Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +9 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Un zalktis peld. Intervija ar izrādes Zalkša līgava radītājiem Ingu Tropu un Miķeli Fišeru

"Traģēdija veidojas no tā, ka mēs dzīvojam ļoti lielās ilūzijās, bieži arī savstarpējās attiecībās, viens otru nemaz nepazīstot, kur nu vēl – katrs pats sevi," – Inga Tropa ar Aspazijas teiku drāmu Zalša līgava debitē Jaunajā Rīgas teātrī kā režisore.

Zalša vai Zalkša līgava? Kā tad īsti ir pareizi? Iespējams, neviens vien jau pieķēris sevi mulsumā. Lūk, režisores Ingas Tropas skaidrojums. Aspazijas lugas oriģinālnosaukums ir Zalša līgava, atvasinot no galvenā varoņa vārda – zalkša Zalša. Režisore pēc šaubu perioda izvēlējusies savu izrādi tomēr dēvēt par Zalkša līgavu, iegūstot baltu mitoloģijā – latviešu un leišu tautas pasakās (piemēram, Egle – zalkša līgava) – nozīmīgā zalkša kontekstu. "Domājot par šo darbu, es diezgan daudz koncentrējos uz folkloru. Tiešā veidā tā izrādē neatspoguļosies, bet man patika informācijas segums, kas nāk no folkloras," stāsta Inga Tropa. Režisore jau pašā sākumā zinājusi, ka Aspazijas darbu mainīs – ļoti īsinās un metīs vēl citus jēgas kūleņus: "Līdz ar to man šķita, ka būtu tikai pareizi darbu nodēvēt par Zalkša līgavu, nevis Zalša līgavu."

Uz profesionālās skatuves Aspazijas luga ir uzvesta tikai vienu reizi – 1928. gadā, to iestudējis režisors Aleksis Mierlauks. Jaunu dzīvību Zalša līgavai deva režisors Viktors Jansons 2015. gadā, kopā ar aktieriem Gunu Zariņu, Lidiju Pupuri, Gundaru Grasbergu un Ģirtu Krūmiņu un grupu Framest radot radiolasījumu, kas uzdzina tirpas savā traģēdijas nospriegotībā. Tāds arī bijis režisora nolūks, ievadvārdos pirms teiku drāmas radiolasījuma atgādinot, ka tas ir nepelnīti piemirsts un nenovērtēts Aspazijas darbs, kurā var saskatīt tiešas alūzijas ar antīkajām traģēdijām – Mēdeju un Antigoni. Interesanti, ka arī Rainis gribējis radīt līdzīgu teiku drāmu, ko bija iecerējis kā saules mītu.

Ziednesi viņas kāzu dienā nolaupa Zaltis un aizved uz pili savā zemūdens valstībā. Viņiem piedzimst divi bērni. Viss it kā ir labi, bet Ziednese ilgās pēc mājām nīkst ārā. Zaltis, to saprazdams, atlaiž viņu atpakaļ pie savējiem. Tālāk – par to, cik mūsu sirds ir spējīga izplesties pašaizliedzībā, upurēt savu patmīlu patiesas mīlestības vārdā vai – to nespēj un saraujas maza, cieta kā kniepadatgalviņa, apstulbotā aizskarta ego vardarbīgumā iznīcinot ap sevi visu dzīvo un radošo.

Inga Tropa savu izrādi Zalkša līgava iecerējusi veidot kā sievietes pašanalīzes procesu, lielu akcentu liekot uz sava garīguma un seksualitātes apzināšanos.

Lomās: Marija Linarte, Vilis Daudziņš, Regīna Razuma, Jana Čivžele, Lauma Balode, Ivars Krasts, Edgars Samītis. Kostīmu māksliniece – Evelīna Deičmane, komponiste – Anna Ķirse. Operatores – Elīna Matvejeva, Inese Tīkmane, montāžas režisors Kārlis Zemītis, gaismu mākslinieks Lauris Johansons.

Pirmizrāde – 16. janvārī.

Inga, jums ir lomas Jaunā Rīgas teātra izrādēs, bet izrādi šeit iestudējat pirmoreiz. Vai pati vērsāties pie Alvja Hermaņa ar šādu ierosinājumu, vai viņš jūs uzrunāja? 

Iestudēt bija Alvja piedāvājums. No manas puses bija vairākas idejas. Tās izskatot, viņš akceptēja šo ļoti ambiciozo projektu – Aspazijas Zalša līgavu.

Pārējie piedāvājumi bija līdzīgā atslēgā?

Katrs bija absolūti kaut kas cits. Apzināti devu ļoti dažādus variantus. Neslēpšu – domāju, ka šo, visticamāk, nepaņems, jo darbs ir ļoti komplicēts. Bet Alvis izvēlējās tieši šo, un process sākās.

Kad izlasa šo Aspazijas teiku drāmu, pārņem netaisnības sajūta, ka Zalša līgava ir tik mazzināms darbs, jo tas ar savu poētisko skaistumu, filozofisko dziļumu un traģēdijas vērienu pat ne mazliet neatpaliek no Raiņa slavenajām lugām. Kādas bija jūsu pārdomas, to izlasot?

I. T. Es ar šo darbu iepazinos izrādes Aspazija. Personīgi mēģinājumu procesā. Līdz tam nebiju šo Aspazijas darbu lasījusi. Tajā brīdī veicot padziļinātu pētījumu par Aspaziju un viņas daiļradi, manās rokās nonāca šis materiāls un aizrāva mani no pirmā brīža. Tīri intuitīvi uzreiz sapratu, ka tas noteikti būtu darbs, ar kuru tā vērienīguma dēļ noteikti kādreiz gribētu strādāt kā režisore. Pēc pieciem gadiem nu tas ir noticis. Darbs tik tiešām ir ārkārtīgi skaists, bet arī ļoti, ļoti sarežģīts. Mūsdienās atrast, kā atslēgt Aspazijas ieliktos simbolus un vispār atkodēt šo stāstu, ir sarežģīti. Viņas domu un jūtu plašums ir tik vērienīgs, ka, lai cik liela būtu teātra kaste, to atklāt ir ļoti grūti. Kosmoss ir milzīgs. Daudzas lietas ir pagrieztas konceptuāli citādi, ņemot vērā arī mūsdienu cilvēka domāšanu, bet domāju, ka traģēdijas apmēru izrāde nav zaudējusi. Tieši otrādi – esam radījuši paņēmienus, kas traģēdijas mērogam ļaus pieslēgties vieglāk, nekā ja mēs darbu būtu slēguši vaļā tiešā veidā.

Miķelis Fišers. Godīgi pateikšu, ka kopš skolas laikiem neesmu daudz baudījis mūsu klasiķu daiļradi, tāpēc nevarētu salīdzināt ar citiem Aspazijas darbiem, bet varu ar Spēlēju, dancoju, kam tikko operā gāju cauri. Pilnīgi droši varu teikt, ka Zalša līgava ir tāda paša līmeņa un dziļuma darbs. Tur nav ne mazāko šaubu. Tas man pašam bija mazliet pārsteigums. Tikai mazliet. Tik aizraujošas šķita visas šīs zemapziņas pasaules, par kurām šie autori savā laikā ir domājuši! Es ārkārtīgi apsveicu Ingas ideju par divām kamerām un rādījumu uz ekrāniem. Mūsdienās kaut ko tādu, ja tā nav opera, ir ārkārtīgi grūti iestudēt kaut vai valodas īpatnību dēļ. Šeit es redzu, ka viss iet gludi, un man nerodas šaubas.

Vai jūsu radošais tandēms, radot šo izrādi, vairāk darbojās kā pretņi vai no līdzīgas izpratnes un izjūtas?

I. T. Pats radīšanas process ir bijis ļoti grūts. Sākotnēji, kamēr biju viena pati, vairāk biju Aspazijas fantāzijas pasaulē. Kad Alvis apstiprināja tieši šo darbu, sapratu posta apmērus – ko nu tagad darīt?! Kā to pārvērst dramatiskajā teātrī? Ņemot vērā Jaunā Rīgas teātra publikas īpatnību, uzreiz radās doma, ka noteikti ir jādabū tuvplāns. Sapratu, ka lielo traģēdijas apmēru visveiksmīgāk varēs paust caur tuvplānu. Mani Aspazijas darbā visvairāk interesēja zemūdens pasaule – katra personāža iekšējie procesi. Tās zemestrīces, kas viņos ir mitušas. Tāpēc uzsvērti gribēju tuvplānu klātesamību. Valoda ir ļoti skaista. Kad lasām, tā viegli padodas, bet, kad ir jāizrunā un jāraida līdz pēdējai rindai, sākas liela problēma. Tiklīdz aktierim ir tuvplāna spēle, teksts sāk atdzīvoties. Strādājām pie tā, lai teksts sāktu izklausīties kā savdabīga, bet dzīva valoda, kurā personāži sarunājas savā starpā. Varbūt no malas tas šķitīs savādāk, bet, jau labu laiku esot mēģinājumu procesā, man šķiet, ka mums tas ir izdevies.

Runājot par grūtībām, esam gājuši cauri visādiem periodiem. Tās lielās domas, ko dižie autori, arī Aspazija, ir ielikuši savos darbos, nav nemaz tik viegli sagremojamas pat ļoti modernam mūsdienu cilvēkam. Mums ir vienkāršāk runāt un veidot materiālus par vienkāršākām sadzīviskām lietām. Tas, kur iesaistīta zemapziņa un stāsts par dvēseli un garu, un tamlīdzīgām lietām, uzreiz rada lielu mulsumu. Ne vienmēr esam spējīgi tik veiksmīgi, brīvi un radoši tajā ieslēgties.

Līdz ar to – kādu brīdi bija zināma pretestība. Mani kā režisori tas tikai vēl vairāk izaicināja meklēt paņēmienus, kā, nepazaudējot lielumu, izstāstīt šo stāstu.

Miķeli, vai vēlaties ko piebilst pie jautājuma par jūsu kopīgo radīšanu?

M. F. Jā, es varētu pavilkt deķīti uz savu pusi. Mani radošajā darbā interesē realitātes trauslā daba. Ideja, ko stāsta gan senas reliģijas, gan mūsdienu kvantu fizikas atklājumi, – ka šī realitāte ir simulācija vai ilūzija. Vai – hologrāfiskā Visuma teorija, ka mēs redzam tikai mazu spektru no visa lielā, no noteikta šaura leņķa. Vēlējos Aspazijas darbu risināt šajā griezumā, strukturējot telpu vairākos slāņos. Sastrukturējām tā, ka mūsu tradicionālā realitāte, kas ir mums apkārt un par ko mēs neviens nešaubāmies, konvencionālā realitāte – to mēs redzam uz mazā ekrāna. Šeit būs tuvplāni. Pēc kvantu fizikas – materializējas tā vieta, kurai mēs pievēršam uzmanību. To pašu mēs it kā redzam arī no zāles dzīvajā dabā, bet jau bez realitātes izpušķojumiem – prāta un krāsām. Redzam mazliet debesu mehānikas, kas ir aiz mūsu uztveres robežām. Ezers būs portāls – Zalša pasaule, kas sākas skatuves dziļumā un tehniskajā daļā. Tajā zonā var ieiet tikai Zaltis un Ziednese, jo viņa ir pietiekami attīstīta, lai atvērtos šīm zināšanām. Vēl mums ir parādījies ceturtais slānis – tas, kas notiek uz lielā ekrāna. Tā ir paplašināta pilna realitāte, ko mēs attēlojam ar kadriem, kuri ir filmēti dabā un pilni ar krāsām un dzīvi. Man patīk tas kūlenis, ko apmetam, – ka to, ko redzam kā īstu, mēs uzdodam par paplašinātu. Man patiktu savilkt vēl vairāk to kopā ar kalambūru – šobrīd mēs meklējam patvērumu no realitātes, to vienkāršojot, virtuālajā telpā un sociālajos tīklos. Tā ir kontrolējama vide, kurā varam norobežoties no visa, kas mūs neinteresē un rada diskomfortu, un varam darboties mākslīgā telpā. Tāpēc ļoti attaisnojas ideja, ka lielais ekrāns ir dzīvā dzīve, salīdzinot ar nedzīvo, kuru liela daļa cilvēku dzīvo medijos.

I. T. Es kā režisore, iestudējot šo stāstu, arī esmu apmetusi kūleni. Dramaturģijas ziņā ezera un zemes pasauli esmu apmainījusi vietām. Zemes pasaule mūsu izrādē ir butaforiskā zona, kurā varoņi dzīvo. Tā ir neīsta. Cilvēki ir kā sava veida veļi, kuri nemaz neapzinās, ka viņi nedzīvo īstu dzīvi. Dzīvo mazā, šaurā mājiņā, kuru ar varu mēģina uzturēt kā īstu realitāti. Lai gan viss jau sen…

M. F. …brīkšķ un brākšķ.

I. T. Brīkšķ un brākšķ un aizvien mazāk turas kopā. Ja kaut vienam cilvēkam šajā gadījumā sākas kādas garīgas izmaiņas, tā kā esam savā starpā saistīti, tas ietekmē arī pārējos un sākt izjaukt stereotipisko vidi, kurā mēs visi esam dzīvojuši. Ir interesanti skatīties, cik ļoti pārējie cilvēki ir spējīgi redzēt, ka mājas sienas kopā neturas un ir jāmeklē citi risinājumi. Traģēdija veidojas no tā, ka mēs dzīvojam ļoti lielās ilūzijās, bieži arī savstarpējās attiecībās, viens otru nemaz nepazīstot, kur nu vēl – katrs pats sevi. Un, jo grūtāk mums izdodas ilūzijas uzturēt, jo vēl vairāk tās audzējam un ejam kaut kādā ritenī. Ir vairākas epizodes, kurās iegūstam sajūtu, ka riņķojam uz vietas. Jo lielākas svārstības sākas, jo izmisīgāk būvējam klāt iluzoras attiecības. Nav jau runa par sliktu vai labu, pareizu vai nepareizu cilvēku, bet par stāvokli, kuru arī Aspazija ļoti bieži izjuta un apraksta savos darbos, – ka viņai vajag būt mīlestībai, kas izlejas plašāk, nevis ir slēgta šaurā lokā. Šāds cilvēks ir Ziednese. Protams, tādā situācijā gadās arī kādu samīt. Ne aiz ļauna. Jo vairāk apziņa veras un jo vairāk tu, sevi iepazīstot, ej ārā no šiem rāmjiem, jo vairāk tas ietekmē pārējos. Visi šajā ilūzijā dzīvojošie ļoti baidās no portāla un zalkša pasaules, domādami, ka tas nesīs nāvi. Bet izrādās, ka tā ir iespēja atdzimt plašākā mērogā. Tas plašākais arī ir nebeidzams un mūžīgs. Zalkša pasaule beigās izrādās dabas pasaule. Kadros būs iespējams redzēt dabu tādu, kāda tā pašlaik ir. Tas man arī liekas veiksmīgi, ka tā nav silta, jauka vasaras daba, ņemot vērā arī Aspazijas dzīvesstāstu, kuru viņa ļoti daudz ir ierakstījusi Zalša līgavā. Nonākot lielajā brīvībā, sākas izaicinājumi un sarežģītības pakāpe nākamajā līmenī, jo ir skaidrs, ka tas ir skaisti un krāšņi, bet arī skaudri. Sākas cita līmeņa uzdevumi. Process ir nebeidzams. Var jau nākt vēl citi ezera vai jūras portāli. Es nezinu, ar ko tas beidzas…

Aspazija Zalša līgavā skaudri liek pārvērtēt savu esību, pavēršot rentgena staru pret pašu lasītāju dvēseles dzīļu tumšākajiem kaktiem. Tas var izvērsties ļoti atskurbinoši, ieraugot, ka visu universu aizņem tavs ego un pārkaulotie – nāvi nesošie aizspriedumi kā, piemēram, Saulgaitim. Vai jūsu interpretācijā ego tēma arī ieskanas kā būtiska?

I. T. Ieskanas, ieskanas. Jo izmisīgāk turam kopā un audzējam ilūzijas, jo lielāks aug ego un esam vēl tālāk no dzīva cilvēka. Tikai tādā stāvoklī var aiziet līdz tādam marasmam, kas notiek izrādes beigās. Viens, kurš ir sācis atplaukt kā zieds, lai arī cik skarbos apstākļos, atnākot atpakaļ, piedzīvo linča tiesu. Katra ego ir tik šausmīgi aizskarts. Atplaukušais zieds šāda veida sabiedrībai ir ārkārtīgi neērts, drauds. Tas ir jāsamin.

Vai savā dzīvē arī esat piedzīvojuši brīžus, kad jums ir nokritušas zvīņas no acīm un esat ieraudzījuši, ka esat kaut kur ļoti iestrēguši un šaurā, brakšķošā mājiņa, izmantojot jūsu līdzību, ir jānojauc līdz pamatiem, lai varētu iet tālāk, nemelojot sev un citiem?

I. T. Jā, man tā ir bijis vairākkārt. Arī šobrīd man dzīvē ir tāds periods. Man jau ir bijuši posmi, kad esmu izlauzusies nākamajā līmenī. Bet, arī dzīvojot nākamajā līmenī, pat nepamani, ka atkal jau ir sabūvētas jaunas sienas un izveidojušies meli. Šobrīd, līdzīgi kā Ziednesei pēc linčošanas, visas sienas ir sabrukušas. Tas ir sāpīgi, ļoti grūti, bet ļoti svētīgi. Ejam tālāk. Būs nākamais posms. Nezinu, kur tas aizvedīs.

Vecie tuvie draugi to saprot, vai iznāk arī sāpīgas šķiršanās?

I. T. Protams, ir dažādi. Kā jau teicu – visi esam savā starpā saistīti. Kurš ir gatavs saprast to, kas notiek, kurš – nav… Un vēlreiz – tas nav ne labs, ne ļauns. Tas ir dabisks process, kas notiek. Tāpat kā dabā, kas ir arī Aspazijas darbā, – par cikliskumu. Kaut kas uzzied, tad tam ir jānovīst, jāpārziemo, vēlams atkal augt jaunā veidā tālāk.

Tūkstošveidības motīvs, par ko tik daudz raksta Aspazija un Rainis.

I. T. Jā. Nemirstības pasaka.

M. F. Tieši tāpat varu teikt. Varbūt man šis brīdis nav tik skaudrs. Neesmu tik dziļi tajā iekšā, bet ir bijuši mirkļi, kad viss ir jānoliek un jāsāk no jauna pārvērtēt. Protams. Katram jau tas kaut kur ir pusaudžu vecumā. Tas ir pirmais brīdis. Vai citreiz – agrāk. Dzīvē ir visādi gājis. Līdzīgi kā Inga saka, es domāju, ka tas beigās ir tikai uz labu un uz attīstību.

Ko jūs pēc iedziļināšanās Zalkša līgavā varat pateikt par mīlestību? Vai ticat pasaku formulai "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi"? 

M. F. Skeptiski šūpo galvu.

I. T. Man liekas, tas ir par to "tālāk, plašāk izliedamās". Mīlestība ir tik brīnumains spēks, ka tam nav robežu. Mēs to mēģinām ielikt robežās. Ja ir īsta mīlestība, tai nav robežu. Tā nav jāieliek konkrētos rāmjos. Var iet arī tālāk pēc kāda brīža, bet mīlestība var būt. Tas jau ir augsti attīstītu cilvēku, būtņu līmenis. Kā pretstats, protams, ir Saulgaiša mīlestība, kurš grib to turēt zelta būrītī, un, ja to nevar iesprostot, ir jāiznīcina vispār.

M.F.

Labāk jau es nepateikšu. Tieši tā (smejas).

Aspazija savā laikā bija sieviešu emancipācijas kustības avangardā. Viņa kaismīgi polemizēja, iestājoties par to, ka arī sievietes var būt izglītībā, zinātnē, mākslā vadošos posteņos un tas nenozīmē, ka viņas ir spējīgas "apspriest tikai savus brunčus". Arī viņas darbi ir tribīne sieviešu tiesību jautājumiem. Vai jūs, Inga, šodien esat kādreiz izjutusi diskrimināciju kā sieviete māksliniece?

I. T. Ilgs laiks ir pagājis, bet ir kaut kādas iezīmes, kas tik un tā ir nemainīgas. Kā mūsdienu sieviete saskaros tieši ar tām pašām problēmām, ar kurām arī Aspazija saskārās. Domāju, ka nav par to ko sašust, vienkārši jāskatās uz tiem procesiem veselīgi ironiski. Papētot Aspazijas dzīvesstāstu un viņas darbus, jā, viņa cīnījās par sievietes brīvību, bet gāja vēl tālāk. Tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Virkne mūsdienu sieviešu grib būt brīvas – nu tagad es skaldīšu un valdīšu! Bet, manuprāt, augstākā pilotāža ir, un to arī Aspazija mēģināja realizēt savā dzīvē, ka tu sasniedz sevi kā brīvu cilvēku, sievieti un tajā brīvībā esi kopā ar tādu pašu lielumu. Tas nav viegli… Jēziņ! Diviem lieliem kalniem satikties – tur ir daudz ļoti grūtu uzdevumu. Bet man šķiet, ka tas ir augstākais ideāls, uz ko tiekties. Tikai divu lielumu vienībā tu vari attīstīties tālāk un kļūt par daudz pilnīgāku cilvēku. Par to ir arī šajā stāstā.

Bet sadzīve ir spējīga tos kalnus sadrupināt par smilšu graudiem. Kādam tā zupa jāvāra biežāk un par rēķiniem jādomā vairāk…

M. F. Jā, citreiz pavisam īsā laikā.

I. T. Bet, ja runājam par Aspaziju un Raini, lai kā viņiem tur būtu gājis, viņi ļoti tam ticēja. Ar visām sāpēm un pāridarījumiem viņiem bija mīlestība līdz mūža galam. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi liels skaistums un vērtība, kam es kā cilvēks arī gribētu līdzināties un tiekties.

Miķeli, ko jums jaunu dod teātra un operas trīsdimensionalitāte? Ko telpiskums maina jūsu mākslinieka sajūtās, izteiksmē?

M. F. Nu, mūsdienu mākslā mediju dažādība ir gandrīz obligāta. Tagad gandrīz obligāti gleznotājam ir jātaisa kaut kas cits. Dimensija – nē. Man teātrī vairāk nāk klāt darbs kolektīvā. Tas viss, kas notiek teātrī, – režija, gaismas, kā tik te nav! Tas ir tas, kas mani te saista. Tas ir ārkārtīgi interesanti un atšķirīgi no mana ikdienas darba. Šajā iestudējumā es šo tehniku, ko var saukt par gaismas kastēm, lietoju jau trešo reizi. Tādas ir bijušas Cēsu Mākslas festivālā un arī Venēcijas biennālē. Saskaņā ar uzstādījuma nosacītību es redzēju to kā ārkārtīgi atbilstošu mediju, kas ir viegli realizējams, uztaisāms un izskatās efektīgi. Turklāt šeit es turpinu savu kokgriezuma tehniku lielā mērogā, ideja ir tā pati, ka ir jāizgriež līnija no tumšā fona.

Vai tehniski visu bija iespējams īstenot, ko jūs bijāt iecerējis?

M. F. O, jā. Te mēs varētu gari runāt par JRT bēdīgo likteni un telpām, kurām nav pat šņorbēniņu. Izrāde notiek uz podestūras, kas grab un klab. Ir izmantojama tikai puse no aizskatuves, jo tur ir kāpņu telpa, bet tās ir lietas, ar ko var strādāt, un, kā redzams, arī tās ir atrisinātas. Nav ko žēloties, jāstrādā reālajos apstākļos. Es ļoti priecājos par tiem tehniskajiem darbiniekiem, kas te ir ieguldījuši savu darbu. Viņi ir brīnišķīgi. Ar tiem niecīgajiem resursiem, kas viņiem ir pieejami, viņi izdara brīnumu lietas.

Intervijā Vilnim Vējam pirms pāris gadiem KDi stāstījāt, ka, lai veidotu savu darbu Venēcijā, jums vajadzējis paviljonā nosēdēt veselu dienu, lai izjustu telpu. Vai ar teātra skatuvi sanāca laiks sarast?

M. F. Jā, protams. Jā, jā. Un tad es taisu maketu kasti. Divās kārtās. Viens ir melnais makets, otrs – jau tuvāks patiesībai. Bez tās sēdēšanas – bez tās nekur.

Ja runājam plašāk, ne tikai par Zalkša līgavu, kā jūs katrs izjūtat savā mākslas ceļā, vai jūsu mākslas darbi veido kopīgu sakņu sistēmu kā koki mežā vai gluži pretēji – katru būvējat no baltas lapas kā autonomu visumu?

I. T. Man laikam tiešām katrs ir kaut kas jauns. Bet es to apzināti daru. Man patīk visu laiku sevi izaicināt. Gribas vēl kaut ko apgūt, vēl kaut ko saprast. Gribas ielaist to rentgena staru pašai sevī dziļāk iekšā. Pieņemot nākamos izaicinājumus – tikai tādā veidā to varu izdarīt. Ja es dzīvotu ar sajūtu – es jau visu zinu –, pieļauju, ka man kļūtu ļoti garlaicīgi. Pietrūktu radošuma.

Jā, bet kāpēc man vispār radās šis jautājums – šķita, ka zināmā mērā var mest tiltu atpakaļ uz jūsu iepriekšējo iestudējumu – Alisi Nacionālajā teātrī. Tur jau arī notiek zināms iekšējas transformācijas ceļš.

I. T. Kaut kādas iezīmes jau droši vien ir. Ja tā padomā, protams. Tur ir par meiteni, kura ieiet savā sapņu jeb zemapziņas pasaulē. Šeit viņa jau ir vairāk pieaugusi sieviete. Ņemot vērā, ka tie ir divi dažādi vecumi, problēmsituācijas ir pilnīgi citādas. Bet no sevis jau neaizbēgsi. Man ļoti patīk kino. Mēģinot minēju arī atsauces uz Trīra Dogvilu un Melanholiju. Šis laikam ir trešais darbs, kurā apzināti izmantoju šo mediju. Katrreiz cenšos nākamajā pakāpē. Šoreiz ambīcijas bija lielākas. Tas, kas ir radīts, ir ļoti tehniski sarežģīti. Tas ir liels kopdarbs. Gan aktieri, gan skatuvnieki, gan operatori, gan montāžas režisori – vajadzīgs ļoti precīzs darbs, lai tas viss kopā noritētu. Ja vēl nākotnē būs kāds darbs, kur liksies, ka šis medijs ir kā kulaks uz acs, man ļoti gribētos vēl iet šajā virzienā. Laikam, ja ir tāda intuīcija, nevajag no tā izvairīties.

M. F. Katrs darbs, protams, attīstās un aug no iepriekšējā. Tāpēc man ļoti kā žanrs patīk scenogrāfija. Tā diktē kaut kādus noteikumus, un tu esi spiests iziet ārā no savas komforta zonas un meklēt risinājumus. Nekad neesmu vēlējies strādāt kādā vienā formātā vai rāmī. Tieši tāpat kā Ingai tas šķiet bezgalīgi garlaicīgi. Katru jaunu gleznu es mācos no jauna gleznot. Nemaz nezinu, kā var savādāk.

I. T. Nezinu, kā tev, Miķeli, bet man ir tā, ka no sākuma esmu viena pati ar savām domām, tad sāku piesaistīt pārējos un skatīties, kā darbs sāk dzīvot pats savu dzīvi. Beigās tas tiešām ir tas, ko esmu gribējusi pateikt un fantazējusi, bet darbs pats ir sevi radījis visu cilvēku mijiedarbībā. Dažkārt ir sajūta, ka tas slīd ārā no rokām un to nevar noturēt, bet, jo mazāk pretojas darba procesam, jo veiksmīgāk saslēdzas kauliņi. Un otrādi – jo lielāku pretestību liek iekšā, jo mazāk tas notiek.

Kāpēc, jūsuprāt, vispār ir nepieciešama māksla?

I. T. Esmu ļoti naiva tādā ziņā, ka joprojām ticu, ka… man tas ir kaut kas ļoti svēts. Ir teorija, ka teātris ir radies no rituāla, kurš dziedina un kurā tu sevī ielūkojies ar šo rentgena staru, – to man nozīmē māksla, teātris un kāpēc es to daru. Manā gadījumā tam nav nekāda sakara ar statusu vai finansējumu, ko iegūst, man vajag šo ielūkošanos un transformēšanos. Mans naivums varbūt ir tajā, ka ticu, ka tas arī citos var rezonēt un palīdzēt.

Ko jūs teiksit, Miķeli? Cik saprotu, jūs arī nevarat bez mākslas.

M. F. Jā, ir tāda problēmiņa. Es to skatos šādā griezumā. Pastāv gan terminoloģijas problēmas. Ja lietojam vārdu "dievs", tas uzreiz saistās ar reliģijām. Varbūt labāk būtu teikt – radītājs. Nemirstīgā daļa mūsos paģēr radīt, jo tā jau ir dieva daļa. Ja to nerealizē, tu agri vai vēlu aizej vienkārši dzīvniekā.

I. T. Vai nomirsti.

M. F. Vai mirsti. Tu neattīsties. Man tas sniedz tādu gandarījumu, kādu nekas cits nesniedz.

I. T. Jā, man arī ir tieši tā. Vai esat kādreiz savā ceļā satikuši zalkti?

M. F. Ā! Jā! Man bija situācija ar zalkti. Pavasarī vesela zalkšu ģimene Baltezerā peldēja no saliņas uz krastu. Galvas ārā, ar kronīšiem. Tur kādi cilvēki ar bērniem sāka viņus ar rīkstēm gaiņāt prom, jo viņi baidījās – čūskas taču! Tad man sanāca neliels konflikts ar viņiem.

I. T. Man pašai nav šādas pieredzes. Esmu satikusi tikai odzi. Bet brīnišķīgs stāsts ir šī projekta galvenajai operatorei Elīnai Matvejevai. Kad mums bija pirmā tikšanās, viņa stāstīja, ka bijusi kādos pasakainos mežos, neatceros, kurā valstī, gājusi peldēties un, kad nākusi ārā, viņu sagaidījuši vairāki zalkši. Viņa to uzskatīja par zīmi, ka viņa jau ir iesvētīta un viņai ir jāiesaistās šajā darbā.

 

Zalkša līgava

JRT 16., 17.I plkst. 19, 18., 19.I, 18., 19.II plkst. 18

Biļetes pārdotas 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja