Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Mums ir tādi resursi! Intervija ar mākslas zinātnieci un kultūrvēsturnieci Ievu Pīgozni

Mākslas zinātniece un kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne uzsver, ka laikmetīgie zinātnieki nepēta un neinterpretē faktus, lai "būtu skaistāk" un "lai latvieši būtu bijuši bagātāki".

Tautastērps pēdējos simt gados ir ieņēmis īpašu lomu latviešu dzīvē. Tas ir viens no kultūras mantojuma un nacionālās pašapziņas simboliem, un tā valkāšana svētkos tiek uzskatīta par goda lietu. Arvien biežāk, īpaši pēdējos divdesmit gados, tradicionālā tautastērpa vietā cilvēki izvēlas darināt un valkāt seno tērpu jeb dzelzs laikmeta un agro viduslaiku apģērbu. Līdz ar to audzis pieprasījums pēc zinātniski pamatotas informācijas par III–XIII gadsimta ģērbšanās kultūru Latvijas teritorijā.

Latvijas Nacionālais kultūras centrs izdevis grāmatā kultūrvēsturnieces, latviešu apģērba un apavu vēstures un valkāšanas tradīciju pētnieces Ievas Pīgoznes pētījumu Krāsas un to nozīme baltu 3.–13. gadsimta apģērbā.

Grāmata ir zinātnisks pētījums par apģērba vēsturi. Tajā analizētas krāsas, kādas sastopamas baltu III–XIII gadsimta apģērba tekstilijās mūsdienu Latvijas teritorijā. Autore dalās zināšanās, ko par apģērbu un tā krāsām izdevies iegūt, sakārtojot, sistematizējot un analizējot arheoloģiskos, etnogrāfiskos un folkloras avotus. Krāsas aplūkotas trīs aspektos: kādas tās varētu būt bijušas, kādā veidā varētu būt tikušas iegūtas, kāda varētu būt bijusi krāsu nozīme apģērbā.

"Pētījums ir veltīts mūsu tautai – cilvēkiem, kas dzīvo patlaban un kas jau sen miruši, kā arī tiem, kas vēl dzims, tomēr īpaši maniem vecākiem un visiem senčiem, caur kuriem paaudžu paaudzēs esmu saistīta ar ļaudīm, kuri gatavoja un valkāja apģērbus, kādus esmu pētījusi, un kuri dziedāja dziesmas un stāstīja pasakas, kādas vēlāk atradu grāmatās," ievadā pavisam vienkāršiem vārdiem raksta zinātniece, kuras pašas krāsu izjūta bērnībā ir veidojusies, darbojoties krāsu pasaulē līdzi mammai – tekstilmāksliniecei Leontīnei Pīgoznei un tēvam – gleznotājam Jāzepam Pīgoznim.

Vai pareizi saprotu, ka grāmatas pamatā ir jūsu pētījumi 17 gadu garumā?

2004. gadā iestājos doktorantūrā. Aizstāvēju – 2016. gadā. Pēc tam pārstrādāju grāmatas variantā. Šo to noņēmu nost, šo to pieliku klāt. Teksts bija diezgan gatavs jau 2017. gadā. Smējos, ka grāmatai pāri ir pārrāpojusi Gausa māte. Neviens posms nav gājis ātri, viss ir ritējis lēni. Arī pēdējais posms – grāmata iesēdās tipogrāfijā trīsarpus mēnešu un iznāca martā. Šai grāmatai tas piedien.

Ir jau sakāmvārds – kas lēni nāk, tas labi nāk.

Jācer. No vienas puses, liekas, ka tas ir parāds. Daudzi pētnieki savas disertācijas neizdod. Cilvēks visu laiku attīstās un aug, un tad liekas, ka esi jau izaudzis no tā un pašam vairs nav aktuāli. Bet tādā gadījumā izpētītais nenonāk līdz plašākam cilvēku lokam. Ir jāsaņemas un jāpārkāpj tam pāri, un jāizdod disertācija tāda, kāda tā ir.

Kāpēc jums bija svarīgi uzsvērt ievadā, ka grāmata ir zinātnisks pētījums, nevis instrukcija vai rokasgrāmata tautastērpa darināšanā?

Tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku, kas interesējas par seno apģērbu, ir cilvēki, kuriem gribas uztaisīt pašiem sev tautastērpu. Viņiem ir vajadzīgas instrukcijas, pateikt – tik garu un tik platu, un no tāda auduma. Mana grāmata, protams, nav tāda, lai gan tajā ir iespējams atrast jautājumus arī uz dažiem praktiskiem jautājumiem – kādās krāsās ko izgatavot. Pamatā tas ir problēmu loka pētījums, iedots fons.

Vai pētījuma lielākā sarežģītība ir daudzu jomu mijiedarbība? Līdzās arheoloģijai, etnogrāfijai, folkloristikai neiztikt bez ķīmijas, sociālās vēstures un semiotikas zināšanām. Kāds bija jūsu darbs tik sarežģītos nosacījumos?

Ai! (Smejas.) Attiecībā tieši uz ķīmijas pusi man bija jāprasa profesionāļu palīdzība. Tas nav mans atklājums, ka krāsu pētniecība kultūrvēsturiski ir tik ārkārtīgi daudz un dažādu jomu saskare, ka nekad nebūs viens cilvēks un, iespējams, pat ne viena komanda, kas to visu varētu iekļaut vienā pētījumā. Vienmēr būs tikai izpētīti aspekti.

Cik lielā mērā šī tēma bija izpētīta līdz jums? Kas jūsu pētījumā ir pirmreizīgs?

Kā es vispār līdz pētījumam nonācu? Tajā brīdī, kad ir jāizgatavo tērps, saproti, ka literatūrā ir daudz vairāk ziņu par to, kāds ir tērpa piegriezums, cik ir diegu vienā centimetrā, un tamlīdzīgas ziņas, bet par krāsām – pamaz. Man likās ļoti svarīgi, lai varētu uztaisīt maksimāli precīzu atdarinājumu. Skatījos, kas iepriekš ir darīts. Latvijā nav bijis neviena šai tēmai veltīta liela pētījuma, bet krāsas ir bijušas pieminētas. Ir bijušas rekonstrukcijas, kur arī parādījās krāsas. Arheoloģijā visvairāk bija noteicis Ādolfs Karnups un Anna Zariņa. Savukārt par krāsošanas metodēm, sākot jau no pirmskara perioda, visvairāk bija pētījuši amatnieki, rokdarbnieki un cilvēki, kas to praktiski dara. Kas attiecas uz krāsu nozīmi – ļoti iespaidojos un mācījos no savas profesores Kultūras akadēmijā Janīnas Kursītes. Kad mācījos Kultūras akadēmijā, viņa tieši rakstīja savu pirmo pētījumu Latviešu folklora mītu spogulī, kas iznāca 1995. gadā. Tas bija ļoti interesants process, kad viņa rakstīja šo grāmatu un nāca pie mums uz lekcijām katrreiz ar jaunu tēmu, ko nu tajā brīdī bija izpētījusi. Mēs bijām pirmie, kas to uztvēra! Mirkļa burvība bija tik fantastiska, ka es ar to absolūti inficējos. Tas man šķita kaut kas tāds, ko es arī gribētu un kas man patiktu. Tas jau bija ļoti sen. Kad aizbraucu studēt ārpus Latvijas, saskāros ar to, ka, pieminot folkloru vai tradicionālās lietas, kas Latvijā tomēr ir diezgan integrētas kopējā kultūrainavā, radās distancēta attieksme. Var pat teikt, ka no visa, kas ir mazliet pagānisks, Eiropā baidās. It kā tas būtu mazs bērns, kurš vēl nebūtu izaudzis līdz sarunu partnerim, – sarunāties var par kristīgās kultūras tēmām, bet par to, kas bijis iepriekš, – tas nu tā. Tad man šķita – esmu folklorā redzējusi tik interesantas un dziļas lietas, un man ļoti gribētos pasaulei parādīt, cik tas ir forši un ka no tā nevajag baidīties un vajag saskatīt kultūrvēsturisko vērtību. Jebkura tauta ir gājusi cauri tādai kultūras attīstības stadijai. Žēl, ka to noliedz. Man likās – izaugšu liela un Eiropai stāstīšu par latviešu fantastisko kultūras mantojumu.

Vai arī Norvēģijā, kur studējāt, saskārāties ar raksturoto attieksmi?

Vairāk Īrijā. Tur kristietība ir no V gadsimta. Tur pilnīgi nekas cits netiek uztverts nopietni. Anglijā visi, kas 21. jūnijā Stounhendžā sagaida saullēktu, tiek uzskatīti par dīvainīšiem. Man šķita – paga, cilvēks var būt arī inteliģents un izglītots un var skatīties uz to visu kā kultūrvēsturisku fenomenu.

Izklausās, ka lielā mērā šis pētījums ir arī misijas darbs?

Tāpēc ir angļu tulkojums. Pētījumu sāku ar domu, ka varēšu dalīties ar rezultātiem arī ārpus Latvijas.

Kādas iespējas jums ir izplatīt savu pētījumu?

Grāmata šobrīd ir nopērkama internetā un pasūtāma uz ārzemēm. Ir vietnes, kurās var aizpildīt tikai latviski, bet, piemēram, Jāņa Rozes apgāda elektroniskajā vietnē var aizpildīt pasūtījumu arī angliski. Esmu dalībniece Eiropas tekstiliju pētnieku sadarbības tīklā. Ieliku par grāmatu informāciju arī tur. Bija ļoti liela atsaucība. Mani uzaicināja veidot īpašu prezentāciju šajā tīklā iesaistītajiem pētniekiem.

Droši vien ir liels gandarījums?

Jā. Arī liela atbildība. Latvijas kultūrvēstures galvenā nelaime ir tā, ka par to pasaulē gandrīz neko nezina. Ļoti daudzas arheoloģijas tēmas nav iekšā pētniecības apritē. Cilvēki nezina, ka mums ir apģērba gabali ar ieaustiem gredzentiņiem. Lasīju Nīderlandē publiskās lekcijas, un cilvēki bija pilnīgā autā! Un nevis tādi, kas par tekstilijām neko nezina, bet īsti speciālisti. Viņi tiešām to nezina. Areāls, kurā ir raksturīga dekorēšana ar gredzentiņiem, nav plašs – no Somijas līdz Prūsijai. Tā ir unikāla tradīcija. Mums ir tādi resursi! Ir tik lielā skaitā saglabājušies šie paraugi. Tāds lepnums! Varētu sagaidīt, ka mums te būtu desmitiem ārzemju pētnieku, kuri gribētu sēdēt mūsu muzejos un tos pētīt.

Runājot par Eiropas pieredzi, pētījumā minat, ka tur šobrīd populārāka ir ķīmiskā pētniecības metode, bet tai atšķirībā no mikroskopiskajiem pētījumiem ir destruktīvs raksturs – paraugs iet bojā.

Jā, tas vairs neskaitās, tas iet bojā. Mazākais, ko varētu izmantot, ir kaut vai viens diedziņš, bet pagaidām tā nenotiek. Es domāju, ka arī Latvijā nonāks līdz ķīmiskajai metodei. Tas ir gan finansiāls, gan nostādnes jautājums – ir skaidrs mērķis, kura vārdā upurējam. Pagaidām ir nostāja, ka mēs materiālu nebojājam. Līdzīgi kā arheoloģijā, ka ne visu cenšas izrakt, jo izrokot neatgriezeniski sabojā izrakumu vietu. Tāpēc izmanto nebojājošas, nedestruktīvas metodes.

Cik apgrūtinošs krāsu pētniecībā ir faktors, ka tekstils ilgi ir gulējis zemē, un jautājums, vai no apbedījumā atrastajām drēbēm var izdarīt secinājumus par visu kopumu?

Jā, ir diezgan bieži no cilvēkiem dzirdēts – nu, tie jau noteikti ir bēru apģērbi! Nevar, protams, to noliegt, ja tie tiek atrasti kapā, tie ir bēru apģērbi. Bet ir vairākas pazīmes, kas liek domāt, ka tie nav tikai bēru apģērbi. Vēl līdz XX gadsimtam pastāvēja tradīcija, ka sievietes guldīja kapā kāzu tērpā. Un, ja tas vairs nederēja, tērpu aizmugurē pārgrieza. Muzeju krājumā ir atrodami priekšmeti, kas aizmugurē ir pārgriezti, un acīmredzot tik un tā nav varēts uzvilkt, un tādējādi tie ir saglabājušies. Pēc tā laika uzskatiem, kāzu apģērbs ir labākais, greznākais, modernākais un skaistākais, kas cilvēkam ir. Tas tika valkāts īpašos gadījumos, un bēres, protams, ir viens no tiem. Taču ir vairākas celaines (celaines ir austās jostiņas, kas piešūtas villaiņu malās, un caur tām tiek iedurta sakta), kuras tajā vietā, kur iesprauž saktu, ir izdilušas, izirušas un salāpītas diezgan briesmīgā kvalitātē. Tas norāda uz vairākām lietām. Pirmkārt, tās ir lietotas diezgan daudzas reizes. Man pašai ir villaine, kuru esmu vilkusi vismaz piecdesmit reižu, un tajā vietā, kur sprauž saktu, nav nekāda bojājuma. Sliecos domāt, ka tas ir bijis goda apģērbs visa mūža garumā. Otrkārt, cilvēks, kas to ir lāpījis un valkājis, nav tas pats, kas tērpu ir izgatavojis. To ir izgatavojis jau mazliet profesionālāks cilvēks. Ir zināmas arī divas villaines, kurās ir iešūts kaut kas līdzīgs pogcaurumam. Saktu var vilkt iekšā un ārā, un tā neapdraud diegus. Tas arī norāda, ka tas nav domāts vienai reizei.

Praktiski visas tekstilijas ir atrastas apbedījumos. Bet ir slavenais Tīras purva depozīts, atrasts XIX gadsimtā Rucavas pusē, rokot kūdras purvu. Tur ir bijušas noglabātas vairākas apģērba daļas, nekā vienam cilvēkam ir mugurā. Tas apģērbs īsti ne ar ko neatšķiras – gan izgatavošanas laiks, gan prasmes, kā tas veidots, gan kā tas izskatās. 

Pētījumā esat izšķīrusies nepētīt rotas kā tērpa daļu un neesat iekļāvusi izpētē arī visbiežāk folklorā sastopamo balto un melno krāsu? Kāds bija pamatojums?

Izejas punkts bija promocijas darbs ar noteiktu apjomu. Tā kā savu apjomu sen jau biju aizpildījusi, kaut kur bija jāapstājas. Rotas, starp citu, Latvijā ir pētītas daudz vairāk, publikāciju jau kopš pirmskara laikiem ir diezgan daudz. Tur nebūtu jāsāk no paša sākuma, būtu jādarbojas jau zināmos ūdeņos. Man tekstilijas ir tuvāk sirdij nekā metāls, akmens, koks vai vēl kāds cits materiāls. Baltā un melnā krāsa nav iekļauta tāpēc, ka apjoms ir milzīgs. Tautasdziesmu tekstu par balto krāsu vien ir vairāk nekā par visām pārējām krāsām kopā. Pieņemu, ka man gribētos šīs krāsas izpētīt, bet saprotu, ka tas velk uz vēl vienu grāmatu par balto un melno vien. Šajā grāmatā ir pievienota pelēkā un zaļā pētniecība, ko paņēmu klāt jau pēc promocijas darba aizstāvēšanas.

Lai arī uzsverat, ka šī nav instrukciju grāmata, daži praktiski padomi tomēr neizbēgami ienāk. Visvairāk saistībā ar zilo krāsu, kas ir arī visizplatītākā saskaņā ar jūsu pētījumu. Kas īsti ir tautasdziesmās minētais mēļu dārziņš? Vai šis augs mūsdienās ir sastopams?

Zinātnieki par to Latvijā vēl strīdas, vai tas mums ir introducēts, audzēts dārzos vai bijis arī savvaļā. Audzēts noteikti ir, jo pieminēts folklorā par mēļu dārziem, un arī diezgan pamatīgi lietots. Jau no savas bērnības atceros, ka man skaidroja, ka visas mēles jau sen ir noplūktas un krāsošanai izlietotas, jo tas ir bijis ļoti populāri un krāsošanai vajadzīgs. Ir dažādas versijas – ka mēļu sēklas importēja. Nekad nevar zināt. Varbūt kaut ko no tā var izpētīt plašāk, bet es to diez vai darīšu (smejas). Sēklu pētījumos no Latvijas pilskalniem mēļu sēklas laikam nebija atrastas. Esmu pati audzējusi savā dārzā, un diezgan daudzi cilvēki ir audzējuši. Botāniskajā dārzā mēles ir. Augs vairojas diezgan labi, un sēklu ir daudz. Man dārzā bija kādus desmit gadus, bet apnika. Nekāds skaistais skats nav. Vislīdzīgākā mēle ir pērkonei vai rapsim. Diezgan daudzi ir mēģinājuši krāsot un saskārušies ar to, ka krāsošanas process ir sarežģīts. Nav tik vienkārši, kā gribētos. Ar krāsošanas pētījumiem nodarbojas mana kolēģe Anete Karlsone. Viņai ir izdevies arī zilais. Viņas pieeja ir praktiskāka, un es domāju, ka viņa vēl daudz izpētīs. Viņa tieši pašlaik strādā pie grāmatas par krāsošanas praktisko apmācību. Visticamāk, pēc gada to varēs lasīt, un no praktiskā viedokļa tur būs viss, ko var vēlēties.

Jūsu pētītajā laika periodā runa ir tikai par dabas krāsvielām?

Tajā laikā ir zināmas arī citas krāsvielas, bet arī no dabas – no dzīvniekiem un minerāliem. Bet cik daudz tās ir importētas uz Latvijas teritoriju, nav zināms. Visdrīzāk importēta ir tikai zilā. Par citām – maz ticams. Tā ir tēma, kurā es neesmu tik liela speciāliste, lai runātu.

Cik nozīmīgs avots jums ir Broces zīmējumi?

Ak vai! Es absolūti mīlu Broci! Nezinu, vai man maz Latvijas vēsturē ir kāds mīļāks avots. Broce darbojās XVIII gadsimta pēdējā ceturtdaļā, un šajā pētījumā viņa darbi bija izmantojami kā salīdzināmais materiāls. Nodaļā par krāsu pielietojumu un attīstību vēlākajos gadsimtos, protams, bez Broces neiztikt. Ja vajag manu sajūsmu par Broci, es to varu nodrošināt (smejas).

Rakstāt, ka Latvija ir viena no retajām teritorijām diezgan plašā areālā, kur saglabājies tik liels tekstiliju skaits. Kāds tam ir izskaidrojums?

Tāpēc, ka tekstilijās ir ieausts bronzas materiāls vai arī tekstilijas pieskaras bronzas rotaslietām. Tajās vietās, kur ir saskare ar bronzu, saglabājas daudz, daudz labāk. Saglabājušies ir materiāli no kapiem, kuros ir bronza, bet no nabadzīgāku cilvēku apbedījumiem materiāls nav saglabājies. Īsti nezinām, ko valkāja trūcīgāki cilvēki. Šādu tērpu (rāda grāmatas vāka ilustrāciju) valkāja labi ja 5–10 procenti no sabiedrības. Tas ir turīgo cilvēku apģērbs, viņi varēja atļauties bronzu kā audumā, tā rotās. Ne jau visā Latvijas teritorijā viss vienlīdz labi ir saglabājies. Pārsvarā labi ir saglabājies no latgaļu, sēļu un lībiešu teritorijām. Zemgaļiem ir pārāk laba augsne, līdz ar to – pārāk slikti apstākļi, lai saglabātos tekstilijas. Savukārt kuršiem diezgan ilgus gadsimtus ir bijuši uguns kapi. Mums ir tiešām labs materiāls saglabājies, ņemot vērā mazo teritoriju. Jau pieminētie Eiropas kolēģi operē ar maziem gabaliņiem. Piemēram, vikingu tekstilijas ir daudz pētītas, bet tās ir visai maz saglabājušās.

Novatoriska ir arī jūsu pievēršanās apģērba mītiskajiem priekšstatiem. Ārpus šī konkrētā pētījuma esat intervējusi arī mūsdienu sievietes. Kādi ir iegūtie secinājumi?

Tas ir interesanti. 2012. gadā intervēju 52 sievietes, jo sapratu, ka vīriešiem ļoti reti ir kaut kādas zināšanas un viedoklis par apģērbu, par mītisko – vēl jo retāk. Sievietes, kā es smejos, ne kur tālu no raganām nav aizgājušas. Lai cik mēs būtu moderna Eiropas sabiedrība, tomēr nododam no paaudzes paaudzē daudzas zināšanas.

Katra varbūt nekrāso villaini, bet olas Lieldienās ar tautas metodēm prot krāsot vairākums. Tradīcijas ir ļoti dzīvas.

Nuja. Un tas nepavisam nav vienīgais. Mūsu cilvēki paši lasa un gatavo zāļu tējas. Norvēģijā saskāros ar to, ka mani tāpēc nosauca par raganu. Man ir bail, ka arī mums no labas dzīves un apstākļiem šīs lietas var salīdzinoši ātri zust. Pagaidām vēl ir, un var pat pētīt, cik tas ir saglabājies. Interesanti, ka tās sievietes, kuras par citiem apģērba gabaliem neko īpašu nezināja, par to, kas attiecas uz maziem zīdainīšiem, zināja daudz – tur tomēr vecmāmiņas un mammas nodod savas zināšanas. Tas ir ļoti spēcīgi. Māk joprojām pastāstīt visādas pieburšanas. Galvenā interese bija paskatīties, vai kaut kas no senajiem tekstiem ir saglabājies mūsdienu cilvēku zināšanās un, ja tie ir mainījušies, tad – kā. Var pateikt, ka ir saglabājušies un lielā mērā nav pat mainījušies. Tas tiešām ir savdabīgi. Jo vairāk zini, jo vairāk pazūd aklā ticība tam visam. Kādā vietā ir pierakstīts, ka šī pazīme ir uz labu, citā – ka uz sliktu. Arvien vairāk saproti, ka tas ir kultūrvēsturisku zināšanu kopums, kas sabiedrībai piemīt. Un ar realitāti tam nav liela sakara.

Nesauksim taču šīs sievietes par māņticīgām, vai ne?

Protams, nē. Tā ir viena no tradīcijas dzīvotspējas stadijām, kurā cilvēks to zina un, ja nu kas, izpilda, ņem vērā vai respektē. Kaut vai pa jokam, bet tik un tā. Piemēram, paradums, ka diegus uzskata par brūtgāniem un, ja atrod uz apģērba, ņem nost, tin uz pirksta un skaita, kurš burts sanāk. Tās ir muļķības, bet tas visiem ir zināms, pasmejas un dara. Kas notiek reāli? Tradīcija dzīvo tālāk. Salīdzinājumā ar Rietumiem mums šo zināšanu ir vairāk. Labie dzīves apstākļi ir ienaidnieks tradīcijām. Tas ir sen zināms.

Kādas ir jūsu izjūtas, redzot sliktā kvalitātē pagatavotus suvenīrus ar latviešu spēka zīmēm?

No vienas puses, ko mēs tik tikko runājām, – tradīcija dzīvo tālāk. Pielāgojas laikam, attīstās, kļūst arvien populārāka. Atcerēsimies laiku, kad pirms 20 gadiem neviens par tādām spēka zīmēm neko nebija dzirdējis. No vienas puses, var teikt, ka ir notikusi sava veida atdzimšana un folkloras kustība kā tāda gājusi plašumā, sākot ar dziedāšanu, dancošanu, mūzikas instrumentu spēli. Pie tā pieder arī tautastērpi. Es ar to visu esmu saistīta jau kopš bērnības un redzu, ka kādreiz mūsu bija ļoti maz, tagad ir tik daudz, ka nav vairs aptverams un visus pazīt vairs nav iespējams. Tādā ziņā viss ir ļoti labi. Mani mazliet uztrauc kvalitātes trūkums. Pirmkārt, jau cilvēkam pašam ir jāizaug līdz kvalitātei. Nevar prasīt absolūtu kvalitāti no cilvēka, kurš tikko par kaut ko ir sācis interesēties. Nevar gaidīt, ka pirmais tērps, ko cilvēks darinās, būs izcils. Tā nav un nebūs. Daudz jāstrādā pie tā, lai to maksimāli izpētītu un zinātniski pamatotu informāciju sniegtu tālāk plašākai sabiedrībai. Tas, protams, nav viegli. Cilvēki, kas ar to jau nodarbojas sen, ir paguruši no stāstīšanas un skaidrošanas. Man pašai arī bieži liekas, ja cilvēks uzdod tādu jautājumu, ka saprotu, ka viņš īsti nezina neko, tad sākt viņu apgaismot no pilnīgas nulles ir smagi. Bet to, protams, vajag. Tas ir ļoti specifisks un resursus patērējošs darbs. Arī domājot par profesiju. Zināšanas, kas mums ir sabiedrībā, lai cik arī būtu izglītoti citu jomu pētnieki, ir pirmskara līmenī. Viss diezgan vienkāršā līmenī tika nodots tālāk sabiedrībai. Kā zināms, padomju laikos mēs pieturējāmies pie šī mantojuma, kas mūs saturēja kopā ap ideju par brīvo Latviju, valodu, kultūru un visu pārējo. Tad, kad Latvija atguva neatkarību, tas nekādā veidā netika pārskatīts un tiešā veidā skolu programmā aizgāja pirmskara materiāls. Tagad ir pagājuši 30 gadi, un mēs visu laiku mācām vienu un to pašu. Mums jau ir mūsdienu bērni, kas ir apmācīti tikai pirmskara uztverē, idejās un zināšanās. Bet pētniecība ir aizgājusi daudz tālāk. Ir attīstījušās un pilnveidojušās metodes. Pirms kara daudzām šīm lietām daudz svarīgāka nekā mūsdienās bija ideoloģija un visādi politiski apsvērumi. Mūsdienās zinātne no tā atkāpjas. Mēs pētām konkrēto materiālu un neinterpretējam, lai būtu skaistāk un lai latvieši izskatītos bagātāki. Tur ir radusies plaisa. Runā par to, ka ir jomas, kurās paiet 20 gadu, līdz zinātnieka izpētītais nonāk līdz ražošanai vai sabiedrības uztverei, bet ir diezgan daudz zināšanu etnokultūrvēsturiskajās jomās, kur attālums jau ir tuvu simt gadiem. Tas ir diezgan skumji. Ar tādiem cilvēkiem sarunāties ir grūti, pat profesionāliem vēsturniekiem.

Zināšanas ir iekapsulējušās?

Jā. Esam burtiski iekapsulējušies. No vienas puses, tas ir mūsu spēks, un tas mums ir devis duku, no otras puses – prasītos to aktīvi pārskatīt. Kad es to daru, brīžiem, man liekas, reakcija ir – nu pilnīgi traka.

Pastāstiet, lūdzu, par saviem pašas darinātajiem senajiem apģērbiem, kuru jums esot daudz. Vai ir iespējams kādus no tiem īpaši izcelt?

Ak vai (smejas)! Pat nezinu. Man vienmēr ir patikuši tautastērpi. Tie man ir bijuši vienmēr. Pirmais pašas personīgais man bija laikam septiņpadsmit gadu vecumā. To pārsvarā mamma taisīja. Sākumā man bija vairāki XIX gadsimta tautastērpi, bet tie nebija pilnīgi. Tad es pamatīgi ieinteresējos par seno apģērbu. Esmu darinājusi diezgan daudzus. Varētu būt vismaz desmit kārtas, ko varētu salikt no dažādiem apģērba gabaliem. Izgāju cauri dažādām zināšanu un attīstības fāzēm. Pirmie ir tādi, uz kuriem man pat īsti šobrīd negribas skatīties. Pēdējos trīs gadus strādāju pie XIX gadsimta Latgales tērpu izpētes. Tagad man ir projekts uztaisīt kādu pārīti sev. Daudz kas interesants ir atklājies, un gribas izmēģināt.

Kad skatās uz pielocītu pūralādi, var teikt, viņām bija vairāk laika – nebija televizora un sociālo tīklu, un lekciju. Kā jums izdodas atrast laiku tik laikietilpīgajiem rokdarbiem?

Piekrītu. Visvairāk var izdarīt atvaļinājuma laikā, tad es daudz ko sašuju un sataisu. Dažreiz kaut ko nedēļas nogalē. Sezonā, kad ir īstā strādāšana, nav īsti laika. Pieņemu, ka cilvēkiem, kuriem ir normētāks darba laiks, ir vieglāk atrast tam laiku, bet es ņemu darbu uz mājām, līdz ar to man nevienu brīdi nav tā, ka darbs būtu pilnībā beidzies. Ceru, ka šovasar uztaisīšu gatavu vismaz vienu Latgales tērpu.

Vai un kā mainās jūsu pašsajūta, uzvelkot kādu no tautastērpiem?

Bieži izvēlos to, ko man tajā brīdī gribas. Neteiktu, ka uzreiz būtu pilnībā cits cilvēks, uzvelkot tautastērpu. Citreiz izstādēm izvēlos, lai tas būtu individuālāks un nevienam citam tāda nebūtu. Ja vajag Jāņu svinēšanai, tad droši vien seno tērpu nevilktu, jo tas nav tik ērts. Tas ir ļoti atkarīgs no situācijas.

Lielākā un fantastiskākā sajūta vienmēr ir pirmo reizi. Kad kaut ko dara desmito, simto un tūkstošo reizi, brīnuma vairs īsti nav. Atceros, desmit gadus pēc kārtas braucu uz nometnēm meža vidū, kur uzvelk seno tērpu un cenšas atdarināt to laiku. Pirmajā reizē man bija sajūta, ka esmu iekšā dzīvē vēsturē! Tad mēs to pilnveidojām – uztaisījām labākas mājiņas un labākus traukus, labākus tērpus, visu iespējamo. Ja salīdzina pirmo un desmito gadu, kvalitātes ziņā desmitais bija satriecoši labāks, bet brīnuma sajūta bija tikai pirmajā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja