Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +19 °C
Skaidrs
Otrdiena, 28. jūnijs
Kitija, Viesturs, Viestards

Tas viss ir konkrēti. Intervija ar mākslinieci Daigu Grantiņu

Man materiāls ir frekvence, lai saskartos ar pasauli. Māksliniece Daiga Grantiņa stāsta par savu izstādi Lauka telpa, kas ir skatāma muzejā Rīgas birža.

Mākslas muzejā Rīgas birža ir atklāta starptautiski atzītās, Parīzē dzīvojošās latviešu mākslinieces Daigas Grantiņas personālizstāde Lauka telpa. Kuratore Zane Onckule izstādes tekstā raksta, ka īpaši šai izstādei, kas ir arī mākslinieces atgriešanās mājās, Daiga Grantiņa apkopojusi savā praksē izkopto skulpturālo leksiku un tai radnieciskos elementus, prezentējot vietai piesaistītus pārradītus un jaunradītus darbus. Te sastopami gan 58. starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles ekspozīcijas Saules suns skulptūras, gan īpaši izstādei radīti darbi, kas lieliski sasaucas ar Rīgas biržas arhitektūru un gaismu. Te būtisks ir viss, kas ir apkārt – tukšumi, krāsa, ēnas, novietojums un konteksts telpā – un kas beigu beigās saplūst vienā veselumā – Daigas mākslas darbos.

Kāds ir šīs izstādes un tās nosaukuma Lauka telpa konteksts?

Ar idejām es nekad nesāku, bet ir tā, ka Venēcijas izstāde bija pirmais solis saskarsmē ar Latvijas kultūras vidi, kas bija pēc kim? izstādes Heap-core,,,, un saskaņā ar oficiālā līguma nosacījumiem bija jāatrāda izstāde arī Latvijā, tas man pašai šķita ļoti svarīgi. Tad sekoja periods, kas pagarināja domāšanas laiku un radošo procesu, tāpēc bija iespējams apdomāt vietu, izstādes un konkrētā mirkļa nozīmi tās kontekstā, kā arī to, ka izstāde notiks Latvijā. Tad es ātri sapratu, ka vēlos iezīmēt sava veida status quo vai nospraust lauku, vokabulāru un formas, kuras joprojām mani spēcīgi uzrunā un ar kurām es sarunu vēlos arī turpināt. Tika noteikti un sakopoti pēdējo desmit gadu darba posmi.

Venēcijas Saules suns ir centrālais darbs, kas norāda virzienu uz abām pusēm – uz nākotni un uz darbiem no pagātnes. Tas veido to kopumu. Ja runā par manu alfabētu, tas vēl nav pilnveidots, bet šeit ir formas, kas atkārtojas un veido repertuāru, ar kuru es cenšos izteikties. Piemēram, šis darbs no Ņujorkas (Sarrasvati) ir svarīgs tajā mirklī, kad ir runa par leņķi vai locījumu, vai par formas veidošanos kā pašu sākumu, kur kaut kas atveras arī praktiskā, skulpturālā ziņā. Kā tā šuve, kas iekļauj telpiskuma brīdi, pārvēršas lielākā skulpturālā formā līdzīgi grāmatu lapām.

Tas bija pirmais, ko iedomājos ienākot, ka atsevišķas skulptūras atgādina atvērtas grāmatas vai eņģes. Manuprāt, šie elementi labi sasaucas ar telpas arhitektūru. Arī no vēsturiskā konteksta šī ēka ir Venēcijas palazzo arhitektūras stilā, tāpēc savā paradoksālā veidā kļūst pat vairāk piesaistīta nekā pašā Venēcijā.

Jā, arī man ir sajūta, ka šeit notiek intensīvs kontakts ar Venēciju arī no tāda kultūras diplomātiskā skatpunkta. Man bija svarīgi Rīgas biržas izstādi sākt tieši ar Venēcijas darbu, jo tas pats ir kā kolonna, stabilitātes simbols un fakts. Biržas zāles telpu veido ritmiskas kolonnas, bet es mēģinu nolikt savu kolonnu centrā un no tās savukārt atrast ritmu, kas daļēji sasaucas ar zāles kolonnām, bet, cerams, pārsvarā veido savu ritmu, savus veidojuma noteikumus.

Kāda ir sajūta strādāt vēsturiskā telpā? Noteikti ir citi noteikumi, nekā ieejot neitrālā, baltā kubā. Ēkai ir svarīga ne tikai arhitektūra, bet arī saturs, ko tā glabā, – māksla no tik daudzām kultūrām.

Tas ir muzeja darbs un vēsture. Es cenšos tam iet cauri un pieskarties tieši tur, kur šķiet svarīgi. Man ir tāda trance attieksme pret muzejiem, jo svarīga ir aktuālā saruna, kas notiek ar ārzemju kultūrām un kā mēs tās izprotam. Tāpēc es ar savu pasaules latviešu identitāti šeit jūtos vislabāk. Nav nepieciešamības identificēties, ka tas ir mans vokabulārs, tāpēc arī izstādes nosaukums ir tik svarīgs, jo tas runā par telpu, kuru var paplašināt atkarībā no laukiem, kurus vēlamies apriņķot. Vai tie būtu domāšanas vai valodas lauki, vai vēl kādi citi. Tādā ziņā telpa var kļūt par kaut ko fiziski konkrētu. Šajā vietā tā bija mana sākotnējā motivācija sākt sarunu. Tas viss attīstījās uz abpusējas sapratnes pamata, ka tieši šī telpa būs tā īstā. Tas ir ļoti skaisti! Es sāku ar kontekstu, nevis ar fizisku telpu. Varam aizmirst tās sienas, jo telpā vairāk pievērsu uzmanību ritmam, proporcijām un atmosfērai. Sienas kaut kur ir, bet varam tās aizmirst, jo ritms varētu turpināties nebeidzami.

Intai Zēgnerei bija brīnišķīga intervija ar tevi Latvijas Radio 3 Klasika, tajā tu stāstīji, kā tavā mākslā ienāk konkrētas zīmes un tēli, kas atkārtojas. No otras puses, tavus darbus var skatīt arī kā pilnīgu abstrakciju, kurā rodas vēlme ieraudzīt kaut ko pazīstamu. Intervijā bija runa, piemēram, par vienu skulptūru, kas atgādina smilšu pulksteni, un tad es sapratu – ja man nebūtu tā zināšanu uzslāņojuma, es to nemeklētu un arī neievērotu.

Valoda un abstrakcija mani ļoti interesē. Ja skatāmies uz valodas un burtu attīstību dažādās kultūrās, var novērot līdzības. Agrāk burti saistījās ar ļoti konkrētām lietām, tikai tagad burts ir kaut kas abstrakts. Emoji valoda ir mūsdienīgi hieroglifi. Tāda ir arī mana attieksme pret skulptūrām. Pirmie parādās mani interesējošie virzieni, tad konkrēts burts vai zīme, bet abstrakcija kļūst konkrēta, kad tā satiekas ar ārpasauli, kā arī mirklī, kad darbi atnāk pie manis. Tas ir ļoti svarīgi!

Kas ir tavu darbu sākumpunkts? Varbūt kāda parādība vai stāsts? Vai tā sajūta vispār var būt konkrēti definējama?

Jā, tas ir liels jautājums, taču jūtu, ka tas arī mainās. Esmu spējīga koncentrēties uz to, ko es neapzinos, un pieļaut vairāk. Tad saprotu, ka es sapņoju aktīvāk, spēju atcerēties sapņus un pat tos uzzīmēt. Sapņu pasaule ir sevī. Prāta stāvoklis, kuru var pārnest uz citu mirkli. Piemēram, no rīta studijā ir stunda vai divas, kurās varu palikt tādā pasaulē, kas man ir ļoti vērtīga. Tur man ir cits kontakts ar materiāliem un ārpasauli. Sākumpunkts mainās laika gaitā. Vēlāk sāc domāt, kur tad tas īsti bija. Tāpēc man šķiet, ka tas īstenībā ir nākotnē. Bet, jā, es jūtu, ka mana darba metode un apziņa mainās. Sāku pieļaut lietas arī citādāk. Tai vienai skulptūrai ar olām nebija tik konkrēta… Kā tu teici?… Kad ieraugi kaut ko, kā nav? Nevis halucinācija, bet kaut kas līdzīgs. Virsū esošā forma mani visu laiku gaidīja. Es to tā kā perēju, un to es saprotu tikai tagad, kad no rīta atnācu un redzēju tās olas, – ka tām tur ir jābūt. Jā, tādi brīži saiet kopā ar plūstošo procesu. Tāpēc varētu teikt – tas sākums ir tāds, ko var konstatēt kā tādu tikai pēc tam.

Pieļauju, ka darba metode neiekļauj secīgas darbības – ieraugi, konstatē sākumu, un tad tas rodas. Tas ir krietni sarežģītāks process, kur daudz kas pārklājas.

Jā, bet sākums tiešām ir svarīgs. Var salīdzināt ar pirmo satikšanos ar kādu cilvēku. Līdzīgi ir ar materiālu vai formu. Tu to esi jau redzējusi, bet pēc laika ieraugi no jauna it kā pirmo reizi. Arī ar zīmēm – kad sāc tās aktīvi lasīt. Cilvēki arī var būt sava veida zīmes.

Par izstādes tekstu mēs vēl parunāsim, bet šķita ļoti interesanti uzrakstīts: "Tavas iztēles vīzijas iekārtojušās iedomātā, diagonālā līnijā, kas apņem visas plašās zāles perimetru." Kas ir tā iedomātā diagonālā līnija telpas kontekstā?

Teksts vienmēr ir jākomunicē, pirms vispār kaut kas ir īstenots. Diagonālā līnija bija tajā mirklī, kad iekārtoju savu maketu. Tur tā bija samērā skaidra, bet telpā parādās citi noteikumi, taču es to vēl aizvien redzu.

Kā tu organizē darbus telpā? Vai būtiska ir arī skatītāju virzība tajā?

Šeit pie Biržas sienas ir divi pulksteņi. Laika pulkstenis un vēja pulkstenis. Zem viena no pulksteņiem novietoju savu skulptūru, kas ir kā krāsas pulkstenis, un tas ir arī ekspozīcijas aizsākums. Tas saskaras ar saules kustību tāpat kā Venēcijā. Tas tāds sevišķs brīdis, kurā satiekas divi projekti. Telpa, kas ir starp skulptūrām, ir tikpat svarīga kā telpa, kas ir pašas skulptūras. Tāpēc varbūt tā ir kaut kur jūtama, bet ir kā cilpa, ievadcilpa, kas ārējo kustību ievada zāles vēsturiskajā kamīnā un aiziet uz otru pusi līdz mākoņu sievietei.

Tukšumi ir ārkārtīgi interesanti. Tavos darbos tie parādās gan iekšpusē, gan uz darbu virsmām un starp darbiem. Tas šajā izstādē ir ļoti nozīmīgs elements. Mūsu skatiens, protams, ir fokusēts uz objektu, bet tikpat liela vērtība ir tam, kas ir starp skulptūrām.

Jā, piemēram, šī skulptūra, kuru es dēvēju par Lielo karalieni. Tas atgādina burtu K vai ideju par smilšu pulksteni, kas man arī ļoti patīk, – ka tā var apgriezt laiku. Tas var tecēt vienā virzienā, tad to apgriež otrādi… Varbūt arī šobrīd ir tas brīdis, kad tas ir apgriezts otrādi? Skulptūrai ir vēl konkrēts brīdis ar spraugu, kas veido saskari ar otru darbu. Kutina redzi. Šī skulptūra ļoti dominēja studijas vidē, un tad es sapratu, ka tā veido attiecības ar citiem darbiem. Darbam ir paštaisīta eņģe – audums, ko var griezt 360 grādos –, un vienlaikus tas arī pats kļūst par eņģi. Eņģe var vest no pavisam konkrētā uz pavisam lielo izstādes metaforu. Mēs arī piedalāmies eņģē un veidojam leņķi ar skatu. Iesējums, ja runājam par grāmatām, par kurām es daudz domāju, savā ziņā arī ir eņģe.

Vēlāk lasīju, ka pirmās grāmatas bijušas no koka. Viss sakrīt intuīcijas līmenī. Skatoties uz darbu Lauka telpa, varam iedomāties, kā izskatās senās eņģes. Viena skulptūras puse ir vērsta uz gaismu, bet otra – pret, savukārt ēna ir sastāvdaļa, kas veido apgriešanās brīdi. Tas iekļauj ēnu no otra darba un pārvērš to par gaismas brīdi. Eņģe kļūst par membrānu vai saskarsmes telpu. Manuprāt, tā arī ir tā lauka telpa.

Vai skatītāji izstādē dažādos laikos citādi pieredzēs gaismas spēli?

Šeit nav virsgaismas. Ienākot iekšā, vispirms ir jāpierod pie tumšākiem apstākļiem, tikai pēc tam var pamanīt nianses. Saules spēles notiek visu dienu, jo logi ir pavērti abās pusēs. Šī saspēle man patīk. Arhitektūra pati kļūst par tādu kā membrānu laikapstākļu ietekmē. Pēkšņi novērtē mirkli, kad spīd saule, kaut muzejā tas vispār nav ierasti. Rodas cits konteksts. Muzeji parasti neasociējas ar saules gaismu, bet ir drīzāk to ienaidnieki. Šeit ir citādi.

Ēnas jau nevar saplānot.

Nevar saplānot, bet var pieņemt lēmumu tās iekļaut mākslas darbā. Tas ir mans site-specific lēmums – būt tajā vietā tieši tajā mirklī. Man patīk, ka darbi pilnveidojas no cilvēku uztveres un atrašanās vietas. Var jau teikt, lūdzu, tagad apgaismojam šos darbus, bet ēnu spēles dara savu. Katrs praktiskais solis var pārvērsties par radošo. Piemēram, tā eņģe var izvērsties par formu. Skulptūrā ir kaut kas ļoti vērtīgs, jo skulptūra pati runā par to, kā tā stāv mums pretī un izturas telpiski. Tas ir tas būtiskais. Skulptūra neatrodas iluzorā telpā, jo tai ir sava klātesamība, un tā runā par savu tapšanu.

Skulptūrai apkārt ir daudz tveramu un netveramu elementu. Tukšumi, krāsa, ēnas, novietojums un konteksts telpā – tas viss beigu beigās saplūst vienā veselumā.

Es neatdalu materiālo no nemateriālā. Piemēram, Inta Zēgnere redzēja smilšu pulksteni. Tas tagad noteikti atstās iespaidu arī uz mani, kā es pieiešu nākamajam darbam, domāšu par to, ka skulptūra var apgriezt laiku otrādi. Mani ļoti uzrunā soft mākslas un kultūras daļa, kas pati piedalās mākslā un par to lemj vai runā. Kādā veidā tiek uzbūvēta šī konstrukcija, turklāt tā ik pa laikam ir jāatjauno. Tā ir aktīva valoda. Nav tā, ka izlasām grāmatu un tad tikai notiek māksla. Tā tiek veidota ar aktuālo valodu un aktuālo ziņkārību un nepieciešamībām. Kā, piemēram, sarunas Rīgā par pieminekli Uzvaras parkā. Tas ir ļoti labs piemērs, kā sabiedrība reaģē un pamato mākslu. Vai tā ir māksla vai tomēr tāda, kas šobrīd nav vajadzīga? Publiskiem darbiem tas gan, protams, ir vēl svarīgāk.

Publiskajā telpā sabiedrībai ar mākslas darbu ir citas attiecības, jo nav izvēles iespējas. Šeit, kad ienākam telpā, tā ir mūsu katra izvēle sarunāties ar mākslu.

Jā, tu vari atnākt un secināt, ka tas nav tas, ar ko vēlies šobrīd saskarties. Sabiedrība tomēr lemj, vai tas kļūst par mākslu vai ne. Sabiedrībai pašai ir jārunā. Man ir tāda pati saruna ar mākslas darbu. Es ļauju tam pašam runāt ar mani, tad izveidojas cita veida saruna vai plūsma. Nav vairs jautājums – atbilde, saskarsme notiek citā frekvencē. Man materiāls ir frekvence, lai saskartos ar pasauli. Materiāls nav izolēts fenomens, tajā ir lauka telpa.

Kāpēc tev ir tuvs skulptūras medijs un tas, kā runā par attiecībām ar telpu un tukšumu? Tās ir pilnīgi citas attiecības nekā ar glezniecību vai grafiku.

Man nepatīk lietot pārāk daudz aparātu. Man patīk kaut kas tiešs. Šis tiešais kontakts ar materiālu. Mani interesē, kas ir minimālākais, vismazākais telpiskums. Tas var būt pat diedziņos.

Novilktā līnijā arī var būt iekšējā telpa, varbūt vienīgi tā ir grūtāk nolasāma.

Piekrītu. Tas, kas man nāk prātā ar "vilkšanu", – man nepatīk vilkt kaut ko uz rāmja. Varbūt man vairāk tieši tie rāmji nepatīk. Tas ir kaut kas ierobežojošs, kas apstādina darbus vai to kustību, kuras tiem vēl nemaz nav. Ja iedomājas spirāli... Ja sāk ar rāmi, man spirāles kustība būtu uz iekšpusi, bet, ja neierobežo sevi, kustība var notikt tiktāl, cik tai ir jānotiek. Tiešais kontakts ar skulptūru man ir svarīgākais. Nav mediācijas kā sava veida kompromisa starp to, kā es izjūtu, tas vienkārši var atnākt. Kad dodas lielākos formātos, tomēr ir jāplāno. Strādāju ar maketiem mērogā viens pret desmit. Tur notiek sava veida kustības un brīvība, kas ne vienmēr notiek līdz izstādes telpai, bet paliek savā mērogā. Es varu paralēli attīstīt telpas izjūtu, un man saglabājas tas tiešais kontakts, tāpat kā novilkt līniju.

Ne velti tēlniecībai tik ļoti gribas pieskarties, tur ir šis sensorais aspekts. Nav robežas, kad ar mākslu esi nostādīts viens pret vienu, acu augstumā, pie sienas. Šeit ir ķermeņa kustība telpā. Vari tam apiet apkārt. Cita skatīšanās pieredze.

Mani interesē, kad atrodi pats savu ritmu. Es daru visu, lai tā pieredze būtu tik emancipēta, cik vien iespējams. Darbi nav frontāli. Jā, atgriežamies pie tā modus, kā šī saruna notiek, pie veidiem, kas nosaka saturu. Vai tā notiek frontāli vai cikliskā veidā. Man studijā patīk iet darbiem garām un uztvert tos gandrīz nejauši vai ar acs kaktiņu. Tā es ieceru arī, ka to var piedzīvot, ka skats kļūst pa aktīvu veidošanās brīdi.

Kā tu nonāc pie materiāliem, ar kuriem nolem eksperimentēt un veidot mākslas darbus?

Tas atkal ir jautājums pa materiālo un nemateriālo – potenciāli un īpašības, manis pašas spogulis. Spogulis uz pasauli, kurā es neesmu materiāli atdalīta no pārējā un pārējiem. Es nezinu, cik daudz esmu spējīga izlemt par to. Mēģinu vieno ­ ties ar tiem, kurš kuru lēmumu var pieņemt. Lēmumi par to, kāda veida atmiņu, zīmi vai spēku varam kopīgi atklāt. Visi materiāli ir kosmiska viela.

Jau iepriekš minētajā intervijā tu teici, ka mums katram ir jāatrod sevī mākonis. Tavā izstādē parādās arī dabas elementi, kas ir viscaur klātesoši. Dzīvojot industriālā pilsētā, bieži vien aizmirstam, ka arī tur ir daba.

Jā, paskatoties debesīs. Man ir absolūta brīvības sajūta, kad redzu mākoņus. Kāda tiem ir brīvība, un vai mēs to varam atrast savas kustības iespējās. Kādā veidā mēs varam iekustināt to, ko redzam. Kā mēs paši sevi redzam. Kā spogulis. Tas ir arī par attieksmi sevī. Kādā formā vai kādā kustībā šodien ir mans iekšējais mākonis? Meklēt sevi šādā spogulī, nevis vannas istabas spogulī. Kādas ir mūsu attiecības ar ārējo pasauli, kā to varam aktīvi veidot?

Tāda kā uzmanība šim spoguļa attēlam. Mākoņi ir metafora, kas man ir ļoti nozīmīga. Arī iedvesma. Kā pats var veidot savu iedvesmu? Tas, manuprāt, ir kaut kas ļoti skaists un nepieciešams.

Ne velti mēs, būdami bērni, centāmies saskatīt mākoņos kaut ko reālistisku. Redz, tas mākonis izskatās pēc tā vai tā.

Jā, bet tagad jau ir par vēlu! Nokavēts!

Vai dabas elementi tev ir svarīgi?

Es kultūru un dabu neredzu kā pretrunu. Protams, tas atkarīgs no tā, kā kurā kontinentā pieņemts, kāda ir tradīcija. Vai to ir nepieciešams atdalīt no dabas pasaules vai ne. Man pašai nav vēlmes to atdalīt, bet es arī necenšos dabu atdarināt vai ar to konkurēt. Tas darbs (Mākoņu sieviete) pats atnāca pie manis. Kā jau māksliniekiem tas var būt, kad ilgstoši strādā un dzīvo savā darbā, tas kļūst par tavu ainavu un dabisko stāvokli. Intimitāte rodas dabiskajā ainavā ar to personību, kas piemīt tev. Kas nav daba?

Par skatiena emancipāciju. Kādas attiecības tev ir ar izstādes tekstiem? Par spīti tam, ka tu uzsver skatiena emancipāciju, tomēr tiek pasniegts vēl kaut kas.

Manuprāt, svarīgi atcerēties tādu aspektu, ka ir teksti un ir komunikācija, bet tie tomēr ir individuāli cilvēki, tāpat kā muzejā. Tāpat kā katrs apmeklētājs. Viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka konstelācijas, piemēram, kāpēc projekti tiek īstenoti, kāpēc tieši tajā laikā. Ja runājam par mākslas vēsturi – kāpēc tā izstāde notika tieši tajā brīdī. Man šķiet ļoti svarīgi uztvert arī šādas mākslas sastāvdaļas. Tas viss ir konkrēti. Tas ir cilvēks, kas nāk ar savu aktīvo veidošanas vēlmi un apraksta, kā nu viņam tas ir iespējams.

Man emancipācijas process notiek vei ­ došanas laikā, tāpēc arī man tas tik ļoti patīk, jo ar katru darbu es iemācos ko jaunu. Tas ir kaut kas bezgalīgs. Un tas arī ir tas skaistais mākslā, ka iespējas un telpa ir bezgalīga, pat ja citreiz ir sajūta, ka mākslinieks visu laiku dara vienu un to pašu. Tajā zonā, kurā ieej, paveras pilnīgi jauns kosmoss. Ja jel kas no tā saskaras ar skatītāju, tas ir pats vērtīgākais. Un valoda pielāgojas vai mainās. Kā vēstules tiek rakstītas, jo katrs laiks atrod savu valodu.

Tā ir brutālā mākslas vide, kas no mākslinieka prasa saražot kaut ko jaunu un nebijušu. Noteikti ir milzīga iekšējā spriedze, jo tev kā radošai personai vajadzētu būt brīvai. Kaut simttūkstoš reižu atkārtot savus līniju vilcienus.

Jā, vai arī neko neatkārtot. Tas vairāk atbilst ražošanas loģikai. Strādā ar formu, ko nevari reproducēt, jo tā ir atkarīga no tavas pašsajūtas, kāpēc tu šodien to gribi darīt vai ne. Manuprāt, vokabulārs ir atslēga. Esmu alerģiska pret šo terminu. Šis modus operandi man neeksistē. Vienkārši radīšana.

Daiga Grantiņa
Izstāde Lauka telpa
Muzejā Rīgas birža līdz 31.VII

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja