Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +10 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Tu audz kopā ar Podnieku. Intervija ar režisorēm Antru Cilinsku un Annu Viduleju

"Ļoti gribas, lai skatās visas paaudzes," – režisores Antra Cilinska un Anna Viduleja uzņēmušas dokumentālu filmu Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks. Divas stundas paiet kā divas minūtes, un gribas vēl

Ceturto starptautisko dokumentālā kino festivālu Artdocfest/Riga kinoteātrī Splendid Palace 1. martā atklāja dokumentālā filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks Antras Cilinskas un Annas Vidulejas režijā. No 18. marta filma nonāks uz ekrāniem Latvijas kinoteātros.

Juris Podnieks (1950–1992) ir viens no starptautiski pazīstamākajiem latviešu kinodokumentālistiem. Viņa auditorija bija miljoni.

Vai viegli būt jaunam? (1986) uzrunāja britu televīzijas Central Independent Television redaktoru Ričardu Krīziju, kurš deva Podniekam teju pilnīgu brīvību nākamās filmas uzņemšanā. Pasūtītājs pēc tam atzina, ka tā esot bijusi viņu dārgākā filma. Tapa satriecošs piecu sēriju laikmeta dokuments Mēs (1989) par agonējošo PSRS brīdi pirms tās sabrukšanas. Atceros, ka pēc filmas noskatīšanās mēs ar draudzeni, tobrīd vidusskolnieces, no Rīgas centra uz Vecmīlgrāvi visu ceļu braucām klusējot un arī atvadījāmies klusējot. Tas bija šoks. Milzu emocionāls satricinājums jaunām dvēselēm, kuras tolaik vēl tikai sapņoja par Latvijas brīvību. Kinorežisors Hercs Franks vēlāk atzina: "Neviens nekad latviešu kino nebija aizgājis tādā dziļumā, kurā dzīve un nāve liktenīgi savienojas, atkailinot cilvēka gara augstumus."

Juris Podnieks ir vienīgais Latvijas dokumentālā kino režisors, kuram veltīts šķirklis izdevniecības Routledge 2013. gadā izdotajā apjomīgajā enciklopēdijā The Concise Routledge Encyclopedia of the Documentary Film.

Savu pārbaudi ar slavu viņš izturēja. "Par laimi, es nepārvērtos lielā ziepju burbulī," dienasgrāmatā ierakstījis Juris Podnieks.

Kad režisorēm saku, ka filmas laikā kļuva kauns par to, cik kūtri dzīvoju, abas saberzē rokas un Anna Viduleja izsaucas: "Cik forši!" Apmēram tā arī bijis iecerēts. Lai Podnieks sapurina un rauj līdzi. Filmai Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks ir potenciāls, lai kļūtu par darbu, kas kādam maina dzīves ceļu, līdzīgi kā pusaudža gados notika ar Juri pašu. Podnieks bija pārliecināts – ja ne tēva lēmums savākt viņu tīņa gados uz Rīgas kinostudiju, cietuma kamerā viņš būtu iegājis nevis kā Herca Franka asistents, bet ar filmas Aizliegtā zona (1975) varoņiem atrastos mainītās lomās.

Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks nav filma par pagātni, lai arī blīvais kinožurnālu materiāls sniedz aizraujošu ieskatu tajā. Piemēram, koši ieraugām, kas ziedu laikos notika Rīgas kinostudijas leģendārajos gaiteņos. "Juris Podnieks ir jauns tagad," saka Antra Cilinska.

41 gada vecumā Līgo dienā, nirstot ar akvalangu, Juris Podnieks noslīka Zvirgzdu ezerā. Palika ļoti daudz ieceru. Visintriģējošākā no tām – ideja par dokumentālā kino un spēlfilmas simbiozi stāstā par Jāzepu. Viņu vilināja "izmēģināt sevi uz jauna kalniņa". Neuzņemtajā filmā Podnieks bija iecerējis apvienot gan Raiņa, gan Tomasa Manna Jāzepa interpretāciju. "Gara acīm viņš Jāzepu veidoja kādā piektajā dimensijā. Manuprāt, tas viņu pasargāja no visādām kaislībām un veda arvien augstāk. Kāpēc likteņa spēki viņu tur neielaida, to mēs nevaram zināt," saka Anna Viduleja.

Filma atgādina par personības lielumu, par citu ideju un ideālu mērogu. Mūsdienās, kad skaldām sīkas skaidas, pirmajās dusmās rakstām komentārus, pilnus ar kļūdām, strādājam bez atelpas, baidoties sev uzdot kādu dziļāku jautājumu, un tad bezmērķīgi skrullējam muļķīgus video, jūsu filma bija tik vajadzīga kā sapurinošs uzmundrinājums apdomāt, kam tu, cilvēk, tērē savu dzīves enerģiju.

Antra Cilinska. Jā, to daudzi saka.

Kas deva impulsu šobrīd pieķerties Jura Podnieka personībai?

A. C. Tas, ko Juris runāja un domāja, par ko iestājās, ir cilvēciski aktuāls vienmēr. Viņam bija svarīgas vērtības, sapratne par lietām, spēja domāt un reaģēt uz apkārtējo pasauli ar jūtīgumu. Klāt vēl nākusi mūsu pašreizējā ģeopolitiskā situācija. Viņš iederas šajā kopainā. Tiem, kuri paši ir piedzīvojuši šo laiku, filma būs kā ceļojums laikā, kam var līdzpārdzīvot. Tiem, kas nezina ne Podnieku, ne par tā laika notikumiem, gribējām atklāt, ka bija tāds cilvēks, kurā bija iekšā uzvilkta atspere un kurš gāja uz priekšu un vilka līdzi arī citus cilvēkus. Tas, man šķiet, ir ļoti būtiski. Tādu cilvēku šodien ir maz. Esam aizmirsuši, ka var arī tā. Esam iedevuši sev atlaides – mums nevajag pārpūlēties vai iespringt, gribam mierīgi un skaisti. Bet nu nevar tikai mierīgi un skaisti. 

Anna Viduleja. Antra mani uzaicināja jau 2020. gadā. Pateicoties par godu, no sākuma atteicu – es esmu aktierkino režisore. Esmu ļoti laimīga, ka Antra ar Pēteri Krilovu tomēr cēla gaismā vēl dažus argumentus un iesaistīja mani procesā. Esmu izgājusi cauri milzīgai liktenīgai dzīves un profesionālajai skolai. Sirsnīga pateicība. Biju iedvesmota gan no Jura, gan Antras personības. Procesā esmu ieraudzījusi arī Antras profesionālo, skaisto kinotalantu un plašo domāšanu. Viņa visu laiku seko līdzi politiskajiem notikumiem. Man tas bija labs paraugs. Līdz šim biju nolēmusi, ja es to nevaru saprast perfekti, tad neeju tajā mežā iekšā nemaz, bet Antra teica – nu kā?! Ir jāzina un jālasa, katru rītu un katru dienu, tas ir pilsoņa un planētas iedzīvotāja pienākums.

Primāri iemesls filmai bija personība, kas analizē. Man ļoti interesants bija Jura Podnieka kā režisora profesionālais līmenis. Kad laimīgā kārtā parādījās dienasgrāmatas, radās iespēja piekļūt viņa dvēseles un profesionālajiem procesiem. Likās, ka visiem vajag dot ekskluzīvu iespēju ieskatīties Podnieka dienasgrāmatās. Antra šo projektu bija iesākusi tik liktenīgi savlaicīgi. Tas ir ļoti raksturīgi Antras un Jura kopdarbiem. 2020. gadā mēs vēl nebijām tajā šausmu karā. Podnieks pats ir teicis, ka viņam galvenais ir intuīcija. Tā notika arī ar mūsu filmu. Pirmizrāde sakrita ar Navaļņija bērēm. Liktenīgas līnijas mani ļoti fascinē un šķiet ļoti zīmīgas. Tas dod cerību, ka filma atradīs ceļu pie skatītāja. Ļoti gribas, lai skatās visas paaudzes.

Caur Jura Podnieka portretējumu spilgti nolasās arī PSRS sabrukšanas un Latvijas brīvības atgūšanas stāsts. Lieliska iespēja jauniešiem par to pastāstīt dzīvā, personīgā un nedidaktiskā veidā.

A. C. Kāda paziņa teica, ka lielākais prieks ir tas, ka, noskatoties filmu, tu audz kopā ar Podnieku. Tu izej cauri viņa dzīvei un attīstībai un līdz ar viņu visu to piedzīvo. Viņš bija ļoti harismātisks un uzrunājošs, viņā klausījās kā jauni, tā veci. Viņš mācēja ļoti labi runāt. Tajā brīdī, kad mums bija skaidra formula "Podnieks par Podnieku", ka visiem spēkiem gribam, lai viņš pats izstāsta savu stāstu, sapratām, ka ejam šo ceļu un varam to izdarīt.

Saglabātas dienasgrāmatas katram režisoram ir īsta zelta ādere. Cik gadu garumā un cik intensīvi Podnieks rakstīja dienasgrāmatu?

A. C. Es zināju, ka Juris rakstīja dienasgrāmatu. Viņš veica dažādus darba pierakstus un analizēja. Dienasgrāmatās ir atrodams viss kaut kas. Anna mums ir dienasgrāmatu speciāliste.

A. V. Pirmā ir mazā piezīmju grāmatiņa, faktiski telefongrāmatiņa. Iekšā ir 1973. gada kalendārs. Arī formā viņa dienasgrāmatas mainās. Vēlāk nāk tādas gruntīgas dienasgrāmatas – 1975., 1976., 1977., 1978. gads. Tālāk ir 1980. gads Strēlnieku zvaigznājam. Ar pauzīti – 1983. un 1985. gads jau veltīts Vai viegli būt jaunam?. Pēdējais plānotājs ir atšķirīgs – ar metāla stieplēm, ādas vākiem un ļoti daudzām kabatiņām. Pierakstos tiešām ir viss kaut kas – sākot no studiju laiku literatūras, kas jālasa, beidzot ar pierakstiem par darbu un organizatoriskiem jautājumiem, par montāžas risinājumiem, finansēm, nākotnes plāniem. Ieceru ir milzīgi, milzīgi daudz. Par personīgo ir tikai dažas lapiņas, bet tās mēs ļoti augstu vērtējam. Visam pa vidu – analītisks pašanalīzes process. Ļoti daudz materiāla palika ārpusē. Bija vesels slānis, kuru bija ļoti grūti iztulkot kino formā. Īpaši – poētisko. Viņš ļoti daudz ir citējis dzeju – Nikolaju Gumiļovu, Annu Ahmatovu.

A. C. Tā kā viņš bija mācījies Maskavā, viņam bija daudz krievu draugu. Arī pazīstamais žurnālists Pīters Vails, kurš pēc tam dzīvoja Amerikā. Juris ļoti daudz uzsūca krievu literatūru, viņš ļoti labi runāja krieviski. Viņš reizēm kaut ko pateica, un es sapratu, ka neesmu nemaz dzirdējusi tādus vārdus. Tas bija tāpēc, ka viņš daudz lasīja. Viņš lasīja gan Andra Rubeņa ieteikto literatūru, bija, protams, arī samizdata lasāmviela. Vēlme pēc literatūras, izziņas un lietu apjēgsmes viņā bija nevaldāma. To redzam arī filmā, kā, laikam ejot, intensitāte pieaug. Laika lasīt grāmatas atlika aizvien mazāk, un tomēr viņš ļoti centās lasīt.

A. V. Juris armijā bija tik daudz kas. Viņš fotografē, viņš ir pastnieks un arī radiomezgla vadītājs. Radiomezglā viņš Pīteram Vailam ir licis ierunāt krievu dzeju un mācījies to no galvas, vienlaicīgi gan iemācījies dzejoļus, gan uzlabojis izrunu. Vēlāk ar dzeju šarmēja dāmas.

No kadra burtiski laužas ārā Jura Podnieka neikdienišķā vīrišķīgā pievilcība un enerģija. Jūs filmu sākat ar hronikas kadru, kurā viņš ar kameru skrien līdzi sportistei. Tas ir dabas dots, bet pie savas domu pasaules un garīgās attīstības, kā ieraugām, viņš piestrādāja pats. Atzīšos, no Jura Podnieka intervijām un publiskā tēla, viņam dzīvam esot, nebiju sapratusi, ka viņš ir tik dziļš cilvēks.

A. C. Tas ir tik ļoti interesanti, ka pat daži viņa kinostudijas kolēģi nāca pēc pirmizrādes mums klāt un teica – mēs nedomājām, ka viņš ir tik dziļš cilvēks. Es visu nedēļas nogali par to domāju un beigās sapratu. Kinostudijas gaiteņos, kā kadros ir redzams, visi skrien. Noiet Juris garām, nu ko viņš ar meitenēm? Trieca kaut kādus jokus. Ja arī viņš noskaitītu dzejoli, arī tad to neuztvertu tik dziļi. Par viņu rakstīja visi nopietnākie izdevumi, angļi mums sūtīja visas publikācijas. Cilvēki jau nezina arī to, kā lai viņi zinātu?! Esam izpildījušas uzdevumu, parādot, kāds viņš bija, un tāds viņš tiešām bija. Jurim bija patiesi divi lieli draugi – Andris Rubenis un Jānis Krievs. Viņš uzsūca zināšanas un informāciju kā sūklis. No Jāņa Krieva – par mākslu. Andris Rubenis viņam bija neizsmeļams trauks ar informāciju.

A. V. Gribu papildināt par Andri Rubeni. Ārkārtīgi interesanti, ka Juris sevi pozicionēja, ka viņš nav runātājs. Viņš teica – Oika (Ojārs Vācietis) vai Saharovs var precīzi noformulēt, viņi ir vārda meistari. Par savu valodu viņš sauca tikai kinovalodu. Tagad mēs redzam, cik viņš pats analītiski runā. Viņam attiecības ar Andri Rubeni bija ļoti nozīmīgas, jo fundamentālais filozofs blakus bija ļoti svarīgi.

A. C. Atceros, kad sākām ar viņu kopā montēt, vienmēr bija brīdis, kad nāca Andris un Jānis. No sākuma biju pat ļoti nobijusies. Katrs runāja par savām lietām, bet tas bija tik ļoti auglīgi un tik ļoti palīdzoši visam procesam.

A. V. Mani fascinē, ka 1986. gada dienasgrāmatā ir ierakstīts, ka Juris iet klausīties Andra Rubeņa lekcijas, veselu kursu, kurā bija fundamentālas tēmas – arī par brīvību. Mākslas akadēmija un Andris Rubenis bija avangardā. Šīs lekcijas bija būtiskas Jurim un Antrai, veidojot Vai viegli būt jaunam?.

A. C. Jānis Krievs savos izteikumos vienmēr bija ļoti skarbs un lakonisks. Viņš runāja vairāk par māksliniecisko pusi, un viņam bija savi principi. Tas nekad nenotika tādā līmenī – ņem ārā šo vai ieliec to. Tās bija sarunas un ceļš uz rezultātu.

Vai Juris Podnieks uzklausīja un ņēma vērā draugu ieteikumus un kritiku?

A. C. Viņš visu ļoti uzklausīja. Jurim bija svarīgi to dzirdēt. Rīgas kinostudijā bija forši, tur visi bija kopā katrs ar savu sajūtu un ieteikumu. Un tu mēģini saprast, kāpēc viņš tā saka, kāpēc tas nestrādā tā, kā mēs domājam. Ej, meklē un izdomā.

No filmas kadriem, kuros Juris Podnieks redzams ideju apspriešanā, rodas iespaids par visai striktu ieceru plānu. Vai viņš kādreiz ļāvās improvizācijai?

A. C. Nekas nebija izdomāts. Es tikai tāpēc esmu iemācījusies montēt un domāt, ka nebija nekādas receptes. Juris kā mednieks gāja medībās un nesa to gaļu, materiālu, mājās. Man no tā vajadzēja vārīt zupu. Praktiski visas filmas veidojās montāžā, tāpēc mums montāžas posmi vienmēr bija smagi un gari. No visa vajadzēja iztaisīt stāstu un vēl iedot pievienoto vērtību, ka tas nav tikai par konkrēto. Vajadzēja vispārināt. Jurim patika caur individuālo, personīgo tomēr runāt par lielām lietām.

A. V. Vienlaicīgi viņš bija atvērts dzīvei. Ir stāsti, kā viņš juta, ka tieši šajā brīdī ir jāpagriež kamera pa labi, un tiešām tajā brīdī notiek būtisks notikums. Līdz pirkstu galos norautas ādas jūtīgumam. No otras puses – viņam lielās līnijās bija apzināts iekšējais uzstādījums. Viņš negāja iekšā totālā frīstailā vai improvizatoriskās situācijās. Viņam bija iekšējie principiālie uzstādījumi. Izdevās piefiksēt viņa neapmierinātību pret sistēmu jau ļoti agrā posmā – vēstulēs no armijas 1969. gadā –, kad viņš runā par to, ka jebkura humāna ideja atsitas pret sistēmas sienu. 1978. gadā profesionālajā līmenī viņš jau ir apbruņots kā operators, ir sperti pirmie soļi kā režisoram, un viņš Armīnam Lejiņam raksta ļoti dusmīgu vēstuli: "Vairs nevar ciest puspatiesību. Varbūt tas izklausās kā ģēnija pašiedomība, bet es gribu nākt ar savu galvu un savu aci un teikt pilnu patiesību." Redzam, ka tas uzstādījums tiek realizēts. Katrā jaunā darbā Podnieks apzināti bīda robežu uz priekšu. Viktors Kosakovskis mums teica, ka atceras kādu sarunu, kurā runājuši par to, ka labas dokumentālās filmas ir domātas parastiem režisoriem, bet viņi grib ar savām filmām mainīt cilvēku apziņu. Tas ir tieši tas formulējums, ko kritiķi lietoja par filmu Vai viegli būt jaunam?.

A. C. Viņš atver acis un liek cilvēkiem domāt.

Par Juri Podnieku radies priekšstats, ka viņš ne tikai fiksēja realitāti, bet filmēšanas brīdī pats to radīja, vismaz filmā Vai viegli būt jaunam? – noteikti.

A. C. Jā, viņam bija savi uzdevumi. Mūsu filmā ir arī par to, kā viņš gatavojas intervijai. Intervijā Mikam Savisko Juris saka – viņu patiešām interesē cilvēki. Ļoti izteikti tas bija filmā Vai viegli būt jaunam?, bet arī jau Strēlnieku zvaigznājā. Ja režisoram galvā ir kaut kāda shēma, tad viņš grib, lai cilvēks pasaka to, ko viņam vajag, un pārējo var nemaz neklausīties. Viņš ar jautājumiem uzdod toni un paver ceļu. Pēc tam, apjēdzot materiālu, redzam, ka mums ir daudz vairāk. Juris gan filmā, gan intervijās daudz runā par milzīgo atbildību, ko rada tas, ka cilvēki viņam ir uzticējušies. Tālāk tev ir jāspēj ar šiem stāstiem operēt pēc labākās sirdsapziņas.

A. V. Ētiskā puse ir ārkārtīgi svarīga. Mēs izgriezām vairākas epizodes, kas varbūt būtu spožākas kā kino elementi, bet, apzinoties potenciālo iedarbību, bija skaidrs, ka mēs to nevaram ielikt filmā. Filmas Veļ Sīzifs akmeni (1985) laikā Podnieks uzraksta precīzu atklāsmi: "Vai vispār ir iespējama simbioze starp publicistiku un līdz jutekliskumam novestu tēlainību?" Šajā filmā viņa uzstādījums kulminē. Viņi ar Arnoldu Plaudi inscenē fantasmagoriskus notikumus, ved vēja mašīnas, cīnās par tēlu tieši inscenējuma nozīmē. Filmā Vai viegli būt jaunam? tēlainība ir vienkāršāka, bet vēl jo grodāka. To, ka viņš rūpējās par kinematogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem, var redzēt ļoti skaidri. Piemēram, intervija ar Aivaru notiek darbnīcā, kur jaunieši mācās gleznot, un tur ir speciāli skaistas un izteiksmīgas gaismas. Acīmredzami viņš risina savus mākslinieciskos uzdevumus. Man bija liels prieks, ka mans tēvs Miks Savisko bija noformulējis – Juris veidoja mākslu. Tas, man šķiet, Podniekam būtu patīkami. Viņš bija pieticīgs un arī ļoti paškritisks. Viņš neatļautos teikt – nu es esmu mākslinieks. Viņa brīvā domāšana mākslas formā saslēdzās ar ļoti būtiskiem brīvās domāšanas centieniem sabiedriski politiskā nozīmē un radīja fenomenu.

A. C. No Herca Franka viņš ir piefiksējis piezīmes par cilvēka likteni un tēlainību. To savienojot, rodas rezultāts. Jura filmas no citām atšķiras ar to, ka emocionalitāte, kas izveidojas šajā salikumā, vienkārši nostrādā un piedod jaudu un spēku.

A. V. Un atver durvis uz dvēselēm. Mēs līdzpārdzīvojam. Burtiski. Tikai īstas emocijas rada līdzpārdzīvojumu.

Juris Podnieks pats sevi uzskata par Herca Franka skolnieku un nāk no Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas, bet šķiet, ka Podnieks tajā jau ienes pavisam citu nervu un temperatūru. Lirikas ir mazāk, publicistikas – vairāk. Kā jūs to redzat?

A. C. Jā, par to viņš rakstīja vēstulē Armīnam Lejiņam. Tas bija krustpunkts, kad viņš saprata – nē, šādi ne, es gribu tā.

A. V. Man mamma teica (kinorežisore Ligita Viduleja – U. A.) – Juris nāca ar zobiem. Mēs jau redzam, ka laiks bija Jura sabiedrotais un viņš varēja atļauties vairāk nekā vecākie režisori. Viņam bija dzelžaina, ļoti fundamentāla apņēmība. Filmā diezgan izvērsti esam iekļāvuši arī Jura tēva Borisa Podnieka (populārs padomju laiku diktors, 50.–60. gadu kinohroniku aizkadra balss, kurš pēc insulta zaudēja spēju runāt un nonāca ratiņkrēslā – U. A.) stāstu, jo šķiet, ka tēva dramatiskā situācija Juri ir arī uzlādējusi. Tanī sekundē, kad viņam ir spēks, jauda un izteiksmes līdzekļi, Juris to realizē spīdoši.

Spēcīga ir epizode, kurā žurnālists vaicā Jurim Podniekam, vai viņš izvēlētos tēvu par savas filmas balsi, un viņš atbild godīgi, nevis tā, kā būtu skaisti un pareizi.

A. V. Jā, Juris saka patiesību. Es gribu piebilst par savu mīļo pieccīņu. Man liekas, ka Jura cilvēciskā daudzšķautņainība ir ļoti zīmīga. Viņš nav vienkārši mērķtiecīgs peldētājs vai mērķtiecīgs skrējējs, viņš ir šāvējs, paukotājs, jātnieks, peldētājs un skrējējs. Viņš it kā sadalās, bet vienotam mērķim. Tas ir fascinējoši! Viņam bija lieliska ķermeņa pārvaldība, kas operatoram tīri fiziski ir nepieciešama. Un tad viņš uzņem filmu par savu veidošanās posmu un filmē savu paukošanas skolotāju, kurš saka: "Ir jābūt godīgam, bet jābūt arī savai viltībai." Mēs redzam, ka lielajās lietās Juris bija fundamentāli godīgs, bet viņš mācēja stratēģiski domāt. Kā apiet šķēršļu joslas, viņš zināja ļoti skaidri.

A. C. To mēs redzam arī filmā Veļ Sīzifs akmeni. Šodien ir sarežģīti izstāstīt, kāpēc aizliedza filmu. Šodien ir pilnīgi nesaprotami, ka tev no skulptūras izņem ārā bērnu, kas atgādina eņģelīti, un pēc tam vēl aizliedz filmu. Šajā filmā ir redzams, kā Juris neatlaižas. Viņš grib dabūt ārā no māksliniekiem, ka viņi atzīst, ka ir divkosīgi un ka šodien ir jāmainās. Tu nevari iet uz priekšu ar veciem gājieniem. Mēs redzam, pie kā tas noved. Tā ir viena liela traģēdija. Tas ir stāsts, kā mēs esam sadzīvojuši ar kompromisiem. Domāju, ka daudzi ar tiem sadzīvo arī šodien citā veidā un citos apstākļos. Beigās tu saproti, ka esi nogrēkojies pret nākamajām paaudzēm. Tā ir individuālā atbildība, ko var skatīties plašākā un šaurākā mērogā. Juris visu laiku nodarbojās ar pašanalīzi – cik tālu es esmu aizgājis? Vai esmu gana tālu aizgājis? Vai esmu visu izdarījis?

Man šķiet, ka Jura Podnieka personības atslēga pa īstam atklājas satricinošajā epizodē, kad viņš dodas pie omoniešiem – iespējamiem drauga un kolēģa Andra Slapiņa slepkavām – viņus intervēt, principā – saprast. Varam tikai iztēloties, kāds iekšējais spēks un drosme bija vajadzīga šādam solim.

A. C. Nenoliedzami ir forši, un mēs esam pelnījuši komfortu un labsajūtu, kāpēc gan ne, bet atkal jādomā – kāda par to ir cena? Juris to darīja – gāja, kur nebija ērti. Laikā, kad viņa kāpņu telpā ar aerosolu bija uzpūsts "Podnieks – nodevējs", viņš iet runāt ar omoniešiem. Mums tas nav pieņemami – kā tu vari ar ienaidnieku runāt?!

A. V. Tiekšanās uz sarunu ir ārkārtīgi būtiska. Tas ir tik ļoti svarīgi! Nevis otram, kurš domā citādi, uzlikt kaut kādu zīmogu, bet iet uz sarunu, virzīt procesus un risināt. Kā Juris pats saka – ieklausīties otrā cilvēkā. Kā advokātam ar nevainības prezumpciju, pieļaujot, ka dvēseles dziļumā ir iespējams vienoties labos nodomos. Labi, varbūt te nedaudz ierunājas Vidulejas naivums. Juris runā kā brīvs cilvēks. Mums šobrīd, par laimi, nav reāli jācīnās pret militāro monstru, bet potenciāli ir dažnedažādas no pašiem atkarīgas stieples, kas mūsu brīvību var savažot. Juris ar savu personību rāda piemēru, kā tajā nepalikt. Tas noderēs ļoti daudziem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja