Otras grāmatas nebūs – strikti nosaka komponists Zigmars Liepiņš. Grāmatā Mūzaīka, kas izdevniecībā Pētergailis nākusi klajā neilgi pirms autora 70 gadu jubilejas 14. oktobrī, viņš atklāti, precīzi un bez aplinkiem, papildinot atmiņas ar publicētiem dokumentiem, vēstījis par laikmetu, vidi un cilvēkiem, ar kuriem saskāries savā daudzšķautņainajā mūžā. Gandarījums. Vilšanās. Nodevība. "Šmucspainis uz galvas no savējiem (kolēģiem)." Visi personāži saukti īstajos vārdos. Raimonds Pauls, Jānis Šipkēvics vecākais, Sandra Veinberga, Imants Kalniņš un Dace Melbārde ir tikai dažas no brīžiem visai neglaimojoši izgaismotajām personībām.
Autentiskums – tā grāmatas lielāko vērtību raksturo dzejniece Māra Zālīte, kura Zigmaru Liepiņu labi pazīst kopš leģendārās rokoperas Lāčplēsis laikiem. Neparasti atklāti aprakstīti populārās mūzikas, biznesa, valsts pārvaldes iestāžu un politiskās vides tuvplāni. Čeka. Kultūras ministrija toreiz un tagad. Radio SWH. Latvijas Nacionālā opera. Pat masonu loža. Saturu pārstāstīt nav vērts – grāmata ir jālasa katram pašam.
Intervijā runājam par laiku, kas rit jau kopš grāmatai 2019. gadā pieliktā punkta. Arī par gaidāmajiem, apaļajai jubilejai veltītajiem notikumiem – Zigmara Liepiņa dzīvesbiedres dziedātājas Mirdzas Zīveres jauno koncertprogrammu Par svarīgo, kas Mūzikas namā Daile skanēs 20., 21., 22., 23., 25. septembrī un 7. oktobrī, un par komponista jubilejas autorkoncertu Latvijas Nacionālajā operā 17. oktobrī, kura uzmanības centrā būs pirmatskaņojumus Mesa 2020.
Septiņdesmit gadu – tas ir daudz vai tomēr ne?
Pietiekami daudz, bet es jūtu arī varēšanu kaut ko darīt. Man arī jautā: vai tev ir bail no nāves? Es par to pašlaik nedomāju. Es baidos, ka varētu kļūt slinks un vairs negribētu neko darīt.
Vai negribēšana ir kādreiz uznākusi?
Vēl ne, bet baidos, ka var uznākt. Ja esmu noguris, ir jāatpūšas.
Vai grāmata Mūzaīka būtībā ir memuāri? Būs arī turpinājums?
Daudzi saka – vajadzētu turpināt, bet citas grāmatas nebūs, lai gan materiāla pietiek jau tagad: ir divas epizodes, ar kurām varētu turpināt grāmatas otro daļu. Grāmatu noslēdzu ar vārdu "Apnicis", aizejot prom no Operas 2019. gada 2. oktobrī. Punkts. Pēc tam dzīvē sākās jauns posms. Diemžēl tas visā pasaulē sākās ar nolāpīto kovidu.
Joks labi izdodas tikai tad, kad stāsti to pirmo reizi. Otrreiz vairs nav interesanti. Kas noticis, tas noticis un ir piefiksēts. Varbūt esmu uzrakstījis tikai trešo daļu no tā, ko varētu, taču ir jārespektē grāmatas lasītāji. Nevaru ciest teātra izrādes, kurās jāsēž divas stundas bez pārtraukuma, un arī Operā man nepatīk sēdēt bez starpbrīža, jo uzmanība zūd. Apjomu nedrīkst pārspīlēt. Tikai Hariju Poteru un Troņa spēles var turpināt daudzās sērijās, bet šāda rakstura grāmatā, kāda ir Mūzaīka, katru detaļu neaprakstīsi. Daudz kas palicis ārpusē, bet lai…
Motivācijā un pieejā dominēja emocionālais un personiskais vai dokumentālais un faktoloģiskais aspekts?
Visa dzīve nesastāv no emocijām. Tā sastāv no praktiskajām realitātēm. Tās ir atstājušas uz mani pietiekami lielu iespaidu, un ne vienmēr tajā labākajā nozīmē. Tāpēc tās apiet un par tām nerunāt es nevaru, bet, lai izslēgtu interpretācijas, izmantoju objektīvus faktus. Es tos publicēju, lai būtu skaidri redzams, kā bija īstenībā, nevis ko es par to domāju. Grāmatā ir lasāma gan sarakste un avīžu intervijas, gan tiesas nolēmumi un Silvijas Radzobes recenzijas. Tas tomēr savā laikā bija baigais pliķis. Kurš to vairs atceras, bet esmu to piefiksējis: manā dzīvē tā bija. Atstāju sev tiesības atskatīties uz notikušo ar ironiju, arī ar pašironiju. Sajūtas jau sen ir mainījušās un vairs nebango, bet tajā laikā gan baigi ieblieza.
Daudzus no atmiņu stāstu publicēšanas attur tas, ka tajos neglaimojoši aprakstītie personāži, sabiedrībā zināmi cilvēki – piemēram, Raimonds Pauls, Dace Melbārde, Jānis Šipkēvics seniors, Sandra Veinberga, Karels Marks Šišons – izlasīs un, kas zin, kā reaģēs. Citēšu Māru Zālīti: "Skandāls – būs!"
Neviens nav pasargāts no patiesības. Kāpēc lai es to nepateiktu? Ja kāds, rakstot grāmatu, ieliks neglaimojošu epizodi par mani, tā būs tikai mana problēma, ka dzīvē esmu tā rīkojies. Jārunā gandrīz kā Bībelē – nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev.
Nesen izteicies, ka esi vīlies amatbrāļos, piemēram, Imantā Kalniņā un Raimondā Paulā, kuri aizstāv agresīvo Putina Krieviju vai izvairīgi laipo, sakot, ka nenostājas nevienā pusē.
Tagad ir kā šahā – tikai melnie un baltie. Te nevar būt pa vidu. Ja neesi savu pusi izvēlējies, tas nozīmē, ka tu esi vienkārši bailīgs ņuņna vai kaut ko rēķini. Man simpatizē Maksima Galkina spēja būt stingrā pozīcijā. Biju vienā no viņa izrādēm Dzintaros, un tur bija daudz latviešu. Viņa uzstāšanās bija lieliska. Es to novērtēju kā skatuves mūziķis: ja tu spēj divarpus stundu viens pats ar tējas krūzīti un vienu galdiņu noturēt uzmanību visa šova garumā, tu esi izcils profesionālis. Ja šausmīgi grib piekasīties, varbūt varētu divus numurus, piemēram, operdziedāšanu, īsināt, bet tas nemaina lietas būtību. Viņam ir Dieva dots talants. Viņš stāstīja, ka jau bērnībā diezgan daudz bijis Latvijā. Latviešu valoda viņam iespiedusies atmiņā jau no tā laika. Absolūti apbrīnojama ir viņa asprātība.
Samulsu, dzirdot, ka koncerti Par svarīgo Mūzikas namā Daile, kuros dziedās Mirdza Zīvere, būšot viņas, nevis tavi jubilejas koncerti.
Viņai tieši 20. septembrī iekrīt 69. dzimšanas diena. Tuvāk manas apaļās dzimšanas dienas datumam būs Mesas 2020 pirmatskaņojums Operā 17. oktobrī.
Kas, tavuprāt, ir vissvarīgākais?
Tā trepīte ir ļoti vienkārša. Vissvarīgākā, vēl svarīgāka par mūziku man ir ģimene – šis kopums, kas man bijis jau kopš bērnības. Vecāki, sieva, bērni, pavards, mājas, suņi, kaķi. Vienmēr zini, ka te ir tavas mājas un ģimene. Tūlīt pēc tam – brīva un neatkarīga Latvija. Skaidri atceros, ka 80. gadu vidū jau vairs nevarēju mierīgi naktīs gulēt, domādams par to, kas ar mums un Latviju notiek. Es nebiju no disidentiem, līdz 80. gadu sākumam par politiku nedomāju vispār. Mūziķi vispār lielākoties norobežojās no pastāvošās iekārtas, spēlēja savu džezu vai popmūziku un, cik nu varēja, izvairījās no obligātajām repertuāra nodevām. Bet tad vienā brīdī iestājās klikšķis.
Pāridarījuma un aizvainojuma sajūta ap 1984. gadu sāka kļūt jau mokoša, īpaši Brežņeva perioda beigās. Bija briesmīgi apzināties, ka nav ne spēka, ne iespēju kaut ko mainīt. Līdz ar Gorbačova nākšanu pie varas parādījās cerību stariņš. Tikpat svarīga kā brīva un neatkarīga valsts man ir mūzika. Nevis trešajā vietā, bet turpat, kur Latvija, – uz viena pakāpiena.
Interesanti, ko tu būtu darījis, ja nekļūtu par mūziķi?
To tu vari pajautāt tur… (Rāda uz debesīm.) Tas ceļš ir iezīmēts. Es nevarēju nekur citur aiziet. Cilvēks iet pa dzīvi uz priekšu, līdz nonāk krustcelēs. Dievs nemīl tos, kuri, aizgājuši pa vienu ceļu, pēc tam griežas atpakaļ: ai, nebūs labi, došos tomēr pa otru! Ja esi sācis iet, ej un nešaubies! Tad liktenis aizvedīs līdz nākamajām krustcelēm, un atkal izvēlies vienu ceļu. Nekas nesanāks, ja sāksi muļļāties un staigāt uz priekšu un atpakaļ bez skaidras perspektīvas, uz kurieni tu ej un ko gribi darīt. Pieņemot lēmumu, vissvarīgākais ir neskatīties atpakaļ.
Pašlaik vērtība ir daudzpusība, vairākas augstākās izglītības atšķirīgās specialitātēs, elastība un spēja strauji mainīties…
Tā ir laika zīme, jo informācijas lauks ir plašs un dzīves situācija strauji mainās. Domāju, ka jauniem cilvēkiem ir ļoti grūti atrast savu ceļu. Es diezgan labi viņus saprotu. Man pašam ir 18 gadu vecs mazdēls. Arī viņam būs jāpieņem lēmums, bet jebkuram ir bažas: vai es rīkojos pareizi? Daudzi kļūdās, un līdz ar to ir neizdevušās dzīves. Asākie, uzņēmīgākie varbūt meklē iespējas iegūt četras izglītības, tomēr dzīves pieredze rāda, ka daudzi no viņiem pēc tam strādā vēl pavisam citā jomā. Gadās arī tā: kāds tikai joka pēc gājis līdzi draugam, kurš stājies mūzikas skolā vai aktieros, bet rezultātā tikai viņš kļuvis par lielisku mūziķi vai aktieri.
Vai taviem bērniem arī bija grūti atrast ceļu?
Nē. Meita nenodarbojas ar mūziku, bet Jānim, visticamāk, tāpat kā man, mūziķa ceļš iezīmējās neizbēgami. Uz Domeni [Rīgas Doma kora skolu] viņš aizgāja, jo gribēja spēlēt bumbu, bet nonāca tur korī un sāka diriģēt.
Dievišķās nejaušības ir stiprākas par mērķtiecību?
Tās parasti ir saistītas ar radošiem procesiem: tu domā vienu, bet pēkšņi iznāk kaut kas pavisam cits. Vai arī – kad esi izlēmis, tad ļoti precīzi parādās ceļš, kā darīt. Nejaušībām ir liela nozīme. No likteņa neizbēgsi. Manā dzīvē ir bijušas ļoti daudzas zīmīgas sakritības. Dažas – pilnīgi brīnumainas. Brīžiem traģikomiskas, bet tā ir realitāte. Ja šo epizožu nebūtu, es varbūt pat nerakstītu šo grāmatu. Protams, ir divas iespējas, kā par to stāstīt: ļoti nopietni vai ar zināmu ironijas devu.
Tev raksturīgāka ir ironija. Vai tiešām pats tici, ka esi Latvijas debesīs redzējis lidojošo šķīvīti?
Šis jautājums paliek atklāts. Es tā arī nezinu, ko es redzēju. Tāpēc jau to sauc par nezināmu lidojošo objektu jeb NLO. Tikpat labi tas tolaik varētu būt kāds krievu armijas lidaparāts.
Vai Latvija un mūsu sabiedrība šodien ir tāda, par kādu sapņoji, komponēdams rokoperu Lāčplēsis?
Šodien dzīvojam valstī, kurā mums ir tiesības teikt, ko domājam, un mums ir brīvība izvēlēties. Sliktākajā gadījumā varam pacelt cepuri un aizbraukt. Cits jautājums, ka brīvības sekas ir arī šodien redzamā pamatjēdzienu – demokrātijas, vārda brīvības, cilvēktiesību, patriotisma – degradācija. Iespējams, ir zināms patriotisma trūkums, taču ir jāatceras, ka padomju režīmā patriotisms bija uzspiests jēdziens. Visi bijām pionieri, komjaunieši, tāpēc vienai mūsu paaudzes daļai ar patriotismu ir problēmas. Piemēram, vārds "partija" man joprojām griežas ausīs, lai gan ir pagājuši jau trīsdesmit gadi un es saprotu, ka šodienas politiskos veidojumus citādi nosaukt nevar. Tas ir zīmogs, kurš palicis mūsu smadzenēs un no kura vairs neatbrīvosimies.
Taču nevar gribēt, lai visi domātu vienādi. Visi domā vienādi tikai totalitārismā, un arī tad patiesība ir dzirdama tikai virtuves sarunās. Vienmēr var vēlēties sasniegt ko labāku. Raugoties pasaulē – nezinu, kurš modelis ir pareizs. Piemēram, arī amerikāņu domāšana man brīžiem šķiet pilnīgi nepieņemama. Filmās un arī reālajā dzīvē esmu labi redzējis, ka vairākums Amerikas vidienē neko tālāk par savu fermu un steiku kovboju ēstuvēs nav redzējuši. Esmu tur bijis, man nevajag rūtaino kreklu un kovboja cepuri. Bet man nevajag arī snobisko, pārtikušo mietpilsonisko vācu buržuā tipa patērētāju kultūru. Ceru, ka varam saglabāt savu radošo vidi un domāšanas veidu, kas latviešiem ir ļoti attīstīts, – folkloru, dziedāšanu, korus.
Kādreizējais Eiropas Padomes prezidents Hermans van Rompejs pavēstīja, ka jēdzieniem "tauta", "nacionālā identitāte" un "dzimtene" ir laiks doties vēstures mēslainē.
Tās ir pilnīgas muļķības. Es saprotu, ka ir pasaules pilsoņi – lielie kultūras nesēji –, bet, manuprāt, īstie pasaules pilsoņi ir backpackers, kuri ceļo ar mugursomām, īsti nezinādami, kur rīt gulēs. Ja man tagad būtu divdesmit gadu, es, visticamāk, būtu aizpēries uz Tibetu vai Dienvidameriku ar dažiem grašiem kabatā, vienu sedziņu un diviem T krekliem mugursomā. Bet, pat domājot tīri pragmatiski, nav labākas vietas par Latviju. Kamēr citur ir plūdi, vētras, karstums, sausums, zemestrīces, mēs dzīvojam kā Dieva ausī: Kurzemīte, Dievzemīte. Neesmu liels klimata pārmaiņu speciālists, taču man liekas, ka visas vietas, kur aug apelsīni, ir apdraudētas.
Vai koncertos Par svarīgo skanēs vecās labās dziesmas?
Nē, lielākoties mazpazīstamas dziesmas. Būs arī kāda jauna un tikai pāris pazīstamo dziesmu, taču, ja mēs tagad mūsu vecumā izpildītu Tomēr jāpadomā…, tas neizklausītos sevišķi pieklājīgi. Programma ir orientēta uz Mirdzai domātajām dziesmām ar nopietniem tekstiem. Koncertā tie tiks projicēti uz ekrāna, lai cilvēki varētu sekot līdzi vārdiem. Drusciņ būs arī instrumentālais džezroks, kopā ar grupu Lupa nospēlēsim sen rakstīto ciklu Diennakts.
Vienmēr nešaubīgi zini, par ko balsot?
Pats galvenais – uz vēlēšanām ir jāiet absolūti visiem un jebkurā gadījumā, pat ja tu izsvītro visus kandidātus. Ja neesi izteicis savu gribu, pēc tam neesi tiesīgs žēloties. Dabūjam tādu valdību, kādu tauta ir pelnījusi. Visu šo gadu politika ir novedusi pie tā, ka sabiedrība mums ir ļoti sašķelta, un ir slikti, ka vēlēšanās piedalās arvien mazāk cilvēku. Ejiet uz vēlēšanām!
Man personiski parasti ir trīs iespējamie favorīti, no kuriem beigās izvēlos vienu. Pārējos neapskatu vispār. Manos koncertos gan principiāli nav politiskās reklāmas un nav arī sponsoru. Rīkojot jubilejas koncertus Mūzikas namā Daile, strādājam tīri ar biļetēm un pat neesam prasījuši Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Nevajag. Grāmatai gan ir VKKF atbalsts, bet to saņēma izdevniecība.
Vai esi aicināts pievienoties kādam politiskajam spēkam?
Ja es tagad pārskaitītu partijas, kuras mani ir aicinājušas, rinda būtu diezgan gara. Es visiem esmu iedevis kurvīti. Neesmu atsaucies arī pēdējam, šī perioda aicinājumam. Ja man tagad būtu četrdesmit, varbūt veidotu savu politisko partiju, bet septiņdesmit gados vairs nav ko ampelēties. Es pasauli neizmainīšu. Esmu redzējis arī parlamentārās demokrātijas visriebīgāko pusi un zinu, ka tas ir pret manu raksturu. Lai dabūtu cauri kādu likumu, ir jāmāk gan paklanīties, gan piespiest, gan sarunāt draugus un manipulēt. Tas ir baigi riebīgs pasākums. Esmu no iekšpuses kā eksperts redzējis, kā savulaik tapa Radio un televīzijas likums. Die’s pasargi no šīs virtuves!
Ja ar tīru prātu labticīgi cīnīsies par lietu, par rezultātu, tev ir garantēta ļoti slikta kardiogramma un varbūt pat infarkts. Tur ir jābūt no dzelzs. Mēdz runāt par simt gudrajām galvām Saeimā. Atvainojos, tur ir tikai piecas vai sešas gudras galvas, vareni politiķi šī vārda labākajā nozīmē, kuri ir gatavi rīkoties patiesa mērķa labā.
Kāds ir tavs viedoklis par mūziķiem un citiem spilgtiem vārdiem, kurus pēkšņi ieraugām dažādos partiju sarakstos?
Latviešiem ir ļoti skaidrs teiciens: paliec, kurpniek, pie savām liestēm! Dari to, ko vislabāk proti! Visa, es atvainojos, varza, kas tur piedalās, nav pelnījusi tur atrasties. Pašlabuma meklētāji un viens otrs tipāžs, kuram dzīvē nav paveicies atrast darbu, mēģina sevi uztaisīt par politiķi. Citiem ir ambīcijas caur ietekmes sfērām, kas padara viņus atkarīgus. Tīras mantas ir ļoti maz.
Daži pazīstami mūziķi pēdējos gados ir slavinājuši Putinu un Lukašenko. Kaspars Dimiters nule sacerējis dziesmu krievu pasaules ideologa Aleksandra Dugina meitas Darjas Duginas piemiņai…
Tur nav tikai viena dziesma. Ja paskatās viņa YouTube kontā, tur ir jau vismaz desmit šāda virziena dziesmu un uzrunu. Par to man piezvanīja un šausminājās arī Uldis Marhilevičs. Godīgi sakot, man nav ko teikt. Kaspars man sūtīja šo pēdējo dziesmu linkus, bet es atbildēju, lai vairāk nesūta. Es vienkārši nevaru to pieņemt.
Esmu būtībā šokēts, jo Kaspars nenoliedzami ir ļoti talantīgs, ass dziesminieks ar lielisku valodu. Kopā ar viņu esmu izdzīvojis lielu, būtisku savas radošās dzīves posmu. Savulaik viņš ir rakstījis libretu manai Parīzes Dievmātes katedrālei, Vadonim, Turaidas Rozei, un mums ir bijušas neskaitāmas dziesmas – galu galā viņš ir uzrakstījis tekstu Sena kalpa dziesma, man ir tikai melodija. Ja tu spēj uzrakstīt "sauciet kalpus Latvijai, karalienei", bet pēc tam aicini "zem krītošajām uzvaras zvaigznēm" svinēt 9. maiju, par ko lai mēs runājam?!
Vai padomjlaikos pats esi komponējis t. s. nodevas?
Esmu nobalansējis kā uz naža asmens. Bija viens cikliņš Noslauki asaras, dzimtene māt! ar miliča Pētera Jurciņa tekstu. Tas gan netika ierakstīts, jo bija kārtējā manas vajāšanas periodā. Teksts bija ap "to", bet tikpat labi varētu derēt arī šodien. Varētu pat tulkot ukraiņu valodā, jo tur ir par tankiem un rudzu laukiem. Mans lielākais tā laika patriotiskais gabals ir dziesma Ceļojums: "Priekā jādzīvo mums!" Tu nejūti, ka tā ir patriotiska?
Piedod, asociējas ar sadzīvisku tostu vai gluži vienkārši – dziesmu par prieku.
Tur jau tā lieta. Kad Kultūras ministrija kārtējo reizi nepieņēma mūsu programmu, mums teica, ka ir jāraksta dziesmas par priecīgo, laimīgo dzīvi Padomju Savienībā, nevis par bēdām. Tad Kaspars uzrakstīja vārdus, ka priekā ir jādzīvo un visa dzīve ir kā viens ceļojums. Mums tā bija totāla ironija ar zemtekstu: ja liek dziedāt par prieku, dziedāsim uz pilnu klapi. Bija taču tik "priecīgi" te dzīvot un "ceļot". Tas bija smagajā laikā, ap 1982. gadu. Tagad šo dziesmu spēlē kāzās un visur kur.
Kurš posms tavā dzīvē bijis visgrūtākais?
80. gadu pirmā puse, kad vara mani visvairāk mīcīja, bet vislabāk rakstījās dziesmas. Tieši tad uzrakstīju visvairāk. Zibsnī zvaigznes un citas.
Tātad – par spīti? Par spīti bija arī Radio SWH?
Ne tikai par spīti. Vajadzēja arī biznesu taisīt. Lai es būtu neatkarīgs. Brīvības sajūta man ir ļoti svarīga. Feisbukā sevi raksturoju: "Brīvs kā putns."
Vēl joprojām ir rūgtums pēc, maigi sakot, sarežģītajām attiecībām ar "lielo likvidatoru" Raimondu Paulu?
Viņš ir mans kaimiņš, dzīvojam vienā mājā. Sasveicināmies. Varbūt pārmijam dažus vārdus. Tas periods sen ir pagājis, bet piefiksēts. Nē, dusmu vairs nav. Esam veci vīri, kuriem pagātnē ir bijušas zināmas attiecības, par kurām gan esmu uzrakstījis. Ja es to neizdarītu, latviešu mūzikas vēsture šajā posmā paliktu nepilnīga. Vēl to varētu uzrakstīt Uldis Stabulnieks, bet viņš diemžēl vairs nav dzīvs.
Par ko ir vislielākais gandarījums?
Vienu izcelt nevaru. Tāpēc jau ir Mūzaīka – mozaīka. Kad man bija divdesmit gadu, bija enerģija vicot uz nebēdu, naktis negulēt un spēlēt, bet nebija naudas, un tā tolaik bija paralēlā dzīve, norobežojoties no sistēmas. Vēlāk jau bija profesionāls darbs un daudz koncertu, bet joprojām nebija pilns rublis, jo turpinājās nolāpītā Padomju Savienība. Tad nāca periods, kad rakstīju rokoperu Lāčplēsis (1987–1988). Tas bija mans laiks. Nenoliedzami ļoti labs bija Parīzes Dievmātes katedrāles tapšanas laiks.
Viens no skaistākajiem brīžiem dzīvē bija 56 dienas ilgais brauciens ar kruīza kuģi pa pasauli, kad rakstīju Transcendentālo oratoriju: nesēdēju no rīta līdz vakaram, bet katru dienu vienu minūti mūzikas uzrakstīju. Savu spēju robežās Operā izdarīju visu, kas attiecīgajos apstākļos bija iespējams. Žēl tikai, ka nevarējām pabeigt Operas trešo kārtu, jo izrādījās, ka tas nevienam nav svarīgi. Varu tikai atgādināt, ka dekorāciju novietne Krišjāņa Barona ielas stūrī ir pagaidu būve, kuras ekspluatācijas termiņš ir pieci gadi. To var pagarināt vēl uz pieciem gadiem, un tad ir jājauc nost. Vai šodien ir plāns, kas notiks tālāk? Vai ir jau paredzēts finansējums Operas trešajai kārtai?
Kāpēc jubilejai tapa tieši mesa?
Par mesu sāku domāt jau pirms divdesmit gadiem. 2020. gadā pavasarī, kad pasaulē viss apstājās kovida dēļ, mēs, visa ģimene, izolējāmies laukos. Neviens nesaslima, bet cik var tikai sēdēt un taisīt ēst? Tad ar Mirdzu izdomājām, ka beidzot gribam salaulāties baznīcā. Bijām taču laulāti tikai padomju "zagsā" – dzimtsarakstu nodaļā – vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem. Gājām pie mācītāja Elija Godiņa, viņš atbrauca uz Ģipku iesvētīt mūsu laulību. Vēlāk iestājāmies Doma draudzē. Elijs Godiņš jautāja, ko es labu varētu izdarīt baznīcai. Teicu, ka varētu uzrakstīt jaunus korāļus liturģijai, baznīcas korim. Man likās – kas gan man kā vecam melodiķim var būt vienkāršāk! Bet izrādījās, ka nevaru! Sapratu, ka vēlos rakstīt lielāku darbu.
Mesā 2020 atšķirībā no tradicionālās mesas esmu izmantojis liturģiskos tekstus no latviešu dziesmu grāmatām. Līdz ar to Credo/Es ticu un arī Agnus Dei/Dieva Jērs skan latviešu valodā. Es gribētu domāt, ka tas ir labākais, ko esmu uzrakstījis. Latvijas Nacionālajā operā (LNO) 17. oktobrī Mesu 2020 atskaņos Valsts akadēmiskais koris Latvija, Nacionālais simfoniskais orķestris, ērģelniece Iveta Apkalna, solistes Inga Šļubovska un Ilze Grēvele. Diriģēs, protams, Jānis Liepiņš. Autorkoncerta programmā ir arī svīta Sarkanais mežs un Vijoļkoncerts, ko spēlēs Kristīne Balanas.
Lai rakstītu lielos sakrālās mūzikas darbus, ir jābūt ticīgam?
Es piederu pie ticīgajiem, lai gan ļoti reti eju uz baznīcu. Esmu ļoti vājš grupas, kopuma cilvēks. Esmu individuālists, un personiskās attiecības ar Dievu man ir svarīgākas nekā kopuma rituāli.
Vai ir jau padomā nākamais opuss?
Ir pasūtījums rakstīt mūziku filmai, bet šobrīd vēl mēģinu tikt galā ar to, kas ir savārīts, un ar nenormālu daudzumu interviju. Esmu palaidis džinu ārā no pudeles, un nemaz tik viegli neiet.
Kā pietrūkst?
Visvairāk pietrūkst libreta. Es gribētu uzrakstīt komēdiju – operu, mūziklu vai komisku izrādi ar mūziku –, bet lai tā būtu pamatīgi smieklīga, piepildīta ar melno humoru, parodijām un visādiem pekstiņiem. Man patīk gan stilizācija, gan ampelēšanās, bet pagaidām neesmu atradis piemērotu sižetu, libretu. Varbūt pēc šīs intervijas kāds ģēnijs parādīsies? Nāciet šurp ar libretu! Taču ar to neveicās arī tad, kad izsludinājām libretu konkursu Operā.
Kas tevi satrauc sabiedrībā, cilvēkos šodien?
Nevērība vienam pret otru, virspusējība attiecībās un komunikācijā. Gribētos fundamentālāku, dziļumā vērstu komunikāciju. Bet laiks skrien, skūteri traucas pa ielām, un pa ceļiem nepārtraukti brauc šūmaheri…
Ko tu gribētu redzēt vietā, kas nule ir atbrīvojusies Uzvaras parkā?
Koncertzāli! Šī vieta ir laba koncertzālei visos aspektos: tur var radīt Eiropas līmeņa arhitektūru, būtu ērta piebraukšana, vieta auto stāvvietām, un nebūs slikti, ja tur kāds nāks arī nolikt ziedus. Taču zinu, ka mana runāšana ir saucēja balss tuksnesī. Un kas notiek Lielajā ģildē? Pareizi, vēl vienu gadu remonts nesāksies. Tikai runā, runā un neko nedara. Ir tikai nepārtrauktā provinciālā ņudzēšana, peļu midzenis. Tas ir aplami. Sekas diemžēl skars vairākas paaudzes, jo otru koncertzāli Rīgā pārskatāmā nākotnē neuzbūvēs.
Zigmars Liepiņš
Koncertprogramma Par svarīgo kopā ar Mirdzu Zīveri
Mūzikas namā Daile 20.–23. IX plkst. 19, 25.IX plkst. 18, 7.X plkst. 19
Jubilejas koncerts
LNO 17.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–50