Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 10. aprīlis
Anita, Anitra, Zīle, Annika

Rihards Zaļupe: Man ar ritmu nav problēmu

Noliku visu pārējo pie malas – viss, tagad rakstīšu sev. Tā radās soloprogramma Ziemas atmosfēras. Rihards Zaļupe apvieno sitaminstrumentālista un komponista profesionālās radošās pašizpausmes. Par savu simfoniju Namejs viņš nominēts Dienas gada balvai kultūrā 2015

Pēc vairāku gadu pārtraukuma Rihards Zaļupe izveidojis savu otro soloprogrammu un iemūžinājis to albumā Z atmosfēras, kurā skan viņa oriģinālmūzika marimbai, perkusijām un elektronikai, mūzikā tiek ievītas arī latviešu tautasdziesmu melodijas un īpaši šim albumam veidoti teksti. Šo notikumu mūziķis svinēs koncertā Lielajā ģildē 12. martā. Projekts Z atmosfēras atklāj komponista pārdomas par globāliem jautājumiem un apvieno divus no viņa iemīļotākajiem žanriem – akadēmisko un filmu mūziku.

Pērn martā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņoja Riharda Zaļupes simfoniju Namejs, par kuru komponists nominēts Dienas gada balvai kultūrā 2015.

Ritmisko deju laiks nu jau ir garām?

Mans pirmais soloalbums Marimba Dance (2007) bija pilnībā veltīts marimbai. Toreiz biju iegādājies pats savu marimbu, un man gribējās savu vīziju parādīt citiem. Kad redzēju, ka mana mūzika gūst panākumus ne tikai Latvijā (saņemta Mūzikas ierakstu gada balva 2008 kategorijā Gada debija – I. L.), bet to spēlē arī citur pasaulē, sāku saprast, ka mani ļoti vilina arī kompozīcija. Iestājos maģistrantūrā, pabeidzu un, godīgi sakot, pēdējos gadus esmu to vien darījis kā komponējis. Lai kā to negribētos, solokarjera visu šo laiku bijusi pēdējā plauktiņā. Ir bijuši koncerti kopā ar Xylem Trio (ar saksofonistu Oskaru Petrauski un pianistu Raimondu Petrauski) un citi, bet soloprogrammu nebija. Pēdējos gados ļoti iepatikās krāmēties ar elektroniku.

Pirmais eksperiments Elektrosimfonija kopā ar Kasparu Kurdeko līdz galam neizdevās, jo nebija laika visu sagatavot. Šoreiz gribējās beidzot kaut ko uzrakstīt sev. Impulsu piesēsties pašam pie sava albuma deva grupas Latvian Voices albuma Pāri robežām producēšana pagājušajā gadā. Jaunais albums ir unikāls ar to, ka tajā skan daudz instrumentu – elektroniskie, sitaminstrumenti, klavieres – un visu esmu iespēlējis es pats. Pats arī miksēju un māsterēju.

Kur albuma nosaukumā pazudusi ziema?

Albums saucas Z atmosfēras, jo tagad, martā, vairs negribējās likt iekšā ziemu. Es gan atceros, ka kādreiz arī martā vēl bija ziemas ar sniegu, un ļoti ceru, ka šo mūziku var klausīties jebkad, arī vasarā. Tas ir intīms, personisks skatījums uz globālām lietām, kuras mani satrauc. Par dzīvnieku aizsardzību, globālo sasilšanu, arī par svētku iepirkšanās neprātu. Skaņdarbs Putnu zeme ir par to, ka bezatbildīgi izcērtam mežus. Jautājums ir: kas notiek tālāk? Vai rūpējamies, lai meži atkal ataugtu? Arī Latvijā var redzēt milzīgas izcirstas platības, kurās nekas nav sastādīts; Amazonē meži tiek pārvērsti par sojas laukiem. Var pienākt brīdis, kad savvaļas dzīvniekus varēsim redzēt tikai zooloģiskajā dārzā. Šķiet, ilgi nebūs jāgaida. Tagad pat katrus mazākos svētkus cenšas maksimāli pārdot, un visi kā idioti skrien un pērk. Man brīnišķīgi palīdzējusi mana sieva Sondra, kura uzrakstījusi dažus tekstus.

Tekstus? Instrumentālajai mūzikai?

Tos neviens nedzied. Tekstus (gan pirms skaņdarbiem, gan tiem skanot) esmu ierunājis pats, lai paspilgtinātu ideju un noskaņu. Gribēju tādus uz haiku pusi, bet ne pārāk abstraktus. Sondra jau ir uzrakstījusi tekstus diviem maniem kora skaņdarbiem – Mēnesī (korim Kamēr…) un Sauciens vējā, ko 8. martā Māra Sirmā vadībā pirmatskaņoja Valsts akadēmiskais koris Latvija koncertu ciklā Latvijas komponisti Latvijas simtgadei.

Ar programmu Ziemas atmosfēras man ir bijuši vairāki koncerti – Talsos, Ķekavā, Jaunolainē un Liepājā. Labākais kompliments bija, ka cilvēki nosēdējuši visu vakaru ar aizvērtām acīm. Sitēji parasti ļoti uzrunā cilvēkus – piesaista skatienus, visu laiku kaut ko dauzot. Taču šī mūzika domāta, lai ļautu atslēgties. Domāju, cik bieži mēs varam saklausīt komponista vai instrumentālista balsi kādā diskā. Džezisti šad tad dzied saviem solo līdzi, arī slavenais pianists Glens Gūlds… Bet lai tā pa īstam runātu? Es pats iedziedāju mūzikā, kuru komponēju režisores Ineses Mičules nesen Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajai izrādei Pilna Māras istabiņa. Tikai uztaisīju tā, ka mani nevar atpazīt.

Kā attīstās tavas komponista attiecības ar teātri?

Esmu komponējis trim izrādēm. Pirmā bija Galvas maiņa Nacionālajā teātrī. Tur es riktīgi izpaudos, jo tēloja divi aktieri un mūzika bija trešais spēlētājs. Dzejtaurenī bērniem arī pats spēlēju. Pilnā Māras istabiņā mūzika tikai izdekorē Visumu.

Varbūt laiks atvēzēties mūziklam vai citam muzikālā teātra žanram?

Labprāt to darītu. Man jau sen tas ir prātā, taču pagaidām neviens par mani nav iedomājies, un pats neesmu to ideju bīdījis.

Ir labi, ka no mūzikas, kuru sākumā rakstīji filmai, kas tomēr netapa, varēja rasties simfonija Namejs? Mūzika ir krāšņi kinematogrāfiska.

Es ļoti ceru, ka būs turpinājums, jo Aigars Grauba drīzumā uzņems filmu par Nameju. Es viņu uzaicināju uz simfonijas pirmatskaņojumu. Viņš pēc tam zvanīja un teica, ka viņu ļoti uzrunājusi šī mūzika un viņš to jau redzot daudzās ainās. Šis stāsts veidojas ļoti interesants, jo ideju aizsāka cits režisors – Māris Martinsons –, bet projekts neīstenojās. Tagad Nameju gatavo Aigars Grauba ar Andreju Ēķi. Viņi sevi jau ir pierādījuši ar Sapņu komandu un Rīgas sargiem.

Latvijā ir pierasts tā: ja tu gribi darboties latviešu kino, tev vienkārši pašam jāiet un jādraudzējas. Man līdz šim sanācis, ka dzīve piespēlē lielus darbus. Māra Martinsona filma Oki – okeāna vidū uzreiz bija uz lielā ekrāna: varu vai nevaru? Man nav par ko sūroties. Vai es gribētu strādāt ar mazo īsfilmu celiņiem? Varbūt. Taču zvanīt un sevi lobēt nav pareizais veids. Man liekas, ka režisori paši zina, ko grib un meklē. Daudz esmu radījis mūziku reklāmām un mājās eksperimentējis, tomēr ar lielajiem projektiem iemācies daudz vairāk nekā ar mazajiem. Arī rakstīt mūziku iemācījos, pateicoties lielajam sastāvam – simfoniskajam orķestrim. Tests bija Ieelpa Liepājas simfoniskajam orķestrim, tūlīt pēc tam uzrakstīju baletu 80 minūtēs apkārt zemeslodei Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra bērnu koncertiem ar Dzirnu dejotājiem. Mūziķiem tas bija asiņains, kā jau jaunībā – šausmīgi daudz ātru nošu. Komponēdams tās 80 minūtes, ļoti ievingrināju roku.

Tas, ka dažās pēdējās kompozīcijās iztiec bez sitaminstrumentiem, nozīmē, ka esi nomierinājies?

Pats arī jūtu, ka ar ritmisko lietu jau ir mierīgāk. Sauciens vējā, kuru tikko uzrakstīju akadēmiskajam korim Latvija, vispār ir man neraksturīgs – tāds mierīgs, lēns. Vissvarīgākais ir, ka zinu: man ar ritmu nav problēmu un nekad nebūs. Ir svarīgi nonākt līdz briedumam, nopietnībai, zinot, ka joprojām vari uzrakstīt arī ritmisku mūziku. Visi smīn: ha-ha, kārtējais ritmiskais gabals. Paga, paga, lielie runātāji, pamēģiniet paši kaut ko foršu ritmisku uzrakstīt. Tas galīgi nav vienkārši.

Lēcienā no "sitējiem" uz komponistiem nācies saskarties ar to, ka tevi nepieņem, netic?

Bieži. Pēdējā laikā sāk kļūt labāk. Pārsvarā gandrīz visi komponisti ir bijuši brīnišķīgi mūziķi. Vismaz līdz vēlīnajam romantismam. Taču valda aizspriedumains uzskats, ka pianists vienmēr var būt labs komponists, bet sitējs ne. Kur nu vēl mūziķis, kurš spēlē blokflautu! Vai minimālists Stīvs Reihs ir slikts komponists, jo viņš ir sitējs? Un kā arhitekts Jannis Ksenakis vispār varēja būt komponists?! Mūsdienās visu var izdarīt, ja vien ir laba dzirde. Protams, ar tehnoloģijām ir jāuzmanās, jo piespied tikai vienu taustiņu un jau skan vesels orķestris, lai gan pats neko neesi izdomājis.

Klavieres daži uzskata par sitaminstrumentu!

Es pilnīgi piekrītu, jo ir piesitiens un āmurītis, kas sit pa stīgu. Pianists Raimonds Petrauskis stāsta, ka klavierēm bieži raksta kā sitējs. Neviens pianists tā neuzrakstīs! Komponējot un ierakstot arī pats daudz spēlēju klavieres. Es visu daru kā sitējs, kā darītu pie marimbas. Paņēmieni ir tik ačgārni, bet tie strādā! Ir forši no klavierēm dabūt ārā ko tādu, nedzirdētu.

Kopš tīmeklī var izpausties jebkurš, ir grūti nošķirt labu no slikta?

Ja vēlos nopirkt notis, pirmais kritērijs ir cena. Lēta mūzika vienmēr maksās lēti, bet kaut kas pamatīgs, kur komponists ieguldījis milzīgu darbu, vienmēr maksās dārgi. Protams, arī lētajā galā var trāpīties kas ģeniāls, nedzirdēts. Nevaram izbēgt, ka šodien viss jau ir publisks. Reiz ierakstīju feisbukā, ka mana sieva ir vislabākā pasaulē, un ieliku bildi ar viņas pagatavotajām mīdijām baltvīna mērcē. Sākās aktīva publiskā apspriešana. Aktīvāka nekā par mūziku. Perfekti būtu ko tādu izspēlēt pirms koncerta. Katrs meklē savu ceļu, kā izsisties. Beidzot publiski esmu atvēris savas izdevniecības Greenrivermusic interneta veikalu, kurā pārdodu tikai savu mūziku. Tas ir un arī droši vien paliks viena autora veikals. Augļi ir. Pirmais pasūtījums bija no ASV, universitātes koris, kas jau latviski dziedājis Mēnesī, tikko pasūtīja jaunu darbu.

Kā noteikt savu cenu? Nesaminstinies?

Es nebaidos nosaukt savu cenu, jo zinu, cik daudz darba esmu ieguldījis, un man galīgi neliekas, ka orķestra partitūrai būtu jāmaksā 20 eiro. Esmu ilgi mācījies, ziedojis daudzus gadus, lai nonāktu tur, kur esmu. Kāpēc man ir jākalpo citiem, ja varu kalpot pats sev? Kad sākās 2009. gada krīze, mūs, Xylem Trio, izsauca uz Latvijas koncertiem un nolika fakta priekšā, ka turpmāk mūsu honorārs būs piecreiz mazāks, nekā bijis līdz šim. Tolaik jau arī pats biju noorganizējis savu pirmo solokoncertu, Latvijas turneju un sācis saprast, cik kas maksā. Nav forši, ja māksliniekiem, kuri ieguldījuši nenormāli grūtu darbu – vairāk nekā jebkurš cits –, samaksā tikai desmit procentu un pārējo vienkārši pievāc sev.

Padomājām un nolēmām, ka mēs paši varam organizēt savus koncertus, mūsu sadarbība ar Latvijas koncertiem beidzās. Uzskatu – ja strādāsi mazāk, bet par lielāku atalgojumu, arī kvalitāte būs labāka. Es zinu, ka daudzi mūziķi bija spiesti zemoties un pieņemt šos noteikumus visus šos gadus. Aizmālēt cilvēkam acis var jebkurā jomā, ja cilvēks nesaprot. Ja mūziķis nekad mūžā nav organizējis koncertu, viņš nezina, kā tas ir.

Tomēr daudziem ir neērti runāt par naudu, tirgoties par atlīdzību.

Es arī neesmu cilvēks, kuram ļoti patīk to darīt, tāpēc esmu priecīgs, ka man ir menedžeri. Līdzko ar tevi runā pa taisno, uzreiz var viegli nokaulēt cenu. Caur menedžeri – un tas ir pierādīts – viss darbojas pavisam citādi. Tikko diskutēju ar savu audzēkni, kurš kārtējo reizi bija nokopējis notis. Vai vienreiz viņš nevar tās nopirkt? Mani pārsteidza atbilde: kāpēc man būtu par tām jāizdod 40 eiro? Bet tu taču kādreiz prasīsi honorāru par to, ka tu spēlē! Vai tu zeķes arī pats mājās tamborē? Nē, tu tās nopērc. Aizej uz veikalu un nosper – tevi uzreiz ieliks ķurķī! Cilvēki gatavi maksāt par dārgu skaņu tehniku, bet mūziku gan grib par velti.

Negulētās naktis, sačakarētā veselība – kurš komponistam par to samaksās? Man gribas arī atpūsties. Man vajag savu studiju, jo mūzikas instrumentu man jau ir nenormāli daudz un mājās tos nav kur turēt. Gribas savu māju, kur vasaras rītos dārzā pie kafijas varu atvērt laikrakstu Diena. Es ceru, ka man tas arī izdosies. Esmu daudz dzīvojis laukos, un daba velk atpakaļ. Laikam arī albums Z atmosfēras un skaņdarbs Meža atmosfēras, kuru uzrakstīju marimbai un pūtēju orķestrim, radās tāpēc, ka emocionāli velk pie dabas. Tāpēc man laikam gribas par dabu rakstīt. Arī Rahmaņinovs brauca uz savu vasaras māju un rudzu lauka vidū atrada galveno tēmu Otrajam klavierkoncertam. Es laikam varētu uzrakstīt savus Gadalaikus, apjoma ziņā kā Vāgnera Nībelunga gredzenu.

Nebaidies mūzikā būt vecmodīgs, XXI gadsimta romantiķis?

Tie, kuri uzskata, ka marimbas spēlētāji ir ļoti romantiski cilvēki un raksta romantisku mūziku, lai drusciņ paklusē. Mēs ļoti gribētu, lai mums būtu rakstījuši lielie grandi, kā Šopēns un Rahmaņinovs. Mums nekā tāda nav. Taču mēs negrasāmies spēlēt tikai avangardisku mūziku. Mums tā jau ir līdz kaklam, bet nav normāla repertuāra. Tāpēc paši veidojam Baha un citu klasiķu darbu pārlikumus. Ja uzrakstu svītu marimbai solo, sekojot Baha senās svītu uzbūves un stila paraugiem, es negribu teikt, ka esmu izveidojis kaut ko jaunu vai unikālu. Esmu uzrakstījis tajā stilā, lai mūsu jaunajiem brašuļiem būtu, ko spēlēt. Lai viņiem būtu arī tāds repertuārs, ko rakstījis marimbists.

Man nav bail būt vecmodīgam. Pagājušajā gadā apprecējos. Visiem, kuri bija atnākuši uz pirmslaulību kursiem, Torņakalna baznīcas mācītājs teica: ja esat šeit, jūs esat vecmodīgi! Jo arī precēties ir vecmodīgi. Es nedomāju, ka vēsturiskie mūzikas stili un žanri ir nostabilizēti un piepildīti līdz galam. Nedomāju, ka klasicisms un romantisms ir sevi izsmēluši. Esmu daudz domājis, kā man vajadzētu rakstīt. Tā kā tagad vai modernāk? Es nepiekrītu, ka visiem jāraksta vienā vadošajā mūsdienu "stingrajā stilā" un tas, kurš tā nedara, ir lūzeris.

Beidzot maģistrantūru, gribēju parādīt, ka māku rakstīt arī modernu mūziku. Jaundarbā, ko uzrakstīju klarnetistam Guntim Kuzmam, bija pat matemātiskas formulas. Taču blakus eksāmena programmā bija koncerts 10 timpāniem un simfoniskajam orķestrim un daļa no Seven Gospels – beigās Ieva Kerēvica dziedāja lirisku melodiju ar zīmīgu zvaniņu ritmu. Kas ir mūsdienu komponists? Vai tāds, kurš pabeidz Mūzikas akadēmiju un pēc tam strādā mūzikas skolā par pasniedzēju, un pats gandrīz vairs neraksta, vai tāds, kuram ir jāmāk orientēties dažādos žanros, ja gribi izdzīvot kā komponists?

Tas ir jautājums, kam komponists raksta.

Ja saki, ka gribi rakstīt tikai sev – OK, tas ir tavs viedoklis. Tikai nevajag apgalvot, ka tā ir bijis vienmēr. Visiem grandiem ļoti svarīgs bija publikas novērtējums. Reti kurš uzskatīja: ejiet jūs visi pupās! Vai būtu jāpienāk laikam, kad uz koncertiem nāks trīs cilvēki? Nesen Ziemeļvalstu mūzikas skolu sitaminstrumentālistu konferencē Tallinā simfoniskajā koncertā divas stundas skanēja tikai modernisms. No malas klausoties, pats sev uzdevu jautājumu: vai tiešām tas ir vienīgais, ko mēs, sitēji, spējam parādīt, kāda ir sitēju mūzika pasaulē?! Šausmīgi vienveidīgi un garlaicīgi. Es neesmu par to starā. Nenoliegšu, man patīk arī avangardiska mūzika, bet, kas par daudz, tas par daudz. Mans mērķis ir nevis parādīt, cik es esmu kruts un ko es māku, bet kaut ko pastāstīt cilvēkiem, uzrunāt emocionāli. Ja tas kādu ir rosinājis ko pārdomāt, tas man ir vislabākais novērtējums.

Rihards Zaļupe
Koncerts Lielajā ģildē 12.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 8–15
www.greenrivermusic.lv
www.rihardszalupe.com

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja