Šovasar augustā vienu nedēļu biju šeit brīvdienās kopā ar draugu. Braucām uz laukiem, gājām pirtī, peldējāmies jūrā un darījām visādas latviešu superlietas. Tas ļoti uzlādēja, jo pirms tam man ārkārtīgi pietrūka iespējas pabūt šeit, sajust zemi un to, kā smaržo mūsu mežs. Tā tas nesmaržo nekur citur, tikai šeit! – ieradusies Rīgā, saka vijolniece Elīna Bukša.
Izdevums The Guardian viņu cildina kā mākslinieci ar "spēcīgu toni un nevainojamu tehniku", Londonā izdotais profesionālais žurnāls The Strand viņu raksturojis kā tehniski pārliecinošu un individuāli neatkārtojamu mākslinieci ar "fantāziju un stāstnieces spējām". 2012. gadā viņa ieguva Lielo mūzikas balvu, 2019. gadā – Kulturkreis Gasteig Musikpreis Minhenē, 2020. gadā Elīna Bukša tika iekļauta Londonas City Music Foundation Artists izcilo mūziķu sastāvā.
Kur tiksimies šosezon Latvijā?
Rudens un ziemas periods šeit būs ražīgs. Šosestdien Liepājā ar Liepājas simfonisko orķestri Lielajā dzintarā spēlēšu Bendžamina Britena Vijoļkoncertu. Tas ir nervus kutinoši, jo tā būs mana pirmā sadarbība ar britu diriģentu Polu Mannu un arī šis vijoļkoncerts man ir jauns. Britena mūzika jau ilgu laiku ir mana mīlestība, īstenībā pat apsēstība. Šī mūzika mani ārkārtīgi vilina.
Pēc nedēļas atgriezīšos, lai kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un čellistu Kristapu Bergu atskaņotu amerikāņu minimālista Filipa Glāsa dubultkoncertu. Atkal atvērsies pilnīgi cita pasaule. Koncerts notiks Rīgas Kongresu namā 31. oktobrī, arī ar tā diriģentu Žiljēnu Masmondē (Francija) tikšos pirmo reizi.
Ar Kristapu esam ļoti tuvi draugi. Abi dzīvojam Briselē un tiekamies uz pastaigām un glāzi vīna. Mitināmies divdesmit minūšu attālumā viens no otra – viņam ar riteni, man ar metro. Tiekamies bieži, taču pirmo reizi tā pa īstam spēlēsim kopā. Tas ir ļoti satraucoši un patīkami, jo tikai vienreiz pirms daudziem gadiem esam spēlējuši kamermūziku. Pēc Filipa Glāsa dubultkoncerta spēlēsim Innas Davidovas koncertzālē Artissimo kamermūzikas duo programmu vijolei un čellam – Muzikālais brančs 2. novembrī plkst. 13 pēcpusdienā; būs interesants koncerts ar Johana Sebastiāna Baha, Heinriha Ignaca Franča Bībera, neparastā mūsdienu itāļu komponista un čellista, akadēmiskās mūzikas huligāna Džovanni Solimas un citu autoru darbiem. Šis mums ar Kristapu Bergu būs ražīgs periods kopā.
Viens no maniem visgaidītākajiem koncertiem, kuru jau ilgi esmu izsapņojusi, būs kopā ar Latvijas Radio kori un diriģentu Kasparu Putniņu. Man ir liels prieks, ka sapnis īstenosies jau 31. janvārī, un es to nenormāli gaidu, jo balss man ir ļoti īpaša un tuva: arī spēlējot iedvesmojos no vokālās mūzikas. Programmā būs arī jaundarbs korim un man, ko jau uzrakstījusi Anna Veismane. Februārī Latvijas Radio studijā kopā ar Kristapu Bergu un pianisti Aurēliju Šimku uzstāsimies klavieru trio sastāvā.
Jūs tā sakāt – atgriezīšos jau pēc nedēļas (vai mēneša). Kas notiek prombūtnes laika nogriežņos?
Gaidāmi dažādi solokoncerti un citi aizraujoši plāni. Regulāri katru mēnesi braucu uz Parīzi gatavot koncertprogrammas ar savu stīgu kvartetu Lakmé. Šobrīd apgūstu vairākus jaunus vijoļkoncertus nākamajai sezonai. Pirms pāris mēnešiem man bija fantastiska pieredze spēlēt ar Ekvadoras Nacionālo simfonisko orķestri Fēliksa Mendelszona Vijoļkoncertu vienā no vissenākajām un skaistākajām baznīcām Ekvadoras galvaspilsētā Kito. Tas bija brīnišķīgs brauciens un piedzīvojums, jo man bija laiks daudz ko iepazīt un apskatīt. Kultūras sajušana vienmēr ir daļa no mūsu profesijas. Es speciāli paliku pāris dienu ilgāk, mani veda uz kalniem un nacionālajiem parkiem, vēroju dzīvniekus un staigāju pa interesantiem mežiem, kuros savienojas dažādi klimati. Biju arī Kvenkas pilsētā, kur spēlēju Mendelszonu ar vietējo orķestri. Tā ir ļoti skaista spāņu koloniālisma pilsēta, kurā visas mājas ir spāņu koloniālisma stilā. Eiropeiska, moderna, atvērta. Drīzumā (decembrī, janvārī un maijā) būšu rezidējošā māksliniece kamermūzikas festivālā Marokā – gan pasniegšu, gan arī spēlēšu kamermūziku kopā ar vietējiem studentiem. Kopā ar vietējiem talantiem veidosim stīgu kvartetu un sekstetu. Maroka arī ir mana pēdējā laika lielā atklāsme. Esmu tur jau bijusi pāris reižu, un man ir izveidojušās ciešas attiecības ar festivāla direktori – augsta līmeņa marokāņu pianisti, kura mācījusies Parīzē un ļoti cīnās par kultūras dzīvi Marokā. Ir ārkārtīgi interesanti, jo Maroka ir ļoti dažāda. Galvaspilsēta Rabāta, kur dzīvo arī karalis, ir atvērta un eiropeiska: pat vietējā nakts tirgū (nakts tirgi tur ir fantastiski!) man nevienu brīdi nebija sajūtas, ka man kāds kaut ko uzstājīgi vēlas pārdot. Biju par to ārkārtīgi pārsteigta. Jutos šajā zemē patīkami un mierīgi. Rezidences laikā spēlēsim gan Marrākešā, gan Rabātā, gan Kasablankā.
Pavasarī plānots arī CD ieraksts ar jau ļoti ilgi lolotu programmu, bet par to stāstīšu vēlāk. Ir ļoti daudz darba, tomēr esmu tādā dzīves periodā, kad idejas nāk lēnāk, bet, kad tās nāk, tās ir ļoti spēcīgas. Domājot, kāda īsti esmu kā vijolniece un cilvēks, esmu sapratusi, cik svarīgi ir spēt piedāvāt publikai kaut ko īpašu. Protams, ir forši spēlēt Mendelszonu, Brāmsu, un vienmēr ar prieku atskaņoju Ravela Čigānieti, bet, ja man ir izvēle iet dziļāk, es dodu priekšroku Britenam. Ļoti vēlējos iedziļināties viņa daiļradē un atvest to uz Latviju.
Apstāsimies pie jautājuma – kāda vijolniece īsti esat un vēlaties būt?
Domāju, ka droši vien esmu diezgan daudzslāņaina un varbūt nedaudz sarežģīta, jo mēģinu caur mūziku, kuru spēlēju, izteikt sevi un savas sajūtas par šo pasauli. Mēs dzīvojam tik ļoti nemierīgos laikos, un es arī par to visu laiku domāju un cenšos sevī rast spēku. Kā es varu palīdzēt kā cilvēks, kura varā nav šo situāciju mainīt? Ko es kā maza drumstaliņa varu dot ar mūziku un emocionālo bagāžu? Man ir svarīgi, lai manās programmās būtu ne tikai kreativitātes, bet arī pasaulīguma elements, kas ved garīgā ceļojumā un palīdz attīrīties. Pēdējā laikā man vēl vairāk gribas spēlēt Baha, Arvo Perta un Pētera Vaska mūziku, jo tajā notiek šī meditatīvā dvēseles attīrīšanās. Vēl pirms pāris gadiem biju vairāk tendēta uz kaut ko ugunīgu un spožu, bet tagad velk dziļumā. Man jau ir 35. Jūtos pieaugusi un jūtu, ka man ir kaut kāda teikšana. Visu vēlos darīt ļoti augstā līmenī un rūpīgi izvēlos skatuves partnerus. Gadās arī koncerti, kuros ar to nepaveicas, taču ir svarīgi visu laiku virzīt sevi uz kaut ko augstāku un būvēt savu unikālo mūzikas pasauli. To es novēlu arī visiem jaunajiem māksliniekiem – meklēt savu identitāti, savu seju. Es negribu iet vienā nišā, bet esmu nogurusi no romantiskās cukurainības.
Nākamgad gaidāmā Pētera Vaska jubileja paver iespējas vairāk pievērsties viņa mūzikai?
Jā, ar Kristapu Bergu vairākos koncertos atskaņosim viņa duetu Castello Interior. Savukārt jau pieminētajā koncertā kopā ar Latvijas Radio kori un čellisti Gunu Šnē atskaņosim Līdzenuma ainavas. Tas arī ir man ārkārtīgi mīļš darbs, ko jau sen vēlējos spēlēt, bet visam ir jānotiek pareizajā brīdī. Nākamsezon spēlēšu arī Pētera Vaska vijoļkoncertu Tālā gaisma kopā ar Briseles filharmonijas orķestri. Viņa mūziku pasaulē spēlē ļoti daudz, un man arī gribas vest viņa mūziku savā pasaulē.
Idejas visvieglāk īstenot solokoncertos, kur pati esi programmas saimniece, bet, saņemot aicinājumus sadarbībai, jāpiekrīt citu izvēlei?
Tā ir ļoti bieži, bet es vienmēr izvērtēju, vai man tas ir interesanti un vai to vēlos. Tomēr ļoti bieži cenšos "uzspiest" savu ideju. Esmu apguvusi Šostakoviča Vijoļkoncertu un pateikusi, ka nākamsezon vēlos to spēlēt. Ja man piedāvās Čaikovski vai Bruhu, tad domāšu. Sagatavot programmu ir milzīgs darbs. Tās bezgalīgās stundas, kuras vienatnē mācos vai arī pavadu kopā ar savu kvartetu, šī skaņas un nianšu meklēšana… Man ir ļoti paveicies ar Lakmé kvarteta partneriem, jo starp mums valda pilnīga harmonija un mums ir vēlme rakties kopā. Esam pārguruši, bet ir gandarījums.
Dzirdēti stāsti par kvartetiem, kuru mūziķi turnejās apmetas dažādās viesnīcās, jo pēc kopīgas muzicēšanas nevēlas cits citu pat redzēt.
Es šo stāstu zinu ļoti labi, tā bieži notiek. Tā tiešām ir realitāte, un es uzskatu, ka tiem, kuri vēl grib pavadīt laiku kopā pēc mēģinājumiem, ir ļoti paveicies. Esmu strādājusi kopā ar slavenā Albāna Berga kvarteta pirmo vijolnieku Ginteru Pišleru, un viņš man ir stāstījis, ka šī kvarteta mūziķi apmetušies dažādās viesnīcās dažādās pilsētas malās. Līdz tam nonākt nav nemaz tik grūti. Par laimi, mūsu kvartetam tas nedraud. Dzīvē ir vajadzīgs līdzsvars, un ir jādod brīvība citam no cita. Tāpēc es nekad neesmu gribējusi pilna laika kvartetu, es gribēju tam veltīt 50 vai 40 procentus no sava laika. Divi no mūsējiem spēlē Parīzes operā, tas ir viņu pamatdarbs. Savukārt čelliste daudz spēlē kamermūziku. Mums katram ir savas lietas, un katrai stundai, ko izrokam no sava individuālā darba grafika, ir zelta vērtība. Tagad plānojam programmas nākamajai vasarai, un sirds jau tikšķ, jo spēlēsim tik daudz skaistas mūzikas, kuru kopā esam izsapņojuši. Bet mēs joprojām gribam kopā ēst vakariņas, un vīna glāze Parīzes kafejnīcā mums joprojām ir ļoti svarīga.
Vai izdevies arī klausoties izbaudīt ko satriecošu?
Mani ārkārtīgi aizkustināja Sigvarda Kļavas diriģētais Flāmu Radio kora koncerts Briselē koncertzālē Flagey. Programmā bija Arvo Perta Miserere, un Sigvards, to atskaņojot, radīja tāāādu maģiju! Viņš panāca to, ka apstājās laiks! Tā bija mūzika jau ārpus laika. Mums, izpildītājiem, ir dots konkrēts fiziskais laiks, bet mūsu varā ir ar to manipulēt mūzikā. Es jutu, ka laiks virzījās citādi nekā pirms tam, kad tajā pašā koncertā Sigvards diriģēja Gijas Kančeli skaņdarbu, kuru koris izpildīja kopā ar saksofonu kvartetu. Mūzika vienkārši hipnotizēja.
Vai vijole jūsu rokās ir vēl tā pati, ko dzirdējām iepriekšējos koncertos Latvijā?
Es joprojām, jau trīs gadus, spēlēju ļoti uzticamu partneri – Galjāno ģimenes meistaru darināto 1790. gada vijoli. Šis instruments man kalpo kā labs ikdienas draugs, uz kuru varu paļauties, esot uz skatuves. Spēlējot šo vijoli, es jūtos fiziski ļoti labi, jo zinu, ka esmu uzticamā sabiedrībā. Esmu spēlējusi dažādas vijoles un sapratusi, ka ir jāmācās pieņemt to, ka šos senos, ārkārtīgi dārgos instrumentus mums, vijolniekiem, piešķir tikai uz laiku. Šobrīd es pat nezinu, cik ilgi šī vijole man būs. Tāpēc es mācos pārāk nepieķerties instrumentam. Tas ir grūti, bet svarīgi, vienkārši lai saglabātu savu mentālo veselību. Man bija ļoti sāpīgi, kad šķīros no instrumenta, ko biju spēlējusi septiņus gadus. Tās bija attiecības septiņus gadus, un, kad man pateica "viss", es biju depresijā pāris mēnešu. Tā nedrīkst!
Laimīgi ir tie, kuriem paveicies tikt pie savas personiskās vijoles?
Ceru, ka varbūt kādu dienu arī es varēšu to atļauties.