Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Trešdiena, 22. maijs
Emīlija

Vienmēr vienādi atkārtot savas kroņa lomas būtu garlaicīgi. Intervija ar dziedātāju Vidu Miknevičūti

"Latvijā man ir daudz kas svarīgs sācies – jaunas lomas un kontakti. Atšķirībā no dzimtās Lietuvas Rīga mani pieņēma atplestām rokām," uzsver Eiropā pieprasītais lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte. Sestdien, 29. jūlijā, Cēsīs viņa debitēs Brīnhildes lomā Riharda Vāgnera operā Zīgfrīds

Man ļoti patīk sadarbība ar diriģentu Tarmo Peltokoski. Viņš ir tik zinošs, tik nopietni sagatavojies. Strādāt ar viņu kopā ir īsta bauda, jo viņš ir mūziķis, kurš dzied un elpo ar mani kopā un zina āriju tekstus no galvas, – pēc pirmajiem Riharda Vāgnera operas Zīgfrīds koncertuzveduma mēģinājumiem saka latviešu publikai labi pazīstamais un pasaulē augstu vērtētais lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte. Zīfgrīdā viņa debitēs Brīnhildes lomā. Šīs vērienīgās Vāgnera drāmas koncertizpildījums būs Cēsu Mākslas festivāla muzikālā kulminācija, ko sestdien, 29. jūlijā, piedzīvosim koncertzālē Cēsis. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults stāsies tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski.    

Zīgfrīda atskaņojumā piedalīsies ievērojami solisti: titulvaroni atveidos tenors Mīkaels Veiniuss, Mīmi dziedās tenors Andreass Konrāds, Ceļinieks jeb Votāns būs basbaritons Olivers Cvargs, Erda – kontralts Anna Larsone, pūķis Fafners būs bass Timo Rīhonens, Alberihs – baritons Armands Siliņš, Mežaputns – soprāns Kristīne Gailīte.

Vida Miknevičūte ir viena no šobrīd pieprasītākajām Eiropas operdziedātājām. Pagājušajā sezonā viņa spoži nodziedāja Salomi operteātrī La Scala Milānā, Bavārijas Valsts operā Minhenē un Vācu operā Berlīnē. Kritiķu un publikas uzslavas lietuviešu māksliniece izpelnījās par Zīglindes lomu Valkīras jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā Kristiāna Tīlemaņa vadībā un Sankarlo teātrī Neapolē, kur viņas skatuves partneris Zīgmunda lomā bija tenors Jonass Kaufmanis. Augstu novērtējumu saņēmusi dziedātājas debija 2021. gada Zalcburgas festivālā Hrīsotemīdas lomā Riharda Štrausa operā Elektra.

Vidas Miknevičūtes stilistiski plašajā repertuārā ir jau vairākas Riharda Vāgnera operlomas. Tieši šajā ampluā Vidu Miknevičūti iepazinām Latvijā, kur viņa 2017. gadā debitēja Elizabetes lomā Latvijas Nacionālās operas iestudējumā Tanheizers. Pēc tam Rīgā viņa ir atgriezusies Margarētas lomā Šarla Guno Faustā, Zentas lomā Vāgnera Klīstošajā holandietī un Blānšas lomā Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogu jauniestudējumā.

Nākamajā sezonā Vidai Miknevičūtei ir gaidāma svarīga uzstāšanās kopā ar tenoru Jonasu Kaufmani un basu Georgu Cepenfeldu Valkīras koncertatskaņojumā Berlīnes filharmonijā maestro Kirila Petrenko vadībā. Viņa būs dzirdama Bavārijas Valsts operā Minhenē, Berlīnes Valsts Operā un Berlīnes Vācu operā.

Vai tā ir tikai nejaušība, ka Brīnhilde būs jau otrā jūsu Vāgnera lomas debija Latvijā? 

Atklāti sakot, Brīnhilde ir viena no tām lomām, no kurām pagaidām vēl cenšos izvairīties. Man jau sen ir teikuši: mācies Brīnhildi! Es domāju, ka vēl ir par agru. Tomēr Zīgfrīdā Brīnhildei nav tik daudz jādzied kā Valkīrā. Turklāt šī būs koncertversija. Kāpēc nepamēģināt? Ar prieku to nodziedāšu Latvijā, ko ļoti mīlu. Valkīrā gan es Brīnhildi noteikti nedziedātu.

Vai pret Latviju jums ir īpašas jūtas?

Latvijā man daudz kas svarīgs ir sācies – jaunas lomas un kontakti. Atšķirībā no dzimtās Lietuvas Rīga mani pieņēma atplestām rokām.

Vai Lietuvā tiešām nereaģē pat uz jūsu spožajām debijām Zalcburgas festivālā un Milānas teātrī La Scala?!

Iespējams, tagad par mani jau ir dzirdējuši vairāk. Vismaz ir pamanījuši, ka es arī dziedu, tomēr uz Lietuvas Nacionālo operas un baleta teātri vēl joprojām neesmu aicināta. Es agri pabeidzu studijas Lietuvā un aizbraucu uz Šveici, pēc tam uz Vāciju. Lietuvā es studēju "provincē" – Lietuvas Nacionālās mūzikas akadēmijas filiālē Kauņā. Kad šogad pavasarī Neapolē dziedāju Valkīrā kopā ar slaveno tenoru Jonasu Kaufmani, bija atbraukuši klausītāji arī no Lietuvas. Viņi pēc tam internetā aprakstīja savu izbrīnu: "Atbraucām klausīties Kaufmani, bet uzzinājām, ka izrādē piedalās arī lietuviešu dziedātāja!»

Jūsu repertuārā ir jau vesela virkne Vāgnera opervaroņu. Vai piepulcējaties Vāgnera dziedoņu klubam?

Manai balsij šīs lomas piestāv, man tās patīk un padodas, jo man ir ērti dziedāt vācu valodā. Esmu dziedājusi Zentu Klīstošajā holandietī, Elizabeti Tanheizerā, Elzu Loengrīnā un Zīglindi Valkīrā. Tagad būs Brīnhilde Zīgfrīdā. Taču par Vāgnera dziedātāju es sevi nesauktu. Pamazām turp virzos, taču no Brīnhildes vēl baidos un manos plānos nav tādu dramatisku lomu kā, piemēram, Izolde. Vēl ir par agru.

Kas jums pašai ir vistuvākais jūsu repertuāra daudzveidībā – no Mocarta līdz Rihardam Štrausam, Vāgneram, Lehāra un Kālmāna operetēm?

Es priecājos, ka man ir tik plašs repertuārs, jo vēlos ik pa brīdim atiet nost no Vāgnera un Štrausa dramatisma, kura man pēdējos gados bijis tik daudz. Vēlos ļaut balsij kaut nedaudz atkal atgriezties liriskajā repertuārā. Esmu jau pieskārusies Leoša Janāčeka Jenūfai, tikko Drēzdenes Semperoper nodziedāju Lizu Pētera Čaikovska Pīķa dāmā. Diez vai vajadzētu šādā kontekstā daudz dziedāt Mocartu, taču Elektru Idomenejā es tagad labprāt nodziedātu.

Kāpēc vēlaties atgriezties liriskajā repertuārā?

Tāpēc, ka balsij ļoti ir nepieciešama fleksibilitāte. Dziedot tikai dramatiskas lomas, kaut kas tiek zaudēts.

Jenūfa tomēr ir traģiska, psiholoģiski ļoti smaga loma.

Jā, sižets ir traģisks, tomēr operā ir arī liriskas epizodes, kurās varu izmantot citas krāsas balsī.

Par reizi, kad 2022. gada ziemā, aizstājot saslimušo titullomas izpildītāju, izglābāt Salomes jauniestudējuma pirmizrādi Somijas Nacionālajā operā Helsinkos, aculiecinieki stāsta: «Atbrauca Vida un norāva jumtu.»

Tas bija īpašs piedzīvojums. Tobrīd, kad man zvanīja no Somijas un to lūdza, režisors Dmitrijs Čerņakovs Berlīnē iestudēja Vāgnera Nībelunga gredzenu un es mēģināju Zīglindes lomu. Salomes režisors Kristofs Lojs sazvanījās ar Dmitriju Čerņakovu, viņi kaut ko norunāja, tomēr Čerņakovs mani agrāk neatlaida. Ielidoju Helsinkos tikai pirmizrādes priekšvakarā vēlu vakarā. Man milzīgā steigā uzšuva jaunu kostīmu, no rīta mēs ar režisoru divās stundās izstaigājām skatuvi, vakarā jau notika pirmizrāde. Varēju tā ielēkt šajā lomā tikai tāpēc, ka labi zinu Salomes partiju, ko biju jau dziedājusi. Tomēr stress bija milzīgs, jo bija jauni režijas uzdevumi, turklāt Kristofs Lojs bija precīzi, detalizēti izstrādājis visas mizanscēnas un situācijas: kā to visu lai atceras?! Piedevām šī izrāde tika translēta interneta tiešraidē un ierakstīta video. Pēc tam režisors bija ļoti gandarīts, priecīgs un mani ļoti slavēja. Mums izveidojās labs kontakts, un mēs jau plānojam turpmāko sadarbību. Nodziedāju visu pirmizrāžu bloku, un 2025. gadā šo iestudējumu atkārtosim.

Šis Salomes iestudējums Helsinkos ir iespaidīgs, mūsdienīgs, konceptuāls, taču es apbrīnoju baritona stipros nervus – viņam teju visu izrādi uz skatuves ir jābūt pilnīgi kailam. Salomes slavenajā Septiņu plīvuru dejā gan striptīza nebija…

Es to nedarītu. Uzskatu, ka visam ir robežas. Protams, tās ir individuālas, katram savas. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Piemēram, Karita Matila, atveidojot Salomi Ņujorkas Metropoles operā, slavenās dejas gaitā pilnībā izģērbās. Es savukārt uzskatu, ka bez tā var iztikt – jūtas un idejas ir iespējams atklāt citā veidā. Labi, dziedātājs to izdarīja un ir varonis. Taču iestudējuma atjaunojuma plāns 2025. gadā nu ir sadūries ar problēmu: iepriekšējais Johanāna atveidotājs izrādē nevarēs piedalīties, bet neviens cits dziedātājs nav ar mieru atkārtot viņa varoņdarbu.

Jūsu pieredzē ir sadarbība ar izaicinošajiem, skandalozajiem režisoriem Kaliksto Bjeito, Kšištofu Varlikovski un Kristofu Martāleru, kurš pārsteidza ar negaidītu pievēršanos operetei. Par veiksmi šo Franča Lehāra Džuditas iestudējumu gan nevar nosaukt…

Operetē bija mainīts viss: gan sižets, gan tēli un muzikālais saturs. No Džuditas tur nekas nebija palicis, vienīgi nosaukums. Izrāde bija ļoti melanholiska, to drīzāk varētu saukt par dziesmu vakaru. Režisors to bija pārvērtis par ļoti skumju vakaru. To noskatījušies, daudzi bija neapmierināti. Mums, izpildītājiem, bija ļoti grūti, jo Kristofs Martālers, kā parasti, strādāja ar saviem aktieriem un dejotājiem, bet mēs, dziedātāji, vienkārši stāvējām kā marionetes. Mums, māksliniekiem, tas ir ļoti garlaicīgi. Tas nav darbs. Kristofs Martālers ir ļoti patīkams cilvēks, taču viņa darba stils un asociācijas man nav pieņemamas.

Pavisam kas cits – Kaliksto Bjeito. Ir jūtams, ka režisoram ir ideja, izrādei ir jēga. Viņš zina, kāpēc dara tieši tā, un zina, ko vēlas pateikt. Viņam ir vīzija, mērķis, raksturi, emocijas, psiholoģija. Viņš arī atstāj māksliniekam gana daudz brīvības. Ir gandarījums strādāt ar cilvēkiem, kuri zina savu darbu un ir pārliecināti par savu ideju.

Pēc pēkšņās ielēkšanas Elzas lomā Kaliksto Bjeito veidotajā Vāgnera Loengrīna iestudējumā Berlīnes Valsts operā teicāt, ka kaut ko tādu ir iespējams izdarīt tikai vienreiz mūžā. Kas tieši šo ielēkšanu tik ļoti atšķir no citām?

Tas, ka šo lomu vēl vispār nebiju sākusi mācīties. Elzas loma Loengrīnā man bija ieplānota, taču man tā būtu jādzied krietni vēlāk, nevis pirmizrādes blokā. Turklāt tobrīd plosījās pandēmija un bija lielas šaubas, vai vēlāk plānotās izrādes vispār varēs notikt. Te pēkšņi divas nedēļas pirms pirmizrādes atklājās, ka soliste nevarēs dziedāt. Tad zvanīja un aicināja mani. Teicu, ka vēl pat neesmu sākusi apgūt mūzikas materiālu un tik īsā laikā to nav iespējams izdarīt. Vaicāju arī, kāpēc neaicina dziedātāju, kurai Elzas partija jau ir pastāvīgajā repertuārā. Izrādās, viņi tieši meklēja dziedātājus, kuriem šī būtu debija, jo arī slavenais tenors Roberto Alanja pirmo reizi dziedāja Loengrīnu. Aizbraucu uz Berlīni un mācījos katru dienu no rīta līdz vakaram. Viss jauns, mūzikas un teksta tik daudz, bet es šo Vāgneru operu nekad vēl nebiju pat dzirdējusi no sākuma līdz galam! Tas bija šausmīgi. Iemācījos, nodziedāju, taču pēc tam vēl trīs nedēļas nespēju normāli aizmigt. Kaut ko tādu es vairs nemūžam negribētu atkārtot. 

Vai operdzīve jau ir atguvusies no pandēmijas? Teātri nav bankrotējuši? Publika nāk? Vai māksliniekiem atkal maksā kā pirms pandēmijas?

Daudziem teātriem vēl tagad nav izdevies pilnībā atgūt zaudēto publiku. Bavārijas Valsts operā Minhenē redzēju, ka cilvēki vēl joprojām visai kūtri apmeklē operu. Tas ir atkarīgs arī no piedāvātā repertuāra. Klausītāji ir pieraduši pie translācijām un gaida tās, bet man tās nepatīk. Esmu pārliecināta, ka izrādes ir jāklausās un jāskatās klātienē, nevis tiešraidē vai ierakstā. Ir jābauda dzīva, nevis sintētiska skaņa. Tāpēc man ļoti nepatīk dziedāt mikrofonā. Skaņu režisors pie pults taču mūs visus var padarīt vienādus, atceļot katras individuālās balss apjoma, tembra, nokrāsas un jaudas nozīmi.

Mūsu sarunā 2021. gada vasarā atklājāt, ka Toska ir jūsu sapņu loma, un minējāt, ka sapņa piepildījums jau tuvojas. Vai esat jau paspējusi šo lomu kaut kur nodziedāt?   

Nē. Pirms diviem gadiem koncertā Liepājā nodziedāju Toskas slaveno otrā cēliena āriju. Toskas manos plānos tuvākajos divos gados nav, tomēr daži itāļu repertuāra plāni jau iezīmējas. Visi mani aicina tieši uz vācu repertuāru, bet es jūtu, ka manai balsij vajag ļaut atpūsties no Vāgnera un Štrausa mūzikas spriedzes.

Lai arī jūs vairs neesat piesaistīta viena konkrēta teātra dziedātāju ansamblim, turpināsiet dzīvot Vācijā?

Brīvmākslinieces statusā es daudz ceļoju un vairs nav tik būtiski, kur esmu apmetusies. Es varētu braukāt no Lietuvas, kur ir manas dzimtās mājas un vecāki. Es jau grasījos atgriezties uz dzīvi Lietuvā, bet šo nodomu apturēja karš Ukrainā. Tas ir tik bīstami tuvu, un nav zināms, cik ilgi turpināsies.

Par brīvmākslinieci kļuvāt tieši kovidpandēmijas laikā, kad pašnodarbinātajiem mūziķiem klājās visgrūtāk. Pastāvīgajiem teātru un orķestru māksliniekiem Vācijā vismaz turpināja maksāt algu, un viņi drīkstēja vingrināties teātrī.

Tas bija grūts laiks, taču es ne brīdi nenožēloju savu lēmumu. Pēc pandēmijas varēju atkal atsākt strādāt kādā teātrī, taču es to vairs negribu. Man ir savi plāni un lomu piedāvājumi, un es pati varu brīvi izvēlēties, ko darīt. Taču teātris varētu mani nelaist, jo es būtu vajadzīga uz vietas. Tagad problēma ir, ja man vienlaikus ir vairāki vilinoši piedāvājumi. Tādos gadījumos izvēle ir sarežģīta. 

Varbūt izvēle ir jāuztic mākslīgajam intelektam? Lai bez emocijām izlemj, kurš piedāvājums ir visizdevīgākais, balsij piemērotākais un karjerai vērtīgākais.

Esmu tik ļoti atpalikusi no jaunajām tehnoloģijām, ka reizēm jau kļūst kauns. Redzu, ka daudzi kolēģi skatās notis planšetēs, bet man vajag pieskarties, aptaustīt, pāršķirt īstas klavierizvilkuma lapas un ar roku ierakstīt tajās izpildījuma norādes. Saprotu, ka vadāt līdzi vienu vieglu planšeti ir daudz vieglāk nekā vairākus smagus, biezus klavierizvilkumus. Varbūt esmu vecmodīga, bet man vajag papīru. 

Vai pēc Cēsu Zīgfrīda būs vasaras brīvdienas?

Šovasar diemžēl ne. Jau pēc divām nedēļām došos uz Austrāliju. Tur man būs debija grāfienes Madlēnas lomā Riharda Štrausa pēdējās operas Kapričo koncertuzvedumā Melburnā. Brīvdienas varbūt baudīšu septembrī. Jaunā sezona būs mazliet brīvāka, ja vien atkal nebūs kaut kur pēkšņi jāielec kādā lomā. Vienmēr domāju, ka došos pie vecākiem parakņāties dārzā un paklausīties putnus, bet tas izdodas reti. Šogad man bija jāiemācās ļoti daudz jauna materiāla un dārga bija katra minūte. Es gaidu, kad atkal varēšu pabūt mežā, doties sēņot.

Mēdzu braukt sēņot arī Vācijas mežos netālu no Frankfurtes. Tur ir tikai baravikas, un tās visas ir tik veselīgas, reti kad gadās kāda tārpaina. Vācieši sēnes vairs nepazīst, bet lietuviešu ģimenēs šīs zināšanas joprojām tiek pārmantotas. Es jau kopš agras bērnības kopā ar mammu un tēti esmu gājusi sēnēs un ogās. Esmu ievērojusi, ka Frankfurtes mežos sēņo arī daudz Vācijā dzīvojošo poļu.        

Uz lielās karjeras sliekšņa dzimtenē dziedājāt titullomu Zitas Bružaites operā Nāra, Broņus Kutaviča un Aļģirda Martinaiša dziesmas. Tagad jūs varētu popularizēt lietuviešu mūziku pasaulē!

Es to ļoti gribētu. Es mīlu dziesmas un labprāt tās dziedātu, taču pēdējos gados nav bijis laika. Pirms pieciem gadiem ar Kremerata Baltica un vijolnieku Gidonu Krēmeru ierakstījām Ģiedrus Kupreviča mūziku. Dzirdēju, ka nu ir radusies iespēja šo ierakstu izdot. Protams, pēc tik ilga laika gribētos visu pārtaisīt, jo tagad dziedu jau pavisam citādi.

Vai jūsu ceļi ir krustojušies arī ar latviešu dziedātājiem?

Pilnīgi negaidīti Salomē uz Somijas Nacionālās operas skatuves satikos ar jūsu tenoru Mihailu Čuļpajevu. Biju tik priecīga, ka izrādē ir viens cilvēks, kuru pazīstu. Milānā sastapu Marinu Rebeku, kura tobrīd tur gatavojās Džuzepes Verdi Sicīliešu vakarēdiena jaunuzvedumam. Vācijā bieži tiekos ar Ingu Kalnu. Esam ciešā kontaktā, viņas profesionālie padomi man ir daudz palīdzējuši tikt galā ar vokālajām problēmām.

Kas jums tīk labāk – debija jaunās lomās vai uzstāšanās labi apgūtā, stabilā, rūpīgi noslīpētā repertuārā?

Pat ja esmu kādu lomu jau dziedājusi, es katru reizi tajā meklēju jaunu izteiksmi un krāsas. Jau diezgan bieži atveidoto Salomi un Zīglindi katrreiz interpretēju pa jaunam, atšķirīgi. Allaž kaut kas mainās. Protams, daudz ir atkarīgs no režisora, diriģenta un skatuves partneriem. Vienmēr vienādi atkārtot savas kroņa lomas būtu garlaicīgi.

Vai ir gaidāma arī kāda jauna operešu loma, vai tas ir noiets etaps?

2025. gadā Cīrihē būs Jautrā atraitne, ko nekad vēl neesmu dziedājusi. Ieplānota arī Rozalindas loma Johana Štrausa Sikspārnī, ko arī līdz šim vēl neesmu dziedājusi. Operetes man patīk.

Ar ko tās jūs ir savaldzinājušas? 

Vienkārši patīk, lai gan dziedāt opereti dažreiz ir grūtāk nekā operu. Izrādes ir skaistas un patīk publikai, tajās ir daudz teksta. Manuprāt, tieši operešu lomās dziedātājs var vairāk meklēt vokālās krāsas un dziļāk iepazīt balsi. Operešu vokālās partijas bieži aptver ļoti plašu vokālo diapazonu, turklāt ir ne tikai jādzied, bet arī daudz jārunā. Parasti ir arī liels, skanīgs orķestris. Dziedātājiem šajā žanrā nākas pamatīgi strādāt. 

Kuras skatuves jums ir vistuvākās un kuras – visizaicinošākās?

Man patīk dziedāt Berlīnes Valsts operā, tajā ir izcila, dziedātājiem labvēlīga akustika. Klausītāju zālē gan skan atšķirīgi atkarībā no tā, kur sēdi. Man patīk dziedāt Milānas La Scala un Sankarlo teātrī Neapolē. Sankarlo teātrī ir ļoti viegli dziedāt.

Kā ar La Scala kaprīzo publiku, kuras bīstas pat visspožākās slavenības?

Man laikam paveicās, jo dziedāju vāciski. Biju dzirdējusi par La Scala publiku visādas briesmas un negaidīju, ka tā mani uzreiz pieņems. Viegli nebija, jo mēģinājumi bija intensīvi, vienā dienā notika veseli divi Salomes caurlaides mēģinājumi. Tā ir liela slodze, turklāt iestudējums nav vienkāršs. Skatuve nebija vienā līmenī; man visu laiku bija jābūt uz skatuves un jāskraida pa to augšup lejup. Bija uguns un dūmi, un mums tie bija jāelpo… Starp ģenerālmēģinājumu un pirmizrādi bija tikai viena diena, turklāt arī mēģinājumā bija jādzied pilnā balsī, jo zālē sēdēja publika. 

Es baidījos, taču klausītāji Milānā man pieņēma silti. Lai gan Damjāno Mikjeleto nebūt nav no La Scala publikas iemīļotākajiem režisoriem, skatītājiem patika arī viņa veidotais Salomes iestudējums. Arī kritiķi bija apmierināti. Uz La Scala skatuves atgriezīšos 2027. gadā.

Un kad brauksiet uz ASV?

Mana ASV debija ir ieplānota 2025. gada vasarā Santafē operā – dziedāšu Valkīrā. Man jau teica, ka uz turieni izlūkos sabrauc visi, kas ASV ir saistīti ar operas biznesu. Tiesa, daļa no viņiem mani jau ir dzirdējuši 2021. gadā Zalcburgas festivālā. 

Zīgfrīds

Koncertzālē Cēsis 29.IV plkst. 16

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 80 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja