Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Saruna ar komponistu Edgaru Mākenu. It kā tu jau būtu miris

Komponists Edgars Mākens publisko dziesmu ciklu Vājības ar dzejnieka Krišjāņa Zeļģa vārdiem no Latvijas Nacionālā teātra laikmetīgās dejas izrādes visas manas vājības ir tavas lūpas

Mana pirmā saskare ar Edgaru Mākenu bija pirms daudziem gadiem, kad Edgars Šubrovskis, tolaik grupas Hospitāļu iela līderis, iepazīstināja mani ar savu jauno atklājumu, atskaņojot pirmo grupas Gaujarts dziesmu ierakstus, ko bija producējis. Turpmāk mākslinieki ierakstīja trīs albumus, abi Edgari joprojām paretam muzicē kopā ansamblī Manta, bet Gaujarta laiks gan esot pagājis: "Tagad būtu ļoti grūti tādā pašā kontekstā kāpt uz skatuves un dziedāt tās dziesmas. Vienkārši tur kaut kas vairs nav godīgi. Man šķiet, ka Gaujarts – īpaši jau pirmais albums – paņēma ar tādu… Kā Alvis Hermanis teiktu: blieza ar maigumu. Tas godīgais maigums droši vien bija atbruņojošs un sagādāja nenormālu prieku, bet tas, protams, diezgan ātri apbružājās," stāsta Edgars Mākens.

Viņš tagad raksta daudz mūzikas teātrim, ir veidojis Edgara Šubrovska un Sniedzes Prauliņas dziesmu aranžējumus orķestrim, kas skanēja svētku koncertā Dziesmotā rezolūcija 4. maijā pie Brīvības pieminekļa. Edgars Mākens studē kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņš pats dzied savā ciklā ar dzejnieka Krišjāņa Zeļģa vārdiem, kas rakstīts Latvijas Nacionālā teātra laikmetīgās dejas izrādei visas manas vājības ir tavas lūpas. "Harmonijas kā Eshera kāpnes – savieno, blīvējas, nekur neved, bet ir visur. Mākena jaunajā namā tu esi ieslēgts kā tīklainā adījumā. Te viss ir skaists un nav nekā liekulīgi pusvārdīga, bet arī nav nekā nenoticami konkrēta. Stīginstrumentu ģeometrijai pieskaras elektronikas lauki. Suns kā pulkstenis, un pulkstenis kā suns. Elso, pieskaras, skaita. Balss. Atturīgi, bet tuvu..." par šīm dziesmām raksta muzikologs Orests Silabriedis.

Šajos vārdos viss ir pateikts, grūti kaut ko vēl piebilst.

Edgaram patīkot tas Eshera (Mauritss Kornēliss Eshers – holandiešu mākslinieks, grafiķis, 1898–1972) salīdzinājums: "Viena no asociācijām ar Esheru ir tās nebeidzamās kāpnes, kas iet un iet, un iet. Un tur man harmonijā ir tādas starta sistēmas, kas kaut kur aiziet, bet atnāk atpakaļ tā kā sevī – veidojas cilpas. Projekts, no kura ir šīs četras dziesmas, īstenībā bija daudz lielāks. Šī ir mazāk nekā viena trešdaļa no izrādes. Tajā ir iesaistīti trīs horeogrāfi: Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš un Dmitrijs Gaitjukevičs. Katram bija savi aptuveni divdesmit minūšu posmi ar atšķirīgu mūziku, un es mēģināju uztaisīt tādu kā arku, kas savelk visus trīs kopā. Posmā, no kura nāk šīs dziesmas, ir vairāk stīgu, citos dominē elektronika, citos – apcerīgāka mūzika. Hronometrāžas ziņā šis ir lielākais projekts, kādu jebkad esmu īstenojis, – mūzika ir apmēram stundu. Pamatīgs darbs!»

 

Kad komponē dejas izrādei, droši vien ir jārēķinās ar to, ko cilvēka ķermenis var izdarīt. Līdzīgi kā rakstot kādam konkrētam dziedātājam, tu rēķinies ar viņa iespējām.

