautājums, vai skatītājs to gribētu redzēt? Baroka mūzika šobrīd ir ļoti tuvu mūsu pasaules izjūtai, bet baroka operas konstrukcija ir ļoti tālu no mūsdienu skatītāja uztveres. Lai pietuvinātu, būtu jāveic pamatīga baroka teātra struktūras dekonstrukcija. Pēdējā laikā esmu daudz nodarbojusies ar itāļu un vācu operām, bet te pēkšņi dzirdu Šostakoviča operu Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta – tā uzrunā tik tieši, bez filtra! Uzrunā galantais groteskums, pašironija. Gribētos vairāk iepazīt arī Prokofjeva operas.

Vai nav bail iestudēt operu svešvalodā, kuru neproti?

Man ir paveicies, jo mani ļoti interesē valodas un tās ātri "pielīp". Brīvi runāju gandrīz visās operas valodās: itāļu, franču – sarunvalodas līmenī, arī krievu, vācu, angļu. Somiete Kaija Sāriaho vairs nedzīvo Somijā un komponē operas franču valodā. Es esmu ļoti lepna par viņu, tāpat kā par Haju Černovinu, kura uzrakstījusi jau otro operu. Dalailama saka: nākamais lama būs sieviete, jo sievietēm ir daudz lielākas koncentrēšanās un izturības spējas. Operā – tāpat kā budismā – vajag vairāk sieviešu. 

Komponistes? Diriģentes? Režisores? Atbilde Šekspīra teātrim, kur visas lomas uz skatuves tēloja tikai vīrieši? 

Visās jomās. Mēs vēl arvien dzīvojam ļoti androcentriskā pasaules uztverē: vērojam mākslu un radošos procesus ar vīrieša acīm. Tagad esam nonākuši lūzuma posmā, kad sākam akceptēt arī sievieti kā pasaules vērotāju. Es atbalstu jebkuru ceļu uz līdzvērtīgu pasaules vērojumu.

Arī Vācijā nācies sastapties ar būtisku atšķirību dzimumu sociālo lomu dalījumā?

Visinteresantākais ir tas, ka tieši postpadomju zemēs ir mazāk problēmu ar sieviešu un vīriešu līdztiesību. Mēs akceptējam sievietes vairāk nekā Eiropas opernamos, kur valda daudz lielāks mačisms. Tas vēl arvien ir mans pozitīvais pārsteigums par Austrumeiropu.

Ienākušies padomju propagandas par sieviešu līdztiesību augļi?

Tas ir kuriozs pozitīvais blakusefekts, kas mani ļoti iepriecina. Patlaban visas teātra un mūzikas skolas Vācijā ir pilnas ar sievietēm, un es ar nepacietību gaidu, kāds būs pārejas posms no androcentriskās operas uz balansētu operas pasauli. Pagaidām opernamos vēl automātiski atbalsta vīriešu dzimuma pārstāvjus. Pat ja viņš ir profesionāli vājāks, viņam būs lielākas izredzes. Turklāt vēl lielākas, ja uzvārdā ir von vai zu. Dižciltības atavismi Vācijā arvien vēl darbojas, taču šie jau ir pēdējie elpas vilcieni. Interesanti, kāda tipa sievietes nonāks pie darīšanas?

Esi iemācījusies cīnīties ar zobiem un nagiem?

Atkal gribas teikt, ka man veicas, jo mani ik pa laikam pamana. Abos lielajos grupu projektos bija trīs vai četri režisori, un es vienīgā nebiju vāciete. Varbūt viņi nepamana, ka neesmu vāciete? Vācieši ir uzbūvējuši noslēgtu vidi, kurā ir ļoti grūti iekļūt. Protams, pēc Otrā pasaules kara ir apgūta tolerance, taču klusībā viņi ir nodrošinājušies ar smalki atstrādātu sistēmu, kas nemaz neielaiž ārpusniekus. Pietiekami labi nezinot vācu valodu, nemaz nevari izburties cauri viņu birokrātijai. Šī sistēma ir toleranta no ārpuses, bet iekšā pieci dzelzs vārti, kas slēdzami ar vissmalkākajām atslēgām un kodiem. Man laikam ir veicies sajust, kā sarunāties ar šiem duālajiem cilvēkiem. Taču vislielākā pašaizsardzība ir saprast, ka vari sadzīvot pats ar sevi. Kādu rītu nācu uz darbu Nacionālajā operā un sajutu: jā, ar šo cilvēku es varu novecot.

Kas ir būtiskākā atšķirība mūsu un vāciešu mentalitātē?

Pavisam vienkārši: vācieši balstās uz analīzi, mēs – uz intuīciju. Uz sirdi, uz vēdera sajūtu. Mums ir sievišķīgāka domāšana, viņiem – vīrišķīgāka.

Un kā ir labāk?

Pārvaldīt abas. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc devos studēt operrežiju Vācijā – lai manai intuitīvajai domāšanai nāktu klāt arī analītiskā.

Kā sajuties vācu režijas teātra vidē? Redzi tajā nākotni?

Mani sākumā fascinēja vācu fiziskais teātris, kādu vispār vēl nebiju redzējusi. Tas bija mans pirmais "ahā!" efekts – ķermenis kā valoda. Nevis Staņislavska psiholoģiskais teātris vai Alvja Hermaņa dokumentālais teātris, kurā visi esam uzauguši, bet pēkšņi cilvēka ķermenis ir teātris. Nav pašam sevi līdz pēdējai šūnai jāsaprot, nav dokumentāli jākopē cita cilvēka dzīve. Tu drīksti būt, kas tu esi, bet tavs ķermenis izstāsta atsevišķu, ar tevi nesaistītu stāstu. Atsvešināšanās un atbrīvošanās pašam no sevis man bija jauna elpa teātrī. Laikam esmu palikusi Vācijas režijas teātra neskarta, jo mani nekad nav interesējis teātris uzvalkos vai kamuflāžā ar ieročiem, Traviata benzīntankā vai teātris parlamentā. Man arī Berlīnes Hansa Eislera Mūzikas augstskolā teica, ka tur esmu atnākusi jau ar savu stilu. Eju savu ceļu, meklēju, un man ir interesanti.

Kur izpaudīsies ārpus Latvijas?

Kopā ar poļu komponistu Dariušu Pšibilski gatavojam jaunu operu, pirmizrāde būs pēc gada Varšavas kameroperā. Es rakstu arī libretu. Pamatā ir Orfeja tematika, taču es veidoju savu libretu, interpretāciju. Viena no pazīstamākajām libretu un kinoscenāriju autorēm Elfrīde Jelineka, piemēram, raksta, ka Eiridike nemaz negrib tapt izglābta.

Tavā Rigoleto interesants ir Džildas kā Latvijas redzējums. 

Par ko gan vēl varu domāt, atrodoties ārpus Latvijas? Es ļoti pārdzīvoju, ka cilvēki tiek iebiedēti un sanaidoti savā starpā. Intuitīvi jūtu, ka daudzie konflikti ir cilvēku sarīdīšanas un iebiedēšanas mehānismi, lai pēc tam būtu vieglāk valdīt pār zemi. Džildā redzu to milzīgo, naivo, gaišo spēku, kas mūsos vienkārši ir. Nevar nepamanīt, ka Latvijas cilvēki spēj būt ļoti gaiši un caur šo naivumu un gaišumu gūt arvien jaunu spēku dzīvot tālāk. Džilda neskatās uz pasauli ar aizmiglotu skatienu, viņas mūzika ir dziļa un skaidra. Naivums nav lētticība. Naivums ir viena no mūsu tīrākajām "atomfabrikām", tas ir ļoti īpaši mūsu zemei – viens no retajiem lielajiem spēkiem, ko paši noniecinām.

Viktora Igo un Verdi operas stāsts ir par piedošanu. Šī ir viena no retajām operām, kas piedošanas tēmu likusi tik centrālā vietā, bet izstāstot netiešā veidā. Džilda divas reizes saka tēvam: tēti, lūdzu piedod pasaulei! Piedošana ir dvēseles dāsnums, un visgrūtākais ir pamanīt cilvēka dāsnumu. Mūsu stāsts ir arī par cilvēka tukšumu, kādā izklaides industrija cilvēku noved: Rigoleto vairs neredz, cik dāsna ir viņa meita… Ne velti Rigoleto ir Filipa Kirkorova šā gada Jaunā viļņa skatuves tērps.

Vēlies provocēt skatītāju vai piedāvāt operā skaisto? 

Es atbildu savam laikam. Mans laiks šobrīd veļ virsū ikdienas cunami. Tik daudz viedtālruņu fotogrāfiju, televīzijas, cilvēks ir pārēdies no informācijas un ikdienas interpretācijām. Es gribu pateikt – nē! Mēs varam pašķirt šo vilni un iziet tam cauri ar citu mākslas formu. Es to redzu kā fantāzijas pasauli. Māksla pārvirza centrus, tas ir mākslas uzdevums.

Kā mūsu Opera izskatās uz Vācijas teātru fona? Ko derētu pārņemt?

Esmu bijusi arī Itālijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas opernamos, un man ir vispozitīvākais iespaids par mūsu Operas ansambli. Tas ir saliedēts, te vēl arvien ir augsta darba ētika un apbrīnojama iekšējā ekoloģija neļauj pārlieku uzaudzēt egoismu. Operas mehānisms, kas ir ļoti balstīts uz tālredzīgu stratēģisko domāšanu, gan bieži vien nesaskan ar latviešu mentalitāti. Nereti ir amizanti LNO vērot, kā mūsu mentalitāte neatbilst operas formātam. Mums raksturīgā lietu kārtošana pēdējā brīdī, toties muzicēšana te ir tik emocionāla, tieša, nepastarpināta! Mūs nes virs ūdens ticība mūzikai un augstas klases mūzikas izglītība.

Ko tavam režisores darbam devusi dziedāšana korī Kamēr…?

Tur un valsts akadēmiskā kora Latvija projektos man dzima mīlestība uz lielajām formām un ticība ilga procesa darbiem. Pēc tam opera vairs nebija tik liels pārbaudījums. Man ir liela bauda strādāt ar kori. Ieraugu kori, notis un manī uzreiz ieslēdzas sešcilindru motors – gribas strādāt. Kopā ar Rīgas Doma kora skolu jau veidojam bērnu projektu Kartupeļu opera, kas ceļos pa visu Latviju. Inese Zandere rakstīja libretu, un seši komponisti – mūziku. Būs meiteņu koris, 19 solistu un 20 instrumentu. Pirmizrāde – 24. novembrī LNO Jaunajā zālē. Jau skraidu uz orķestra mēģinājumiem.

Ko iemācījies no skandalozu slavu guvušā režisora Kaliksto Bieito un netradicionālās multimākslinieces Meriditas Monkas?

Uzticēties un ar milzīgu atbildības sajūtu attīstīt savu intuīciju. Darba tempu. Pārējais ir vārdos neaprakstāms. To, ka nekur netiksi, ja nemīlēsi cilvēku, ar kuru tu strādā. Vienkāršas lietas. Iepazīstoties Kaliksto minūti skatījās man acīs un smaidīja. Viņš mani uzreiz savāca komandā. Vēlāk viņš teica, ka jau tad zinājis: "Tu esi viena no mums." Strādājot tikpat kā nesarunājamies, jo visu laiku saprotam viens otru. Mēs arvien vēl sarakstāmies, es viņam prasu padomus. Viņš ļoti grib, lai man izdodas. Man tiešām ir paveicies, jo pārējiem studiju biedriem nav izveidojušās tik spēcīgas meistara un mācekļa attiecības. Viņiem tas nedaudz skauž.



Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja