Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Trešdiena, 1. aprīlis
Dagne, Dagnis

Puķu lodziņa murgs. Intervija ar rakstnieku Māri Bērziņu

"Birokrātiju tās sliktākajā izpausmē uzskatu par sava veida genocīdu. Vairāk garīgu, tomēr tā ietekmē cilvēkus arī fiziski," – Māris Bērziņš šai tēmai veltījis romānu Aizliegtais pianīns un pēta Viļa Lāča traumas jau nākamajam darbam.

Ja apgāda Dienas grāmata izdotais romāns Aizliegtais pianīns nebūtu tik asprātīgs un uzrakstīts rotaļīgi gūtenmorgeniskā reģistrā, varētu pat teikt, ka tas ir mūslaiku birokrātiskā terora atmaskojums. Māris Bērziņš raisās vaļā no šāda goda un tik stipriem vārdiem. Viņam nepatīkot tekstā izšļakstīt žulti. Tas gan nenākot par labu paša žultij.

Rakstnieks ir priecīgs par tikko izlasīto Daces Rukšānes īsrecenziju žurnālā SestDiena. Atver telefonā rakstu un nolasa priekšā vietu, kuru vēlas pakomentēt. Māris Bērziņš: te par Saeimas atspoguļojumu romānā: "…bet nu nav viss tik vienkārši, kā pirmajā mirklī šķiet." Pilnīgi piekrītu Dacei, ka Saeimā nav tik vienkārši, kā romānā piecos vārdos pateikts. Taču Pianīnā arī nebija paredzēts parlamenta dzīvi tēlot plaši un sarežģīti. Toties Dace gan labi varētu. Pēc dažiem gadiem – spriedzes romānu. Ja man būtu tāda pieredze, es noteikti izmantotu. Cits jautājums – vai man gribētos četrus gadus strādāt Saeimā. Laikam jau ne.

Mūžam apcerēts jautājums par rakstnieka iztēli. Klasiskais piemērs – Dostojevskim pašam nebija jānogalina neviena vecenīte ar cirvi, lai romānā to izdarītu Raskoļņikovs… Cik, jūsuprāt, svarīgi ir pārzināt tēmu līdz detaļām?

Bez detaļām, smalkām niansēm ir grūti. Bija krietni daudz jāpēta, brīžiem likās, ir pat sarežģītāk, nekā rakstot Svina garšu, kur informāciju varēju mierīgi savākt internetā, aizejot uz bibliotēku, vienreiz uz muzeju. Šeit vajadzēja daudz runāt ar cilvēkiem – vairākkārt pārzvanīt, pārvaicāt. Pašam šķiet, ka neesmu perfekcionists, bet, kad rakstu, tomēr gribas būt drošam par katru uzrakstīto vārdu. Te gan uzreiz jāatklāj, ka man vairākas labas draudzenes un paziņas strādā bērnudārzā, tas atviegloja darbu, un tāpēc arī ir šī darbības vide.

Tas ir jūtams.

Kad satiekos ar viņām, gadījumi no bērnudārza dzīves dažkārt tiek pieminēti. Tos tad fiksēju. Gāju arī uz dārziņiem speciāli intervēt, jo gribas tikt līdz tādam stāvoklim, ka pietiekami labi pārzinu un izprotu tēmu. Devu speciālistēm pārlasīt tīri profesionālas lietas – vai tā var būt, vai neesmu pārspīlējis, aizmaldījies. Bija svarīgi, lai bērnudārzā attēlotais ir daudzmaz atbilstošs realitātei. Romāns ir sanācis bērnudārza darbiniekiem diezgan komplimentārs, un arī tam ir savs iemesls – manuprāt, kā kaut kas, bērnudārzus uzreiz diezgan sparīgi "masē" – vecāki, mediji, sabiedrība vispār. Ne vienmēr tas šķiet taisnīgi, spēku samērs nav līdzīgs, tāpēc, rakstot romānu, it kā vairāk nostājos bērnudārzu pusē. Bērnu atstāšana institūcijām nav megavecs pasākums, pirmie dārziņi Eiropā parādījās tikai XIX gs. otrajā pusē, kad bija strauja rūpniecības attīstība. Šodien mums ir lietas, par kurām pirms simt gadiem pat fantasti nerakstīja, un mūsdienu sabiedrībā cilvēks vispirms tiek vērtēts pēc tā, cik viņš ir labs profesionālis. Cilvēks tagad vispirms ir darbinieks, tikai pēc tam – māte un tēvs. Pārāk bieži darbs ir pirmajā vietā, ģimenei – cik atliek laika. Es to nekritizēju, tikai fiksēju, jo arī man darbs vienmēr ir bijis svarīgs. Bet bērnudārzam jātiek galā ar to, ar ko vecāki un viņu darba devēji netiek, un vēl jāsaņem ne vienmēr pamatots brāziens.

Kad devu dažiem izlasīt manuskriptu, no kāda izskanēja, ka nav pietiekami izstrādāti tēli. Šajā gadījumā, ja sāktos plašāka tēlu izstrādāšana, tas pārvērstos par citu gabalu – attiecību romānu, iespējams, daudz biezāku. Pazustu romāna necilais, tomēr galvenais mērķis – runāt par birokrātiju un tās iedarbību pirmsskolas izglītības iestādē Puķu lodziņš. Policija, slimnīca, Saeima jau arī ir tikai drusku ieskicētas, vien sižeta vajadzībām. Ar romāna kompozīciju gan bija diezgan ko noņemties – mērīju, griezu un šuvu ilgi.

Lai arī romāna virsslānī un intonācijā ir daudz asprātīgu un smieklīgu vietu, kādā brīdī kļūst pat baisi – savērpjas kaut kas gluži orvelisks – nav pat pret ko sacelties. Nebeidzama ķēde – jā, absurdi, jā, bezjēdzīgi, bet mums pieprasa… Jūs, manuprāt, krāsas sabiezināt tikai nedaudz, liekot aptumšoties izpildīgās teicamnieces Sabīnes prātam.

No savām pazīstamajām bērnudārza darbiniecēm bieži esmu dzirdējis: "Tur jau var sajukt prātā", "Es tūlīt nojūgšos no tiem papīriem". Nu labi – man tad arī vadītāja nojūdzas. Cilvēks ar drusku labilāku, trauslāku nervu sistēmu nav grūti līdz tam novedams. Aizliegtajā pianīnā nav runas par lielajiem dzīves jautājumiem – dzīvību un nāvi, mīlestību utt. – kā, piemēram, Svina garšā, kas uzreiz padara darbu it kā vērtīgāku, taču vienalga – birokrātiju tās sliktākajā izpausmē uzskatu par sava veida genocīdu. Vairāk garīgu, tomēr tā ietekmē cilvēkus arī fiziski. Un traģiski. Kaut vai gadījums ar Kristīni Misāni – māti, kura atveda uz Latviju savus bērnus un kurai vēlāk Latvijas prokuratūra, aizbildinoties ar likuma prasībām, atteica palīdzību. Manuprāt, humānistiskiem principiem būtu jābūt augstākiem par likumu. Ko mēs gribam panākt? To, ka cilvēks vispār vairs nedomā, neieklausās savā sirdsapziņā, tiek pasargāts no personīgu lēmumu pieņemšanas, jo visu taču nosaka normatīvie akti. Katru rokas kustību, katru galvas pagriezienu. Maksimas traģēdijā tas pats – juristu leģions no abām pusēm cīnās par to, vai tiešām visi papīri bija kārtībā. Jo, ja dokumenti ir pareizi noformēti, likumi formāli ievēroti, tev taču uzreiz sirdsapziņa kļūst spodra kā dimanta oliņa, vai ne… Ģenerālprokurors kā juridisks robots atkārto vienu un to pašu – "prokuratūra neko nav pārkāpusi". Akli ievērojot nepilnīga likuma burtu, prokuratūra ir pārkāpusi pāri cilvēkam, tik vien. Kas zina, kā lieta būtu risināta, ja Kristīnes Misānes vietā būtu nonākusi kāda ģenerālprokuratūras darbinieka māsa. Viens likums, viena taisnība visiem? Kaut jel tā būtu.

Kā top likumi? Likumu uzraksta kāds ierēdnis, varbūt divi, varbūt trīs kopā, jurists apskatās, palabo, noformē, aizsūta uz Ministru kabinetu, tur vēl kāds pārskata, kāds ceļ iebildumus, kāds – ne, beigās vienojas, apstiprina, tālāk nonāk Saeimā, kur ir simt cilvēku. Ne visi viņi ir zinoši tajās tēmās, par ko likums runā, un ne visi ir adekvāti spriestspējīgi. Bet – politiskās vienošanās un balsošanas mašīna darbojas, likumi tiek pieņemti, un mums pēc tiem jādzīvo. Kāds ir labāks, kāds – sliktāks, bet, domāju, visos dzīves gadījumos balstīties tikai uz likumu nevar. Tie nekad nebūs pilnīgi, piemēroti visām dzīves situācijām, ideāls likums nemaz nav iespējams. Tā vietā derētu lielāka sirds un prāta elastība, jo sevišķi, ja situācija apdraud cilvēka cieņu, veselību un dzīvību.

Jums ir ideja, kā mazināt birokrātiju un nekļūt par tās upuri? Kolektīvi boikotēt? Tas laikam ir nereāli, jo vienmēr būs kāds teicamnieka tips, kas nepiekritīs.

Ja kolektīvs var vienoties, tad, jā, boikots ir ierocis. Taču masai jābūt lielai un pieaugošai, citādi nav jēgas sākt. Pirms gadiem vaicāju kādam paziņam no Izglītības ministrijas, kas, viņaprāt, notiktu, ja ministriju likvidētu. Viņš saka – nekas, pat nepamanītu. Skolotāji strādātu tāpat, viņi savu darbu zina. Atminos, kad sāku strādāt Valsts kultūrkapitāla fondā 1998. gadā, Kultūras ministrijā bija 30 darbinieku. Tad, kad es 2011. gadā pāris mēnešu pabiju Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra amatā, tad jau tur bija aptuveni simt. Nākusi klāt nodaļa, kas nodarbojas ar Eiropas papīriem, to saprotu, bet citu funkciju nekļuva vairāk.

Kā vispār rodas birokrātija? Cilvēks strādā un izdomā, ka viņš varētu sagatavot vēl kaut kādus normatīvos aktus, kas, viņaprāt, liekas vērtīgi. Taču viņš viens netiek galā un prasa priekšniekam, lai dod palīgu. Tad darbā tiek pieņemts vēl viens, un viņi iecerēto izdara. Pēc laika atkal kļūst garlaicīgi, un viņi izdomā vēl kaut ko jaunu, bet nu jau vajag palīgā trešo... Neviens tak neteiks – netaisīsim lieku birokrātiju, laidiet mani vaļā. Tā tas pieaug, pieaug, pieaug… Ja valsts aparātam nekāda birokrātijas mazināšana nesanāk, es uzturu galēju viedokli, ka, piemēram, Izglītības ministriju vajag vienā dienā likvidēt un nākamajā atkal taisīt no jauna. Kā nopļaut pļavu, jo tā vienalga atkal pieaugs ar zāli, pēc gadiem – ar krūmiem. Ar birokrātiju tas pats. Birokrātija aug un aug, un plešas kā krūmājs, un neviens to laikus neapcērp. Beigās bez motorzāģa neiztikt. Pirmajā dienā būs tikai ministrs ar sekretāri, domāju, paies kādi gadi, kamēr nonāks līdz līmenim, kāds ir tagad. Un tad atkal jāpļauj. Īsti neticu, ka varētu savlaicīgi izravēt lieko. Nav stimula. Cilvēks nokļūst tajā dokumentu ražošanas vietā, darbs nav grūts un nav pārāk atbildīgs. Labi maksā, ir visas sociālās garantijas. Varbūt kāds arī redz, ka darbam nav īstas vērtības, bet cilvēks ar tādu domu īsti dzīvot nevar.

Tad viņš pats sev iestāsta, ka tam ir vērtība. Un tad, kad viņš man sāk stāstīt, ka plāns, ko viņi gatavo nākamajai piecgadei, ir tik svarīgs, tad gribas… Pēc tam tie plāni noput plauktos.

Dabiska pašaizsardzība.

Jā, bet iet meklēt citu, jēgpilnāku darbu – kļūt par metinātāju, medicīnas māsu, kaut vai par rakstnieku – diez ko negrib.

Man patika, ka jūs rādāt arī otras puses izjūtas, piemēram, inspektore Liepiņa, kuru mutīgais, pašerpais pavārs Stasis noved līdz asarām.

Jā, Liepiņa nav vainīga. Viņa dara savu darbu un varbūt ir ļoti labs cilvēks. Es neteikšu, ka sanepidstacijas pārbaude ir nevajadzīga. Par esošo stāvokli ir jāpārliecinās. Pats jaunībā esmu strādājis par pavāru un zināju, ka nāks pārbaudīt, tas ir normāli. Virtuves darbinieku apzinīguma līmenis ir atšķirīgs. Bet prasība par ledusskapja temperatūras mērīšanu – vai tas jau nav pārspīlēti? Runa ir par mēra sajūtu, kuras birokrātijai pietrūkst. Noteikti ir jāpārbauda, vai pavāram ir dēlītis, uz kura viņš griež gaļu. Tas nedrīkst būt tas pats dēlītis, uz kura griež salātus. Tiem jābūt diviem dažādiem dēlīšiem. Tādas lietas ir jāievēro. Tās ir gadsimtu vecas normas. Bet klāt jau nāk vēl visādi pekstiņi, birokrāti strādā čakli.

Skumjākais ir tas, ka sava amata meistariem, kas pašaizliedzīgi un godīgi dara savu darbu, pirmkārt, tiek traucēts strādāt, otrkārt, retie atpūtas brīži tiek nozagti birokrātiskā marasma apkalpošanai… Piemēram, epizode par brīnišķīgu koncertu bērnudārzā, kas visiem ir paticis, bet neskaitās, jo scenārijs bijis pierakstīts tikai audzinātājas blociņā, nevis iesniegts kā projekts vairākās instancēs.

Jā. Mazs piemērs. No kādas pašvaldības mani uzaicināja uz semināru latviešu valodas un literatūras skolotājiem. Kā viena no akcijām paredzēta tikšanās ar rakstnieku Māri Bērziņu. Piekritu. Rīkotāja man raksta: "Ļoti nepieciešams, lai jūs līdz 1. datumam atsūtītu arī savas uzstāšanās tēzes, kopsavilkumu un prezentāciju pēc jūsu izvēles, ko mēs varētu sakopēt un ielikt konferences dalībnieku mapītēs."

Uz to es viņai atbildu: "Ziniet, nekādas uzstāšanās tēmas, kopsavilkumu un prezentāciju man pa šiem gadiem neviens nav prasījis, un es arī īsti nesaprotu, kas ar to ir domāts. Mums tik precīzi strukturēti parasti nekas nenotiek. Vienkārši uzrakstiet – tikšanās ar rakstnieku M. B., saruna būs par romāna tapšanas procesu un citām ar literatūru saistītām lietām." Tad man atsūtīja iedvesmai kādas rakstnieces tēzes mapītei, tā sakot, iedvesmai. Viņai esot bijuši arī slaidi, ko rādīt uz ekrāna, visiem ļoti paticis. Man jau gandrīz mazvērtības komplekss iestājās, tomēr turos pretī, ka iztikt bez šiem papīriem ir mans princips, nevis kaprīze. Beigās tomēr vienojāmies, ka ļausimies pašplūsmai.

Tikšanās ar lasītājiem vienmēr ir foršas. Man patīk šādas tikšanās, īpaši nelielās bibliotēkās. Gadās diezgan sirsnīgi brīži.

Vai jūs tiešām izbūrāties cauri 91 dokumentam, kas minēts avotos?

Pārskatīju visus, bet krimināllikumu tikai fragmentāri. Ieskatījos tajā, lai uzrakstītu izmeklētāja sarunu ar deputāti. Vajadzēja papētīt, kas draud par nepatiesu liecību sniegšanu. Svina garšā beigās bija zvaigznītes, bet šeit ir dokumenti. Kopējo burtu skaitu gan nezinu.

Pianīnam ir konkrēts prototips?

Vairākumam gadījumu ir konkrēts prototips. Uzsveru, gadījumu, ne personu. Notikumi, kas ir saistīti ar birokrātiju un risinās bērnudārzā, man nebija jāizdomā. Tiesa, realitātē pianīnu dāvināja mamma, kurai ar politiku nav nekādas saistības. Epizode ar rāmi, ko, sanepidstacijai nākot, darbinieki tur priekšā logam, arī ir no dzīves. Arī situācija, ka inspektore pēc pārbaudes grib vēl padzert kafiju un pasēdēt bērnudārzā, jo viņu izseko GPS. Un vēl citas epizodes. Sabīnes prāta aptumsums gan nav piedzīvots, lai gan bērnudārzu vadītājas nereti izskatās novestas tiktāl, ka es nebrīnītos, ja tā tiešām notiktu. Lielā mērā tāpēc viņu trūkst, vakanču ir daudz.

Man bija ļoti skaidrs, ka romānā nepieskaršos bērnu dzīvei. Bērni šeit parādās tikai epizodiski. Domājot par Gunitas tēlu, vajadzēja viņu parādīt kaut kādā profesionālā darbībā. Ar viņas palīdzību pieskāros tēmām, kas man liekas ļoti svarīgas, – ka bērni arvien mazākā vecumā tiek atdoti bērnudārzā un pārāk agri izjūt vecāku deficītu. Kad tu pusotrgadīgu bērnu aizved uz bērnudārzu un saki – neuztraucies, mēs tev vakarā atnāksim pakaļ, – tas viņam neko nedod. Tik maza bērna laika izjūta un izpratne vēl nav tāda kā pieaugušajiem. Tāda atstāšana viņam ir ļoti traumējoša. Bērna normālai attīstībai vajag situāciju, kad viņš ir viens pret vienu ar tuvu pieaugušo. Tā var pat nebūt mamma – vecmāmiņa, tēvs, tā var būt auklīte. Lai viņam būtu uzticības personas, uz kurām viņš paļaujas un kuras visu uzmanību velta bērnam. Bērnudārzā ir kādi padsmit bērni un viena audzinātāja, viņi rāpo pa paklāju, vāļājas, kāds raud, kāds skumīgs sēž stūrī. Diezgan bēdīgs skats. Redzēju TV sižetu, ko no Anglijas bija veidojusi allaž optimistiskā žurnāliste Aija Kinca. Kāds pāris atgriežas Latvijā. Iemesls drusku sarūgtināja – viņi atgriežas, jo viņiem ir mazs, ap gadu vecs bērns, bet tur bērnudārzi tik maziem ir tikai privātie un ļoti dārgi. Viņi brauc uz Latviju tāpēc, ka šeit būs lētāk, kur bērnu atstāt. Labi, ka tā sieviete ierunājās – bērnudārzs vai auklīte. Ceru, ka viņa izvēlēsies auklīti.

Titāna skrūvēs bija ironiska epizode – māte dēlam raksta – kad tu beidzot apprecēsies un kad tev būs bērni? Viņš saka – paskaties, cik pasaulē ir cilvēku, cik daudz bērnu! Paņem kādus piecus no Indijas vai Āfrikas un audzini. Protams, ja skatāmies uz latviešiem – bērnu ir par maz. Ja visā pasaulē – bērnu ir daudz.

Nav jēgas radīt jaunus cilvēkus vienkārši kvantitātei, kuri pēc tam ap četrdesmit (labi, ja) dodas pie psihoterapeita, lai smagi un mokoši dziedētu bērnības traumas.

Par to arī stāsts. Jaunībā pats neko no bērna audzināšanas nesapratu, un tomēr – vecākiem vajadzētu apjēgt, jo mazāks bērns gūst traumu, jo viņš to sliktāk atceras, tā nogulst apziņas dzīlēs nesadzijusi, un vēlāk pieaugušā dzīvē ir praktiski neiespējami vainu atklāt un sadziedēt. Ja pats netiek galā, jāmaksā psihoterapeitam un jārokas līdz pat zīdaiņa vecumam, kad viņš traumu ir saņēmis, tā ir jāizdzīvo vēlreiz un "jāpārstrādā". Kāds man pazīstams cilvēks pats pēc īpašas metodes strādāja ar savu bērnību. Viņš saka – nu re, tagad 60 gadu vecumā atrisināju savu bērnības traumu – pamestības sajūtu, sajūtu, ka nevienam neesmu vajadzīgs, ka neko labu neesmu pelnījis. Trauma visu dzīvi ir likusi daudz ko pārdzīvot, uztvert daudzus dzīves procesus neadekvāti. Laimīgs tas, kuram izdodas to atklāt un novērst.

Šķiet, kaut kas līdzīgs ir pazīstams teju katram pieaugušajam, cits pat visas dzīves laikā nenonāk pie atslēgas savai reakcijai.

Jā. Derētu jau arī pašam sevi papētīt, bet kaut kā negribas... Ir slinkums, nav laika, vēl citas atrunas varu atrast. Uzrakstīšu romānu par Vili Lāci*, un varbūt tad. Tagad jāstrādā ar Viļa Lāča traumām (smejas).

Kādā sarunā pažēlojos, ka iet baigi grūti, jo par Viļa Lāča bērnību nekas daudz nav zināms, viņš pats arī nav rakstījis nekādas atmiņas, nav aprakstīti personīgie pārdzīvojumi, kādi bijuši vecāki, kādas attiecības valdījušas ģimenē. Uzreiz atskanēja replika – nuja, tu jau tagad visu, kas pēc tam bijis, gribi norakstīt uz viņa bērnības traumām. Nu nē! Es gribu saprast likumsakarību. Cilvēki nez kāpēc vārdus "es gribu saprast" bieži vien izprot kā sinonīmu vārdiem "es gribu attaisnot". Es viņu nemaz netaisos attaisnot, gribu saprast loģisko ķēdi, kāpēc tā izveidojās.

Lasīju pirms gadiem žurnālā Rīgas Laiks Ineses Zanderes rakstu Tautas Lācis, kurā viņa rakstīja: "Vai Vilis Lācis ir viens vai tomēr divi, un pastāv katrs par sevi." Tālāk Zandere precīzi secina, ka nav bijis mēģinājuma šīs divas Viļa Lāča leģendas – viens, kura Zvejnieka dēla dēļ uzauga Atpūtas tirāža, un otrs, kurš parakstīja dokumentus par savas tautas izsūtīšanu, – apvienot. Vai jūsu iecere ir mēģināt savā romānā sapludināt šos divus Viļus Lāčus vienā cilvēkā?

Viņš ir viens, tikai dažāds un pretrunīgs. Kā mēs visi. Nez kāpēc visbiežāk dominē melnbaltie viedokļi – šis cilvēks ir labs, bet šis slikts. Arī Vilis Lācis ir vai nu baigi labs, vai baigi slikts. Tātad divi? Ja ir simt Lāča aizstāvju un simt noliedzēju, varbūt pa vidu atradīsies daži, kuri teiks, ka viņš bija gan šāds, gan tāds. Ir sajūta, ka tie, kuriem Lācis īpaši derdzas, pieļauj, ka viņā nebija nevienas labas rakstura īpašības. Es saprotu viņus, jo ir jau par ko nīst, tomēr nepiekrītu attiecībā uz Lāča īpašību spektru. Pārējie aprakstāmie autori – Skalbe, Ezeriņš, Aspazija u. c. – neko tik monumentāli sliktu nav izdarījuši, viņiem piestāv foršas vājības, viņiem piemīt kaut kas labs un kaut kas ne tik labs, bet Lāci parasti mālē vai nu pavisam labu, vai pavisam sliktu. Nu nebūs tā! Būs viss kopā. Skaidrs, ka viņš bija egoists. Es arī esmu. Varbūt manam egoismam robežas ir drusku citur, bet saprast egoista domāšanu es varu. Daudz kas neviļus droši vien pārvelsies no manis. Nevaru ielīst Lāča ādā, varu tikai mēģināt iztēloties. Neviens cilvēks nekad nevarēs izprast līdz galam otru, bet neviens arī sevi nepazīst pilnībā. Diez vai Lācis pats par sevi uzrakstītu līdz sirds dziļumiem patiesi. Kā lielākoties autobiogrāfijās, parādītos sev tīkamā gaismā, drusku pakritizētu sevi par niekiem, daudz ko noklusētu.

Jaunībā Lācis ir bijis ļoti aizrautīgs čalis. Aizrāvies ar literatūru, ar komunisma idejām. Latviešu ar komunistisku orientāciju tajā laikā bija daudz. Es domāju, ja mums nebūtu piecdesmit gadu pieredzes, kas mums totāli atvēra acis uz to, kas ir komunisms, arī mums būtu daudz kreisāk noskaņota sabiedrība. Manuprāt, populistiskās partijas Eiropā šodien aizstāj komunistus un fašistus pagātnē. Krietni maigākās versijās, protams. Bet par Lāci divos vārdos – šķiet, viņš bija savas godkārības upuris, apveltīts ar pietiekami stipru gribu, lai piepildītu savas vēlmes, tomēr gļēvs. Viņš pats ir sacījis: "Es neesmu cīnītājs."

Labi, varam saprast, ka varēja aizrauties ar komunisma idejām to iedīglī, vēl neredzot baisās sekas, bet ko Vilis Lācis varēja domāt un just, parakstīdams izsūtīto sarakstus? Viņš taču ļoti labi zināja, ka šie cilvēki nav nekādi kulaki?

Tas, ka romāns jāraksta pirmajā personā – jādomā kā Lācim, jājūt kā Lācim –, liek iztēloties trakas lietas. Cilvēkam ir raksturīgi censties savu rīcību attaisnot. Domāju, Lācis savā prātā varēja sevi attaisnot visādos veidos – es tikai pildīju augstākstāvošo lēmumu; ja neparakstītu – mirtu, bet izsūtīšanu vienalga neaizkavētu; vairākums taču izdzīvos un atgriezīsies, un tamlīdzīgi. Manuprāt, tāda domāšana varēja būt, bet tas viss vēl ir kārtīgi jāpārsijā. Manā galvā vēl ir liela putra, un es jau par daudz sāku atklāt savas līdz galam neizdomātās domas. Skaidrs ir tikai tas, ka varoņu radītājs Lācis pats nebija spējīgs atzīt savus maldu ceļus, upurēt savu miesu par labu godam. Vienīgais, ko viņš spēja citu labā darīt, – paretam kādu pasargāt no represijām, citiem palīdzēt finansiāli. Piemēram, anonīmi apmaksājis pianistes Ilzes Graubiņas studijas. Ja zinātu, ka nauda nāk no Lāča, Graubiņu ģimene diez vai pieņemtu, jo Ilzes tēvs komponists Jēkabs Graubiņš 1950. gadā tika represēts un izsūtīts.

Lācis šādi palīdzējis diezgan daudziem, taču šķiet, kā gribēdams izpirkt savu vainu. Vai Vanadziņš ir autobiogrāfisks darbs? Izceļu to personīgas intereses pēc, jo, mācoties Viļa Lāča 31. vidusskolā Vecmīlgrāvī, mazākajās klasītēs visu laiku tas bija jādeklamē. Noriebās, beigās īsti vairs pat žēl nebija.

Manuprāt, nav autobiogrāfisks. Lāča tēvs nāca no Mazsalacas, no zemniekiem. Lai gan… Kad apprecējās, viņš kļuva par zvejnieku, taču neaizgāja bojā. Varbūt tur ir kādas bērnības izjūtas, kas nāk no Lāča paša, bet man liekas, ka to viņš vairāk ir noskatījies zvejnieku vidē. Lācis bija izcils novērotājs, un zēni, kuru tēvi neatgriežas no jūras, toreiz nebija retums. Mēs, autori, bieži vien paši neapzināmies, ko ieliekam no sevis, ko ne. Triloģijā Putni bez spārniem, Vecajā jūrnieku ligzdā – tur gan gandrīz viss ir par Lāča paša piedzīvoto, ļoti saskan ar viņa biogrāfiju.

Kāds jums radies priekšstats par Vili Lāci – vai viņš bija arī intelektuālis?

Intelektuālais potenciāls viņā bija liels, bet pieņemu, tas netika pilnvērtīgi attīstīts. Piemēram, ja viņš pie tekstiem vēl piestrādātu, pārstrādātu, kārtīgi izrediģētu, varētu sanākt krietni labākas grāmatas. Bet viņš jau dragāja nonstopā, nekritiski.

Lāča varoņi bija cīnītāji, bet viņš pats nebija. Viņš pielāgojās un izmantoja situācijas. Es saprotu viņa sākotnējo naivo vēlmi, lai visiem būtu labi, bet tajā pašā laikā – vispirms gribējās, lai pašam būtu labi, lai būtu nauda, atzinība, komfortabli dzīves apstākļi. Vispārējais labums pamazām atvirzās tālu, pat ne otrajā, bet kādā devītajā plānā. Nezinu, vai man romānā būs šī mistifikācija, bet ir doma, ka viņam jau kopš Sibīrijas laikiem ir slepenais draugs, kurš laiku pa laikam parādās viņa ceļā. Tāds Mefistofeļa tips ar čekas uzplečiem zem civilā uzvalka. Ir mīts, ka Lācis bijis jau čekas savervēts Sibīrijā 1920. vai 1921. gadā. Bijis kā "snaudošais" aģents. Trīsdesmit sešu gadu vecumā viņš kļuva par ministru. Tur varēja sakāpt galvā tā, ka acis vairs nerāda. O, super! Varbūt ir mazliet bažas, vai spēs to visu panest, taču ieguvumi šķiet neaptverami. Un tas Mefistofelis varētu viņam pirms tam teikt – iedomājies, tev kā rakstniekam paveras viss plašais Padomju Savienības tirgus, tevi lasīs miljoni, ne tā kā Latvijā – tikai tūkstoši.

Inesei Zanderei plauktā stāvot pat Viļa Lāča darba tulkojums albāņu valodā.

Jā. Viss sociālistiskais areāls. Vilis Lācis ir ļoti mērķtiecīgi gājis savas dzīves uzlabošanas virzienā, tomēr kaut ko nav laikus sapratis vai aprēķinājis. Godkāre sašaurina redzesleņķi, varbūt vispār aizmiglo skatu. Beigās iekūlās tur, kur iekūlās. Par savu dzīvību viņš, protams, bijās. 1949. gadā pateikt, ka es to neparakstīšu, – tas nozīmēja čau, viss… Toties būtu beidzis dzīvi ar godu. Ha, man jau viegli tā runāt…

Lācis par to skarbi samaksāja ar sava dēla nāvi, lai kā to tulkotu – kā neizdevušos atentātu pret viņu pašu vai vienkārši nelaimes gadījumu.

Jā. Protams. Viņš varētu domāt arī tā. Ja dēls tiešām krita viņa vietā, viņam vēl jo vairāk vajadzēja cīnīties ar vainas sajūtu. Tās ir divas grūtākās vietas Lāča biogrāfijā, kuras man nāksies atminēt, – atspoguļot viņa izjūtas, zaudējot dēlu un parakstot rīkojumu par izvešanu. Starp citu, ir šaubas par Lāča dēla Edvīna paternitāti…

Oi, jau atkal aizrunājos par tālu. Tāpat kā sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts, arī šoreiz izdevēju uzstādījums ir tāds, ka var būt gan absurds, gan fantastika, gan tikai viena diena rakstnieka dzīvē, par dokumentālo precizitāti parūpēsies literatūrzinātnieki savā monogrāfijā, bet man tomēr gribas aptvert vairāk vai mazāk visus svarīgākos Viļa Lāča dzīves posmus. Var jau paņemt un izvērst, piemēram, tikai kādu jaunības posmu, bet domāju, lasītāji varētu būt vīlušies. Arī es būtu.

* Izdevniecībā Dienas grāmata top romānu un pētījumu cikls Es esmu... Par 12 latviešu literatūras klasiķiem vienlaicīgi tiek radīti gan romāni, gan monogrāfijas. Oriģināldarbi iznāks laikposmā no 2020. gada vidus līdz 2023. gada beigām

Top komentāri

Irlielāmērāticams
I
ka novirzot uzmanību uz izpildītāju, pavēles devējs , kā parasti paliek ērtā aizvējā. Kāda jēga ir šausmināties par birokrātijas teroru, ja turpat nepiemin likumdošanas teroru, kura ķīlnieks ir ikviens birokrāts?
Aizsajūsmasaizrāvāselpa
A
Lai viens birokrāts tikai pamēģina būt "humanitāri taisnīgs"... !!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Māris Bērziņš [Misānes lietas sakarā]: "... Manuprāt, humānistiskiem principiem būtu jābūt augstākiem par likumu.... " - - - - - - - Atļaušos oponēt, jo, manuprāt, likumiem jābūt balstītiem humānistiskos principos. "Liesmai" arī liekas, ka Misānes situācijas sakarā "tiesiskums it kā stāv pāri elementāram taisnīgumam..." - - - - - - - - Dīvaini, ka gan rakstnieks, gan komentētāja "Liesma" uzskata, ka likums nav nedz humānistisks, nedz taisnīgs. Vārdu sakot - nav ticības LIKUMAM, nav ticības LIKUMA VARAI. Bet Latvijā jau 30 gadus ir iekārta, kura balstīta likuma varā. Varbūt laiks mainīt iekārtu, lai tā atbilstu realitātei un iedzīvotāju domāšanai???
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skolēnu dziesmu un deju svētkus pārcels uz 2021.gadu(2)

XII Latvija skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīcības komiteja un Dziesmu svētku padome otrdien nolēma vasarā gaidāmos skolēnu dziesmu un deju svētkus pārcelt uz 2021.gadu, preses brīfingā i...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja