No 10. līdz 13. jūlijam notika pirmā Laikmetīgās mākslas centra Kim? organizētā mese Riga Contemporary, kas kultūrtelpā Hanzas perons pulcēja vairāk nekā 12 000 apmeklētāju. Riga Contemporary rīkošanā piedalījās Kim? piesaistītais padomdevējs Džefrijs Rozens, kurš kopā ar sievu vada galeriju Misako & Rosen Tokijā. Kopā ar Kim? pārstāvi Zani Onckuli viņš ir Riga Contemporary programmas direktors.
Mākslas tirgi ir attīstījušies vairāku gadu tūkstošu garumā. Mūsdienu meses nāk no viduslaiku gadatirgu paražas (vācu valodas vārds "Messe" apzīmē gadatirgu). Tie pildīja tādu pašu funkciju kā tagad: retu priekšmetu ievešanu no tālām zemēm, to apmaiņu un piegādi uz citiem reģioniem.
Kā radušās mūsdienu mākslas meses? Vācu galerists un mākslas dīleris Rūdolfs Cvirners 60. gadu vidū sēdējis savā galerijā Ķelnē, kurā neesot bijis apmeklētāju. Viņš vēlējies radīt "galeriju sanāksmi", apvienojot vairākas galerijas. 1967. gadā dibinot mesi Art Cologne Ķelnē, viņam tas izdevās – tagad ik gadu meses visā pasaulē apmeklē vairāk nekā pusotra miljona cilvēku. Galerijām dalība gadatirgos ir iespēja startēt globālā apritē. Meses ir dažas dienas ilgas izstādes, kuras radītas mākslas darbu pārdošanai un kurās vienuviet pulcējas galeriju pārstāvji, mākslinieki, kolekcionāri un mākslas mīļotāji. Pasaulē ik gadu notiek aptuveni 380 mākslas gadatirgu. Tie ne tikai ietekmē vietējo, reģionālo un globālo mākslas tirgu, bet ir arī populārs kultūras tūrisma galamērķis. Par visprestižāko mesi pasaulē tiek uzskatīta Art Basel, kas ik gadu jūnijā notiek Bāzelē Šveicē, tagad ar zīmolu Art Basel mākslas gadatirgi tiek rīkoti arī Honkongā, Maiami un Parīzē. Svarīga ir arī mese Frieze, kas tiek rīkota Londonā, Losandželosā, Ņujorkā un Seulā.
No četrdesmit trim galerijām, kuras piedalījās pirmajā mesē Riga Contemporary, divdesmit septiņas bija no ārzemēm. Kim? padomdevējs meses rīkošanā Džefrijs Rozens spēja uzrunāt dalībai, jo ir Jauno mākslas dīleru alianses NADA izpilddirektors. Viņš ir arī valdes loceklis Contemporary Art Library – tas ir izstāžu apskatu un dokumentācijas portāls.
Džefrijs Rozens 90. gadu beigās devās studēt mākslu Kalifornijā un nejauši nonāca galerijā Taka Ishii Santamonikā. Jau nākamajā dienā viņš tika pieņemts darbā un pēc dažiem gadiem vadīja šo galeriju Tokijā, kur satika savu topošo sievu Misako. Drīz pāris nodibināja savu galeriju Misako & Rosen, kas arī bija Rīgas meses dalībnieku vidū.
Vai esat apmierināts ar pirmo laikmetīgās mākslas mesi Riga Contemporary?
Viss noritēja veiksmīgi! Pirmajā reizē vienmēr var sagaidīt problēmas, bet šoreiz tādu pat īsti nebija. Kad sestdienas, 12. jūlija, rītā nācām iekšā pa aizmugures durvīm, ārpusē valdīja pilnīgs klusums. Iekšā pārsteidza skats ar cilvēkiem, kuri rūpīgi pētīja izstādes darbus. Tā ir vislabākā ziņa, šeit valda pilnīgi cita atmosfēra nekā citās mesēs. Esmu ļoti priecīgs.
Riga Contemporary jau ir desmitais mākslas tirgus, kurā šogad piedalāties ar galeriju Misako & Rosen. Jums ir liela pieredze, gan piedaloties mesēs, gan iesaistoties to organizēšanā. Kā pēdējos gados tās ir mainījušās?
Mākslas gadatirgi attīstās nepareizajā virzienā. Tie zaudē profesionālas starptautiskas izstādes statusu un pārvēršas par izklaides biznesu, par necilvēciski lielu, skaļu, viena apmeklējuma laikā neizstaigājamu izstādi, kas galvenokārt nodarbojas ar biļešu tirgošanu (lielākajās mesēs Eiropā, piemēram, Bāzelē un Londonā, biļešu cena ir 60–200 eiro – K. F.). No tā izriet augstā dalības maksa galerijām. Rezultātā galerijas subsidē peļņu izklaides industrijai. Tāpēc dažas meses sarūk, bet citām aug ieņēmumi un tās ir spējīgas atvērt jaunas meses dažādās pasaules malās. Iespējams, tas, kas notiek mesē Riga Contemporary, ir pareizāk: salīdzinoši mazs notikums pilsētā ar nelielu iedzīvotāju skaitu, un šis pasākums ir pieejams cilvēkiem, kuriem ir patiesa interese. Daudzas meses kļūst aizvien lokālākas. Gan loģistikas, gan pirktspējas ziņā – kolekcionāri pērk no tiem, kurus pazīst. Šādam meses modelim ir savi ierobežojumi, taču pat pēc Covid-19 pandēmijas turpinājās mākslas gadatirgu ekspansija, jo galeristi bija noilgojušies atkal pārstāvēt savus māksliniekus ārzemēs, kur tos varētu atklāt jauni kolekcionāri un institūcijas. Šis process notika ātrāk, nekā būtu saprātīgi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc starptautiskajā laikmetīgās mākslas tirgū šobrīd ir vērojams kritums.
Jā, šī gada Art Basel & UBS pārskatā redzams, ka pasaules mākslas tirgus ir samazinājies par divpadsmit procentiem, bet darījumu skaits ir pieaudzis par trim procentiem. Tas liecina par atdzimšanas tendenci pēc pandēmijas.
Ir svarīgi paturēt prātā, ka visi galeristi neaizpilda šīs aptaujas. Uzticamākas ir industrijas iekšējās ziņas un personīgais viedoklis. Domāju, ka skatītāji, kuri veido lielāko gadatirgu apmeklētāju daļu, vairs nepērk mākslas darbus, bet īsti, patiesi kolekcionāri turpina savu darbību. Viņi ir šeit, viņiem patīk to darīt.
Kā atšķiras mākslas tirgus Eiropā un Āzijā?
Vispārināt ir grūti, jo Āzijas valstis cita no cita ļoti atšķiras. Kopumā Āzijas tirgus ir spēcīgāks nekā Rietumu tirgus. Kolekcionāri no Āzijas vairāk koncentrējas uz apgabalu, kurā dzīvo, nevis globālām problēmām. Viņus ir grūtāk satraukt nekā, piemēram, amerikāņus. Tāpēc ir vērojama lielāka pirktspēja. Ar prieku piedalāmies Art Basel Hong Kong jau ceturto gadu un iegūstam tur daudz jaunu paziņu. Šī mese ir padarījusi mūs finansiāli neatkarīgus, jo ārpus Āzijas neklājas tik gludi.
Vai jūs varat nedaudz vairāk pastāstīt par darbiem, kurus esat atvedis uz Rīgu un izrādāt savas galerijas Misako & Rosen stendā, ko dalāt kopā ar galeriju Roland Ross no Anglijas pilsētas Mārgeitas?
Amerikāņu gleznotājs Neitens Hildens ir viens no pieciem māksliniekiem, kurus pārstāvam kopš galerijas darbības pirmsākumiem. Rīgā izstādītie darbi atsaucas uz viņa agrāko praksi, kad viņš gleznoja uz audekla. Pašlaik viņš glezno uz metāla virsmām. Viņa stils atgādina minimālismu, ļoti abstraktu, un skatītājs, aplūkojot Neitena darbus, nevar koncentrēt savu uzmanību ne uz ko konkrētu. Pārklājums ir ļoti bagātīgs, jūs pamanāt lietas, kuras iepriekš nebijāt pamanījis, dažas nianses šķiet digitālas. Tā ir it kā konstruēta, bet dziļi fenomenoloģiska pieeja glezniecībai. Mēs speciāli izveidojām sadarbību ar Mārgeitas galeriju Roland Ross, kas pārstāv Lorensa Līmena skulptūras. Kaut kādā ziņā tās ir nedaudz līdzīgas Neitena Hildena gleznām – ar minimālu formveidi, bet rotaļīgu personību.
Vai nākamgad varam gaidīt otro mākslas mesi Riga Contemporary?
Jā! Ja vien tiks atkārtoti piešķirts finansējums (šoreiz Rīgas dome atbalstīja pasākumu ar 90 000 eiro – K. F.), kas ir nepieciešams, lai subsidētu galerijas dalības maksu, kas nodrošina mazā formāta un bezmaksas ieejas iespējamību. Tāpēc Rīgas mesē ir daudz mākslinieku vadītu galeriju.
Es jau veidoju Riga Contemporary starptautisko biznesa sadaļu. Būtu labi, ja mēs koncentrētos uz mēģinājumiem piesaistīt padomdevējus un kolekcionārus no ārzemēm, lai sāktu darbu šajā jomā.
Ko jūs ieteiktu jaunām galerijām no Baltijas reģiona – kā tikt starptautiskajā vidē un noturēties tajā?
Noteikti nepiedalīties mesēs, kuras nevar atļauties! Mēģiniet sadarboties. Ielūdziet kādu ārzemju galeriju Rīgā veidot izstādi – un otrādi. Padariet to finansiāli motivētu, piemēram, neņemot procentus no darbu pārdošanas. Ir jāatrod veidi, kā izveidot saikni, kas finansiāli nepārsniedz jūsu iespējas, un tas nemaz nav tik grūti.
Vai dalība Riga Contemporary arī turpmāk balstīsies uz ielūgumu vai arī jūs izsludināsiet konkursu galerijām?
Domāju, ka pašlaik ielūgt galerijas piedalīties ir vislabākais veids, vienīgi var sanākt neielūgt kādu, kuru mēs nezinām, bet kurš būtu interesants dalībnieks. Maza mēroga mesi ir iespējams labāk kūrēt.
Vai taisnība, ka mākslas mese Riga Contemporary tika izveidota mazāk nekā astoņu mēnešu laikā?
Jā! Laikmetīgās mākslas centra Kim? komanda rīkojās apsveicami. Protams, šur un tur bija mazas ķibeles, un laika dēļ uz mesi netika dažas svarīgas galerijas, bet mazais formāts ļāva rīkotājiem būt elastīgiem. Īpašs notikums mesē, manuprāt, bija galerijas A Thousand Plateaus (Ķīna) piedāvātā tējas dzeršanas ceremonija (mākslinieces Džai Lianas rituāls balstās gleznu sērijā Grid 3 (2021), kurā mūsdienu un senie ķīniešu vārdi ir reorganizēti konceptuālā klasifikācijas tabulā, ko iedvesmojusi 300 gadu sena enciklopēdija. Izmantojot tēju kā mediju, lai piekļūtu mākslinieku konceptuālajām idejām, apmeklētāji varēja nodoties tējas baudījumam un mākslas uztveres piedzīvojumam – K. F.). Galerija mākslas tirgum Rīgā pievienojās pēdējā brīdī, un tas bija iespējams tieši tāpēc, ka šeit ir iespēja elastīgi un operatīvi rīkoties. Visi šie faktori ir savstarpēji – un pozitīvi – saistīti. Paldies, Rīga!