Laika ziņas
Šodien
Migla

Saruna ar rakstnieci Rozu Liksomu. Ceļojums uz trakonamu ar Transsibīrijas ekspresi

Rozas Liksomas garais stāsts Sestā kupeja, kas 2011. gadā apbalvots ar prestižāko literatūras balvu Somijā Finlandia, ir aizraujošs tēlojums, kurā divi svešinieki - jauniņa antropoloģijas studente no Somijas un viscaur raupjš, dzīvi krietni baudījis krievs - dažas nedēļas top ielikti vienā kupejā, vilcienā, kas ir ceļā no Maskavas uz Ulanbatoru.

Ir 80. gadu vidus, PSRS tautsaimniecības "brīnums" irst pa vīlēm, veikalu plauktos svilpo vējš, un, šķiet, visa varenā padomija ir viena milzīga, norobežota "palāta numur seši". Atsauce uz šo Antona Čehova garo stāstu par norisēm psihiatriskajā klīnikā ir likta Liksomas grāmatas nosaukumā, taču šī saikne ir dziļāka. Galvenā varoņa dzīvesstāsts, ko uzzinām no viņa uzstājīgajiem monologiem, kā arī detalizētais brauciena ikdienas apraksts rada reālistisku un nospriegotu norobežotas telpas atmosfēru. Šī grāmata ir arī ceļojums laikā un telpā. Kopā ar abiem kupejā ieslodzītajiem lasītājs dažu stundu laikā izlīkumo cauri visai plašajai Sibīrijai - tik detalizēts, krāsains un trāpīgs ir Kirovas, Habarovskas, Irkutskas, Novosibirskas, Krasnojarskas un citu pilsētu tēlojums, ka tās gluži vai saredzamas. Rozas Liksomas grāmatu latviešu valodā (apgāds Zvaigzne ABC) tulkojusi Maima Grīnberga.

Sibīrijas pilsētas, stacijas, cilvēki un īpaši stāsta galvenais varonis ir tēloti tik dzīvi un detalizēti, ka lasot gluži vai esi šajā vilcienā. Galvenā varone studē Maskavas Universitātē, līdzīgi kā jūs savulaik. Cik stāstā ir jūsu pašas pieredze?

Es divas reizes esmu mērojusi šo ceļu pa Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli - pirmo reizi 1986. gadā, otro - 1989. gadā. Tāpēc es šo to zinu par ceļošanu šajā dzelzceļa līnijā. Pamata stāsts par somieti un krievu vīru, kas vienā kupejā mēro garo ceļa gabalu, ir manis pašas pieredze. Stāstā tēlotais vīrietis bija mans ceļabiedrs - brauciena laikā viņš izdzēra milzīgu daudzumu vodkas un bija lielisks stāstnieks. Iespaids par viņu bija ļoti spilgts, tas palika manā atmiņā, un vēlāk viņš kļuva par stāsta galveno varoni. Jaunā meitene neesmu gluži es, viņa ir daudz kautrīgāka par mani. Es tāda nebiju.

Jaunā somiete jūsu stāstā visu ceļu klusē, runā tikai vīrietis. Kāpēc tā?

Jā, viņa stāstā, pašās grāmatas beigās, pasaka tikai vienu teikumu: "Tas, no kā bītin bijos, ar mani notika. Un tas, no kā baiļojos, nāca pār mani, Vadim Nikolajevič." Tas ir tiešs citāts no Bībeles. Kad sāku darbu pie grāmatas, "runāja" arī meitene, bet vēlāk viņas teikto izņēmu, jo šīs meitenes stāsti nebija tik interesanti kā vīrieša stāsti, viņa vēl ir pārāk jauna un pārāk maz pazīst dzīvi. Meitene ir gluži kā šī vīrieša spogulis, kas pastiprina, ļauj labāk saskatīt viņa stāstīto. Taču tekstā ir viņas pārdomas un atmiņas.

Grāmatas beigās esat likusi ļoti daudz pateicību krievu literatūras un kino klasiķiem. Vai tie visi ir guvuši atsauces šajā jūsu tekstā?

Šajā darbā ir trīs līmeņi. Pirmais, virspusējais, ir Sibīrijas dabas un pilsētu apraksti un stāsts par šo braucienu, galveno varoņu attiecībām. Tā ir vienkāršākā daļa. Otrais līmenis ir Somijas un PSRS attiecību tēlojums aukstā kara laikā. Šī meitene ir kā Somija, vīrietis - Padomju Krievija. Noslēgtajā kupejā notiek it kā nelieli, bet zīmīgi starpgadījumi, negadījumi - gluži kā mēs to savulaik pieredzējām starpvalstu attiecībās. Trešais līmenis ir intertekstuāls, jo gandrīz viss, ko šis vīrietis saka, tā vai citādi ir saistīts ar Krievijas un Padomju Krievijas literatūras klasiku, kino un kultūru plašāk.

Kāpēc grāmatas nosaukumā likāt atsauci uz Čehova Palātu Nr. 6?

Vispirms jau tā ir zīme lasītājam, ka tekstā ir darīšana ar intertekstualitāti. Ka šie klasikas darbi ir pārstāstīti jaunā veidā un kvalitātē. Manā stāstā ir daudz paralēļu ar Čehova darbu - sākot jau ar to, ka gan slimnīcas palāta, gan šī vilciena kupeja ir slēgta vide, no tās nav iespējams izkļūt. Vismaz kādu laiku. Meitene manā stāstā mēģina izbēgt, taču nesekmīgi. Šie spēles noteikumi attiecas arī uz citiem vilciena pasažieriem un darbiniekiem. Vēl viena paralēle nāk no Maskavas inteliģences lietotā jēdziena "palāta numur seši", kas tika attiecināts uz visu PSRS un tajā notiekošo. Šo jēdzienu es bieži dzirdēju 80. gadu sākumā, studējot Maskavā. Viņi vispār nelietoja apzīmējumu PSRS, bet tikai šo "palāta numur seši".

Divās stāsta vietās jūs citējat krievu rakstnieka Vsevoloda Garšina (1855-1888) stāstu Sarkanais zieds, kas, līdzīgi kā Čehova darbs, arī vēsta par notikumiem psihiatriskajā klīnikā.

Jā, šis ir bijis lielisks krievu rakstnieks, es gribēju ielikt atsauci uz viņa darbu. Veids, kā viņš apraksta gara slimības attīstību, manuprāt, ir fantastiski precīzs un trāpīgs. Un šie procesi savā būtībā nav mainījušies - tie ir bijuši un ir līdzīgi gan tolaik, gan tagad. Vienam no mana stāsta varoņiem ir jāsaskaras ar psihiatrisko klīniku, ko viņš apzināti izvēlas dienesta Afganistānā vietā.

Neraugoties uz to, ka jūsu stāstā tēlota nepievilcīga zeme - sabrukuši nami un ielas, kroplīgi ļaudis, drūmas pilsētas -, tomēr ir jūtama arī jūsu emocionālā saikne ar Krieviju.

PSRS norieta laikā bija skaidri redzama šī sabiedrības un cilvēku sabrukšana - tas notika visapkārt mums, un tāpēc manā stāstā ir tik daudz pussabrukušu celtņu un salauztu cilvēku. Tāda bija šīs sistēmas sairšanas pēdējā fāze pirms kolapsa. Un, jā, man ir bijusi un ir īpaša attieksme pret Krieviju, tās bagāto literatūru, kino, mūziku un mākslu. Jāatceras, ka Somijai ir vēsturiski senas un ciešas attiecības ar Krieviju - simts gadu mēs bijām Krievijas impērijas pakļautībā. Varbūt dziļi manī ir kāda sena ģenētiska saikne ar Austrumiem. Taču tagad man ir saglabājusies interese tieši par padomju laika dizainu un arhitektūru - vairāk nekā 30 gadu es kolekcionēju dizaina paraugus no šī laika. Ap 1000 dažādu lietu esmu nodevusi īpašam muzejam Tamperē.

Vai savā Sibīrijas braucienā devāties viena pati?

Jā. Brauciens bija saistīts ar manām antropoloģijas studijām. XIX gadsimta beigās daudzi somu zinātnieki devās uz Sibīriju, lai pētītu somugru valodas, meklētu mūsu valodas saknes. Studējot es iepazinu šos pētījumus, un man bija sapnis - sekot viņu ceļam, redzēt savām acīm to, ko agrāk atklājuši un aprakstījuši zinātnieki. Kopumā šis brauciens aizņēma trīs mēnešus. Bija vēl viens Sibīrijas brauciens, kurā devos kā žurnāliste, - laikraksts Helsingin Sanomat reizi nedēļā publicēja lappusi ar mana ceļojuma piezīmēm un fotogrāfijām. Esmu ne reizi vien domājusi un ļoti gribētu braukt vēl vienu reizi.

Toreiz nebija bail braukt vienai?

Bija, un tas ir jūtams arī grāmatā. Tur ir daudz momentu, kad meitene ir apdraudēta. Stāsta galvenais varonis Vadims nav gluži vidusmēra krievs. Lasot jāatceras, ka šis cilvēks ir slepkava, kurš jaunībā nogalinājis savu draudzeni. Viņš ir ļoti brutāls savā runā un rīcībā, viņš ir daļa no kriminālās pasaules. No tā sauktās Krievijas pagrīdes pasaules, ko vēlāk sākām dēvēt par krievu mafiju. Dzīve viņu piespiedusi izglītoties, Vadims ir gudrs un attapīgs, pārzina vēsturi, ir daudz lasījis. Tādu šo cilvēku - ar visu notetovēto muguru, kāri pēc šņabja un neremdināmu tieksmi stāstīt par savu dzīvi - es iepazinu Sibīrijas brauciena laikā. Viņš bija pavadījis 25 gadus darba nometnēs, un tas taču nevar palikt bez zināma nospieduma.

Un tomēr - pēc šī garā ceļojuma, kurā mazliet mainījušies ir abi, nav izslēgts, ka viņi var saprast viens otru mazdrusciņ labāk. Ir tāda iespēja, taču jāuzsver - tikai mazdrusciņ labāk. Pasaule ir savāda vieta, un cilvēki savās pamata izpausmēs tūkstošiem gadu laikā patiesībā mainījušies ļoti nedaudz. Slepkavas un vardarbība aizvien ir mūsu vidū, tāpat arī mīlestība.

Grāmata ir tulkota arī krievu valodā. Ko krievi saka par to?

Esmu ar šo darbu piedalījusies grāmatu tirgos Krievijā un no krieviem saņēmu ļoti daudz viedokļu par to. Lielākoties atsauksmes bijušas pozitīvas, ir arī dažas piezīmes, piemēram, ka šī meitene stāstā ir pārlieku romantiska, ka dažas detaļas varētu būt konkrētajam laikam neatbilstošas, teiksim, cigarešu paciņu noformējums, konfektes un citas. Es apzināti tekstā tiešā veidā neuzsveru norises laiku, un daudziem šķiet, ka notikumi grāmatā risinās 90. gadu sākumā, lai gan patiesībā tas ir 1986. gads.

Ap šo laiku jūs pati sākāt rakstīt.

Es vēlējos kļūt par zinātnieci, taču dzīve šo ieceri izmainīja, un vairāk nekā pirms 30 gadiem es sāku nodarboties ar literatūru. Mana pirmā grāmata - īso stāstu krājums Vienas nakts ekstāze - ir tulkota arī latviešu valodā (izdevniecība Atēna, 2000, Maimas Grīnbergas tulkojums - red.).

Kā šodien jūtas mazā Somija sava lielā kaimiņa tuvumā?

Somijā ir sajūta un pārliecība, ka attiecībā uz Krieviju mums nav no kā bīties. Taču situācija var mainīties, ņemot vērā radikālās pārmaiņas, kas notiek Eiropā. Ļoti ceru, ka tā nenotiks, tomēr pašlaik izskatās, ka Eiropas Savienība var sabrukt, situācija pasaulē vispār ir haotiska. Par šobrīd mums visiem aktuālo bēgļu jautājumu runājot, jāteic, ka Somija nav viņiem nekāda sapņu zeme - mēs esam tālu ziemeļos, klimats ir visai skarbs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja