Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 9. aprīlis
Valērija, Žubīte, Alla

Operdziedātāja Kristīne Opolais: Ilūzijas ir jāizslēdz

"Es noteikti nebūšu viena no tām, ar kuru pelna naudu," brīdina viena no pasaulē vispieprasītākajām operzvaigznēm Kristīne Opolais.

Nedrīkst citiem ļaut ietekmēt tavu dzīvi. Nevienam nav tādu tiesību – saka pasaules operzvaigzne Kristīne Opolais. Atteikusies no sadarbības ar ietekmīgu aģentūru, viņa starp profesionālajiem izaicinājumiem ASV un Eiropā atgriežas Latvijā un Lietuvā ar īpaši sagatavotu koncertprogrammu. Koncertus Liepājā (30. septembrī), dziedātājas dzimtajā Rēzeknē (2. oktobrī), Rīgā (4. oktobrī) un Viļņā (7. oktobrī) organizē Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds. Kristīne Opolais uzstāsies kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri itāļu diriģenta Sesto Kvatrīni vadībā.

30. oktobrī viņa piedalīsies Ričarda Takera fonda ikgadējā Galā koncertā Ņujorkas Kārnegija zālē. Solistu zvaigznājā – arī Renē Fleminga, Anna Ņetrebko un Džoisa Didonato. Jaunā 2016.–2017. gada sezona Kristīnei Opolais sākās ar atgriešanos Vīnes Valsts operā, kur viņa dziedāja Madama Butterfly, un turpināsies ar Bohēmu un Manonu Lesko Ņujorkas Metropolitēna operā, kur nākamā gada februārī un martā viņa atveidos titullomu Antonīna Dvoržāka Nāras jauniestudējumā.

Vēl pirms tam, šā gada decembrī, dziedātājas dzīvesbiedrs Andris Nelsons diriģēs viņas debiju ar Leipcigas orķestri Gewandhaus. "Jāstrādā! Un – jo vairāk grūtību, jo lielāki panākumi," dziedātāja definē savu panākumu atslēgu.

Iemēģinot akustiku Rēzeknes Gorā, pārliecinājies, ka skan labi?

Man vissvarīgākā ir atgriešanās. Savējiem pietrūkst laika. Visi gaida, taču sanāk tikai nodot sveicienus caur televīziju. Es domāju, ka bija īstais laiks, un to noķēra Andrejs Žagars. Viņš zvanīja: "Kristīne, viss, tev jābrauc! Es zinu, ka šajā laikposmā esi nedaudz brīvāka, rīkojam turneju." Repertuāra ziņā visvienkāršāk būtu dziedāt Pučīni programmu, bet gribējās aizpeldēt līdzi sapņiem, nodziedāt to, ko ļoti kārojās, un to, ar ko šogad esmu plaši pazīstama, – Manona Lesko un Madama Butterfly. Dziedātājiem sajūta koncertzālē ir citāda nekā klausītājiem. Dažreiz akustika apmulsina ar to, ka tu dziedi, bet viss aiziet autopilotā. Pēc tam klausies un domā, ko es tur raustījos, viss labi skan, viss ir kārtībā. Agrāk vispār par to nedomāju. Dziedāju, un viss!

Neteiksi taču, ka atveidoji galvenās lomas, nezinot, kā jādzied?

Es to darīju ar lielu gribēšanu, ambīcijām un jaunības varēšanu. Tagad ir žēl, ka prāts dažreiz traucē iet uz visu banku. Dažreiz, ja nedomā, sanāk labāk. Tomēr ir tehniski, stratēģiski jādomā. It īpaši, kad nāk jaunas lomas. Man šķiet: jo dramatiskāka loma, jo mazākai jābūt balsij.

Tas skan paradoksāli.

Vismaz ir jābūt sajūtai, ka balss ir maza. Tai istabiņai jāsamazinās, un ir prātīgi jāsadala spēki. Tādās operās kā Madama Butterfly un Manona Lesko tu zini, ka pirmais cēliens ir mierīgs, lirisks, bet pēc tam – maksimāli! Tas ir baigais darbs. Esmu daudz ko iemācījusies līdz ar izaicinājumiem pēdējos gados, jo iesviest tevi var, bet noturēties ir grūti. Ir mākslinieki, kuri tiek pašā augšā, bet jocīgā kārtā arī ātri pazūd.

Kas ir bijis vislielākais izaicinājums?

Debija Manonā Lesko Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā – uzreiz ar Jonasu Kaufmani un maestro Antonio Papāno. Vislielākais trakums bija divas debijas titullomās 18 stundu laikā Ņujorkas Metropolitēna operā, kad operas Madama Butterfly izrādei uzreiz sekoja Bohēma, kura tiešraidē tika demonstrēta kinoteātros visā pasaulē. Tas bija neprāts. Paldies Dievam, viss beidzās labi. Pēc tam divas dienas tikai gulēju. Pamodusies sapratu, ka esmu slavena. Izrādās, tas bijis vēsturisks notikums – visi grib intervijas, bet es tik guļu. "Are you crazy?" jautāja PR aģente, kad gribēju intervijas atlikt.

Atgriešanos dzimtajā Rēzeknē gaidi visvairāk?

Tās ir mājas. Manas īstās mājas, mana zeme. Tur esmu piedzimusi, izaugusi. Tur piedzima mans tētis. Tas, ko es redzēju tagad, – tā ir cita pilsēta, bravo mēram!

Tik sen nebiji bijusi Rēzeknē?

Kad aizbraucām no Rēzeknes, man bija astoņpadsmit. Pagājis gandrīz 18 gadu. Visu šo laiku braucu tikai uz kapiņiem netālu no pilsētas. Pirmais iespaids par Rēzeknes jauno koncertzāli ir ļoti labs. Pirmais, ko izmēģinu, ir piano. Ja tu vari muzicēt piano, tas nozīmē, ka ir laba akustika. Ne katra zāle atļauj izmantot nianses. Dažas zāles prasa vienkārši balsi – atver muti un dziedi! Tas, ka mums tagad ir koncertzāles, mūsu valstij ir liela bagātība. Ceru, ka man būs iespēja uzstāties arī Cēsīs.

Kāda ir visspilgtākā atmiņa no dzīves Rēzeknē?

Bērnudārzs, skola, pirmās disenes. Viss. Gan labas atmiņas, gan sliktas. Jebkura pieredze ir svarīga. Mums kā jebkurai parastai ģimenei dažādi ir gājis, tomēr mana bērnība un dzīve Rēzeknē bija vairāk laimīga nekā nelaimīga. Grūtības sākās ar iebraukšanu Rīgā. Sākās cita dzīve. Viens cikls bija pabeigts, un nākamais nāca ar vecāku veselības problēmām. Tas mani atmodināja no sapņu dzīves. Līdz tam man likās, ka vienmēr blakus būs vecāki, vienmēr tikšu pasargāta un nekādu problēmu nebūs. Es biju diezgan izlutināta šajā ziņā – tētis un mammīte mani dievināja, mīlēja, bučoja. Biju bērns, kas neko neprasīja: ne lellītes, ne bruncīšus, ne kleitiņas, ne bantītes. Tagad domāju – kāpēc? Laikam tāpēc, ka man tāpat bija laimīga dzīve.

Arī par grūtībām Rīgā saku paldies, jo bez grūtībām nevaram virzīties uz priekšu. Man bija daudz pārbaudījumu. Es arī pati daudz mainījos, domāju, analizēju. Esmu cilvēks, kas vienmēr skatās sevī. Brīžiem mēs nevaram mainīt situācijas, cilvēkus ap mums un dzīvi. Taču mēs varam mainīties paši, un ar to ir jāsāk. Protams, par sevi es varu teikt kā Marija Kallasa: es neesmu eņģelis. Tālu no tā. Bet es neesmu arī nelabais. Es esmu cilvēks, un man ir prieks par visu, kas manā dzīvē ir noticis un notiek. Vienīgais, par ko man ir sliktas atmiņas, ir skola. Grūti man gāja, es negribēju rītos celties. Šī sistēma man nederēja arī vēlāk Mūzikas akadēmijā. Es uzskatu, ka sistēma nogalina talantus. Tu nevari attīstīties, jo tev neļauj.

Tomēr, pateicoties mūzikas izglītības sistēmai, Latvija devusi pasaulei tik daudz spilgtu mākslinieku.

Izglītība ir ļoti svarīga, tomēr tā neko nedod spožai dziedātāja karjerai. Tu vari izmācīties un daudz zināt, bet tas nenozīmē, ka tu dziedāsi. Vokālajai mākslai ir citi likumi. Tā ir nežēlīga profesija. Agrāk nevarēju saprast, kāpēc operdziedātājas uzsver, ka nenovēl savu likteni bērnam. Es arī negribu! Ir jābūt ļoti stipram. Jābūt īpašām spējām, lai ne tikai kaut ko sasniegtu, bet arī noturētos.

Šī profesija ļoti daudz no mums prasa. Mums nav parastā, normālā dzīve. Mēs esam labā ziņā vergi. Tas ir mūsu dzīves stils: stress pirms izrādēm, pārlidojumi, režīms. Pamostoties vispirms pārbaudu, vai balss saites slēdzas. Tā ir atkarība, un, protams, man tas nepatīk. Taču tas ir galvenais, kam jābūt kārtībā.

Mamma nemēģināja tevi pasargāt no skarbā operdziedones likteņa?

Viņa gribēja, lai mācos par operdziedātāju, un tikai manis dēļ ģimene pārcēlās uz Rīgu. Paldies mammiņai par lēmumu, jo es biju pret. Man bija labi Rēzeknē, un es gribēju tur palikt, bet mamma izlēma, ka man ir jāattīstās. Viņai pašai savulaik neizdevās kļūt par dziedātāju, jo viņa nevarēja vienlaikus mācīties, tiekties uz mērķi un būt laba mamma. Mēs zinām, ka bērni mums gandrīz nekad nepasaka paldies. Kad izaug, viņi vienalga iet savu ceļu. Labākais, ko varam viņiem iedot, ir mīlestība un iejūtība. Mīlestības man bija daudz.

Negribēji, tomēr dziedāji?

Kad mamma izlēma, ka man ir jādzied, es negribēju. Man bija 16 gadu, tas bija par agru. Protams, biju ļoti artistiska – dejoju, dziedāju, bet vairāk roku un popmūziku. Rēzeknē man nebija iespēju klausīties operu. Varbūt Rīgā es ar to saslimtu ātrāk. To, ka gribu dziedāt, pa īstam sapratu tikai ar otro piegājienu. Sākumā veselu gadu otrdienās braucu ar autobusu no Rēzeknes uz stundiņu pie Regīnas Frinbergas Mūzikas akadēmijā. Tā bija kā katorga. Darīju tikai tāpēc, ka mamma to gribēja. Es tā baidījos no Rīgas, kur pēc sirsnības Latgalē jutos nevienam nevajadzīga.

Pēc diviem gadiem mamma izlēma, ka pārvāksimies uz Rīgu. Viņa pārdeva divistabu dzīvokli Rēzeknē. Ņemot kredītu dzīvoklim Rīgā, Ķengaragā, pietika tikai pirmajai iemaksai bankā. Mēs nezinājām, kuri rajoni ir labi un kuri – bīstami. Rēzeknē pēc disenēm nācu viena mājās un nebaidījos. Nezināju, ka Rīgā pa Ķengaragu pēc septiņiem vakarā labāk nestaigāt. Tieši dienā, kad biju saņēmusi savu pirmo kora mākslinieces aldziņu un sapirkusies pārtikas veikalā, dabūju pa galvu.

Pateicos Dievam, ka paliku dzīva un viss labi beidzās. Man pat atnesa maciņu ar atlikušo naudu. Pārītis ar bēbīti ievēroja, ka ar iepirkumu maisiem aizeju pa tumšo ielu un divi bandīti man seko. Pēc brīža, gaidot transporta pieturā, viņi jau redzēja, ka tie divi skrien ar maniem maisiem un somu, no kuras kopā ar citām lietām izmeta maciņu, jo tas bija maziņš un plāns. Pārītis to atrada līdz ar kora mākslinieces darba caurlaidi, Operā dabūja manu mājas telefona numuru un jau pēc divām stundām bija pie manām durvīm. Tā man bija liela skola. Uz Rīgu atbraucu naiva, pozitīvi atvērta un nebaidījos no cilvēkiem. Rīgā sapratu, kas ir liela pilsēta un ka dzīvē var gadīties arī tā. Pēc šī gadījuma sapratu: ir slikti cilvēki, taču ir arī labi cilvēki. Sapratu, ka viss notiek uz labu, un tā pa dzīvi gāju tālāk. Mans ceļš korī bija īss, tajā pavadīju tikai divus gadus, tur nonācu tikai tāpēc, ka mani neuzņēma Mūzikas akadēmijā.

Arī tas apstiprina likumu, ka dzīvē viss notiek uz labu?

Toreiz tā man bija traģēdija. Biju divus gadus mācījusies sagatavošanas kursos, skolotāja Lilija Greidāne ar mani lepojās un teica, ka man ir visas iespējas kļūt par operdziedātāju. Tāpēc tas, ka mani neuzņēma, bija liels šoks. Man bija daudz jautājumu, un neviens nevarēja atbildēt. Esot vājas sekmes mūzikas teorijā. Toreiz manī ilgi runāja spīts. Sāku studēt par naudiņu. Gribēju maksāt tikai par dziedāšanu, bet nevar! Biju sašutusi. Tad liktenīgi satiku Aleksandru Antoņenko. Viņš jautāja: ko tu te dari?! Nāc uz Operu pie Margaritas Gruzdevas! Tā arī darīju. Skolotāja Gruzdeva uzreiz uzrunāja diriģentu Andri Veismani, lai mani paņem korī. Viņš teica, ka par vēlu: soprāni ir ļoti vajadzīgi, bet sezona jau sākusies. Pēc divām dienām viņš tomēr bija izkarojis papildvietu, un es varēju sākt strādāt. Korī es ieguvu pieredzi, par kādu studenti var tikai sapņot. Es redzēju, kā strādā mašīna no iekšpuses. Vērojot solistus, sapratu, ka operdziedāšana ir tas, ko vēlos darīt. Tas bija brīnišķīgs laiks. Tolaik arī aizbraucu uz Ferručo Taljavīni konkursu. Tiku pusfinālā, un par mani parādījās pirmais materiāls televīzijā. Žūrijas priekšsēdētājs skolotājai teicis: ja uz rītdienu būs Toskas ārija Vissi d’arte, viņa tiks finālā! Es gribēju, bet Margarita Gruzdeva pateica, ka vienā dienā nepaspēsim sagatavot. Es domāju, ka vajadzēja. Vienmēr esmu par risku.

Tomēr neapdomīga padošanās lomas vai operteātra kārdinājumam, nekritiska uzticēšanās aģentam var maksāt ļoti dārgi.

Es tikko šovasar aizgāju no sava aģenta. Tas vien jau nozīmē, ka neuzticos.

No kura jau?

No aģentūras Zemsky Green, ar kuru kopš 2010. gada man bijuši visi lielākie darbi. Šī aģentūra pārstāv tenorus Jonasu Kaufmani un Marselo Alvaresu. Aģents ir ļoti svarīgs sākumam. Tikai pateicoties aģentam, man radās iespēja 2010. gadā dziedāt Dvoržāka Nāras iestudējumā Bavārijas Valsts operā Minhenē, un tas man pavēra visas durvis.

Tad kāpēc tomēr atteicies?

Katram dziedātājam ir ļoti svarīgi pašam apzināties, ko viņš grib, kur viņš atrodas un kādu ceļu viņš vēlas iet. Es noteikti nebūšu viena no tām, ar kuru pelna naudu. Vienā brīdī ir jāsaprot, ka, pat ja esi pašā virsotnē, tas nenozīmē, ka vari apstāties. Ir visas iespējas apstāties un izbaudīt panākumus, ka tevi visur gaida un ka tev teātru direktori zvana pa tiešo un jautā, ko tu gribi. Protams, tā ir milzīga privilēģija, tas ir milzīga darba rezultāts, kas nozīmē, ka esi sevi pierādījis kā lielu mākslinieku un personību. Taču ir arī brīži, kad jāpieņem nežēlīgi lēmumi, no kaut kā jāatsakās.

Neviens aģents nevar māksliniekam diktēt, kas ir un kas nav jādzied. Operas mašinērija ir nežēlīga. Ja neņem visu, ko tev piedāvā, tev saka: bet vajadzētu! Bet kam vajadzētu? Dažreiz mākslinieki aizmirst par sevi: vajag, vajag… Protams, ja piedāvājumi ir tikai no labākajiem teātriem, ir grūti pateikt "nē", jo saproti: ja ne tu, būs kāds cits. Taču ir jāsamierinās, ka nevari nodziedāt visu un nopelnīt visu naudu. Mans lēmums nebija spontāns, par to daudz domāju veselu gadu. Uzreiz zvanīja operu intendanti: vai tiešām? Ar ko turpmāk jākontaktējas?

Un pie kā tagad jāvēršas?

Man jau divus gadus ir asistente sekretāre. Viņai ir pieredze, un viņu visi jau pazīst. Es tagad noteikti zinu, ko gribu, tomēr esmu arī posmā, kad vairs nav jābūvē karjera, ir ļoti svarīgi, ka ir cilvēks, kuram varu uzticēties un kurš saprot manas vajadzības. Man ir dramatiskās aktrises un dziedātājas reputācija: Toska, Čo-Čo-sana, Manona Lesko… Taču man joprojām patīk dziedāt Mimī, es vēlos dziedāt Taīdu, un ir prieks, ka mani aicina uz šīm lomām. Tas nozīmē, ka cilvēki operas industrijā nav dumji. Man ir prieks, ja kāds manā balsī var saklausīt arī liriskas notis un to, ka varu dziedāt dažādu repertuāru.

Kad tikko sāku strādāt ar aģentu, kuru sauc par haizivi operas biznesā, mani brīdināja, ka vajag uzmanīties. Jādomā pašai ar savām smadzenēm, ir skaidri un gaiši jāsaprot – tu esi tirgū. Ir naivi karjeras sākumā iedomāties, ka par tevi no sirds jūsmo un rūpējas. Tevi izsūks un izmantos pēc iespējas vairāk. Cik tālu tu ļauj to darīt, tā ir tava darīšana. Galvenais – jāsaprot, ka tevi nevērtēs zemāk, ja teiksi «nē». Tieši otrādi! Ir ļoti svarīgi jaunajai paaudzei pateikt, ka ir jābūt ļoti aukstam prātam un ļoti bieži jāsaka "nē".

Kuras bija un ir tavas sapņu lomas?

Visas bijušas sapņu lomas, izņemot dažas, kuras ļoti negribējās dziedāt, piemēram, Grāfieni Figaro kāzās. Artistiski negribējās arī Mikaēlu, taču bija interesants stāsts, Andrejs Žagars uzbūvēja Mikaēlai diezgan spēcīgu raksturu, un Karmena bija Elīna Garanča. Nebija variantu teikt "nē"! Man ir prieks, ka biju klāt vēsturiskajā brīdī, kad Elīna dziedāja savu pirmo Karmenu Rīgā. Taču pēc tam es vairs nekur šo lomu neesmu dziedājusi.

Negribēju arī Jenūfu, īpaši smagajā periodā pēc meitiņas piedzimšanas. Jau toreiz, kad Cīrihē dziedāju Janāčeka Jenūfas jauniestudējumā, kuru diriģēja Fabio Luizi, biju parakstījusi līgumu arī Ņujorkas Metropolitēna operā, taču sapratu, ka negribu. Kad, Ņujorkā debitējot Magdas lomā Pučīni Bezdelīgā, sapratu, ka baudu lielas teātra ģenerāldirektora Pītera Gelba un publikas simpātijas un Metropolitēna opera varētu būt vienas no manām mājām, biju godīga un uzreiz pateicu, ka Jenūfas lomā jūtos slikti. Aģents neieteica tā darīt, jo reiz Metropolitēna operā jau biju atcēlusi savu debiju, lai brauktu dziedāt Nāru Minhenē. Beidzot bija laba debija Magdas lomā, un tagad atkal atcelsim?! Tā nav laba ideja. Es tomēr godīgi pateicu Pīteram Gelbam, ka ļoti slikti jūtos Jenūfas lomā, un lūdzu mani atbrīvot no līguma. Tas bija risks, bet viss beidzās lieliski, jo pēc trim nedēļām Pīters Gelbs jautāja, ko es teiktu, ja Jenūfu nomainām uz Nāru? Teicu, ka tā ir laba doma.

Sapratu, ka nevajag baidīties būt atklātai. Ja cilvēkiem tevi vajag, viņi noteikti tevī ieklausīsies. Viņi ir ieinteresēti, lai mākslinieks justos labi, un Pīters Gelbs pats runā ar māksliniekiem, kuri viņam ir svarīgi. Ja es būtu operas direktore, man arī būtu svarīgi, ko domā dziedātājs un vai viņš ir laimīgs.

Šovasar atcēlu Alevī Žīdietes jauniestudējumu Bavārijas Valsts operā Minhenē, kur man reiz bija pieredze dziedāt lomu, kuru negribu, – Vitēliju Mocarta Tita žēlsirdībā. Tiešām ir grūti, ja tas nav tavs. Ne tikai balss ziņā. Tikpat negatīvs tēls kā Turandota – kāds prieks to dziedāt? Labāk, lai ir ciešanas un miršana, bet, es atvainojos, tādas maitas!

Kā ir ar nākotnes sapņiem?

Tie vēl ir ļoti tāli, un man vajag laiku, lai tos piepildītu. No sapņiem uzbūvēta arī mana solokoncertu programma. Tālākā nākotnē vēlos dziedāt Pučīni operu Meitene no rietumiem un Vāgnera Tristanu un Izoldi. Arī Dezdemonu Otello un Magdalēnu Andrē Šenjē. Noteikti atgriezīšos pie Aīdas, kuru savulaik nodziedāju mūsu Operas viesizrādēs Dalhallā. Man patīk šis tēls ar sāpēm par savu zemi. Būs jāatgriežas pie Katerinas Izmailovas, kuru – tāpat kā Aīdu un Ļizu Pīķa dāmā – neesmu dziedājusi desmit gadu. Bet nu jau prātīgi, nu jau ar citām emocijām, pieredzi un tehniku.

Man ir apnicis, ka mani uztver kā dramatisku dziedātāju un aktrisi. Es varu būt arī liriska. Es vēlos būt Dezdemona, Taīda, es labi jūtos Mimī tēlā. Pašlaik ir brīdis, kad gribu lauzt stereotipus. Mani uzskata par vienu no labākajām Pučīni dziedātājām pasaulē, bet jāiet tālāk. Dzīve neapstājas ar Pučīni. Viņa repertuārā es jūtos kā zivs ūdenī, bet man gribas iemācīties ko citu. Tāpēc būs Verdi operas un Masnē Taīda. Es gribu attīstīties. Es redzu citus horizontus.

Pieredze dara tos sasniedzamākus?

Ir tikai grūtāk, jo katru reizi ir atkal jāpierāda, ka esmu tā vērta būt tur, kur esmu. Liekas, ko tur uztraukties, Toska jau dziedāta daudz reižu – Berlīnē, Londonā. Taču tā Toska, kas aprīlī būs ar Saimonu Retlu, nes lielu uztraukumu. Pēc jauniestudējuma ar četrām izrādēm Bādenbādenē būs koncertizpildījums, kas būs mana debija Berlīnes filharmonijā. Kavaradosi lomu atveidos Marselo Alvaress. Es šo piedāvājumu dabūju, pateicoties Manonai Lesko Koventgārdena operā, kur dziedāju 2014. gada vasarā. Maestro Antonio Papāno vadītajā mēģinājumā ienācis Saimons Retls un teicis, ka meklē Tosku. Papāno atbildējis: ņem Kristīni, laba!

Ko operas interpretācijā maina diriģents?

No diriģenta ir atkarīgs daudz. Antonio Papāno lūdza man dziedāt savā balsī un dramatismu neprasīja, jo gribēja parādīt love story ar jauniem cilvēkiem. Vēlāk 2014. gada rudenī Manona Lesko Minhenē ar Jonasu Kaufmani un diriģentu Alēnu Altinoglu, kuram patīk forte, bija pavisam kas cits. Visgrūtāk ir dziedāt savā balsī, jo vienmēr gribam kaut ko pielikt un dažreiz aizrauj kaisle. Es esmu ļoti kaislīgs cilvēks: ja man patīk mūzika, ir labs partneris un orķestris ir skaļš, ir ļoti grūti nepadoties. Pēc brīnišķīgajiem Manonas Lesko iestudējumiem Londonā, Minhenē un Ņujorkā teicu – tagad pauze. Tomēr decembrī man atkal būs Manona Lesko Metropolitēna operā, taču tikai trīs izrādes.

Kam tu vairs nepiekristu, jo nu vari atļauties? Vairs nedrebinātos uz skatuves aukstā ūdenī?

Mākslas vārdā es varu visu, un režisori to jūt, kur trakums sēž. Ja vajag, es darīšu. Cita lieta, ka mani tagad ir grūtāk pārliecināt, jo man ir jādomā par sekām, un tagad man ir ko zaudēt.

Kaila uz skatuves dziedātu?

Nē. Reiz man bija strīds un cīņa ar režisoru Dmitriju Čerņakovu Ēksanprovansas festivālā, kur dziedāju donnu Elvīru Mocarta operā Dons Žuans. Mums pat bija pārrāvums draudzībā. Dmitrijs Čerņakovs gribēja, lai velku kleitu, kas tikai drusciņ, ar šauru lentīti piesedz krūtis. Viņš bija pārliecināts, ka piekritīšu: tu taču esi aktrise, man tas ir vajadzīgs. Es mierīgi teicu "nē". Man jau tā bija grūts uzdevums 40 grādu karstumā būt cepurē un īstā dūnu jakā. Tagad noteikti to nedarītu, bet ir brīži, kas ir jāiztur savā ceļā. Divas nedēļas pirms ģenerālmēģinājuma brīdināju, ka iznākšu džinsos. Visi domāja, ka es to neatļaušos un blefoju, jo ģenerālmēģinājumu filmē un ieraksta DVD. Es iznācu T kreklā un džinsos. Kleitu steidza pārtaisīt līdz pirmizrādei. Cita lieta, ja ir runa par Salomi. Tur svarīgs all package (pilns komplekts) – jauna, izskatīga aktrise ar svaigu balsi, un lai ir, ko parādīt. Es saku – kā tirgū. Te ilūzijas ir jāizslēdz. Pašai reāli jādomā, ko tu vari un gribi.

Jūs ar Andri Nelsonu normējat kopīgās uzstāšanās?

Ir jāplāno, jo mums katram ir atšķirīga karjera. Kad Andrim pirmajam sākās starptautiskā karjera, es uzreiz teicu, ka mums katram ir savs ceļš. Tagad ir prieks, ka esam spiesti vairāk strādāt kopā, jo mūsu meitiņa aug un viņai gribas pēc iespējas vairāk būt kopā ar mums. Adriana neiet bērnudārzā, viņa vienmēr ceļo kopā ar mani. Es gribu, lai viņa atcerētos bērnību, kas pavadīta ar vecākiem, nevis bez viņiem.

Nākamajā sezonā mūs ar Andri gaida Toskas jauniestudējums Metropolitēna operā – klasisks, ar greznām kleitām. Kavaradosi būs Jonass Kaufmans, Skarpija – Brīns Tērvels. Nākamajā sezonā mums būs arī Loengrīna jauniestudējums Koventgārdena operā. Tā būs mana debija Elzas lomā. Tā varētu būt mierīga loma arī nākotnei. Mūsu galvenais ieguvums ir ģimene un tas, ka mums ir meitiņa. Sākot dziedāt operā, man bija tik daudz ambīciju un varēšanas, bet vēl biju tik tālu no pašas galvenās lomas – būt par mammu. Adriana mūs regulē. Mēs esam laimīgi, ja viņai ir labi un viņa ir vesela. Tas dod mums spēku.

Kristīne Opolais

Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 30.IX plkst. 19, Latgales vēstniecībā Gors 2.X plkst. 17, Latvijas Nacionālajā operā 4.X plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–200

Top komentāri

Janīna Kantainais
J
Āāāāāāā Ūūūūūūū Aaaaaaa
viedoklis
v
Tādēļ, ka mums ir savairojušies tādi kā žagars, nelsons, maskats, opolais, skaisle, juhans, streips, sants, rinkēvičs. Jo vēsture parāda, ka sabiedrības labklājību nodrošina vispirms tās garīgais, morālais, tikumiskais stāvoklis. Visas impērijas - Romas u. c. ir gājušas bojā tad, kad tur savairojušies izvirtuļi, sevišķi netradicionālie. Kas zina vēsturi, nevar to noliegt.
skaislei patīk prostitūtas, kas pap
s
D
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja