Valsts akadēmiskais koris Latvija un diriģents Māris Sirmais aicina uz latviešu mūzikas klasiķa Emīla Dārziņa 150. gadskārtai veltīto koncertu Es zinu, kā roze plaukst Rīgas Latviešu biedrības namā 21. februārī plkst. 19. Izskanēs visas 17 komponista kordziesmas a cappella, mijoties ar fantāzijām par Dārziņa solodziesmu tēmām džeza kvarteta – Edgara Cīruļa, Kristīnes Cīrules, Kaspara Kurdeko un Staņislava Judina – sniegumā. Koncertprogrammu caurvīs lasījumi, ko izpildīs aktieri, kuri iejutušies Emīla Dārziņa lomā: Ģirts Ķesteris (LTV seriālā Emīls Dārziņš, 1993), Artūrs Skrastiņš (Dailes teātra izrādē Melanholiskais valsis, 2005) un Mārtiņš Meiers (Valmieras teātra izrādē Es neesmu klaviernieks, 2023).
"Es, redzi, mīlu visu tā vienkārši; es mīlu tautu, to tautu, kura koncertus apmeklē patiesas iekšējas vajadzības dzīta," teicis Emīls Dārziņš, kurš arī pats saņēmis nepārejošu tautas pretmīlestību.
Vai Emīls Dārziņš tev vienmēr bijis īpašs jau kopš Kamēr... laikiem?
Ne tik ļoti. Tajā laikā mums bija latviešu mūzikas programmas. Jauniešus, protams, vairāk interesēja viss jaunais, ko cēlām ārā no pasaules mūzikas. Vienai daļai kolektīvā bija visai snobiska attieksme. Dziedājām, piemēram, Džona Tavenera mūziku, kas Latvijā vispār nebija dziedāta. Vērās vaļā durvis uz pasauli, tikām klāt dažādiem nošu materiāliem, bet man šķita – nu kurš cits dziedās latviešu mūziku? Un ja jaunieši to varētu dziedāt ar tādu pašu sirsnību... Tā būtu tik ārkārtīgi vērtīga lieta vidējās un vecākās paaudzes klausītājam, kas to gaida, un, iespējams, atvērtu jaunas durvis uz latviešu klasiku arī jauniem cilvēkiem. Tie koncerti bija ārkārtīgi skaisti un pieprasīti. 2005. gadā ierakstījām disku Melanholiskais valsis. Ja runājam par Dārziņu, visspēcīgāk man viņa mūzika saistās ar akadēmisko kori Latvija. Viņa mūzika tiek mīlēta gan sieviešu, gan īpaši – vīru un arī jauktajos koros. Dārziņa mūzika ir skanējusi visos Dziesmu svētkos. Viņš ar savu mūziku ir apliecinājis latviskuma kodu. Kopā ar Daci Dreimani, kura Valsts korī ir ilggadēja bibliotekāre un darbojas Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā, man bija fantastiska iespēja iet tālāk par vispārzināmo. Viņa paveica ārkārtīgi lielu darbu un savāca kopā visus iespējamos materiālus. Strādājot Valsts akadēmiskajā korī, mums ļoti bieži radās jautājumi par pareizajiem vārdiem, katra politiskā situācija bija ieviesusi savas korekcijas. Šajā mapē no arhīviem bija savākts pilnīgi viss iespējamais materiāls, lai atrisinātu šos jautājumus – kā tad īsti tekstam ir jāskan. Izdevniecība Musica Baltica 2023. gadā izdeva grāmatu ar visām šīm mūsu bezmaz zinātniskajām korekcijām. Šajā izdevumā ir publicēts arī vienīgais ar Dārziņa roku rakstītais manuskripts dziesmai Mēness starus stīgo. Tas ir unikāli. Interesanti, ka mēs to zinām tikai re mažorā. Dārziņa vienīgajā rokraksta eksemplārā redzam, ka viņš ir rakstījis pustoni zemāk – re bemol mažorā. Uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Interesanti, ka, Dārziņam vēl dzīvam esot, šī dziesma bija publicēta re mažorā. Visticamāk, tas nevarēja būt bez Dārziņa akcepta. Mēs ar kori joka pēc izmēģinājām arī re bemol mažorā, un dziesma uzreiz skanēja pavisam citādi. Šķita, ka tā ir iegūlusies savā pareizajā gultnē. Albumā ierakstījām tomēr re mažorā, jo sapratu, ka man nav tiesību ignorēt Dārziņa akceptu.
Atradās arī dziesma, kuru nemaz nezinājām?
Jā, tā bija Šūpuļa dziesma sieviešu korim. To, man liekas, padomju laiku beigās atrada kāds skolotājs. Agrāk zinājām tikai Nāru dziesmu. Dārziņam kopā ir astoņas vīru kora dziesmas, septiņas jauktā kora dziesmas un divas sieviešu kora dziesmas. Pirms 10 gadiem man nāca atklāsme, ka neviens to visu nav ierakstījis, nav Dārziņa mūzikas albuma. Tas man šķita kolosāls darbs un pienākums, kas vienkārši ir jāizdara. Mūsu Valsts kora privilēģija ir tāda, ka mūsu sastāvs nav tik ierobežots kā kamerkoriem vai Radio korim un mēs pilnvērtīgi varam ierakstīt arī vīru kora dziesmas – ņemot vērā vīru koru reālo situāciju Latvijā, to lēno izsīkšanu. Šis albums tika veidots ar īpašu mīlestību. Tagad jau albumi vairs nav modē, bet, ja tu atvērsi šī albuma vāciņu (2015. gadā VAK Latvija ierakstīja visas Dārziņa kora dziesmas – I. L.), redzēsi vienu niansīti – te ir ielīmēta priedīte, ko katrs dziedātājs ar rokām izplēsa no zīdpapīra. Tas ir sirsnības un mīlestības darbs. Mums toreiz Lielajā aulā bija ļoti akadēmisks koncerts kopā ar dziedātāju Egilu Siliņu un pianisti Agnesi Egliņu. Kaspars Znotiņš lasīja vēstules. Māra Ķimele bija uzaicināta kā pasākuma pieskatītāja. Tas bija ļoti skaists un pieprasīts koncerts.
Protams, bija jāveido arī speciāla programma par godu Emīla Dārziņa 150. gadadienai. Saistībā ar Dziesmu svētku 150. gadskārtu, filmas Zeme, kas dzied tapšanu biju iegājis Rīgas Latviešu biedrības nama kafejnīcā padzert kafiju, un man nejauši blakus trāpījās Guntis Gailītis (RLB priekšsēdētājs – I. L.). Vārds pa vārdam sākām runāt, un man šķita – kur vēl piemērotāk skanēt Dārziņa mūzikai kā Rīgas Latviešu biedrības lielajā zālē! Ģenerāllīnijās runājot par šo koncertu, pamatvērtība ir Emīla Dārziņa 17 kordziesmas, kas izskanēs akadēmiskā, vistīrākajā veidā bez kādiem pārveidojumiem un aranžējumiem. Vienlaicīgi man arī gribējās Dārziņa mūziku pavērst neierastākā, laikmetīgākā veidā. Pēdējā Garīgās mūzikas festivālā mums bija brīnišķīga sadarbība ar pianistu Edgaru Cīruli, viņa sievu Kristīni un viņa pavadošo grupu. Man šķita, ka būtu diezgan interesanti dzirdēt, kā šodien jauni latviešu cilvēki jūt un dzied Emīla Dārziņa mūziku. Šajā gadījumā – caur džezisku prizmu, bet tas attiecas tikai uz solodziesmām. Mums ir brīnišķīgs kopdarbs. Šī pieeja ir stipri atšķirīga no tās, ar kādu saskāros Dailes teātra izrādē Melanholiskais valsis kopā ar Kamēr..., maestro Raimondu Paulu un Artūru Skrastiņu galvenajā lomā (2005. gadā – I. L.). Izrādē katru reizi dziedāja viss koris, un tas bija brīnišķīgs piedzīvojums mūsu visu dzīvē. Tā bija arī viena no dziļākajām Dž. Dž. Džilindžera izrādēm. Paula pieeja Dārziņa mūzikai bija ļoti respektējoša, saglabājot tīras melodiskās līnijas, protams, ar savām džeziskajām improvizācijas piešpricēm.
Koncerts Es zinu, kā roze plaukst ar jauniem cilvēkiem būs pilnīgi savādāks. Es varbūt esmu drusku vecmodīgs, skatos, cik tālu var aiziet improvizācijā. Pat ja redzu savādāk, mums katram ir tiesības izpausties – teikt, dzirdēt un skanēt, kā katrs jūt. Tas man šķiet pat interesanti. Man likās, ka Dārziņš būtu pelnījis, lai uz Rīgas Latviešu biedrības skatuves satiktos visi trīs mūsu laika Dārziņi – Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš un Mārtiņš Meiers. Mēs būtu gatavi sniegt vairākus koncertus, bet šo komandu savākt vienkopus ir ļoti grūti. Aktieri lasīs Dārziņa vēstules. Tā ir tīra manta, kur var redzēt, ko Dārziņš kā personība ir domājis. Tajā mums ļoti palīdz Mārtiņš Meiers, kurš ir ne tikai brīnišķīgs aktieris, bet arī scenāriju veidotājs, par to esam pārliecinājušies daudzās teātra balvas pasniegšanas ceremonijās. Tas vienmēr ir asprātīgi, radoši un interesanti.
Teici, ka Dārziņa mūzika ir visiem tuva kā latviskuma kods, bet ko tā nozīmē tev personīgi?
Domāju, ne tikai manā galvā ir izveidojies priekšstats, ka Dārziņa mūzika asociatīvi ļoti saistās ar latviskumu. Kā bērnam man praktiski ar viņa mūziku nebija nekādas saistības. Protams, zināju Melanholisko valsi. Kādreiz, dodoties vecākiem līdzi uz kori, biju dzirdējis, ka viņi dzied Lauztās priedes, Sapņu tālumā vai Mēness starus stīgo. Tās ir neapzinātas asociācijas, kas ir nonākušas manās ausīs. Manai dvēselei, protams, vistuvākais ir viss romantiskais, gaisīgais, netveramais, kas nāk ar Aspazijas tekstiem. Nu labi, Ciānas bērni nav nekas gaisīgs, viss ir piesātināts ar bibliskiem motīviem, bet Mēness starus stīgo, Sapņu tālumā, Ja uz Betlēmi es ietu – visi šie darbi ir ļoti romantiski. Es domāju, ka latvietis ir cilvēks ilgotājs, cilvēks, kurš visu laiku pēc kaut kā ilgojas. Sapņo pēc kaut kā neaizsniedzama. Visticamāk, Dārziņš, izvēloties šos Aspazijas tekstus, tā ir juties. Turpat blakus ir Lauztās priedes ar pilnīgi citu enerģiju un apņēmību. Arī patriotiskais uzrāviens vīru kora dziesmās – Pie tēvu zemes dārgās u. c. Turpat ir Mūžam zili, kas nāk atkal ar smeldzīgu sāpi, ilgām un trīsām. Dārziņš ir ļoti dažāds.
Lauztās priedes padomju laikos tika izlocītas tā, lai derētu tam laikam kā revolūcijas tribūns. Tas bija ar tādu spēku, bet tas bija pavisam cits spēks. Tur es saklausīju to nesalaužamo latvieti.
Paldies par šo jautājumu. Tas viss sākās ar izrādi Melanholiskais valsis. Šajā izrādē Dārziņš tika izdziedāts visdažādākajos veidos. Dažas dziesmas izskanēja bez kādas iejaukšanās un aranžējumiem. Viena no tām bija Lauztās priedes. Izrādes gāja nonstopā, un es neatceros nevienu reizi, kad, nodziedot Lauztās priedes, zālē nebūtu lielu ovāciju. Kad 2008. gadā biju mākslinieciskais vadītājs, veidojot Dziesmu svētku noslēguma koncertu, sapratu, ka man nav tiesību vienpersoniski izvirzīt viedokli par lielajām dziesmām, kas ir Dziesmu svētku kroņi – simboli, bez kuriem ir grūti iedomāties mūsu lielo Dziesmu svētku estrādi. Šīs lielās dziesmas, tostarp Lauztās priedes, devu aptaujā diriģentiem, lai viņi godīgi uzraksta, kuru diriģentu katrai dziesmai viņi Mežaparka estrādē vēlētos. Ļoti ņēmu vērā, kā Latvijas diriģenti uzskata, kuram tas pienāktos. Par divām dziesmām visa Latvijas diriģentu auditorija bija vienprātīga. Gaismas pili vēlējās, lai diriģē Imants Kokars, un man par lielu pārsteigumu gandrīz vai 99 procenti pie dziesmas Lauztās priedes bija uzrakstījuši manu vārdu! Tā sākās mans stāsts ar Lauztajām priedēm. Tas bija nežēlīgs darbs, braukājot pa visiem Latvijas kopmēģinājumiem. Vidējā latvieša stāja man vienmēr saistās ar Ilmāra Blumberga embrijtipa cilvēka veidojumu, ko sauc par Kalpotāju. Bet tikai stāja, līdz ar to var pārprast arī Blumberga Kalpotāja simbolisko jēgu. Blumbergs man un Kamēr... bija ļoti tuvs cilvēks, mūs saradoja attieksme pret mūziku – iedziļināšanās, uzmanība, pietāte un kalpošana. Šī otra, nedaudz nīkulīgā bezgribas noliekšanās ir mazliet tāda kā nacionālā īpašība. Kad tev sēž milzīgs kopkoris, ir grūti dabūt to enerģiju, spēku, apņēmību un drosmi. Tas ir atkarīgs no kolektīva vadītāja, kā viņš savu kori ir audzinājis, vai viņš spēj no tā dabūt enerģiju. Daudz ir viegli pagurušu cilvēku. Viņi nāk uz kori tāpēc, ka tas viņiem ir hobijs. Viņi grib atpūsties, negrib piepūlēties un kur nu vēl, die’s žēlīgais, dziedāt, piemēram, Lauztās priedes. Bija jādedzina sevi koru priekšā. Teicu – man nodiriģējot ir slapja mugura, bet jums nodziedot ir jābūt vēl divreiz slapjākai no tā līdzpārdzīvojuma, ko jūs katrs kā personība izdzīvojat. Negaidīta balva nāca simtgades Dziesmu svētkos. Kopīgais ceļš no mēģinājumiem visā Latvijā līdz lielajam kopkorim vainagojās ar to, ka korim radās ļoti īpaša pārliecība, un man bija tiešām milzīgs pārsteigums, ka koncertā kopkoris prasīja Lauztās priedes atkārtot. Uzkāpu atpakaļ tribīnē, un man vienīgais jautājums bija – jūs tiešām to gribat? Jūs tiešām to varat vēlreiz izdarīt? Otrajā reizē viņi to izdarīja vēl labāk. Manā radošajā ceļā, kas saistās ar Dziesmu svētkiem, tas ir ļoti īpašs gadījums.
Tu pieminēji latvieša pašapziņu, taisnās un saliektās muguras divējādo dabu. Kā tu šodien to izjūti?
Es domāju, ka tai pieliektajai mugurai nav ne vainas. Paskatoties uz mūsu personībām, kuras es pat nepazīstu, bet no intervijām un fotogrāfijām tomēr rodas priekšstats – tā pati mūsu pēdējā laika lielākā zvaigzne – Gints Zilbalodis. Viņš intervijās ir tik sevī vērsts, bez kaut kādas lielības, viņš sevi ir pierādījis ar savu talantu, darbaspējām un neatlaidību. Mums ir spilgti piemēri, cik daudzi šādi cilvēki ir kaut ko sasnieguši pasaules mērogā. Šobrīd droši vien es, tāpat kā mēs visi, jūtos lielu pārmaiņu priekšā. Tas, kas pašlaik notiek, ir kaut kas ļoti neparedzams, mazliet pat draudīgs. Šis fons nedod lielu perspektīvu. No vienas puses, ir daudz kā skaista un laba, kaut vai mūsu atslēgšanās no Krievijas un Baltkrievijas resursiem kā pēdējais neatkarības apliecinājums, bet ir arī zināma nolemtība. Redzam, cik daudz kas vecajā Eiropā ir sakārtots, bet daudz kas arī iestagnējis un apaudzis ar komforta spilvenu. Tas viss ir tik smagnēji un apgrūtinoši. Iespējams, šādi notikumi ir neizbēgami, jo enerģija, kas nāk, to satricina un liek nedaudz iemigušajai Eiropai mosties, apzināties un kaut kādā mērā pārkārtoties.