Risks nav tik liels – mēs tomēr pa gabaliņiem gājām cauri. Diezgan daudz laika pavadījām ar horeogrāfiem, meklējām kompromisus, lai visas trīs daļas labi sēž kopā. Nebija tā, ka es uzrakstītu visu stundu, atdotu, un čau. Šādi Igors Stravinskis esot savus baletus rakstījis, piemēram, Svētpavasari. Vienā no tā daļām ir ļoti daudz tādu masīvu akordu, kas viens pēc otra atkārtojas. Impresārijs Sergejs Djagiļevs esot klausījies Svētpavasara klavieru izvilkumu un bailīgi prasījis: "Vai ilgi vēl tā?" Stravinskis esot teicis: "Jā, mīļais, vēl simt reižu tas akords skanēs."

Teātrī tev ar režisoru Elmāru Seņkovu līdz šim visvairāk ir iznācis sadarboties.

Jā. Kaut kādas padsmit izrādes. Tā sanācis, ka manā dzīvē liela nozīme ir bijusi vī­riešiem, kam uzvārds sākas ar "S" vai "Š", – Šubrovskis, Seņkovs, Šolis (Gaujarta bundzinieks un režisors Ģirts Šolis – U. R.). Tikko bija interesants notikums – Elmārs dabūja Lietuvas teātra balvu kā labākais režisors. Pagājušā gada maijā mēs Klaipēdā taisījām izrādi pēc Bertolta Brehta lugas Kuražas māte un viņas bērni. Ļoti jaudīga izrāde sanāca! Aktieru komanda trāpījās ekspresīva – galvenais varonis vispār psihs un nenormāli jaudīgs. Tiešām bija prieks strādāt. Es mācīju aktieriem spēlēt dzīvajā. Bija tāds mazs orķestris – tuba, bandžo, akordeons, bungas. Pēc tam kad izrāde aizgāja, viņus sākuši aicināt uz visiem teātra pasākumiem uzstāties kā ansambli.

Ar tavu mūziku?

Jā. Viens no iemesliem, kāpēc es gribēju publicēt tās dziesmas, ir Mārtiņa Brauna biogrāfija Saule. Mārtiņš. Daugava. Lasīju grāmatu un secināju, ka lielākā daļa no viņa hitiem ir tieši teātra mūzika. Un grāmatas noslēguma posmā par mūziku šodien Latvijā Brauns raksta, ka mūsdienās teātra mūziku raksta pārsvarā diletanti. Tad nodomāju – forši, ka es studēju. Pabeigšu ceturto kursu, un viņš vairs nevarēs teikt, ka esmu diletants. Brauns pats arī raksta, ka ir pabeidzis konservatoriju, lai tarifikācijas skatēs nevarētu pārmest neprofesionalitāti. Re, kur ir diploms – es esmu profesionāls komponists.

Man šķiet, ka, publicējot Vājības, tu pirmo reizi tiec dēvēts par komponistu.

Secināju, ka man patīk strādāt par komponistu, ja tā var teikt, ka man nav jāiet, piemēram, uz biroju ikdienā. Teātris ir viens no veidiem, kā to vismaz Latvijā var darīt, un man ir bijušas vairākas veiksmīgas izrādes. Ja tu raksti mūziku ikdienā kaut kam, ar kaut kādu nolūku, teiksim, teātrim, nav tā, ka tu pēc tam vakarā pēc šī darba vēl piesēdies un paraksti kaut ko sev. Tu tomēr jau esi savu radošo tieksmi realizējis – šī vajadzība ir apmierināta.

Pieļauju, ka teātra projekti kaut kādā brīdī var apsīkt, tas ir pilnīgi reāls scenārijs, un tad svaru kauss atkal var pārsvērties uz to pusi, ka gribēsies rakstīt pašam sev. Tas, ko man kaut kad gribētos izdarīt, – uztaisīt tādu būtībā popsīgu ierakstu, kur instrumentācijā izmantoti daudzi orķestra instrumenti. Kaut kas jau uz to pusi ir arī Vājībās – singls Belorusskaja.

Ir kaut kāda atšķirība starp mūzikas autoru un komponistu?

Mūzikas sacerēšana pirms akadēmijas – tas bija tāds emocionāls "trips". Tev ir kaut kāda sajūta, un tu to ieliec mūzikā. Komponēšana – labi, ja ir arī emocionāli, bet tas jau ir intelektuāls darbs. Ir kaut kādas shēmas, kā tu muzikālo ideju realizē.

Bet arī neskolots cilvēks taču var radīt muzikālus darbus, kas spēj pārsteigt profesionāļus.

Var. Tie paši Bītli. Un Bovijam, piemēram, ir diezgan krāšņas harmonijas.

Platons Buravickis, pierakstot notīs NSRD albumu Kuncendorfs un Osendovskis, brīnījās, kā Hardijs Lediņš un Juris Boiko, nebūdami muzikāli skoloti, radījuši šādu darbu.

Tā jau ir kaut kāda muzikāla izjūta. Man ļoti interesanta pieredze ir ar Edgaru Šubrovski. Taisot orķestra versiju dziesmai Nāve jūras malā, man bija jāpieraksta notīs arī Edgara dziedamā partija, lai diriģents apmēram redzētu, kas notiek. Man bija kādas sešas septiņas versijas, kā akadēmiski pierakstīt to, ko viņš vienkārši brīvi dzied.

Esmu lasījis, ka etnomuzikologiem ir ļoti grūti ielikt tautas mūziku rāmīšos – kaut kas par īsu, kaut kas par garu vai par ātru, un to nevar tā smuki sagriezt pa gabaliņiem. Te bija līdzīgi. Vispār kādreiz es baigi nedomāju par aranžējumu veidošanu citiem, bet tagad, taisot to Sniedzes un Edgara dziesmām, sapratu, ka baigi foršs darbs tas tomēr ir. Domāju, ka turpināšu strādāt ar aranžējumiem klasiskajiem instrumentiem – tas mani saista, un šajā darbā noderēs kondženes zināšanas.

Kā Platons teica – tas, kas pārlikts nošu pierakstā, paliks arī pēc gadu simtiem, jo arī līdz šim tas ir visilgāk izdzīvojušais mūzikas pieraksta veids.

Jā, noteikti! Starp citu, mūsu latviešu rokmūzikas kontekstā, pateicoties notīm, arī kaut kas ir saglabājies – Katedrāles audioieraksti ir pazuduši, un tagad filmai Savējie sapratīs tie tika rekonstruēti pēc notīm.

Mums ir pievienojies fotogrāfs Kristaps Kalns un pirms došanās akadēmijas gaiteņos meklēt fotografēšanās vietu arī viņam ir jautājums: "Vai dziesmas no izrādes Par tēviem var kaut kur dzirdēt? Braucot uz laukiem, labprāt tās mašīnā ar prieku paklausītos."

Man arī Elmārs teica, ka vajag ierakstīt, bet laikam vienkārši ir jāpabeidz mācību gads. Tur vajag baigo enerģiju. Būs ar Ingu Baušķenieku jāparunā un jāieraksta pie viņa (tur jau tapuši Mantas ieraksti – U. R.). Man liekas, ka dziesmu rakstīšana teātrim mūsdienās iet mazumā, jo režisori vairāk neprasa dziesmas rakstīt. Izrādes Par tēviem gadījums ir jau baigi wow! Tur tomēr bija septiņas astoņas dziesmas – albuma materiāls.

Klausoties tavu dziesmu Valis, kas ir uz vienas nots, ilgi domāju, kur kaut ko tādu esmu dzirdējis, un beigās atcerējos. "Tu saprati mani, tu saprati/Bet tikai mirkli tas bija/Tad vējš tevi gabalos samala/Un pelnos izkaisīja," – Imants Kalniņš. Turaidas roze.

Man jau sen bija doma uzrakstīt dziesmu, kur melodija ir tikai uz vienas nots, un manā partijā tur tiešām ir tikai viena nots. Bija arī interesanti rakstīt ar Zeļģa dzejoļiem...

Kā tu viņu vispār atradi?

Tā sākotnēji bija piespiedu mīlestība. Man iedeva viņa grāmatas un teica – izvēlies. Man šķiet, ka tā ir mūsdienīga dzeja, kas piespiež arī mūzikas valodu tai piemērot. Zeļģis ir no tiem, ko sākumā palasi un neaizķeras, bet, kad vairāk iebrauc iekšā, kaut kādā brīdī tie tēli kļūst pieejami. Kāpēc lai nebūtu tā, ka mūsdienu mūziķi un jaunie komponisti raksta tieši ar savas paaudzes dzejnieku tekstiem? Tas tomēr ir svētīgs darbs – meklēt kopsaucējus savā paaudzē.

Skaidrs, ka var paņemt no grāmatas, kas nodrukāta pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem, bet paaudzes konteksts vienmēr ir interesants. Tā kā Kulakovs, piemēram, rakstīja ar Elsbergu un Melgalvu. Zeļģa dzejoļi nav ērti mūzikai, jo rindiņas ir dažāda garuma, tas uzreiz apgrūtina rakstīšanu. Atskaņu arī nav. Tāda brīvā forma. Tas tevi piespiež domāt un bišķi vairāk pavirpināt to mūziku uz riņķi, piemērojot to tekstam. Man kā autoram tas sākotnēji bija tāds izaicinājums, bet pēc tam gandarījums – forši, es to varēju!

Pašam joprojām vislielāko izbrīnu izraisa tā emociju amplitūda, kas man saistās ar vārdu "kompozīcija", jo reizēm tas darbs vienkārši riebjas – tu sēdi pie kaut kā, kas jānodod drīz, un nesaproti, kāpēc to visu esi sācis. Sēdi, sēdi un pēkšņi konstatē, ka ir kādi trīs vai četri naktī, un redzi, ka ir kaut kas uzrakstījies, turklāt pat diezgan interesants un jēdzīgs. Kaut kādā brīdī darbs ir vienkārši parāvis uz priekšu tāpēc, ka esi uz to koncentrējies. Nezinu, vai ir atšķirība starp iedvesmu, kas nokrīt no gaisa, un iedvesmu, kas rodas no koncentrēšanās, vismaz manā gadījumā droši vien ne. Jāpadomā. Droši vien ģeniāli komponisti māk tā darīt, ka piesēžas un uzreiz sāk rakstīt, bet man ir vajadzīgs laiks, lai, atkal pēc pārtraukuma piesēžoties, varētu iegrimt atpakaļ tajā darbā, ko esi sācis vai gribi iesākt. Palikt ar to uz kādu brīdi. Johans Sebastiāns Bahs ir bijis pavisam pārsteidzošs talants, jo viņam bija divdesmit bērnu – stādies priekšā? Katru nedēļu bija jāuzraksta jauna kantāte, ko svētdienā atskaņot dievkalpojumā. Bez variantiem.

Tos seno laiku cilvēkus var apbrīnot. Ja paskatās uz biogrāfijām – viņi visam ir izgājuši cauri. Sēdējuši cietumos, gājuši karā…

…Slimības, kurlums, aklums…

Tas viss, protams, deva pieredzi un rūdījumu, bet nodarīja arī milzu ļaunumu, kaut vai nozogot daudz laika, bet mūsdienu cilvēki padara krietni mazāk. Laikam jau datori, kuru uzdevums it kā ir visu atvieglot un paātrināt, šodien karu un cietumu vietā visu laiku apēd.

Interesanti ir skatīties komponistu rokrakstus. Piemēram, Baham tas bija tik fenomenāli skaists, ka uz to var skatīties kā uz grafiku. Piemēram, ja ir divas partijas čelliem, kas ir pilnīgi vienādas, viņš nevis uzraksta "tāpat", bet ar roku uzraksta abas. Kaut kāda absolūta perfekcija!

Laikam Bahs domāja par to, ko mēs par viņu runāsim vairāk nekā pēc trīssimt gadiem.

Johanness Brāmss ir zvērīgi iznīcinājis pēdējos hitus, kas viņam pašam nav patikuši, lai kontrolētu to, kas ir Brāmss. Ļoti, ļoti rūpīgi visu dedzinājis. Bija tāds Kristofers Hičinss (žurnālists, orators un kritiķis, 1949–2011) – angļu un amerikāņu autors, kurš teica, ka labākais, kā rakstīt, ir post mortem – tā, it kā tu jau būtu miris, jo tikai tad neeksistē ne finansiālie, ne modes apsvērumi, ne tendences, kurām sekot. Man šķiet, tas ir ļoti vērtīgs padoms. Tu raksti tā, kā gribi, un neesi atkarīgs no sociālā spiediena.

Absolūts fenomens pasaules mūzikas vēsturē ir Francis Šūberts, kurš uzrakstīja kādas desmit simfonijas, bet pats tās nedzirdēja, jo viņa dzīves laikā neviena no tām netika atskaņota. Kādai tomēr ir jā­būt mūzikas mīlestībai, lai uzrakstītu tik daudz! Tu uzraksti vienu, nu labi, divas, un tās netiek atskaņotas. Vai tiešām tu rakstīsi vēl? Tā nav viena dziesma, bet milzīgs darbs! Kāpēc viņš to darīja – varu izteikt hipotēzi. Komponists, rakstot darbu, īpaši lielās formas, konstruē kārtību. Kompozīcija pēc būtības nozīmē sakārtošanu. Un šī kārtība viņam, piedzīvojot dažādas dzīves grūtības – slimību, nabadzību, nodevību –, varbūt ir vienīgā iespējamā kārtība.

Kompozīcija kaut kādā ziņā ir bēgšana, patveršanās sava prāta konstrukcijās. Brīnums ir tajā, ka mums – klausītājiem – šīs konstrukcijas var sniegt ļoti dziļas emocijas. Par koncertiem runājot – lai tiktu uz XVII gadsimta Vācijas topērģelnieka Dītriha Bukstehūdes koncertu, Bahs, kurš arī strādāja par ērģelnieku, reiz gāja kājām vairākas dienas, lai klausītos meistaru... Es domāju, ka tagad koncerti ir zaudējuši to vērtību, kāda tā bija arī nesenākā pagātnē – pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem, kad uz tiem gāja kā uz svētkiem, jo nebija tik daudz ierakstu. Koncerts bija kā gaisa malks, ko sasmelties. Tagad ar vispārējo mūzikas pieejamību to loma ir mazinājusies.

Koncerts mūsdienās ir pārvērties par izrādi – es domāju lielos koncertus, kur tev priekšā stāv vairāki simti cilvēku ar paceltiem telefoniem. Man pirms koncertiem svarīga ir noskaņošanās. Pēdējā laikā bieži eju uz simfoniskajiem koncertiem, un man patīk atnākt vismaz divdesmit minūšu agrāk, apsēsties un mazliet atiet. Došanās kaut kur tālu, tālu, lai dzirdētu koncertu, arī ir neatņemama tāda "tripa" sastāvdaļa.

 

Edgara Mākena dziesmu ciklu Vājības var noklausīties mūzikas straumēšanas vietnē Spotify.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Šodien sākas Frankfurtes grāmatu tirgus

Laikā no 16. līdz 20. oktobrim Latvija ar nacionālo stendu piedalās lielākajā izdevējdarbības izstādē pasaulē – Frankfurtes grāmatu tirgū (Frankfurter Buchmesse 2019). Šogad uz Frankfurti dodas...

Ar balsu enerģiju pret ziemas miegu

Klāt ikgadējais, nu jau septītais Rīgas A Cappella festivāls, kurš mums rāda a cappella dziedāšanas tradīciju kā mūsdienīgu un ļoti interesantu mākslas veidu, veidojot jaunu identitāti vokā...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja