Laika ziņas
Šodien
Migla
Ceturtdiena, 18. aprīlis
Laura, Jadviga

Viņu bagātība - Marats

Taktiskā prasme «aiziet ar godu» vispār nav īpaši raksturīga teātra pasaules ļaudīm - jo teātris ir viena no spēcīgākajām narkotikām, kuras raisītajām ilūzijām pakļāvušies ne tikai dzīvā teātra skatītāju miljardi visā pasaulē, bet bieži vien ļaujas arī teātrī tieši strādājošie. Neba velti daudzi leģendāri aktieri teikuši, ka viņu laime būtu nomirt uz skatuves.

Līdzīgi ir ar to aiziešanu ar godu - spēka un talanta pilnbriedā, nevis vaktējot katru iespēju kaut uz mirkli, kaut «kā trešajiem soļiem kulisēs» vēl pabūt prožektoru gaismā un klausoties publikas elpojumā. Līdzīgi kā aktieru darba ritmam, arī izrādēm ir savs dabiskais mūžs, sava neaizsērējusī asinsrite un - savs laiks aiziet ar godu.

Šovakar, 30. decembrī, Jaunajā Rīgas teātrī pēdējo reizi vērsies priekškars padomju liriskās drāmas un atkušņa laikmeta dramaturģijas meistara Alekseja Arbuzova leģendārās lugas Mans nabaga Marats (1965) izrādei, kuru pirms piecpadsmit gadiem JRT ar jaunajiem aktieriem Keišu, Daudziņu un Broku iestudēja jaunais režisors Alvis Hermanis. Tas patiešām būs liels notikums Latvijas kultūras dzīvē, jo izrādes televīzijas tiešraidei ar mazu «Panorāmas laika nobīdi» varēs sekot visā valstī. Tā ir ne tikai laba māksla, attiecībā uz kuru šoreiz vietā salīdzinājums ar izturētu konjaku - gadi izrādei/konjakam nākuši tikai par labu. Fenomenāli ir tas, ka šāda ārēji nepretencioza psiholoģiskā izrāde ir iemantojusi publikas paaudžu mīlestību - un tas noticis laikos, kad teātra izrādes jau pieder pie «ātri bojājošos izklaides produktu» kategorijas. Izrādes, kas kāda Latvijas teātra repertuārā būtu piecus gadus, var uz rokas pirkstiem saskaitīt, bet Marata gadījumā runa ir par 15 gadiem! Kā mainījies laiks, aktieri, izrāde, cilvēki - jo 15 gadu ir liels un ilgs laiks. Gandrīz laikmets Latvijas un mūsu katra dzīvē, ja padomā. Tieši tāpēc Kultūras Diena aicināja trīs izrādes aktierus atbildēt uz pieciem vienādiem vienkāršiem jautājumiem.

Esat jau vairākas reizes mēģinājuši šķirties no Mana nabaga Marata, šoreiz tas ir pa īstam. Kāpēc?

Vilis Daudziņš. Katras izrādes mūžā pienāk brīdis, kad jūti, ka izrāde ir nodilusi, ka tā vairs nav tik asa un jūtīga kā kādreiz. Tad ir divas iespējas - vai nu beigt spēlēt, vai arī paraudzīties uz izrādi no malas, uzasināt jūtas un nospēlēt to kā pirmoreiz. Ar Maratu tā ir noticis jau vairākas reizes. Mēs šo izrādi esam spēlējuši gan Lielajā, gan Mazajā zālē. Liekas, katra vietas maiņa izrādei nākusi tikai par labu, tāpat kā viss, kas bija noticis mūsu pašu dzīvē, kaut kādā veidā mainīja izrādes intonāciju.

Protams, ir patīkami novecot kopā ar savu publiku, un droši vien tie, kas Maratu skatījās pirms 15 gadiem, ar prieku to skatītos vēl turpmākos piecpadsmit. Tomēr uz teātri nāk arī jauni skatītāji, un iestāstīt viņiem - un arī sev -, ka man ir 17 gadu, ir diezgan grūti. Izrāde, līdzīgi kā cilvēks, ir piedzīvojusi savu jaunību, nu tā ir pieaugusi, un gaidīt, kad tā nosirmos un sabruks, mums neliekas saprātīgi. Īsāk sakot - nu ir laiks.

Andris Keišs. Man liekas, ka to var saistīt ar sajūtu «mirsti jauns». Gribas, lai Marats paliek skatītāju atmiņā jauns un dzīvs. Šoreiz iekšēji tiešām ir sajūta, ka ir jāatvadās. Nešaubīga.

Baiba Broka. Vispirms tie ir ļoti racionāli apsvērumi - laiks attiecas arī uz mums - gan aktieriem, gan cilvēkiem. Mēs nekļūstam jaunāki, bet, teiksim, nobriedušāki. Ja mēs turpinātu spēlēt, nosacītība arvien pieaugtu. Nezinu, vai teātris šodien var pieņemt tik lielu nosacītību, ka aktieri brieduma gados spēlē sešpadsmitgadīgus jauniešus. Jārēķinās ar kino klātbūtni cilvēku ikdienā, kur tev ir tāda seja, kāda ir, un pauž to, ko pauž, - gadus, pārdzīvojumus, visu. Šodienas jaunais skatītājs ir audzināts mazliet citādā estētikā. Viņam būtu grūti saprast, kāpēc cilvēki brieduma gados spēlē tik mazus bērnus. Tie skatītāji, kuri ir auguši kopā ar mums, - viņi skatās gan izrādi, gan atrod tajā vēl kaut ko citu - savu dzīvi vai mūsu dzīvi. Ir daudz vielas asociācijām, citām pārdomām nekā skatītājam, kurš tiešām šeit, šodien, tagad seko šim stāstam un redz to, ko tiešām redz, nevis to, ko kādreiz redzēja. Viņiem nav citu sajūtu, tikai tā vakara sajūta un uz skatuves notiekošais. Emocionālā ziņā? Varbūt esam pienākuši pie punkta, kad kaut kas ir jāpabeidz, lai dotu vietu kam jaunam, kas šobrīd vēl ir nezināms, neizkristalizējies, - kas notiks ar mums tālāk kā ar teātri, aktieriem, kā kopumu. Arī ļoti vienkārši - gribas, lai mēs nekļūtu smieklīgi. Laiks jau atstāj lielas pēdas. Tomēr ir tik grūti godīgi, tīri, skaidri just kā sešpadsmitgadīgam bērnam, pirmo reizi satiekot mīlestību, ieraugot draudzību. Vai tur nesākas jau neizjusta dzīve uz skatuves? Ne caur sevi laista?...

Izrādes ilgmūžības noslēpums? Jūsu versija.

V. D. Pirmkārt, tā ir luga, kuru aktierim ir ērti spēlēt. Tev nav jāapkalpo teksts un jādomā, kā attaisnot dramaturga vētraino fantāziju. Teksts kalpo tev, tas ir tik organiski uzrakstīts, ka atliek tikai nospēlēt. Otrkārt, tēma - trīs draugu mīlestība un greizsirdība, egoisms un ziedošanās. Tās ir jūtas, kas saprotamas arī bez politiskā un vēsturiskā konteksta. Treškārt, luga ir brīnišķīgi sentimentāla, jo sajūta, ka tagad viss ir tik nepareizi, ka kādreiz viss bija tik skaisti un ka pēc Jaunā gada varbūt tomēr kaut kas mainīsies uz labo pusi, mums taču ir tik pazīstama, vai ne?

Visbeidzot - mums visiem trim vēl joprojām ir interesanti spēlēt.

A. K. To ilgmūžību nodrošina tēmas, par kurām runā izrādē. Mīlestība, draudzība, ideāli, vecāki. Un tas, ka iestudējumā nav nekāda uzspiesta inscenējuma. Koncentrācija tikai uz sirds notikumiem.

B. B. Tāpēc, ka izrāde ir par tik patiesām un katram svarīgām lietām. Jūtas, mīlestība - tas visos laikos cilvēkus uzrunās. Te vēl ir draudzība, biedriskums. Vēl ļoti svarīga tēma - ideāli. Katrs jaunos gados izvirza kaut kādus mērķus, cerības, ideālus. Tikai pēc tam tu vari novērtēt, vai tu esi tiem pietuvojies. Vai tev vēl ir ideāli? Vai tie ir tie paši? Vai tie ir nodoti? Ļoti pamatīgas lietas un vērtības, par kurām tiek runāts. Vēl - ļoti, ļoti laba dramaturģija. Tik precīzi izzīmēti konflikti, kas atklāj varoņu iekšējo dzīvi situācijās! Tā ir reta veiksme spēlēt tik labā dramaturģijā, kur tev stāvokļi nav jāuzbur aiz skatuves, bet tie vienkārši notiek, pareizi izsekojot visai varoņu darbībai. Tev nav aiz skatuves jāsavingrinās, lai dabūtu kādu emociju vai sajūtu.

Kādas pēdas izrāde atstājusi? Vai mainījusi kaut ko tevī kā cilvēkā?

V. D. Diez vai izrāde manī ir kaut ko mainījusi. Laikam jau ne. Toties mēs esam mainījuši izrādi, jo tas vairs nav tas Marats, kuru mēs spēlējām pirms 15 gadiem. Mēs esam pieauguši, un arī izrāde ir pieaugusi kopā ar mums. Es skatos, kā laiks iet, - mans vecākais dēls piedzima tajā pašā gadā, kad mēs iestudējām Maratu, nu jau tūlīt viņš būs garāks par mani...

A. K. Pats galvenais, ko man ir devis Marats, ir divi draugi. Vilis un Baiba. Tas, ko mēs kopā šai izrādē esam «sadzīvojuši», neizzudīs nekad.

B. B. Pēdas - tā ir lieta, ko es droši vien novērtēšu pēc pēdējās izrādes. Rezignācija par šo izrādi man vēl nav iestājusies. Marats bija pirmā izrāde, ar ko es iesāku darbu teātrī. Šī izrāde man vienmēr ir bijis kā mūziķiem kamertonis. Vienalga, ko es spēlēju, - vai ļoti reālistisku izrādi vai drusku abstraktāku. Pie jebkuras izrādes strādājot, es salīdzinos ar Maratu - ā, tagad es spēlēju tādā oktāvā. Tad - atkal citā. Marats rāda, uz kuru pusi tā cita izrāde no kamertoņa ir aizgājusi. Tā ir veidota pēc Staņislavska (režisors, pedagogs un teorētiķis Konstantīns Staņislavskis (1863-1938) - psiholoģiskā reālisma pamatlicējs - red.), un tas tomēr šajos platuma grādos ir pamatu pamats teātra izpratnē par teātra spēlēšanu. Man ar gadiem ir nākusi apjēga, par ko vispār ir runa. Kādreiz uzcītīgi un godprātīgi mēģināju attēlot kādus stāvokļus, tagad aptveru lugu lielākā idejiskā mērogā - par tiem pašiem ideāliem vai nolaišanos uz zemes… Atceros, sākumā spēlēju trīsdesmittrīsgadīgu sievieti un domāju - tik ilgi jau vispār nedzīvo.

Tagad neviens vārds vairs nav teksts. Tas ir apaudzis ar tik daudz personiskām sajūtām un attieksmi pret katru vārdu. Attieksme pret Ļeoņiģiku kā dzejnieku. Es sapratu, kas ir dzejnieks! Ārprāts, viņa dzīve padomju laikā!… Ko tas nozīmēja - rakstīt dzejoļus, kurus nepublicē. Tas ir smagi. Disidents Ļeoņiģiks nav, viņš ir piesardzīgs cilvēks. Viņam ir bijuši dzīvi un izjusti mīlas dzejoļi. Viņš ir bijis labs un paklausīgs, tāpēc viņam arī iznāca tās 50 000 grāmatiņas. Bet tad, kad Ļeoņiģiks pazaudēja mīlestības sajūtu, viņš izsīka.

Vai mēdzat iztēloties, kā viņi dzīvoja tālāk? Kas notika ar Ļiku, Maratu, Ļeoņiģiku pēc 3. cēliena pēdējās ainas?

V. D. Izrādes sākumā es nekad nezinu, kas notiks ar Ļeoņiģiku pēc pēdējās Jaungada sarunas. Reizēm viņš patiešām kāpj vilcienā, lai dotos uz Maskavu un sāktu jaunu dzīvi. Bet ir reizes, kad viņš dodas prom, lai padarītu sev galu.

Tomēr, visticamāk, Ļeoņiģiks sāks dzert, jo, tiklīdz viņš būs aizvēris aiz sevis durvis, viņu pārņems nežēlīga vientulības sajūta. Ļika metīsies viņu glābt, jo viņu plosīs vainas izjūta. Marats kādu laiku pacietīs šo situāciju, bet tad tomēr uzdos zināmo jautājumu - es vai viņš? Ļikai piedzims meita no Marata, un pēkšņi izrādīsies, ka Ļeoņiģiks ir daudz labāks patēvs nekā Marats - tēvs. Tieši šajā bērnā Ļeoņiģiks ieraudzīs jēgu savai dzīvei un kļūs par izcilu krievu literatūras skolotāju.

Ko Keišs un Broka par to domā, man nav ne jausmas.

A. K. Skumjākais ir tas, ka tādu īstu laimi neviens no viņiem nepiedzīvos. Ļikas un Marata kopdzīvi visu laiku pavadīs doma, ka Ļeoņiģiks ir viens. Un, lai gan viņi apsola tikties un braukt ciemos viens pie otra, es domāju, ka tas nenotiks. Viņi drīzāk varētu rakstīt viens otram garas un nopietnas vēstules. Likt tās aploksnēs, kādas bija manā bērnībā, un līmēt virsū pastmarkas ar Gagarina (Jurijs Gagarins - pirmais padomju kosmonauts - red.) portretu.

B. B. Laimes nebūs. Laime nav iespējama šiem trim cilvēkiem, jo viņi neviens nav tik liels egoists, lai varētu realizēt savu laimi. Viņi vienmēr paliks trijatā, bet nedzīvos trijatā. Laime ir nosacīta. Ļika 3. cēlienā saka: «60. gadi - es tiem ticu! Tie beidzot atnesīs cilvēkiem laimi.» Viņa gribētu, lai tā būtu. Bet diez vai ar savu raksturu, empātiju un žēlsirdīgo dabu… Viņai ir par maz egoisma, lai būtu pa īstam laimīga. Viņa vienmēr paliks starp tiem diviem vīriešiem, lai arī viņa vairāk mīl Maratu. Neredzu savā apziņā viņu laimīgo ligzdiņu. Runājot ienāca prātā, cik karam ar to sakara - ar cilvēku izjaukto dzīvi…

Kuriem no Latvijas jaunajiem aktieriem gribētu «nodot stafetes kociņu»? Vai redzat jaunu Marata trijotni (var izveidot utopisku kombināciju no visiem teātriem)?

V. D. Nevienam nekādu kociņu es netaisos dot. Bet strādāt ar tik brīnišķīgu darbu kā Mans nabaga Marats es novēlu katram aktierim.

A. K. Es nevaru nosaukt uzvārdus, bet tiem, kuri iestudēs nākamos Maratus, būs daudz vairāk jānodarbojas ar pētniecību, jo tādas dzīves nianses kā tālsarunu pieteikšana un Kremļa kuranti divpadsmitos ir izzudušas. Man tās ir reālas bērnības atmiņas.

B. B. Jāsaka, pēdējā laikā tik labi nepazīstu jaunos aktierus, bet savā Ļikas lomā es varētu iztēloties Inesi Pudžu (Valmieras Drāmas teātra aktrise - red.). Viņa ir tik mainīga, jūtīga un arī talantīga! Arī tik elastīga un organiska. Tas ir ļoti svarīgi. Par puišiem man ir grūti pateikt, esmu pārāk maz redzējusi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma


* Aktieri uz jautājumiem atbildēja neatkarīgi cits no cita, atbildes ir montētas

Bez nosaukuma

Jaunā Rīgas teātra izrādes
Mans nabaga Marats translācija -
30. decembrī plkst. 21.15
LTV1

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Liepājas teātrī top iestudējums Ziloņa dziesma

Liepājas teātrī režisora Dmitrija Petrenko vadībā notiek darbs pie kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugas Ziloņa dziesma iestudējuma, kuram režisors devis žanrisko apzīmējumu – skarbas spēlītes ...

Programmas atdzimšana kā dāvana klausītājiem

Latvijas Universitātes vīru koris Dziedonis un tā mākslinieciskais vadītājs Uldis Kokars aicina uz albuma Ziedonis & Dziedonis prezentācijas koncertu Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zā...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja