Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Trešdiena, 22. maijs
Emīlija

Spēlējot jūtos bezbailīga. Intervija ar vijolnieci Lizu Batiašvili

Vijolniece Liza Batiašvili dodas uz savu dzimto Gruziju kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri. Sarunā ar KDi mūziķe atklāj, kāpēc šis būs viens no galvenajiem notikumiem viņas dzīvē

Iemesls sarunai ar klasiskās mūzikas zvaigzni – vijolnieci Lizu Batiašvili – ir Berlīnes filharmonijas orķestra tradicionālais Eiropas koncerts, kas kopš 1991. gada 1. maija katru gadu tiek rīkots kādā Eiropas kultūrvēsturiski nozīmīgā vietā. Koncertā tiek godināta kontinenta valstu un kultūru daudzveidība, kā arī tiek atzīmēta Berlīnes filharmonijas orķestra dibināšana 1882. gada 1. maijā. Pēdējos gados Eiropas koncertam ir arī izteikta sociālpolitiska dimensija – tajā tiek atgādināts par mieru, neatkarību un demokrātiju. 2022. gada 1. maijā Berlīnes filharmoniķu Eiropas koncerts notika Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Koncertu, kurā dziedāja Elīna Garanča, diriģēja orķestra muzikālais līderis Kirils Petrenko.

Pirmo reizi Gruzijā

Šogad Berlīnes filharmoniķi dosies uz Gruziju. Sākotnēji bija paredzēts, ka 1. maijā Cinandali amfiteātrī plānoto Eiropas koncertu diriģēs leģendārais maestro Daniels Barenboims, taču šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka veselības apsvērumu dēļ viņš ir spiests atcelt savu dalību šajā notikumā. Danielu Barenboimu aizstās diriģents Daniels Hārdings. Programma paliek nemainīga – skanēs Franča Šūberta melodrāmas Burvju arfa uvertīru, Johannesa Brāmsa Vijoļkoncerts (solo spēlēs Liza Batiašvili) un Ludviga van Bēthovena Piektā simfonija. Koncerts tiks pārraidīts vairāk nekā astoņdesmit valstīs. To varēs vērot Berlīnes filharmoniķu digitālajā koncertzālē, kā arī Arte TV, Mezzo TV un Medici.tv. Koncerts būs dzirdams daudzu valstu radiostacijās. 2. maijā Berlīnes filharmoniķi, Daniels Hārdings un Liza Batiašvili ar šo pašu programmu uzstāsies Tbilisi opernamā. Vēl pirms brauciena uz Gruziju šī programma tika piedāvāta Berlīnes filharmonijā 26. un 27. aprīlī.

Gruzijā Berlīnes filharmonijas orķestris viesosies pirmo reizi. Vizītes mērķis ir sākt ciešāku sadarbību starp šo Kaukāza valsti, kura lepojas ar bagātām klasiskās mūzikas tradīcijām, un Eiropas kultūras organizācijām. Koncertā tiks pausta arī solidaritāte ar Ukrainu. "Šis koncerts būs manas radošās dzīves kulminācija," neslēpj vijolniece Liza Batiašvili. "Koncertam ir arī politiska nozīme. Gruzija jau daudzus gadus cīnās, lai tiktu uzņemta Eiropas ģimenē. Kultūras jomā tā jau sen ir Eiropas daļa, un šim koncertam vajadzētu to skaidri parādīt," piebilst mūziķe.

Liza Batiašvili dzimusi Gruzijā 1979. gadā. Kopš 1991. gada viņa dzīvo Vācijā. Liza Batiašvili tiek dēvēta par gruzīnu izcelsmes vācu vijolnieci. Māksliniece ir sasniegusi savas profesijas virsotni – viņa uzstājas ar labākajiem orķestriem un diriģentiem visā pasaulē, viņas albumus izdod ierakstu kompānija Deutsche Grammophon. Viņas vijoļspēle pārsteidz ar izteiksmīgu intensitāti un krāsu bagātību. "Savas spēles toni salīdzinu ar balsi. Daudzi mūziķi uzskata, ka skanējuma skaistums nav tik svarīgs kā izteiksmīgums. Protams, arī izteiksmīgums ir svarīgs, taču man vijoles skaņa, tāpat kā cilvēka balss, pirmām kārtām ir dvēseles atspulgs. Skanējuma nianses ir cieši saistītas ar manām emocijām. Es vēlos, lai mana spēle rosinātu klausītājos dvēseles meklējumus un pārdomas par savām izjūtām," saka Liza Batiašvili.

Mākslinieces portrets

Vijolniece vienmēr ir bijusi pilsoniski aktīva, asi kritizējusi Krievijas politiku, atbalstījusi Gruziju un Ukrainu. 2014. gadā viņa uzstājās Kijivas Maidanā, kurā 50 000 klausītāju priekšā atskaņoja ukraiņu komponista Igora Lobodas Rekviēmu Ukrainai, kas tapis pēc viņas pasūtījuma. Par mākslinieku atbildību sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā runājām ar Lizu Batiašvili 2017. gadā KDi publicētajā intervijā.

2021. gadā Liza Batiašvili nodibināja savu fondu, kas atbalsta jaunos gruzīnu mūziķus, piešķirot viņiem stipendijas, ļaujot papildināt zināšanas Rietumos un integrējot viņus reālajā mūzikas pasaulē un koncertdzīvē. Pēc kara sākuma Ukrainā vijolnieces fonds septiņpadsmit mēnešu laikā īstenoja atbalsta programmu ukraiņu mūziķiem – tika pārskaitīti līdzekļi māksliniekiem, kuri ir strādājuši vai turpina strādāt Ukrainas orķestros, citos ansambļos un konservatorijās. Šī tiešā finansiālā palīdzība bija nepieciešama, lai mākslinieki kara apstākļos varētu izdzīvot. Atbalsts tika sniegts bēgļiem no izpostītās Mariupoles (visam Mariupoles filharmonijas orķestrim), kā arī mūziķiem no Harkivas, Severodoneckas, Černihivas, Soledaras, Bahmutas un citām pilsētām.

2023./2024. gada sezonā Liza Batiašvili ir Berlīnes filharmonijas orķestra rezidējošā māksliniece – viņa sniedz koncertus ar šo kolektīvu, izpaužas kamermūzikā un piedalās izglītības programmās. Šajā sezonā viņa uzstājas ar Minhenes filharmonijas orķestri, Sanfrancisko simfonisko orķestri un Nīderlandes filharmonijas orķestri. Pagājušajā sezonā vijolniece spēlēja kopā ar Ņujorkas filharmonijas orķestri, Klīvlendas orķestri, Londonas orķestri Philharmonia, Londonas simfonisko orķestri, Eiropas kamerorķestri, Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw un Vīnes filharmonijas orķestri.

2024./2025. gada sezonā Liza Batiašvili būs viena no galvenajām Londonas simfoniskā orķestra viessolistēm – viņa izvēlēta par orķestra koncertsērijas Mākslinieka portrets/Artist Portrait varoni un 2025. gada pavasarī Londonā atskaņos Alfrēda Šnitkes Pirmo vijoļkoncertu, Karola Šimanovska Pirmo vijoļkoncertu un Volfganga Amadeja Mocarta Piekto vijoļkoncertu. Nākamajā sezonā Liza Batiašvili būs bieži dzirdama kopā ar Parīzes orķestri/Orchestre de Paris, viņa uzstāsies ar Ņujorkas filharmonijas orķestri un ASV Nacionālo simfonisko orķestri.

Mūsu iepriekšējā saruna notika pirms septiņiem gadiem. Kā jūs šajā laikā esat mainījusies? Kas ir mainījies jūsu dzīvē?

Šajā laikā bija Covid-19 pandēmija, un mēs visi kaut kā esam mainījušies: ir laiks pirms Covid-19 un laiks pēc Covid-19. Pandēmijas gadi man bija īpašs periods, jo atkal esmu satuvinājusies ar savu dzimto valsti Gruziju. Man bija vairāk laika tur braukt, es nopirku dzīvokli Tbilisi un nodibināju fondu, lai atbalstītu jaunos gruzīnu mūziķus, jo man ar viņiem ir izveidojusies neticami cieša saikne. Vēl viena patīkama pārmaiņa – šogad pārcēlos no Minhenes uz Berlīni.

Pagājušos gadus un mūsu laiku tagad ļoti ietekmē konflikti, kas ir saasinājušies un pievērsuši lielāku pasaules uzmanību. Pateicoties šai uzmanībai, pasaulē ir arī lielāka situācijas izpratne, varbūt vēl ne simtprocentīgi, jo sociālajos medijos skan dažādas balsis, kas cenšas noslēpt vai maskēt patiesību. Tomēr es domāju, ka mēs vairāk apzināmies briesmas, kas ir pārņēmušas pasauli. Informētības pakāpe ir lielāka, un mēs vairāk uzzinām par Austrumeiropas vēsturi. Līdz šim Rietumos informētība par Austrumeiropu bija ļoti zema.

Mana motivācija un pienākums ir vienmēr uzsvērt, no kurienes es nāku un ko mana valsts ir piedzīvojusi pēdējās desmitgadēs. Gribas arī pavēstīt, kāda situācija Gruzijā ir pašlaik, kādas ir cerības un vīzijas, ne pārāk to visu idealizējot. Mums Gruzijā ir daudz iekšējo problēmu, bet ir izteikta ļoti skaidra virzība uz kaut ko tādu, ko Rietumeiropa pēdējās desmitgadēs faktiski ir zaudējusi pārlieku mierīgas, nodrošinātas dzīves dēļ un tāpēc, ka sabiedrība nav bijusi pietiekami aktīva dažās jomās.

Vai jūtat, ka mainās arī jūsu mākslinieciskās prioritātes?

Radošajā darbā mani vienmēr ir vadījušas manas mākslinieciskās izvēles un intereses – vienmēr esmu spēlējusi, kur vēlos un ar ko vēlos. Tā ir greznība un privilēģija, ka es to varu atļauties, un šajā ziņā nekas nav mainījies. Mans darbs kļūst aizvien aizraujošāks un plašāks, rodas jaunas idejas un iniciatīvas. Viens no svarīgākajiem jaunumiem ir tas, ka savā darbībā iesaistu jaunos mūziķus, kurus atbalsta mans fonds. Esmu priecīga, vērojot, cik strauji viņi pilnveidojas un kļūst patstāvīgi.

Viņi visi ir no Gruzijas?

Jā, visi ir no Gruzijas. Kad Ukrainā sākās karš, mēs steidzami izveidojām atbalsta programmu ukraiņu mūziķiem. Esam maza komanda, un tas bija diezgan sarežģīti, bet mēs vēlējāmies sniegt tiešu finansiālo palīdzību Ukrainas mūziķiem. Piesaistījām ziedojumus – vairāk nekā 180 000 eiro – un pārskaitījām līdzekļus konkrētiem mūziķiem dažādos Ukrainas reģionos: tie ir gan mūziķi, kuri spēlējuši orķestros Mariupolē un Harkivā, gan tie, kas darbojas valsts rietumu daļā. Ceru, ka mums kaut nedaudz izdevās viņiem palīdzēt, taču ir skaidrs, ka šādā situācijā atbalsta nekad nevar būt pietiekami daudz. To mēs darījām paralēli fonda pamatdarbībai – mūsu galvenais mērķis ir atbalstīt jaunos gruzīnu talantus, kuriem pašiem nav iespēju apmaksāt studijas, mēs arī palīdzam viņiem satikt īstos cilvēkus īstajā brīdī.

Fonda stipendiāti pašlaik studē Vācijā, izņemot visjaunāko, kurš joprojām mācās Gruzijā pie savas vecmāmiņas. Viņš jau ir labi pazīstams – četrpadsmit gadu vecais Cotne Zedginidze ir pianists un komponists. Cotne ir sacerējis brīnišķīgus opusus, februāra sākumā Londonas Vigmora zālē notika viņa komponētās Sonātes obojai pasaules pirmatskaņojums, to spēlēja mans vīrs Fransuā Lelē. Pašlaik Cotne komponē savu pirmo simfoniju, kura tiks pirmatskaņota nākamā gada Mocarta nedēļā/Mozartwoche Zalcburgā.

Aprīļa sākumā Cotne Zedginidze kopā ar mani, klarnetistu un komponistu Jērgu Vidmani, pianistu Denisu Kožuhinu un Berlīnes filharmonijas orķestra dalībniekiem piedalījās kamermūzikas koncertā Berlīnes filharmonijā. Cotne pirmatskaņoja savu darbu klavierēm solo Impromptu, un mēs duetā nospēlējām viņa sacerēto Sonāti vijolei un klavierēm. Cotnes mūzika ir tuva Ģerģa Ligeti un Antona Vēberna stilam.

Kā ar laiku mainās jūsu spēles stils un skanējums? Vai pati pamanāt izmaiņas?

Kā jau dzīvē, viss notiek viļņveidīgi, mūziķim tas visu mūžu ir mācīšanās process. Tagad labāk saprotu profesijas būtību, savā sniegumā vēlos būt efektīvāka. Man ir jābūt uzmanīgai un jārūpējas par savu fizisko formu, jo šis ir brīdis, kad viegli var sākt sevi traumēt. Vijolniekiem tas ir īpaši aktuāli, jo spēlējot esam ļoti nedabiskā pozīcijā un tas var izraisīt sāpes. Ar vecumu mūziķis arvien vairāk izjūt savas fiziskās robežas. Pašreiz pat vairāk laika veltu savas fiziskās formas uzturēšanai nekā vijoļspēles vingrinājumiem, jo jūtu, ka man tas ir nepieciešams. Man palīdz pilates, mēreni nodarbojos ar svarcelšanu trenažieru zālē.

Runājot par radošo izpausmi, esmu guvusi lielu gandarījumu, uzstājoties trio kopā ar čellistu Gotjē Kapisonu un pianistu Žanu Īvu Tibodē, mums ir bijušas vairākas ilgstošas turnejas. Partnerība kamermūzikā var būt patiesi bagātinoša, jo viena lieta ir spēlēt kamermūziku kādā festivālā vai ar draugiem kaut kur vienreiz, bet, ja ilgāku laiku ceļo kopā ar domubiedriem, atklājas jaunas kamermūzikas šķautnes.

Kad atgriežos pie sev jau labi zināmu, bet kādu laiku nespēlētu koncertžanra darbu atskaņojuma, tie bieži atveras kā jauna grāmata. Pieredze ir lielāka, un katrā skaņdarbā gribas atrast sevi, gribas pielikt klāt kaut ko jaunu, paturot prātā visu, ko esmu izdarījusi līdz šim. Šīs izmaiņas var būt nelielas, un, iespējams, klausītāji tās nepamana, bet es to visu ļoti labi saprotu un jūtu.

2020. gadā izdevu neparastu albumu City Lights, tajā ir ieskaņota dažādu žanru mūzika – klasika, džezs, kinomūzika, folkmūzika un popmūzika –, ko asociēju ar sev nozīmīgākajām pilsētām, to vidū ir Tbilisi, Minhene, Berlīne, Helsinki, Parīze, Londona, Roma, Vīne, Bukareste, Buenosairesa un Ņujorka. Albumā satiekas Johans Sebastiāns Bahs, Johans Štrauss, Antonīns Dvoržāks, Čārlijs Čaplins, Astors Pjacolla, Ennio Morrikone un Mišels Legrāns. Kopā ar mani spēlē trompetists Tills Brenners, dziesminiece Keitija Melua, ģitārists Milošs Karadagličs un čellists Maksimilians Hornungs. Tā ir mūzika, ko vienmēr esmu gribējusi spēlēt, tā uzrunā emocionāli tieši, tās iedarbība ir jūtama uzreiz. Pērn man bija turneja ar šo programmu – vienā koncertā bija pārstāvēti dažādi žanri. Šī pieredze man iemācīja sekot savai sirdij un dažreiz nedomāt pārāk daudz. Jā, mēs ļoti cienām klasisko repertuāru, bet šāda veida mūzikā var ļauties intuīcijai. Spēlējot Pjacollas tango un džezu kopā ar Tillu Brenneru, man ir jābūt ļoti daudzveidīgai!

Lizas Batiašvili albumā City Lights (2020) ir ieskaņota dažādu žanru mūzika – klasika, džezs, kinomūzika, folkmūzika un popmūzika

Kuri koncertžanra darbi jums sniedz vislielāko gandarījumu? Kurus no tiem varbūt esat sev atklājusi no jauna un tagad izbaudāt pat vairāk nekā agrāk?

Jā, vispirms katrs koncerts drīzāk ir izaicinājums un izbaudīt to izdodas vēlāk, kad tas ir labāk iepazīts un iespēlēts. No visiem koncertžanra darbiem visspēcīgākais, manuprāt, ir Dmitrija Šostakoviča Pirmais vijoļkoncerts sava vēstījuma dēļ. Lielu prieku man sniedz Johannesa Brāmsa, Ludviga van Bēthovena, Žana Sibēliusa un Pētera Čaikovska koncerti, kurus bieži spēlēju. Esmu vislaimīgākā, kad esmu uz skatuves kopā ar lielisku orķestri un diriģentu, dzirdu, kā muzicē orķestris, un jūtu enerģijas apmaiņu. Neesmu mūziķe, kas vēlas stāstīt stāstu viena pati. Man ir vajadzīgs domubiedru atbalsts – atbalsts visos veidos, ne tikai muzikālais, bet arī morālais. Tas var pacelt spārnos, un skanējums, ko rada orķestris, dod nepieciešamo impulsu un var būtiski mainīt manu spēli. Diriģenta norāde var mainīt pilnīgi visu!

Kurus no pēdējā laikā notikušajiem koncertiem atceraties ar īpašu saviļņojumu?

Domās un sajūtās atgriežos pie Šostakoviča, ko pagājušajā gadā atskaņoju kopā ar diriģentu Klausu Mekeli un Minhenes filharmonijas orķestri. Tā bija mūsu pirmā satikšanās ar Klausu. Viņa enerģija ir kaut kas tāds, ko nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi. Neatkārtojamas emocijas man sniedz uzstāšanās kopā ar diriģentu Janiku Nezē-Segēnu un Eiropas kamerorķestri. Šis kolektīvs spēj pārveidoties, tam piemīt savs raksturs, kas ideāli sader ar Janika personību. Katru reizi, kad muzicējam kopā, man ir sajūta, ka nekad uz skatuves neesmu jutusies ērtāk un brīvāk.

Cik lielu uzmanību pievēršat laikmetīgajai mūzikai un XXI gadsimta darbiem?

2006. gadā pirmatskaņoju un ierakstīju man veltīto Magnusa Lindberga Pirmo vijoļkoncertu. Es to atkal spēlēšu nākamgad. 2016. gadā pirmatskaņoju Andersa Hillborga Otro vijoļkoncertu. Jau pieminētajā šogad aprīlī notikušajā kamermūzikas koncertā Berlīnes filharmonijā spēlējām Jērga Vidmaņa opusu Mūzu asaras klarnetei, vijolei un klavierēm. Nākamgad Parīzē kopā ar Parīzes orķestri/Orchestre de Paris atskaņošu Tjerī Eskeša Dubultkoncertu vijolei un obojai. Es regulāri spēlēju laikmetīgo mūziku, bet tā nav manas koncertdzīves galvenā daļa.

Šajā sezonā esat Berlīnes filharmonijas orķestra rezidējošā māksliniece. Ko jums nozīmē šis tituls?

Mūzikas pasaulē nekas nevar būt patīkamāks par šo titulu! Es pat nezinu, ko pēc tam vēl var vēlēties. Var darīt visu ko, bet šī ir virsotne, ņemot vērā Berlīnes filharmonijas orķestra līmeni un atpazīstamību. Man ar šo kolektīvu ir izveidojusies ilgstoša draudzība un sadarbība, kas turpinās gandrīz divdesmit gadu. Rezidējošās mākslinieces tituls ir saistīts ar īpašu projektu, ko drīz īstenosim, kad kopā ar Berlīnes filharmoniķiem dosimies uz Gruziju.

Mani priecē, ka kopā ar orķestra dalībniekiem varu spēlēt kamermūziku viņu mājvietā – Berlīnes filharmonijā. Iepriekš esam uzstājušies kamersastāvā ārpus filharmonijas, bet vēl nekad pašā Berlīnes filharmonijā. Tagad pirmo reizi sadarbojos ar Berlīnes filharmoniķu dibinātās Karajana akadēmijas audzēkņiem. Es nekad nebiju uzstājusies orķestra galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā – februārī pirmo reizi muzicējām Berlīnes filharmonijā un pavasarī Bādenbādenes Lieldienu festivālā. Es to gaidīju jau no sezonas sākuma!

Vijolniece Liza Batiašvili uzstājas kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri maestro Kirila Petrenko vadībā 2024. gada Bādenbādenes Lieldienu festivālā. Foto – Monika Ritershausa

Drīz kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri dosieties uz Gruziju, kur 1. maijā sniegsiet Eiropas koncertu Cinandali un 2. maijā uzstāsieties Tbilisi. Kādas ir jūsu sajūtas pirms šī brauciena?

Gruzijā vēl nekad nav viesojies šādas klases Eiropas orķestris. Zinu, ka Berlīnes filharmonijas orķestris ir uzstājies Latvijā un pirms diviem gadiem tā Eiropas koncertu uzņēma Liepāja. Pie Berlīnes filharmoniķu pults regulāri stājas Andris Nelsons, agrāk orķestri bieži diriģēja Mariss Jansons. Tādējādi Latvijai šis kolektīvs vienmēr ir bijis tuvāks.

Berlīnes filharmonijas orķestra ierašanās ir liels notikums Gruzijas vēsturē. Tas nostiprinās saikni starp divām valstīm, kuras man personīgi ir vissvarīgākās. Ir bijis nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai Vācija vispār uzzinātu par Gruziju kā neatkarīgu valsti. To pašu var teikt par Eiropas mūzikas institūcijām, kuras tikai tagad sāk nopietni apzināties Gruziju kā kultūras valsti. Kad sāku savu karjeru un sniedzu pirmos koncertus Vācijā, situācija bija atšķirīga. Eiropas institūcijas sāk interesēties par Gruziju, vēlas to labāk izprast. To pierāda arī Berlīnes filharmonijas orķestra lēmums sniegt koncertu valstī, kas atrodas Austrumeiropas un Rietumāzijas krustpunktā. Mana dzimtene ir vērsta uz Eiropu. Šis koncerts, ar kuru Berlīnes filharmoniķi ierodas Gruzijā, ir drosme un risks, taču tas rāda piemēru pārējiem. Orķestris pauž atbalstu Gruzijai kā valstij, kas apliecina vēlmi integrēties Eiropā, un arī politiski ir jāsper līdzīgi atbalsta un solidaritātes soļi.

Ko Gruzijai var dot Berlīnes filharmonijas orķestra ikgadējā Eiropas koncerta rīkošana?

Manai dzimtenei tā ir iespēja tikt pamanītai starptautiskā mērogā. Gruzija ir neatkarīga, skaista valsts, es ar to ļoti lepojos. Tā dara visu iespējamo, lai nodrošinātu koncerta norisi visaugstākajā līmenī un lai tas kļūtu par neaizmirstamu pieredzi publikai. Eiropas koncerts Gruzijā ir svarīgs gan orķestrim, gan man pašai. Savu profesionālo dzīvi esmu veidojusi galvenokārt Eiropā, un man ir paveicies, ka varu muzicēt ar šo kolektīvu. Tagad beidzot uzstāšos kopā ar Berlīnes filharmoniķiem savu tautiešu priekšā. Mūsu cilvēkiem vēl nekad nav bijusi iespēja klātienē baudīt šāda orķestra sniegumu, tāpēc tie ir svētki visiem.

Kad pēdējo reizi spēlējāt Gruzijā ar orķestri?

Pagājušajā gadā uzstājos Cinandali festivālā. Pēc festivāla iniciatīvas ir izveidots jauniešu orķestris, kurā spēlē mūziķi no Kaukāza valstīm – Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Kazahstānas un Turcijas. Kolektīvā ir arī ukraiņu mūziķi. Jaunieši spēlē fantastiski. Dalība orķestrī veicina viņu attīstību. Gruzijā esmu uzstājusies ar Verbjē festivāla orķestri un vietējiem orķestriem.

Uz Gruziju kopā ar jums dosies leģendārais Daniels Barenboims. Kā gadu garumā ir veidojušās jūsu radošās attiecības? (Intervija notika tajā laikā, kad bija paredzēts, ka Eiropas koncertu diriģēs Daniels Barenboims – J. J.)  

Mūsu muzikālā draudzība sākās aptuveni pirms desmit gadiem. Esam daudz koncertējuši kopā, īpaši Berlīnē ar maestro Barenboima vadīto Berlīnes Valsts kapelu. Esam bieži runājuši par Gruziju. Tur ir uzstājusies gan viņa sieva pianiste Jeļena Baškirova, gan viņu dēls vijolnieks Maikls Barenboims. Daniels Barenboims savā ģimenē ir vienīgais, kurš vēl nav bijis Gruzijā. Viņš jūtas ļoti motivēts tur aizbraukt, un šī doma, cerams, viņam palīdzēs uzkrāt spēkus – šis ir ceļojums, kuru viņš nevēlas palaist garām. Pēdējos gados Danielam Barenboimam bijušas nopietnas veselības problēmas, un es viņam novēlu daudz spēka un izturības.

Ko no viņa esat iemācījusies?

Varu runāt nevis par to, ko esmu iemācījusies, bet par to, ko Daniela Barenboima personībā visaugstāk vērtēju. Tā ir nopietnība un spēja darba procesā no katra orķestra dalībnieka paņemt vislabāko, ko šis mūziķis var dot. Var runāt par tām skaistajām, garajām frāzēm, ko maestro Barenboims rada orķestra skanējumā. Viņa interpretācijā ir apbrīnojami skaidrs mūzikas vēstījums. Īpaši jāizceļ viņa pieeja Johannesam Brāmsam – uzskatu Danielu Barenboimu par vislabāko Brāmsa interpretu.

Brāmsa pasaulē bieži vien ir grūti atrast pareizo tempu, un tempa izvēle jebkurā gadījumā ir ļoti personiska. Ir grūti pateikt, kāds ir īstais temps Brāmsā, bet, kad dzirdat Daniela Barenboima interpretāciju, tas vienmēr ir īstais temps! Viņa vadītā orķestra skanējumam ir dabisks plūdums, Barenboimam vienmēr pietiek laika pateikt to, ko Brāmss grib pateikt, un Brāmss grib pateikt tik daudz ko, arī starp notīm. Citu diriģentu lasījumā šīs nianses nereti paslīd garām, kaut kas tiek sasteigts, un klausītāji par šīm smalkajām detaļām nemaz neuzzina. Barenboims ļauj tajā visā iedziļināties, tāpēc viņa diriģētie koncerti ir laimes brīdis ne tikai klausītājiem, bet arī izpildītājiem.

Vai jūtat, ka pati maināties, uzstājoties ar dažādiem diriģentiem – Danielu Barenboimu, Klausu Mekeli, Janiku Nezē-Segēnu? Kā diriģents ietekmē jūsu skanējumu un muzikālo izjūtu?

Kad muzicēju ar tik spēcīgu un aizraujošu personību – tāds ir katrs no jūsu minētajiem diriģentiem –, visu nosaka mūsu enerģijas apmaiņa. Te pat nav runa par sava skanējuma maiņu, ritma un tempa maiņu. Runa ir par mūzikas izjūtu konkrētajā brīdī. Dažreiz kļūst absolūti skaidrs, ka sajūta ir ārkārtīgi pareiza: es apzinos, ka tas ir diriģents, kurš pilnībā saprot gan mūziku, gan mani, un uz skatuves kļūstam par vienu veselumu. Ar katru partneri tas ir ļoti atšķirīgi. Vislabāk ir nedomāt par to, kā tas ir, jo ar šiem talantīgajiem diriģentiem tā vienkārši notiek. Tie ir brīži, kurus īsti nevar paredzēt vai izplānot mēģinājumos. Protams, mēģinājumi ir nepieciešami, taču šis saprašanās process starp solistu, orķestri un diriģentu notiek dabiski. Pat ja esam atšķirīgas personības, mēs atrodam un sajūtam viens otru uz skatuves.

Jūs esat uzstājusies gandrīz visu mūsdienu nozīmīgāko diriģentu vadībā. Pavisam nesen pirmo reizi muzicējāt Berlīnes filharmoniķu muzikālā līdera Kirila Petrenko vadībā. Vai jūs uztraucaties par to, kā noritēs pirmā tikšanās ar diriģentu? Kā šajā pirmajā tikšanās reizē jūs cenšaties sevi parādīt? Ko jūs sagaidāt no diriģenta?

Kirilu Petrenko esmu vairākkārt satikusi personīgi. Esam pazīstami, bet nebijām kopā muzicējuši. Viņš ir ļoti labsirdīgs un pazemīgs. Mūzika viņam ir vissvarīgākais, kopā ar viņu un orķestri mēs kalpojam mūzikai. Februārī Berlīnes filharmonijā atskaņojām Karola Šimanovska Pirmo vijoļkoncertu. Es to jau esmu spēlējusi un ierakstījusi, bet Kirilam tā bija pirmā satikšanās ar šo darbu. Koncerts komponēts milzīgam orķestra sastāvam, kas var viegli pārspēt solistu, un es nespēju iedomāties nevienu labāku diriģentu par Kirilu Petrenko, kas varētu līdzsvarot solista un orķestra skanējumu.

Man tik ļoti patīk Šimanovska koncerts, un es aizmirsu to pieminēt, kad jautājāt par to, kurus darbus pašlaik visvairāk izbaudu spēlējot. Šis ir skaņdarbs, kas man sagādā lielāku baudu nekā jebkurš cits, jo tas mani aizved kaut kur citur. Šimanovska vijoļkoncertā ir tik daudz šķautņu un pārsteidzošu mīlestības aspektu, kas piešķir tam gaišumu un vieglumu. Mūzika ir intīma un kaislīga – šis koncerts ir slepens mīlestības apliecinājums vijolniekam Pavelam Kohaņskim, kuram Šimanovskis to ir veltījis. Tā ir mīlestība, ko nevar atklāt, bet tā ir ļoti spēcīga. Darbs ir iztēles pilns, un tas man ļauj būt bezbailīgai.

Ko tas nozīmē?

Spēlējot jūtos bezbailīga, jo šajā koncertā ir tik daudz prieka un dažādu mazu pārsteigumu, ko klausītāji nemaz negaida. Man patīk pārsteigt cilvēkus, kuri šo darbu nekad nav dzirdējuši.

Kas parasti notiek jūsu galvā, kad spēlējat ar lielu orķestri? Vai vienmēr cenšaties maksimāli kontrolēt situāciju vai arī dažreiz ļaujat sev kaut kur aizlidot savās domās?

Tā vienmēr ir dažādu elementu kombinācija – es nevaru kaut kur pavisam aizlidot, bet nevaru arī visu simtprocentīgi kontrolēt. Protams, ir jābūt koncentrācijai. Katrā koncertā viss ļoti mainās. Gadās tā, ka reizēm esmu ļoti koncentrēta, bet mazāk iedvesmota. Citreiz esmu ļoti iedvesmota, taču pēkšņi varu kļūt nervoza kāda iemesla dēļ.

Es domāju, ka koncentrēšanās ir galvenais mērķis. Ja esmu koncentrējusies, varu ļaut sev būt brīvai. Ja mūziķis ļauj sev brīvību, bet nav koncentrējies, viss var noiet greizi. Man ir jābūt arī kontaktā ar citiem mūziķiem, man ir jādzird pašai sevi, jāreaģē uz orķestri. Izpildījuma laikā ļoti reti apzināti mēģinu saslēgties ar publiku. Ceru, ka mēs ar publiku satuvināsimies, pateicoties mūzikai, ko spēlēju. Tas viss notiek uz vietas, neviens koncerts nav līdzīgs iepriekšējam, daudz kas ir atkarīgs no mūziķu fiziskā un garīgā stāvokļa. Pati vienmēr esmu pārsteigta, nospēlējot pirmo noti un apzinoties, kurp mēs visi tagad virzīsimies.

Vai ir daudz partneru, ar kuriem vēl neesat satikusies uz skatuves un ar kuriem jūs labprāt uzstātos?

Vai ir kāds, ar ko vēl neesmu spēlējusi? Es pat nezinu. Ar daudziem esmu uzstājusies kamermūzikas festivālos, tāpēc pazīstu gandrīz visus kolēģus. Man gribētos biežāk sadarboties ar saviem draugiem kamermūziķiem. Problēma ar kamermūziku ir laika trūkums, un es nevēlos piekrist kompromisiem, proti, mēģinājumu trūkumam. Mani neinteresē vienkārši nospēlēt koncertu, tāpēc es vienmēr atsakos no piedāvājumiem, kad mani aicina izpildīt sarežģītu skaņdarbu ar vienu vai pusotru mēģinājumu. Es to nevēlos darīt, jo dzirdu, kāda ir atšķirība un kā šis opuss varētu skanēt ar pietiekamu mēģinājumu skaitu.

Es augstu vērtēju sagatavošanās darba stundas, kas pavadītas kopā ar mūziķiem, ar kuriem vēlos strādāt. Bieži apspriežam šos jautājumus kolēģu vidū. Mans tēvs vijolnieks piecdesmit gadu bija Gruzijas stīgu kvarteta dalībnieks – es redzēju un dzirdēju visus četrus mūziķus strādājam katru dienu, pat ja viņiem nebija koncertu. Esmu runājusi par to ar savu iecienītāko ansambli pasaulē – Quatuor Ébène. Es apbrīnoju šo kvartetu! Vienmēr esmu gribējusi zināt – kā tas ir iespējams, ka četri cilvēki uzstājoties kļūst par vienu. Viņi pat nedod cits citam nekādu mājienu vai zīmi, bet viņi vienmēr ir kopā, viņu saspēle ir ideāla. Mūziķi atbild, ka visa pamatā ir cītīgs sagatavošanās darbs. Viņi strādā un mēģina tik daudz, cik vien iespējams. Ja solistam ir vairāk laika mēģinājumiem ar orķestri, rezultātā viņš vienmēr spēlēs labāk un orķestris vienmēr spēlēs labāk.

Vai, jūsuprāt, mūzika ir politisks mākslas veids?

Nedomāju, ka mūzika pati par sevi ir politiska, bet kultūra un māksla kopumā ir daļa no sabiedrības dzīves un sabiedrību ietekmē politika, tāpēc tas viss ir savstarpēji saistīts. Katrs ir sava laika mākslinieks, tāpēc viņš raksta tādu mūziku un glezno tā, kā viņš glezno, jo redz un uztver dzīvi šādā gaismā, – ļoti bieži tas ir saistīts ar politisko situāciju un konfliktiem. Cik daudzus māksliniekus ir iedvesmojusi okupācija? Daudzus! Mākslas darbā autors izpauž sevi, savu pozīciju un protestu. Uzskatu, ka māksliniekiem ir jābūt politiski atbildīgiem vai vismaz apzinīgiem, katram ir jābūt savai nostājai. Nevēlos dzirdēt šādas frāzes: "Es esmu mūziķis, mani neinteresē politika, es neko no tās nesaprotu... Lieciet mani mierā!" Tas tikai parāda atbildības trūkumu un ignoranci.

Jūs vienmēr esat atklāti paudusi savu pozīciju attiecībā gan uz Krievijas politiku, gan uz demokrātijas vērtību aizstāvēšanu Gruzijā, Ukrainā un citur. Kā izjūtat savu atbildību?

Tā ir tikai daļa no visas milzīgās problemātikas, kas ir šodienas pasaulē. Mums, mūziķiem, vajadzētu rādīt piemēru, ka nedrīkst spēlēt vietās, kuras finansē korumpēti uzņēmumi vai korumpēti režīmi un valdības. Kāds varētu iebilst, ka vairāk vai mazāk visi ir korumpēti, jo ir iespējama visdažādākā veida korupcija, gan maza, gan liela, bet visi zinām, ka ir valdības un uzņēmumi, kas tieši finansē karu. Mums vajadzētu mainīt savu attieksmi. Var mēģināt aizbildināties, ka mūziķi spēlē nevis valdībai, bet parastiem cilvēkiem, taču sanāk, ka notiek slēpšanās aiz kultūras: mēs nesam kultūru un būvējam tiltus! Tiltu būvēšana ir iespējama tikai līdz noteiktam punktam, kādā brīdī tilts ir jānodedzina.

Ko darīt pēc tilta nodedzināšanas?

Vēlāk ir jāmēģina to atjaunot. Dzīvē ir brīži un situācijas, kad ir jārunā skaidri un lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Nedrīkst aizbildināties ar daudziem «bet». Ja mēs visi kritiskā situācijā kļūsim par vienu, būs daudz vieglāk pārvarēt grūtības. Tā tas notika Otrā pasaules karā, kad pasaule kādā brīdī kļuva vienota cīņā pret nacionālsociālismu un guva uzvaru pār to. Nacismu izdevās apturēt, un, cerams, tas nekad vairs neatgriezīsies. Taču cik daudz gadiem bija jāpaiet, līdz tas notika!

Var šķist, ka tagad ir arvien grūtāk noformulēt skaidru pozīciju daudzos jautājumos, jo esam pakļauti ietekmēm no visām pusēm. Tas ir sarežģīti, bet mums ir jāpanāk, lai nākamā paaudze varētu mācīties no mums, tāpat kā mēs centāmies mācīties no saviem vecākiem.

Jūs neesat pārtraukusi spēlēt krievu mūziku, piemēram, Čaikovska Vijoļkoncertu?

Nē, jo nav nekāda iemesla nedzirdēt Čaikovski. Šajā situācijā nevajadzētu būt radikālam, bet ir skaidra robeža: ko vajag un var darīt un ko – ne.

Pasaulē pieaug militāro konfliktu intensitāte, Eiropā arvien lielāku atbalstu gūst galēji labējās partijas.

Labējā spārna paplašināšanās ir milzīga problēma, bet tā nav radusies tukšā vietā. Atbalsts šiem spēkiem pieaug, jo citi politiskā spektra pārstāvji nav bijuši gana spēcīgi un nesniedz cilvēkiem pietiekamu drošības sajūtu. Daudzi balso par šīm ekstrēmi noskaņotajām partijām, jo ir nedroši un nejūtas sadzirdēti. Domāju, ka galvenais ir nevis kaut ko likvidēt vai iznīdēt, bet gan padarīt Eiropas vērtības un mērķus vēl pārliecinošākus un skaidrākus, lai ikviens tiem ticētu un nedomātu par atsvešināšanos no Eiropas un izstāšanos no Eiropas Savienības.

Sarunas sākumā jūs minējāt cerības un vīzijas, kas ir saistītas uz Gruziju un tās nākotni. Kādas ir jūsu cerības un vīzijas?

Pirmām kārtām drošība un aizsardzība, lai vairs nebūtu kara un mūsu valsts teritoriju okupācijas. Ļoti ceru, ka Gruzijai izdosies atgūt savas zaudētās teritorijas, jo tās ir teritorijas, kuras es pazinu kā bērns, tās bija mūsu ģimenes brīvdienu vietas, piemēram, Abhāzijā. Tie, protams, ir sapņi, kas tik viegli nepiepildīsies. Aizsardzība ir svarīga, jo Gruzijai ir ļoti sarežģīts ģeogrāfiskais stāvoklis, mums apkārt ir daudzas valstis, kas mēdz agresīvi izturēties pret citām valstīm, un tāpēc mums ir vajadzīga drošības sajūta.

Tas, kas man patīk Gruzijā un dod vislielākās cerības, ir indivīdu brīvība. Gruzijas cilvēkus nevar apturēt! Padomju laikā Gruzija līdzās Latvijai, Lietuvai un Igaunijai bija vienīgās republikas, kas nebaidījās skaļi paust savu viedokli. Pašreizējā jaunā paaudze Gruzijā ir ļoti radoša, enerģijas pilna un eiropeiski domājoša. Mūsu talantīgie jaunieši ir valsts attīstības dzinējspēks. Ceru, ka viņi padarīs dzīvi Gruzijā labāku.

Jūs dzīvojat Vācijā kopš 1991. gada. Kā izjūtat savas gruzīnu saknes?

Man ir gruzīnu dvēsele, kaut gan Gruzijā esmu pavadījusi tikai ceturtdaļu savas dzīves. Esmu mācījusies un profesionāli pilnveidojusies Vācijā, vācu valoda man ir ļoti tuva, bet es nekad nevarēšu būt vāciete – mana bērnības pieredze, pirmie skolas gadi ir saistīti ar Gruziju, attiecības ar cilvēkiem un pašu valsti esmu iepazinusi Gruzijā. Es apbrīnoju vienkāršību, kas piemīt gruzīnu dzīvesveidam. Laikam un vietai nav nozīmes, galvenais ir būt kopā, sajust citam citu. Šādu sajūtu mēģināju atrast Rietumeiropā, bet šeit tas ir gandrīz neiespējami – cilvēki dzīvo citā sistēmā. Gruzijā šķiet, ka laiks ir izstiepts, gruzīniem ir vairāk laika, lai baudītu dzīvi neatkarīgi no tā, cik sarežģīta tā ir. Tas ir kaut kas tāds, uz ko mums vajadzētu tiekties, jo bieži aizmirstam, ka mums ir jābauda dzīve un mirkļi, ko pavadām kopā.

Jūsu vīrs ir no Francijas, jūs dzīvojat Vācijā, šeit ir piedzimuši jūsu bērni. Kā viņi izjūt savu identitāti?

Tas ir raksturīgi mūsdienu pasaulei – apkārt ir daudz bērnu, kas aug jauktās ģimenēs. Tādi ir manu bērnu draugi. Manai meitai ir deviņpadsmit gadu, viņa dzīvo Amsterdamā, kur jūtas kā ārzemniece. Dēlam ir piecpadsmit gadu, viņš mācās franču skolā Berlīnē. Viņi arvien vairāk atklāj savas gruzīnu saknes. Viņiem allaž ir paticis braukt uz Gruziju, taču tieši tagad, kad meita un dēls ir izauguši, viņi to apzinās kā savas identitātes daļu un ar to lepojas. Viņi zina, ka būt gruzīnam – tas ir kaut kas ļoti īpašs.

Informācija: lisabatiashvili.com, lisabatiashvili-foundation.org

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja