Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Palasiet manu tviteri – tur taču viss ir skaidrs! Intervija ar dziedātāju Karitu Matilu

Somijas superdīva Karita Matila, kura muzikālajā teātrī vienmēr ir pētījusi sieviešu seksualitāti, piedzīvo renesansi karjerā un temperamentīgi atbild uz KDi jautājumiem

Īstu primadonnu apturēt nav iespējams – soprāna Karitas Matilas sniegumu šajā neskaidrības pilnajā periodā var baudīt gan klātienē, gan tiešsaistē. 12. novembrī Madrides Karaliskajā operā Teatro Real notika Antonīna Dvoržāka Nāras pirmizrāde, kuru iestudējis diriģents Aivors Boltons un režisors Kristofs Lojs. Karita Matila dzied kņazes lomu. Titulpartiju atveido lietuviešu prīma Asmika Grigorjana. Pandēmijas apstākļos radīto izrādi Madridē varēs noskatīties līdz 27. novembrim. Pašlaik Teatro Real ir teju vienīgais teātris Rietumeiropā, kas turpina darbību un atļaujas piedāvāt jauniestudējumu, ievērojot visas drošības prasības.

Mocarta vakcīna

Koronavīrusa sašūpoto 2020./2021. gada sezonu Karita Matila atklāja Somijas Nacionālajā operā Helsinkos, kur tika iestudēta ironiska, Covid-19 nervozā laika garam atbilstoša parafrāze par Volfganga Amadeja Mocarta komēdiju Così fan tutte. Mocarta partitūrai tika adaptēts jauns satīrisks librets somu valodā – Minnas Lindgrēnas sacerētais stāsts par Somijas iedzīvotāju un opermākslinieku pieredzi koronavīrusa krīzes laikā. 

Diriģenta Esas Pekas Salonena un režisora Jusi Nikiles radītajā izrādē Covid fan tutte Karita Matila dziedāja Despinu, kura šajā versijā ir pārtapusi par operdīvu. Despinas starptautiskā turneja ir atcelta, un Somijas Nacionālā opera negaidīti piedāvā zvaigznei darbu. Teātrī topošā Riharda Vāgnera Valkīras iestudējuma mēģinājumi tiek apturēti, un Vāgnera dziedātājiem ir steidzami jāpārslēdzas uz Mocartu...  

Sižeta karkass lielā mērā ir balstīts patiesos notikumos: Vāgneru ir nācies pārcelt uz vēlāku laiku, un Karita Matila vasarā bija iestrēgusi Somijā, kaut gan viņai bija citi plāni. Projekts Covid fan tutte karantīnas laikā piedzima spontāni, reaģējot uz situāciju un somu slavenību Esas Pekas Salonena un Karitas Matilas pieejamību un atvērtību eksperimentam. Covid fan tutte ieraksts ir skatāms digitālajā platformā OperaVision un būs pieejams līdz 2021. gada 26. februārim.

Nesen Ņujorkas Metropoles opera savā mājaslapā demonstrēja Riharda Štrausa Salomi ar Karitu Matilu titullomā (2008. gada izrādes ieraksts). 21. novembrī Metropoles opera pārraidīs 2019. gadā iemūžināto Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogu izrādi, kurā somu dziedātāja debitēja klostera priores de Kruasī kundzes partijā. 

Mana noslēpuma zieds

5. septembrī Karita Matila svinēja sešdesmit gadu jubileju. Viņa ir viena no pēdējām dižajām dziedošajām aktrisēm, kura ir ietekmējusi opermākslas attīstību un kura joprojām ir aktīva. Temperamentīgā Karita Matila vienmēr izceļ operas dramatisko nervu – uz skatuves viņa nespēlē, bet dzīvo tēlā. Pašaizliedzīgi sekojot mūzikai, dziedātāja padara savas varones cilvēcīgas un saprotamas, lai cik sarežģītas un pretrunu plosītas viņas arī būtu. Skatītāji viņai tic. Karitas Matilas atveidotās varones vienmēr ir bijušas kaislīgas un provokatīvas, erotiski kārdinošas, seksuāli izaicinošas, fantāziju rosinošas. Kopš 80. gadu sākuma Karita Matila muzikālajā teātrī pēta sieviešu seksualitātes un psihes noslēpumus. Viņa intuitīvi jūt, ko prasa tēls, un pakļauj sevi lomai, atklājot klausītājiem patiesību par varones apslēptajām vēlmēm un domām. 

Somu leģenda ir bijusi paraugs daudzām opermāksliniecēm. Šķiet, ka režisors Andrejs Žagars, iestudējot operas ar Kristīni Opolais, ir turējis prātā vārdos grūti formulējamo, bet teju fiziski sajūtamo "Karitas Matilas efektu". Tas ir tāds skatuviskās eksistences veids, kad varonē iedegas uguns un pamostas instinkti. Karita Matila ir šādu augstsprieguma priekšnesumu meistare, kura publikas klātbūtnē rada patiesas, sakāpinātas emocijas, nevis ļaujas samākslotai histērijai. 

Disku paradīze

Karita Matila ir studējusi Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Helsinkos, pēc tam Londonā. 1983. gadā divdesmit triju gadu vecumā viņa uzvarējusi pašā pirmajā Kārdifā notikušajā jauno dziedātāju konkursā Singer of the World. Karjeras laikā dziedājusi Volfganga Amadeja Mocarta, Ludviga van Bēthovena, Franča Šūberta, Karla Marijas fon Vēbera, Riharda Vāgnera, Džuzepes Verdi, Pētera Čaikovska, Džakomo Pučīni, Riharda Štrausa, Leoša Janāčeka, Albāna Berga un Kurta Veila operās. Karita Matila ir pirmatskaņojusi savas tautietes Kaijas Sāriaho darbus, kas komponēti viņas balsij. 

Viņa ir uzstājusies diriģentu Džordža Šolti, Klaudio Abado, Nevila Merinera, Kristofa fon Dohnāņi, Džona Pričarda, Kolina Deivisa, Jirži Belohlāveka, Džeimsa Levaina, Zubina Metas, Bernarda Haitinka, Nēmes Jervi, Kristofa Ešenbaha, Saimona Retla un Antonio Papāno vadībā. Sadarbojusies ar somu diriģentiem Jormu Panulu, Esu Peku Salonenu, Susannu Melki, Juku Peku Sarasti, Sakari Oramo un Osmo Venski. Piedalījusies režisoru Lika Bondī, Ļeva Dodina, Pētera Šteina, Hansa Neienfelsa, Roberta Kārsena, Jirgena Flimma, Kristofa Loja un Ivo van Hoves iestudētajās izrādēs. 

Māksliniecei ir iespaidīga diskogrāfija – operu ieraksti, vokāli simfoniskā mūzika un soloprogrammas. Divi operas ieraksti ar Karitas Matilas piedalīšanos ieguvuši balvu Grammy – Riharda Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņi (maestro Džordžs Šolti) un Leoša Janāčeka Jenūfa (maestro Bernards Haitinks).

Viens no dziedātājas izcilākajiem ieskaņojumiem ir Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas, kas iemūžinātas kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri Klaudio Abado vadībā (izdevusi kompānija Deutsche Grammophon). Karitas Matilas soloalbumus ir laidusi klajā Somijas kompānija Ondine. Diskos skan arī džezs un amerikāņu estrādes klasika. Viņa ir ierakstījusi Somijas autoru opusus un folkdziesmas.

Māksliniece ir sumināta ar prestižām godalgām. 2003. gadā Karita Matila kļuva par Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa kavalieri. 2005. gadā žurnāls Musical America atzina viņu par Gada mūziķi. 2016. gadā dziedātājai pasniegta Lielbritānijas Karaliskās filharmonijas biedrības balva.

Kailums satricina

Karita Matila pārsteidz ne tikai ar repertuāra daudzveidību, bet arī ar dziedāšanas kvalitāti. Ilgus gadus publika juka prātā viņas Salomes dēļ (šo lomu māksliniece vairs nedzied). Kā sensāciju liecinieki atceras Karitas Matilas sniegumu 2004. gadā Ņujorkas Metropoles operā tapušajā Salomes jauniestudējumā – titulvarones septiņu plīvuru deju Karita Matila noslēdza, kā to paredz sižets, pilnīgi kaila. Taču viņas Salomes psiholoģiskais kailums finālā ir bijis vēl satricinošāks.    

Īpaša nozīme solistes karjerā ir Leošam Janāčekam, kura mūzika laika gaitā ir ļāvusi Karitai Matilai atrast jaunu pielietojumu savām vokālajām un dramatiskajām spējām. Tagad viņa dzied tajās pašās Janāčeka operās, bet jau citas lomas – nevis Jenūfu (ilgus gadus Karita Matila ir bijusi labākā Jenūfa pasaulē), bet viņas pamāti, kura nogalina Jenūfas bērnu; nevis Katju Kabanovu, bet viņas ļauno vīramāti Kabanihu. Dziedātājas repertuārā joprojām ir Emīlija Marti Janāčeka operā Makropula līdzeklis. Šajā mūzikā viņa sajūsmina ar nevainojamu čehu valodas izjūtu un dikciju. 

Līdzīgu pāreju nākamajā līmenī Karitai Matilai ir nodrošinājuši Rihards Štrauss (no Hrīsotemīdas uz Klitaimnestru Elektrā) un Rihards Vāgners (no Elzas uz Ortrūdi Loengrīnā). No Vāgnera lomām viņa jau ir dziedājusi Zīglindi Valkīrā un Kundri Parsifālā, Karitas Matilas plānos ir Izolde.

Neko nenožēloju

Viņa ir principiāla un nelokāma personība. 2014. gada pavasarī mediji ziņoja par somu dziedātājas atteikšanos uzstāties krievu diriģenta Valerija Gergijeva vadībā – Karitai Matilai jau tolaik nebija pieņemams mūziķa paustais atbalsts Krievijas prezidenta Vladimira Putina īstenotajai politikai. Karitai Matilai bija jādzied Štrausa Četras pēdējās dziesmas kopā ar Minhenes filharmonijas orķestri Ņujorkas Kārnegija zālē. Diriģents, kuram tajā dienā bija jāstājas pie pults, saslima, un viņa vietā tika uzaicināts Valerijs Gergijevs. Karita Matila nolēma, ka uz skatuves būs vai nu viņa, vai nu Gergijevs, bet ne abi kopā. Rezultātā šo koncertu diriģēja itāļu maestro Fabio Luizi. Kaut kas tāds klasiskajā mūzikā gadās reti – vairumā gadījumu galavārds pieder diriģentam, nevis solistam. Karita Matila ir viena no retajām zvaigznēm, kura spēj panākt savu. 

Viņas rīcība nepalika bez sekām: dziedātājai tika izteikti draudi internetā, viņai arī esot atteikti daži koncerti. "Es visu izdarīju pareizi un bez sirdsapziņas pārmetumiem varu skatīties spogulī," pirms sešiem gadiem, komentējot šo notikumu, Karita Matila teica intervijā laikrakstam The Guardian. "Var diskutēt par to, vai politikai ir nozīme mūsu jomā, bet es nevarēju iedomāties sevi uz vienas skatuves ar viņu. Tā bija mana reakcija. Es neko nenožēloju." 

Somu dīva mīt Neipelsā Floridā. Pēdējos gados Karita Matila piedzīvo renesansi karjerā – viņa ir apguvusi jaunas partijas un izbauda cienītāju ovācijas ne tikai reālajā, bet arī virtuālajā telpā. Karita Matila ir kļuvusi par sociālā tīkla Twitter zvaigzni. Dziedātājas aktivitātēm tviterī un šīs digitālās komunikācijas platformas nozīmei viņas personiskajā un radošajā dzīvē ir veltītas apjomīgas publikācijas laikrakstā The New York Times un citos respektablos plašsaziņas līdzekļos. Tviterī harismātiskā, enerģiskā māksliniece komunicē ar faniem, žurnālistiem un mūzikas speciālistiem. Viņa ir pilsoniski aktīva, asprātīga, aizrautīga un atklāta. Darbs, politika, fitness, ēdieni, kokteiļi, brīvā laika pavadīšana, joki – Karita Matila sniedz ieskatu savā pasaulē.

Vairāk par to, kas notiek viņas dzīvē un karjerā, Karita Matila stāsta intervijā KDi. 

Pēdējos gados esat papildinājusi savu repertuāru ar vairākām jaunām lomām. Vai atveidot jaunu partiju šajā karjeras posmā ir tikpat aizraujoši kā radošā ceļa sākumā? Varbūt tagad uztraukums ir pat lielāks nekā agrāk? Kā jūtaties, pirmo reizi iemiesojoties jaunā tēlā?

Tas vienmēr ir bijis aizraujoši. Neteiktu, ka tagad tas ir kļuvis biedējoši. Man tomēr ir pieredze... Es nekļūstu jaunāka – tas gan! Taču zināms uztraukums man ir. To jutu, kad 2019. gada pavasarī pirmo reizi atveidoju de Kruasī kundzi Karmelīšu dialogos Ņujorkas Metropoles operā. Tā bija mana debija jaunā lomā šajā teātrī, tāpēc jutu dubultspriedzi. Rezultāts bija ļoti labs, taču pamanīju, ka biju uztraukusies vairāk nekā parasti.

Tāpēc arī panākumi sniedz lielāku gandarījumu? 

Ak jā! Karmelīšu dialogu uzņemšana un publikas reakcija mani aizkustināja. Pārliecinājos, ka cilvēki joprojām grib mani dzirdēt, joprojām mani mīl. Tas spārno. Protams, māksliniekam ir jābūt iekšējam iedvesmas avotam – esmu pārliecināta, ka profesionāls mūziķis smeļas iedvesmu dziļi sevī, bet tomēr mēs, izpildītāji, uzstājamies publikai, nevis paši sev, tāpēc man ir svarīgi saņemt enerģiju no skatītājiem. Tagad biežāk nekā agrāk jūtu patiesu aizkustinājumu. Pēdējā laikā, kad atgriežos kādā teātrī, kurā sen neesmu dziedājusi, raudu no saviļņojuma, ka pēc tik daudziem gadiem klausītāji mani atceras.   

Vai raudat pēc izrādes beigām? 

Jā, ne jau uz skatuves priekšnesuma laikā! Dažreiz apraudos, kad uznākam paklanīties pēc izrādes beigām. Pat tagad, atbildot uz šo jautājumu, kļūstu emocionāla un man ir kamols kaklā, tāpēc mainīsim tēmu. 

Parunāsim par jūsu varonēm. Jūsu repertuārs ir neiedomājami plašs un turpina augt.

Tā ir mana motivācija, tāpēc es turpinu dziedāt. 

Kuri no tēliem, kurus esat atveidojusi, jums ir iemācījuši kaut ko būtisku par dzīvi ārpus skatuves? 

Pilnīgi visi! Cik brīnišķīgi vienkāršs jautājums! Esmu mācījusies no visām savām varonēm neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi pati izrāde un režijas koncepcija. Es kā aktrise nevaru kāpt uz skatuves ar savu personisko viedokli par konkrēto iestudējumu. Mans princips ir tāds, ka strādājot es pilnībā uzticos režisora idejai. Cenšos iejusties varones ādā un saprast, kas viņu padara cilvēcīgu. Bieži vien tās nav pozitīvas varones, tās nav sievietes, kuras patīk publikai un kuras viegli iemīlēt. Ar visām mēģinu nodibināt personiskas attiecības, man tas ir nepieciešams, lai es būtu spējīga atveidot lomu. Es nekad nespēlēju sevi. Mēģinu atrast empātiju pret varoni, jo tā palīdz piekļūt viņas cilvēciskajai būtībai un parādīt "miesu un asinis", iekšējās pretrunas, pārliecības trūkumu, visas psiholoģiskās īpašības. Jo daudzpusīgāka ir varone, jo interesantāk viņu spēlēt. Nevaru izcelt vienu iemīļotāko lomu, jo tās visas ir atšķirīgas. Tas ir ļoti labi, jo man ātri kļūst garlaicīgi. 

Vai atceraties, ka nogriezu matus un nokrāsoju tos brūnus, lai dziedātu Bēthovena operā Fidelio? Es to izdarīju, jo tas atbilda iestudējuma koncepcijai un es tai ticēju. Uzreiz pēc izrāžu cikla beigām man apnika brūnie mati, un es atkal kļuvu par blondīni. Man ir vajadzīgs spēcīgs stimuls, lai pilnībā veltītu sevi tēlam. Esmu nesen šķīrusies un jūtu, ka tagad esmu salaulāta ar savu darbu.   

Vai visas šīs varones – Salome, Jenūfa, Ļiza, Toska un citas – ir mainījušas jūsu personību?

Nenoliedzami! Mūsu darba specifika ir tāda, ka pavadām daudz laika, mācoties lomas un strādājot. Tādējādi darbs kļūst par dzīves sastāvdaļu, un šīs partijas mani ietekmē. Kad ceļoju, es strādāju. Es neceļoju savam priekam. Lomas ir izveidojušas mani tādu, kāda esmu. Tās ir ietekmējušas manu personisko attīstību. Mans dialogs ar varonēm turpinās, un tas ir pats labākais šajā profesijā. Jūtos gandarīta un piepildīta, tajā pašā laikā esmu pazemīga. Tā ir vērtība – darīt to, ko cilvēks mīl. Es mīlu savu darbu arvien vairāk. Jaunībā par visu biju ļoti uztraukusies, tagad esmu mierīgāka. Dažos aspektos gan uztraucos vairāk – es zinu savu līmeni un allaž gribu sasniegt savu augstāko punktu. Apzinos, uz ko esmu spējīga, katru reizi cenšos izdarīt maksimumu, saglabājot pieejas svaigumu.

Īpašu vietu jūsu repertuārā ieņem XX un XXI gadsimta mūzika. Esat pirmatskaņojusi ievērojamu komponistu darbus. Pirms diviem gadiem Toronto dziedājāt dziesminieka Rūfusa Veinraita operas Adriāns pasaules pirmizrādē. Ar ko jūs piesaistīja šis projekts, kas stāsta par Senās Romas imperatora Adriāna Pūblija Elija mīlas dēku ar grieķu jaunieti Antinoju?

Es piekritu Rūfusa Veinraita dēļ, turklāt tā bija mana debija Kanādas operas kompānijas/Canadian Opera Company iestudējumā. Mani ieinteresēja Rūfusa operas mūzika un manas varones Plotīnas raksturs. Tas ir jauns dramatiskā soprāna repertuārs. Man patika dziedāt šo lomu, kas atšķiras no pamātes Jenūfā un citām partijām, kuras regulāri izpildu. Tā ir uzrakstīta ritmiski sarežģīti, to nebija viegli iemācīties. Tajā ir kaut kas džezīgs.  

Esmu dziedājusi pietiekami daudz laikmetīgās mūzikas – gan Kaiju Sāriaho, gan Jouni Kaipainenu. Esmu dziedājusi Arnoldu Šēnbergu. Esmu dziedājusi Albānu Bergu – Mariju operā Voceks un dziesmu ciklus. 

Vai, dziedot operā Adriāns, jutāt, ka tās autors nāk nevis no akadēmiskās, bet citas mūzikas pasaules?

Jā, jo Rūfusa Veinraita mūziku nav iespējams kategorizēt. Tā nav ne klasiskā, ne populārā mūzika – un tas ir brīnišķīgi. Es to nespēju ievietot kādā kastītē. Vai jūs varat?

Tas ir muzikālais teātris. Viņa operas mūzika ir ļoti teatrāla. 

Jā, tāpēc mani tā fascinē. Mani iedvesmoja darbs ar Adriāna radošo komandu Toronto – ar diriģentu Johannesu Debusu, režisoru Pīteru Hintonu un visiem dziedātājiem. Titullomu atveidoja baritons Tomass Hempsons, ar kuru mani saista ilgstoša sadarbības vēsture, – esam tik daudz uzstājušies kopā. Man bija liels prieks piedalīties šajā izrādē. Adriāna sižets eksistē ārpus laika, mana varone Plotīna ir pa pusei dieviete, pa pusei cilvēks. Viņa ir spoks – Plotīna atgriežas dzīvē un ir neredzama. Šajā darbā interesantā veidā saplūst realitāte un sapņi.

Ko mūzika un skatuve jums ir devusi, par ko esat visvairāk pateicīga?

Par iespēju strādāt ar visiem talantīgajiem cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājusi, un par iespēju turpināt to darīt. Tie ir kolēģi dziedātāji, režisori no teātra, kino un mūziklu pasaules un diriģenti, ar kuriem darbs vienmēr ir aizraujošs, pat ja dažreiz viņiem nepiekrītu. Daudz ko esmu iemācījusies gan no diriģentiem, gan no sevis pašas. Īpašība, ko man būtu vajadzējis apgūt ātrāk, ir pacietība. Pirmām kārtām esmu nepacietīga pret sevi. Esmu nepacietīga, lai visu izdarītu pareizi un sasniegtu vislabāko rezultātu. Ja saprotu, ka neizdodas, turpinu cīnīties. Esmu diezgan nežēlīga pret sevi, un tas nav labi. Mēdzu sevi nosodīt. Mācos būt saudzīgāka pret sevi, pēc šķiršanās cenšos izturēties pret sevi ar lielāku žēlastību. Būtu labi to iemācīties pirms nāves.

Vai ir grūti būt leģendai?

Es par to nedomāju. Dažreiz man jautā, ko nozīmē būt dīvai. Es runāju itāļu valodā un saprotu šā vārda nozīmi. Jau karjeras agrīnajā posmā zināju, ka dīva ir goda tituls, ko māksliniecei piešķir publika. Tas ir jānopelna. Pati māksliniece nevar pasludināt sevi par dīvu. Šajā kārtā viņu var iecelt tikai klausītāji. Tā ir novērtējuma zīme, profesionālisma, virtuozitātes un citu kvalitāšu apliecinājums. Tas pats attiecas uz leģendas statusu. Esmu pamanījusi, ka cilvēki lieto šo vārdu, lai mani raksturotu, – droši vien tāpēc, ka esmu sasniegusi zināmu vecumu. Tas ir liels pagodinājums. Ja publika mani tā novērtē, jūtos pateicīga. Bet principā māksliniekiem tas nav veselīgi, ar to nav viegli tikt galā.  

Mēs ar jums esam tvitera lietotāji. Kad par mani tur raksta šādās kategorijās, kļūstu piesardzīga un cenšos distancēties no diskusijām – saku "paldies" un izvēlos paiet malā. Pārslēdzos un sāku lasīt kaut ko citu. Man patīk komunikācija tviterī, es jūtu ciešu saikni ar cilvēkiem. Kad piereģistrējos šajā sociālajā tīklā 2018. gada oktobrī, man tas bija kaut kas jauns. Tviterī esmu tuvu daudziem mūzikas mīļotājiem, cilvēkiem, kuri pārstāv dažādas profesijas, kuriem ir karjera citās jomās. Kad biju Ņujorkā, klātienē satikos ar saviem tvitera draugiem. Esmu pateicīga šim tīklam – pēc šķiršanās tas bija labākais, kas notika manā dzīvē. 

Vai tviterim bija terapeitisks efekts?

Tur uzreiz sajutos savā vidē. Iepazinos ar interesantiem cilvēkiem, mums izveidojās kontakts. Esmu atradusi domubiedrus. Nekad agrāk nebiju izmantojusi sociālos tīklus. Tviterī piereģistrējos pēc šķiršanās, mans bijušais vīrs to neizmanto. Par šo platformu neko daudz nezināju, un man bija aizspriedumi pret sociālajiem medijiem. Tagad saprotu visas tās pozitīvās lietas, kuras tie sniedz. Man ir bijusi arī negatīva pieredze, bet pavisam maz. Ja jums kaut kas nepatīk vai kāds krīt uz nerviem, jūs varat viņu nobloķēt vai neturpināt sarunu. Priecājos, ka esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem ir vērtīgi komunicēt. Manā jaunajā dzīvē – tagad, kad esmu viena, – tas sniedz gandarījumu. Jūsmoju par tviteri. Esmu laimīga, ka man seko tik daudz brīnišķīgu cilvēku un es sekoju viņiem. Tā ir bauda. 

Jūs jau ilgus gadus dzīvojat ASV, bet kādas ir jūsu spēcīgākās somu rakstura īpašības? 

Gan laba, gan slikta īpašība, kas sakņojas manā luterāņu izcelsmē, ir tā, ka pārāk strikti izturos pret sevi. Es sevi šaustu – tas ir mans lāsts. Taču tas palīdz, kad vajag saņemties un būt disciplinētai. Par to varu pateikties somu raksturam. Manas saknes vienmēr būs dziļi Somijas zemē. Man tur nav jādzīvo, lai justu savas saknes, – tā esmu es, lai kur arī būtu. Saknes ir mans spēka avots, bet dažreiz nākas ar tām pacīnīties. 

Kā jūtaties Amerikā?

Man patīk, ka tā ir liela, plaša valsts. Esmu Somijas pilsone un kādreiz vēlētos iegūt dubultpilsonību. ASV nejūtos sveša, nejūtos kā ārzemniece. Tur vienmēr var atrast cilvēkus, kuri palīdz justies piederīgam. Somija ir burvīga, bet es nevaru iedomāties sevi dzīvojam tur. Sasniedzot noteiktu atpazīstamības un panākumu līmeni, Somijā vairs nav iespējams saglabāt privātumu. Es tur biju laimīga bērnībā un jaunībā, taču labi, ka aizbraucu pietiekami agri un man tas nebija sarežģīti. Nebija saišu, kas mani turētu. Aizbraucu, lai turpinātu studijas citur, un pārējais nu jau ir vēsture. 

Somijā man joprojām ir milzīga auditorija. Man patīk tur atgriezties, ar katru reizi tas kļūst arvien aizkustinošāk. Tas viss ir skaisti un mīļi, taču vienmēr paturu prātā, ka man ir nopirkta biļete atpakaļ, un pēc Somijas apciemojuma es atgriežos mājās – un manas mājas ir Floridā. 

Vai esat daudz riskējusi savā karjerā? 

Nepārtraukti! Mans pirmais lielais risks bija 1995. gadā, kad uzticējos sava muzikālā varoņa maestro Klaudio Abado viedoklim – viņš mani pārliecināja nodziedāt Hrīsotemīdu Štrausa Elektrā Zalcburgā. Es biju pārbijusies, jo neko tādu vēl nebiju dziedājusi. Es guvu panākumus, un tas bija pagrieziena punkts, būtisks solis manā karjerā. Sāku ticēt saviem spēkiem arī šādā repertuārā. Elektra pierādīja, ka dodos pareizajā virzienā. 

Kas vispār nav risks? Gatavojot jaunu lomu, neko nevar paredzēt. Apņēmībā atveidot jaunu partiju ir varbūtība, ka tas var noiet greizi. Mana vokālā pedagoģe Vera Roža vienmēr ir teikusi: nevajag startēt ar jaunu lielu lomu kādā slavenā teātrī, dziedātājam ir jārēķinās ar to, ka partija var neizdoties, tāpēc ir jārūpējas, lai kļūda neizrādītos fatāla. Šis padoms man ir palīdzējis turpināt karjeru tik ilgi. Pateicoties pedagoģei, joprojām esmu uz skatuves. Dziedātājam ir jābūt tiesībām un iespējai atkāpties, atteikties no lomas, kas nepadodas vai nepiestāv, un izdarīt to tā, lai nesabojātu savu reputāciju un nākotnes perspektīvas. 

Vera Roža man teica: mīļā, priecājies un gūsti baudu no tā, ko dari! Tas arī bija vērtīgs ieteikums, jo jaunībā par visu uztraucos, man pietrūka pašpārliecības, un tā arī bija somu audzināšanas un kultūras ietekme. Man tas nebija iemācīts, mums jaunībā bija ļoti grūti nostiprināt pašapziņu, pārliecību par saviem spēkiem, jo īpaši ticību tiem labajiem darbiem, kurus jauns cilvēks var paveikt, un tieši tajā jomā, kurā viņam ir talants. Ja cilvēks gūst panākumus un vēlas tos nosvinēt, sabiedrība viņu apspiež un neļauj to izdarīt. Ir jūtama skaudība. 

Māksliniekam ir svarīgi atbrīvoties no nedrošības un stiprināt ticību sev – šis darbs turpinās visu mūžu. Taču māksliniekam ir jābūt arī pazemīgam, viņam ir jāsaglabā pieejas svaigums, prieka sajūta, interese atklāt visu, kas ir jauns, un gatavība kāpt pāri savām robežām. Kas ir šīs robežas? Tās ir lietas, par kurām neesam līdz galam pārliecināti, par kurām ir šaubas. Dažreiz māksliniekam ir jāapstājas un jāpadomā, ko viņš var un ko nevar izdarīt. Es to uzskatu par spēka pazīmi – kad cilvēks apzinās, ko viņš var izdarīt labi un ko nevar izdarīt labi. Jums nav jāstāsta citiem, ko nevarat izdarīt labi. Galvenais, ka jūs pats to zināt.       

Esat uzstājusies labāko diriģentu vadībā. Kāds jūsu izpratnē ir ideāls diriģents?  

Ideāls ir diriģents, kurš uzstāšanās laikā elpo kopā ar dziedātāju un kura acis var redzēt. Tādi ir bijuši Klaudio Abado un Džeimss Levains. Neatkarīgi no tā, vai tā bija opera vai koncerts, man uz skatuves bija absolūta pārliecība – šis diriģents domā tikai par mani, viņam nav prātā nekas cits. Dziedot es jutu, ka diriģents ir kopā ar mani. Viņi patiešām bija ar mani. Mēs bijām vienoti. No diriģentiem, ar kuriem nesen esmu sadarbojusies, tāds ir Fabio Luizi. Viņš mīl dziedātājus. 

Man ir jānosauc arī Antonio Papāno, kura vadībā pirmo reizi dziedāšu Klitaimnestru Elektrā. Vai varat iedomāties?! Zināt, kāpēc piekritu? Tikai pateicoties Tonijam Papāno, jo viņš to piedāvāja. Izrādi veidos tā pati radošā komanda, kas 2014. gadā iestudēja Štrausa Ariadni Naksā Londonas Karaliskajā operā. Tā bija mana pirmā Ariadne. Izrādes režisors bija Kristofs Lojs, kuru es dievinu. Viņš ir labsirdīgākais cilvēks un perfekti saprotas ar Toniju Papāno. (Londonas Karaliskajā operā paredzētā Elektras pirmizrāde, kurā Karitai Matilai bija jāatveido Klitaimnestra, tika atcelta pandēmijas dēļ – J. J.)  

Mums ar Toniju ir ilga sadarbības vēsture. Pirmo reizi strādājām kopā 1986. gadā, kad viņš bija maestro Daniela Barenboima asistents Izraēlā. Tagad viņš pats ir dižs meistars. Ar prieku atceros Tonija diriģēto Verdi Masku balli – tā bija pirmā un vienīgā reize, kad dziedāju Amēliju. Šī ir viena no lomām, no kuras esmu atteikusies, bet esmu gandarīta, ka izpildīju to Tonija Papāno vadībā. Kad viņš man piedāvāja Klitaimnestru, es teicu – jā. Tonijs labi izprot balsis, un es viņam uzticos. Pajautāju: tu domā, ka esmu spējīga to izdarīt? Viņš atbildēja apliecinoši. 

Kādas ir jūsu pārdomas par situāciju ar Džeimsu Levainu? (Leģendārais maestro un bijušais ilggadējais Ņujorkas Metropoles operas muzikālais vadītājs tiek vainots nepiedienīgā uzvedībā un seksuālā uzmācībā, kas esot turpinājusies gadu desmitiem, taču publiski tiek pelts tikai pēdējos gados, kad jau sirgst ar daudzām hroniskām slimībām – J. J.)

Tas ir ļoti skumji. Nevēlos to komentēt. Džeimss Levains vienmēr ir bijis viens no maniem sapņu diriģentiem. Daudzas no manām spilgtākajām atmiņām ir saistītas ar viņa diriģētajām izrādēm. Protams, Fidelio. Mana debija Donā Žuanā. Es tik daudz no viņa esmu iemācījusies. Nekad neaizmirsīšu, kā viņa vadībā skanēja Nirnbergas meistardziedoņi – neviens nav diriģējis šo Vāgnera operu kā Džeimss Levains. Viņam piemita maģija. Viņš ir viens no tiem retajiem, īpašajiem diriģentiem, kura klātbūtne un saikne ar dziedātājiem izrādē allaž ir bijusi nepārprotama. Diriģējot viņš juta katru no mums, viņš nojauta, kā tajā mirklī jūtamies uz skatuves, un pielāgojās tam. Viņš bija mans dievs. Tāpat kā Klaudio Abado. Esmu tik laimīga, ka man trīs gadu desmitus ir bijusi iespēja strādāt ar šīm leģendām. Tie bija svētki – muzicēt ar viņiem kopā. Tie ir man tuvākie, dārgākie diriģenti. Lūk, tās ir leģendas, par kurām jautājāt! 

Tas, kas tagad notiek, ir sāpīgi un skumji. Es mīlu Džeimsu Levainu, tajā pašā laikā esmu kustības #MeToo atbalstītāja. 

Vai jums pašai ir nācies piedzīvot ko līdzīgu? 

Par to es varētu uzrakstīt veselu grāmatu, taču vēl daži gadi man ir jādzied. Nezinu, vai par to rakstīšu, bet, protams, manā pieredzē ir bijuši tādi gadījumi kā citām mūziķēm. Daži ir minēti Somijas žurnālistes Railas Kinnunenas grāmatā par mani.   

Vai jums ir daudz sapņu?

Sapņi… Nesapņoju par laulību, bet par jaunu mīlestību gan. Jūs mani pazīstat. Es vienmēr alkstu mīlestības. Palasiet manu tviteri – tur taču viss ir skaidrs! 

**

Karita Matila tviterī: twitter.com/MattilaKarita

* Karita Matila dzied kņazes lomu Antonīna Dvoržāka Nāras jauniestudējumā Madrides Karaliskajā operā Teatro Real 14., 16., 22., 25. un 27. novembrī. Diriģents Aivors Boltons, režisors Kristofs Lojs. 

* Ņujorkas Metropoles operā 2019. gada 11. maijā notikušās Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogu operas ieraksts mājaslapā metopera.org būs pieejams no 21. novembra plkst. 2.30 līdz 22. novembra plkst. 1.30 pēc Latvijas laika. Diriģents Janiks Nezē-Segēns, režisors Džons Deksters.

* Somijas Nacionālās operas 2020./2021. gada sezonas atklāšanā notikušās izrādes Covid fan tutte ieraksts Eiropas digitālajā platformā operavision.eu būs pieejams līdz 2021. gada 26. februārim. Diriģents Esa Peka Salonens, režisors Jusi Nikile.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja