Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 20. janvāris
Aļģirds, Orests, Oļģerts, Alģis

Virs manām gleznām nelido eņģeļi. Intervija ar mākslinieci Viju Celmiņu

Es necenšos pateikt, ko tas viss nozīmē. Man nav ne jausmas. Es arī nesaku, ka tas viss ir ļoti svarīgi. Saruna ar gleznotāju Viju Celmiņu Ņujorkā

Līdz 12. janvārim Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja filiālē The Met Breuer Medisona avēnijā būs aplūkojama Vijas Celmiņas retrospekcija Fiksēt attēlu atmiņā/To Fix the Image in Memory. Iepriekš, 2018. un 2019. gadā, tā bija skatāma Sanfrancisko un Toronto. Nekas tāds nekur vairs neatkārtosies. Uz Eiropu izstāde neatbrauks – muzeji un privātkolekcionāri uz pārāk ilgu laiku nevēlas šķirties no Vijas Celmiņas darbiem, kuru vērtība turpina pieaugt. 

Hronoloģiski veidotajā ekspozīcijā ir 120 gleznu, skulptūru, zīmējumu un grafikas darbu, kas tapuši no 1964. līdz 2018. gadam. Muzeja divos stāvos ir apkopoti gan mākslinieces lielākie hiti, gan raritātes. Tas ir viņas jaunības un uzplaukuma laiks Losandželosā un kopš 80. gadu sākuma – ražīgais, iespaidīgais pilnbrieda cēliens Ņujorkā. Kopā ar Viju Celmiņu mēs pētām objektus viņas darbnīcā (lampa, telpas sildītājs, fēns, elektriskā plīts, revolveris), skatāmies okeāna viļņos un zirnekļtīklos, paceļamies naksnīgajās debesīs, skaitām krītošās zvaigznes, izkāpjam uz Mēness un nolaižamies tuksnesī. Fiksējam attēlu atmiņā, cenšoties uzminēt, kurš akmens ir īsts un kurš – ar apsēstību radīts mākslīgs dvīņubrālis. 

Vija Celmiņa diriģē uzmanību, pārslēdz skatītāja uztveres kanālus, pieprasot no viņa koncentrāciju un enerģiju. Kad darbu ir tik daudz, tie gandrīz izraisa reibumu ar savu magnetizējošo nekustīgumu un kluso dinamiku. Šī māksla vērotāja apziņā ieņem ļoti aktīvu pozīciju – mierīgums ir satraucošs, pat destabilizējošs. Darbu stihiskums ir vilinošs, tajā pašā laikā tiem ir pašpietiekamības aura – Vijas Celmiņas galaktikas, akmeņi un okeāni mums ir nepieciešami daudz vairāk nekā mēs tiem. 

Vija Celmiņa – mūsu Vija! – ir amerikāņu mākslas klasiķe. Viena no nozīmīgākajām XX gadsimta otrās puses un XXI gadsimta personībām, kura ir nodrošinājusi savu vietu kultūras vēsturē, ietekmējusi veidu, kā mēs redzam pasauli sev apkārt un uztveram realitāti – gleznās un tālu ārpus tām. Šķiet, mēs dzīvojam zem debesīm, kuras ir uzgleznojusi Vijas Celmiņas roka.

Lai uzzinātu, ko par to visu domā pati māksliniece, KDi apciemoja Viju Celmiņu viņas dzīvesvietā Soho Ņujorkā. 

Skatoties uz jūsu darbiem, piemēram, uz to, kurā atveidota roka ar revolveri, nevar nedomāt par tik aktuālām tēmām kā ieroču tirdzniecības ierobežošana ASV.

Tās ir piecdesmit gadu vecas gleznas!

Mūsdienu kontekstā tās kļūst politiskas.

Es neesmu politiska māksliniece, taču esmu sabiedrības daļa. Agrāk gleznoju visus objektus, kas bija man apkārt. Kāds man iedeva revolveri, un es to uzgleznoju. Tas nebija politisks žests, drīzāk bērnišķīgs, tāds, zini, paskatīšos, kas no tā varētu sanākt. Endijs Vorhols savos darbos bieži ir atveidojis ieročus.  

Vispirms tie bija objekti, ko gleznoju, pēc tam dažādi izgriezumi no preses izdevumiem. Es gribēju kaut ko tādu... mazāk garlaicīgu. Jaunībā man apkārt nebija daudz priekšmetu, es dzīvoju un strādāju gandrīz tukšā telpā. Esmu uzgleznojusi visu, kas ir bijis man apkārt, – savas krūzes, ēdienu, krēslus... Lielākā daļa šo darbu ir izmesta. Tie tapuši, kad studēju Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA). Mēģināju pāriet no abstrakcijas pie ainavas, taču man nesanāca, un es atgriezos pie abstraktās mākslas. Man ir saglabājušās agrīno gleznu fotogrāfijas. 

Kāpēc metāt prom darbus?

Nezinu. Es vienkārši metu tos laukā, jo tie man nešķita saglabāšanas vērti. Tās bija lielas gleznas. 

Vai jūs atceraties, kā tās izskatījās?

Jā, jo man ir dažu iznīcināto darbu fotogrāfijas. Tās glabājas gan manas galerijas arhīvā, gan manā datorā. Protams, ne visi darbi ir iemūžināti. Gandrīz visi darbi, kas tapuši, kad mācījos mākslas skolā Indiānā, ir iznīcināti. Tur visi centāmies radīt milzīgas gleznas – līdzīgas Vilemam de Kūningam. Tajā laikā viņam bija vislielākā publicitāte. Par citiem māksliniekiem neko nezināju. Tāpat kā visi pārējie, zināju tikai to, par ko rakstīja žurnālos. 

Kad pārcēlos uz Kaliforniju, atklāju jaunus vārdus, pateicoties grafikas darbnīcai Gemini G.E.L. Losandželosā. Tā aicināja daudzus izcilus, slavenus māksliniekus, arī no Ņujorkas. Tur bija sastopami visi, kas strādāja 60. gados un nodarbojās ar grafiku, – Roberts Raušenbergs, Džespers Džonss, Rojs Lihtenšteins. Es visus esmu satikusi, tikai Endiju Vorholu ne, bet daudzi viņu ir satikuši. 

Pateicoties šīm aktivitātēm, mākslas atmosfēra Losandželosā bija labāka nekā citur. Taču daudzi tajā laikā Losandželosā radīja fetišus atgādinošus plastmasas objektus. Ļoti populārs bija Lerijs Bells, kurš veidoja stikla kastes, un Edvards Kīnholcs, kurš strādāja kolāžas un asamblāžas tehnikā. Es noraidīju ideju radīt darbus, balstoties kolāžā, jo tas būtu pārāk burtiski – ar kolāžu jūs varat stāstīt stāstus. Kolāžā viens stāsts seko otram. Es to negribēju darīt. Vēlējos atrast citu veidu, kā rīkoties gleznas plaknē.   

Mēs esam jūsu viesistabā, pie sienas ir glezna, kurā ir redzamas nakts debesis. Šī glezna nav stāsts, vai ne?

Nē, tas nav stāsts. Šajā darbā nav stāsta. Taču, ja esi apmeklējis izstādi, tev var izveidoties stāsts par redzēto. Tāpat kā es šajā sarunā cenšos uzburt tev kādu stāstu, bet tas nav nepieciešams. Es varu radīt stāstu, bet vai tas ir vajadzīgs? Pavisam maza daļa cilvēku ir spējīgi skatīties uz mākslu un gūt kaut ko no tās. Ļoti maza daļa. Varbūt pieci desmit procenti. Tagad ir ļoti populāri apmeklēt muzejus, bet daudzi nezina, kā skatīties mākslu un domāt par mākslu – vai domāt par jebko citu. Tāpēc es tomēr cenšos atrast veidu, kā par to runāt, jo tas var kādam palīdzēt kaut ko iegūt no mākslas, kaut ko nedaudz labāk saprast. Patiesībā to visu var izlasīt arī izstādes katalogā. 

Kurā dzīves posmā jūs sapratāt, ka esat māksliniece?

Nezinu. Es joprojām nezinu, ko tas īsti nozīmē. Daži cilvēki tajā iekrīt, viņiem ir tāda nosliece.  

Vai jūs arī vienkārši "iekritāt" mākslā?

Jā, es sāku zīmēt, veidot lietas. Tas mani pievilka, un es devos šajā virzienā. Pieļauju, ka ir cilvēki, kuri apzināti nolemj ar to nodarboties. Man šķiet, tā ir kā dāvana, un cilvēks sāk kaut ko darīt. Tu nevari piespiest sevi kļūt par vijolnieku vai rakstnieku. Tev vai nu ir šāda novirze un interese, vai nav. Tie, kas nodarbojas ar vizuālo mākslu, ir unikāli, jo viņi neko neraksta, un vizuālā māksla, manuprāt, nav lielo ideju nesēja. Kaut gan pašlaik mākslā ir daudz ideju, taču glezniecībā nav obligāti jābūt daudzām idejām.

Es par to jau esmu runājusi: glezniecības vēsturē ir dažas būtiskas idejas. Viena no tām ir perspektīvas izgudrojums, un perspektīva joprojām tiek izmantota. Vēl viena ideja ir reliģisku tēlu un tēmu izmantojums – nezinu, vai tā ir ideja, taču mākslinieki visā pasaulē bija spiesti to darīt. Lielas idejas mākslā valdīja XIX un XX gadsimta mijā, piemēram, māksla var vēstīt pati par sevi un neko citu. Jūs varat iegūt visu, tikai skatoties uz to. Tāda ir arī mana pozīcija. Mākslai nekas nav jāpierāda, tajā viss jau ir iekļauts. Māksla nav jāsavieno ar citām lietām un parādībām. Mākslas darbā nekas nav jāilustrē – jā, es izmantoju tēlu, bet es to neilustrēju. Es cenšos padarīt to stipru un pamatīgu tieši tur, kur tas atrodas, proti, gleznā, un tad es varu pielikt klāt nelielas nianses, kas ir tikai kā nojausma par lietām, kaut kā cita iedīgļi, atzari un asni.  

Esmu tik nogurusi par to runāt! Jums viss ir jāredz savām acīm.   

Vai ticat, ka mākslā ir iespējams progress?

Nē, progresa nav. Ir iespējamas izmaiņas, bet mākslā progresa nav, pasarg’ Dievs! Vai tagad Ņujorkā esi redzējis 2019. gada Vitnijas muzeja biennāli? Tu domā, ka mākslinieki, kuri tajā piedalās, ir labāki par Vermēru un Pjēro della Frančesku? Vai tas, ko viņi demonstrē, liecina par progresu mākslā? Lieliski, vai ne?!

Tagad var sastapties ar briesmīgu mākslu, jo māksla ir populāra lieta, kurai pievērsties. Ja kādam nav darba, viņš sāk radīt mākslu. Mākslas pasaulē ir daudz naudas, bet ne jau Latvijā. Tur joprojām neko nevar pārdot dārgāk par dažiem simtiem dolāru. Taču citur naudas ir pārāk daudz, visos tajos mākslas gadatirgos apgrozās milzīga nauda. Cilvēki, kuriem to nav kur tērēt, dodas uz mesēm, maksā naudu, kaut ko saņem pretī un ieliek to noliktavās. Dažiem mājas ir piepildītas ar mākslu – no grīdas līdz griestiem. Kaut kā skumji kļūst.

Es negribu žēloties, man šajā situācijā ir paveicies, bet māksla nav neko vērta.

Aplūkojot darbus jūsu retrospekcijā, es bieži domāju par Kazimira Maļeviča Melno kvadrātu. Vai jums patīk šī glezna?

Protams, tā man patīk. Mani darbi ir ļoti fiziski, tie spēcīgi apliecina savu klātbūtni. Virs manām gleznām nelido eņģeļi. Maļevičs teicis, ka viņa glezniecībā ir tīrība un šķīstība. Es par savu darbu to nevaru teikt. Manās gleznās nav šķīstības sajūtas. Tajās nav nekā, izņemot to, kas ir jūsu acu priekšā. Tur ir tikai tas, ko redzat, – krāsa, tās faktūra un kustība. Jūs varat tuvoties gleznai un attālināties no tās, tā var jūs pievilkt ciešāk, bet attēls man neko nenozīmē – tas man nozīmē tikai to, ka tas apraksta, apņem gleznas virsmu.

Es izvēlos attēlus, bet tie domāti tikai jūsu acīm. Tam nav nekāda sakara ar reliģiju vai šķīstību. Maļevičam un viņa domubiedriem bija citi uzskati, un labi, ka tā, jo viņi pavēra pasaulei pavisam citu abstrakto mākslu. Tā ir mana iemīļotākā māksla no Padomju Savienības. Tajā ir simbolisms, bet manā darbā simbolisma nav, un tas ir būtiski. Manā darbā ir tikai tas, ko jūs redzat. Par mani var teikt: "Viņa ir izmantojusi šo attēlu un ievietojusi to šajā kontekstā." Tas arī viss.     

Domāju, ka māksla nav tik svarīga. Svarīgi ir vides jautājumi, vardarbības apkarošana, bet māksla ir tikai spēle, kurā piedalās šai jomai piederīgie. Māksla, mūzika... Ko nozīmē simfonija? Tā arī ir tikai spēle, kura nekad neko nav mainījusi pasaulē… Ko es te runāju, tas viss ir tik garlaicīgi. 

Kā jūs gribētu, lai cilvēki jūs atcerētos?

Nezinu. Es par to nedomāju. Es pat nezinu, par ko es domāju. Lai mani atceras kā cilvēku, kurš dzīvojis un visu mūžu strādājis šajā laukā, vizuālajā mākslā. Cilvēku, kurš radījis lietas. Es radu šīs lietas uz plakanas virsmas un uzsveru šīs virsmas nozīmīgumu. Laiku pa laikam no tās kaut kas izspiežas, izlec ārā. Man patīk radīt lietas, piemēram, akmeņus un tāfelītes, kuras redzat izstādē. Tas ir kā nomierināšanās process, kas ļauj cītīgāk ieskatīties, kā kaut kas ir radīts. Jūs to izpētāt, izjūtat laika ritējumu, novērtējat darba dziļumu, rūpību un pamatīgumu. Tādas mazas lietas. Sīkumi.  

Retrospekcija ir izdevusies ļoti laba. Vai esat ar to apmierināta?

Jā, esmu diezgan laimīga. Tas, ko es daru, nav ne latviešu, ne amerikāņu māksla. Esmu augusi un skolojusies Amerikā, ASV mākslas vēsturē man vistuvākā ir abstraktā māksla. Man ir gleznas plakne, ar ko es strādāju. Darbs, kas rodas, ir ļoti spēcīgs. Tieši tas mani interesē.

Vai varat teikt, ka visu mūžu esat veltījusi darbam?

Protams! Ko gan citu esmu darījusi?! Esmu māksliniece un vienmēr esmu bijusi. Es ar to nodarbojos sešus gadu desmitus. 

Domāju, ka mūzika ir universālāks žanrs nekā vizuālā māksla. Cilvēki sanāk kopā un dzied. Kad viņi ir nelaimīgi, viņi dzied. Kad viņi ir patriotisku jūtu pārņemti, viņi dzied. Kad viņi ir iemīlējušies, viņi dzied. Mīlas dziesmas ir vislabākās. Latviešiem pārsvarā ir skumjas dziesmas. Tās visi saprot, savukārt ar mākslas uztveri ir sarežģītāk. Arī fotogrāfiju ir vieglāk saprast nekā glezniecību. Fotogrāfijā jūs redzat tēmu – redzat, kā cilvēki dzīvo visā pasaulē, redzat simpātiskus dzīvniekus. Tur neko daudz nevar manipulēt. 

Glezniecībā noteicošais ir – nevis ko jūs gleznojat, bet kā jūs to darāt. Krāsa uz virsmas vienmēr atstāj jutekliskuma pēdas, gleznā viss ir izdomāts. Viens mākslinieks strādā ar smagnēju, biezu melno krāsu, ļauj tai pilēt – man tas nekad nav paticis –, cits apšļaksta audeklu ar krāsām. Es kārtoju krāsu ļoti uzmanīgi, cenšos padarīt gleznas virsmu plakanu, lai uzsvērtu realitāti, kas ir jūsu acu priekšā, un tā realitāte ir plakana. Taču es nezinu, vai cilvēki, kuri aplūko darbus, par to aizdomājas. Mani gan tas interesē, jo tas viss smalki ieiet mākslā, bet vairākums cilvēku paskatās un reaģē: "Oh wow!", "Ak!", "Oi!", "Hmm...".    

Vai esat apsēsta ar savu darbu?

Un kā tev šķiet pēc izstādes apmeklējuma? Vai tā nav apsēstība? Vai tas nav apsēsta cilvēka darba rezultāts? Bet ko nozīmē apsēstība? Kad man ir jākoncentrējas, es uz to esmu spējīga. Izstāde ir Glezna sešās daļās (1986–1987/2012–2016; sešu eļļas krāsu gleznu cikls, kura pamatā ir okeāna fotogrāfija, ko Vija Celmiņa uzņēmusi pirms piecdesmit gadiem Venēcijā Kalifornijā – J. J.). Pirmo daļu uzgleznoju vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Pēc tam nodomāju – vai varu to izdarīt atkal? Tas ir tā, it kā es aprītu pati savu darbu un mēģinātu to uzgleznot no jauna. Vēl pēc dažiem gadiem es to atkal atkārtoju kā tādu testu. Iespējams, "apsēstība" ir vārds, kas raksturo šo procesu.

Es atkārtoju okeāna gleznu, izmantojot okeāna attēlu atkal un atkal, katru reizi tajā ienāca kaut kas citāds. Es necentos to apzināti padarīt atšķirīgu. Es ņēmu krāsas un gleznoju. Parasti es pierakstu visas krāsas, kuras lietoju, taču šajā gadījumā es nemēģināju atdarināt iepriekš tapušo gleznu. Es tikai atkārtoti izmantoju vienu un to pašu tēlu. Nedomāju, ka varētu to izdarīt vēlreiz, tas jau mani gandrīz padarīja traku. Ar šo konkrēto tēlu ir cauri. Es ceru. Šo pašu okeāna attēlu esmu izmantojusi arī grafikas darbos. 

Man šķita interesanti to atkārtot dažādos dzīves posmos. Varbūt tā nav izcila ideja, bet apsēstība – gribas pārliecināties, ka roka un acs joprojām var savstarpēji koordinēties. Ar laiku šī koordinēšanās spēja samazinās, taču darbs, ko esmu radījusi, tāpat ir spēcīgs. Neticami.     

Kas gleznotājam ir svarīgāks – acs, roka, prāts?

Acs ir tikai instruments, tā ir lēca. Tas ir prāts, kas redz, un tas arī ir svarīgākais.

Vai jūtat, ka dažreiz roka zina labāk, kā gleznot?

Jā, jā, roka zina labāk. Arī visa tava būtība. Kad es tikai sāku gleznot, galvenā bija roka un žests, un es tam ļāvos. Taču dažos retrospekcijas darbos var redzēt, ka rokas tajos tikpat kā nav. Roka ir novākta. Tās tur it kā nav. Piemēram, tāfelītēs ir grūti saskatīt rokas klātbūtni, bet jūs zināt, ka tās ir ar rokām darinātas. Tā nav gluži atrastas tāfelītes reprodukcija, bet gan pieredze – kad jūs to aplūkojat, jūs saprotat, ka tā ir izgatavota no jauna. Tāda bija ideja. Nedomāju, ka es to vēl kādreiz darīšu. Redzi, mākslā tomēr ir dažas idejas, taču neesmu pārliecināta, vai ideja ir nozīmīga mākslas radīšanas sastāvdaļa. 

Vai tagad top kādi jaundarbi? Vai kaut ko gleznojat?

Nē. 

Jūs taču vēl kaut ko darīsiet, vai ne?

Protams! Vai tu domā, ka es plānoju nomirt? Es strādāšu. Droši vien notiks gan viens, gan otrs – es strādāšu un pēc tam nomiršu. Nezinu, ko un kā es darīšu un gleznošu. Es to tāpat neatklātu ne tev, ne kādam citam. Darbs ir pavisam citāds lauks. Tas nav skolas projekts, kas man kādam ir jāizklāsta. Es strādāju intuitīvi, tagad – ne pārāk daudz. Dažreiz strādāju, dažreiz ne. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Man nav nekāda plāna. Skatīšos, kas notiks. Drīz būs jāatsāk strādāt. 

Māksla ir kļuvusi ļoti komerciāla. Visi kaut ko rēķina un plāno, un citiem šķiet, ka tas viss kaut ko nozīmē. Es tā nedomāju. Dažiem ir saistības kaut ko darīt, un pēc tam cilvēki, kuri uz to skatās, izdomā par to savus stāstus. Viņus tas uzrunā vai neuzrunā. Māksla ir ļoti daudzveidīga, mums apkārt ir miljons mākslinieku. Visa pasaule vēlas nopelnīt, nodarbojoties ar mākslu. 

Šī vērienīgā izstāde Ņujorkā pierāda, ka jums ir bijusi ražīga, interesanta, piepildīta dzīve. Varbūt jums nepatiks šis apgalvojums, taču jūs var saskatīt katrā darbā. Katra glezna un objekts ir daļa no jums.

Ekspozīcija aptver ilgu periodu. Atceros, ka pirms daudziem gadiem, kad tikko biju pārcēlusies uz Ņujorku, aizgāju uz Vinsenta van Goga retrospekciju – un es zināju par katru darbu. Esmu lasījusi viņa vēstules. Van Gogs gleznoja tikai desmit gadu – no divdesmit septiņu līdz trīsdesmit septiņu gadu vecumam, kad viņš izdarīja pašnāvību vai kāds viņu nogalināja. Es gleznoju ilgāk nekā piecdesmit gadu, tas ir ilgs posms un atspoguļo daudzus procesus, kas tajā laikā notikuši. Ja redzat manas dzēšgumijas (apgleznotas lielizmēra koka skulptūras, kas tapušas 1966.–1967. gadā – J. J.), varat teikt, ka tas ir veltījums Klāsam Oldenburgam. Skaidrs, ka viņš to darbu būtu risinājis pavisam citādi. 

Vai jums ir bijusi laimīga dzīve? 

Man tā šķiet… Es nedomāju par savu dzīvi tādās kategorijās. Ja tu jautātu Bobam Dilanam, vai viņam ir bijusi laimīga dzīve, ko viņš tev teiktu? Ko teiktu kāds rakstnieks? Kā var atbildēt uz šo jautājumu? Daudz ko nosaka attieksme pret dzīvi. Šajā attieksmē daudz kas izpaužas no cilvēka būtības, manā gadījumā tajā izpaužas arī pārdomas par glezniecību. Es cienu glezniecības fizikalitāti un faktu, ka darbs satur lielu informācijas blīvumu, varbūt arī emocionālu informāciju, taču tas viss tiek uztverts ar acīm. 

Vai darbi atspoguļo jūsu pasaules un dzīves redzējumu?

Un kāds ir tavs pasaules redzējums? Kā tu skaties uz dzīvi? 

Es neesmu mākslinieks.

Varbūt darbos ir kaut kas no manas filosofijas, no mana dzīves redzējuma. Es apzinos, ka gleznā ir sava realitāte – plakne pati par sevi ir realitāte. Taču es arī atzīstu, ka gleznā ir attēls, kas nav realitāte, gleznā nav nekāda okeāna vai jebkāda cita attēla, tie ir konstruēti citā realitātē, kas ir gleznas plakne, un tajā ir iespējamas dažādas manipulācijas. Ja protat dziļi ieskatīties mākslā, jūs to visu ieraudzīsiet. Tāda ir mana filosofija. Darbos nekad neilustrēju lietas, kas stāsta par manu dzīvi, gleznā vienmēr ir šo dažādo lietu dialektika.

Redzot izstādi kopumā, jums veidojas stāsts. Divdesmit sešu gadu vecumā es biju pavisam cits cilvēks. Kad gleznoju aploksni vai mammas vēstuli, es to darīju ļoti ātri. Es domāju: "Kas tas ir? Man ir šī lieta, un es to varu ievietot gleznas plaknē." Vēlāk no šā paņēmiena atteicos, man kļuva garlaicīgi. 

Es necenšos tev pateikt, ko tas viss nozīmē. Man nav ne jausmas. Es arī nesaku, ka tas viss ir ļoti svarīgi. Ir mākslinieki, kuri savā darbā pievēršas stāstniecībai, bet tas ir kaut kas cits, tas nav līdzīgs tam, ko daru es. Mani saista vizuālie tēli, kuros nav pārmērīgas ekspresijas un izteiksmīguma.

Vai māksla jums ir palīdzējusi tikt galā ar kādām grūtībām un sarežģītām situācijām dzīvē?

Jā, droši vien. Varbūt tieši tāpēc cilvēki glezno un raksta, jo tas viņiem palīdz. Mani priecē, ka esmu varējusi turpināt nodarboties ar mākslu visu dzīvi. Tas ir brīnišķīgi, ka sabiedrība ļauj tev dzīvot, darīt to, ko tu dari, un nopelnīt. Pirmsākumos es neko nepelnīju ar savu mākslu, tāpēc strādāju par pasniedzēju – mākslu nevar iemācīt, bet dažas lietas cilvēkiem var atklāt un var dalīties pārdomās. Dažreiz sanāk kādu atbalstīt, iedrošināt un iedvesmot, ja šis cilvēks domā, ka viņa māksla nav laba. Tu vari pieiet klāt un teikt: "Man tā tiešām patīk." Var daudz ko tādu paveikt, taču piespiedu kārtā par mākslinieku nevienu nevar padarīt. 

Vai apzināties, cik svarīga jūs esat Latvijai? Vai jūtat, ka Latvijā jūs mīl un apbrīno? 

Man ir patīkami to dzirdēt, esmu pagodināta, taču tas man liek justies neērti. Man nepatīk būt slavenībai, es arī neesmu. Es mulstu no šādas uzmanības. Nezinu, ko ar to iesākt. 

Latvija ar jums lepojas, un cilvēki jūs uzskata par savējo.

Nezinu, kādi mana darba aspekti vai tēlu pasaules elementi var būt saistīti ar Latviju, varbūt tādu nav. Man ir ļoti siltas jūtas pret Latviju. Es tur esmu dzimusi, latviešu valoda ir mana pirmā valoda. Tas viss manī izraisa sentimentālas jūtas. Man patīk Latvijas daba, man garšo Latvijas sēnes. Mani fascinē latviešu kultūrai raksturīgais misticisms un brīnuma sajūta. Lepojos, ka esmu nākusi no ļoti mazas valsts un man ir izdevies kaut ko sasniegt. Taču es daudz nedomāju par tautību un nacionālo piederību, mēs visi esam vienādi.  

Reimond, vai tu vari nomierināties? (Vija Celmiņa vēršas pie sava kaķa, kurš skaļi lēkā pa galdu un cenšas apēst istabas augus.) Es tevi tikko pabaroju, tu apēdi veselu bundžiņu! Varbūt Reimonds vēlas piedalīties intervijā un kaut ko tev par mani pastāstīt.

Esmu pietiekami kautrīga, lai par sevi domātu. Es neesmu varoņa tips. Esmu gleznotāja. Mani priecē, ka cilvēki Latvijā ar mani lepojas, ka viņus uzrunā mana māksla. Tai tomēr ir lielāks sakars ar ASV glezniecības vēsturi, varbūt daļēji pat ar Francijas glezniecības vēsturi. No latviešiem man patīk Gustavs Klucis. Viņš bija mākslas kustības daļa, pašlaik šādu kustību vairs nav. Dažādas kustības un virzieni ir absorbējušies kopējā ainā – sirreālisms, impresionisms, abstrakcija u. c. 

Vai jums patīk komplimenti? Vai esat kādreiz jutusi vajadzību tos dzirdēt? 

Ak vai, tie arī man liek justies neērti. Turpinot sarunu par Latviju, vēlos uzsvērt, ka nekad nebiju domājusi, ka mana māksla tur tiks novērtēta. 2014. gadā notika mana izstāde muzejā Rīgas birža, un es biju aizkustināta, ka atnāca tik daudz cilvēku. Atklāšanā es nepārtraukti smaidīju un droši vien izskatījos kā muļķe. Latvieši taču tā nesmaida! 

Es atstāju Latviju ļoti agrā bērnībā, un daudzus gadus vēlāk man bija tā laime atgriezties ar saviem darbiem, un cilvēki izrādīja interesi. Varēju parādīt, ko es daru un visu mūžu esmu darījusi. Protams, esmu latviete – mani vecāki un vecvecāki ir latvieši. Jā, esmu laimīga. Es ļoti mīlu savus radus Latvijā, es viņus arvien labāk iepazīstu. 

Man gribētos iedvesmot jaunos Latvijas māksliniekus – viņiem nav jānolaiž rokas, jāturpina iesāktais. Latvijā ir daudz talantu, taču viņiem ir grūti uzturēt savu darbnīcu, grūti nopelnīt iztiku ar savu mākslu. Varbūt es varētu viņiem kaut kā palīdzēt. Mana iekšējā balss saka – man ir jāpalīdz. Varbūt es varētu nodibināt kādu fondu, kas atbalstītu jaunos māksliniekus.   

Kad jaunībā guvāt pirmos panākumus ASV, vai tie jūs pārsteidza? 

Jā, tā varētu teikt, taču tajā laikā es par to nedomāju. Vienmēr esmu bijusi sava darba darītāja. Vienmēr esmu domājusi par savu darbu. Vienmēr esmu centusies atrast veidu, kā varu strādāt. Jā, biju gandarīta par pirmajiem panākumiem. Kad man bija pirmā personālizstāde Losandželosā – 1968. vai 1969. gadā? Man bija bail doties uz atklāšanu. Es līdz pēdējam brīdim nebiju droša, vai man tā būtu jāapmeklē. Man izdevās pārdot dažus darbus. Agrāk es gandrīz neko nebiju nopelnījusi, tāpēc pirmā atzinība mani pārsteidza. Cik tur varēja nopelnīt? Dažus simtus dolāru, un puse bija jāsamaksā dīlerim. Jebkurā gadījumā es biju gandarīta, ka pēc studiju beigām varēju turpināt darbu, kurā jau biju ieguldījusi tik daudz laika. Man paveicās satikt ļoti labus dīlerus. Tagad mani pārstāv Metjū Mārksa galerija, ar kuru sadarbojos jau četrus gadus. Metjū patiesi mīl mākslu – un tas ir daudz. 

Jūsu retrospekcijas atklāšanu Ņujorkā apmeklēja Marka Rotko dēls Kristofers Rotko. Vai esat ar viņu pazīstama?

Es gribētu iepazīties ar Kristoferu. Marks Rotko ir patiešām izcils mākslinieks. Es savā mūžā esmu radījusi aptuveni trīs simtus darbu, bet daži no lielajiem XX gadsimta vidus māksliniekiem radījuši tūkstošiem darbu. Tie ir mani varoņi. Varbūt ne tik daudz Rotko, kaut gan esmu redzējusi skaistas viņa gleznas, bet Džeksons Poloks, Vilems de Kūnings un, protams, Filips Gastons, kurš ir fantastisks gleznotājs. Visi zināja de Kūningu, bet par Gastonu daudz nerunāja. Tie bija mani iedvesmas avoti.

Es daudz ko atklāju Poloka izstādē Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Visi šie mākslinieki man ir iemācījuši, kā strādāt ar gleznas telpu un kā uztvert to: viņi pārsvarā radīja milzīgas gleznas, savukārt es "sagrauju" telpu un radu nelielu gleznu. No viņiem esmu iemācījusies, ka glezna ir jāuztver kā viens veselums un tā vēsta pati par sevi. Tas ir estētisks objekts.     

Viens no mūsdienu māksliniekiem, kas man patīk, ir Ūlafurs Eliasons. Mani interesē dažāda māksla. Man ir daudz jautājumu par to, ko tas viss nozīmē. Savā darbā dažreiz izmantoju attēlus, līdzīgi kā to dara Gerhards Rihters, kurš arī uzdod jautājumus par lietu nozīmi, taču viņam ir daudz vairāk tehnisko, komerciālo iespēju, kuru man nav, bet mūsu mākslinieciskās intereses atšķiras. Rihters ir daudz politiskāks mākslinieks nekā es. Arī par maniem agrīnajiem darbiem kāds var teikt, ka tie ir politiski (gleznas, kurās atveidotas militārās lidmašīnas, katastrofas, atomsprādziens, revolveris utt. – J. J.)... Taču es neuzskatu tos arī par pretkara darbiem. Nezinu. Es tomēr neesmu politiska māksliniece.      

Pēc XIX–XX gadsimta mijas mākslinieki devās visos iespējamos virzienos, sekojot Pola Sezana, Marsela Dišāna, Pablo Pikaso un sirreālistu pēdās. Es neesmu sirreāliste, neesmu ieinteresēta ilustrēt savus sapņus. Renē Magrits labi zināja, ka glezna un tajā attēlotais ir atšķirīgas lietas, un vienmēr to uzsvēra: "Tas nav tas, ko jūs redzat. Tas, ko es daru, ir ilūzija." Es viņu saprotu. Es uztveru Magritu vairāk kā dzejnieku – viņš saliek kopā tēlus un izveido dzejoli. Tas ir amizanti. Mani ir iedvesmojuši daži Magrita tēli, piemēram, uguns viņa darbos. Viņš saliek kopā dažādus tēlus un izgudro stāstu, kuram varbūt nav jēgas, bet tas pamodina, uzmundrina un aizrauj. Magrita gleznas ir piepildītas ar dažādiem dīvainiem objektiem, un viņš ir ietekmējis daudzus māksliniekus, piemēram, tēlnieku Robertu Goberu.

Vēl viens mākslinieks, kurš man ir bijis nozīmīgs, ir Džespers Džonss un viņa 60. gados darinātie objekti. Iespējams, viņa iespaidā es sāku veidot objektus bronzā. Piemēram, atrodu akmeni un pēc kāda laika veidoju tādu pašu akmeni bronzā un apgleznoju to. Es neteiktu, ka gribēju radīt precīzu kopiju, drīzāk atrastais priekšmets paliek manā atmiņā, un es nojaušu, ka vēlāk varētu to kaut kādā veidā izmantot. Džesperam Džonsam ir apbrīnojama krāsas izjūta, viņa darbos ir melanholija, kas mani saista. Es neesmu jautra "tra-la-la" gleznotāja. Cenšos panākt, lai skatītājs jutīguma līmenī novērtētu veidu, kā mākslas darbs ir tapis. Taču atkārtoju – darbā nav tiešas emocionālas izpausmes, nav tādu emociju kā prieks vai skumjas. Mans darbs eksistē uztveres laukā. 

Lai novērtētu glezniecību, ir nepieciešama pieredze. Ir jāiet un jāskatās, tagad es arī bieži nevis aizeju uz izstādi, bet apskatos kaut ko internetā. Tas nav labi, taču es vairs neesmu jauna un nevaru doties visur. Daudz ko esmu redzējusi. Tagad man ir jāsaprot, kā es varu turpināt strādāt tik ilgi, cik vien iespējams, un ko vēl varu no sevis prasīt.

Ko jūs varētu no sevis prasīt?

Nezinu. Kā lai es to zinu? 

Vai jūs kūda neatliekama vajadzība kaut ko darīt?

Jā, visai bieži. Man patīk strādāt – tas ir mans dzīvesveids. Taču es neesmu traka. 

Vai jūs dzīvē kaut ko nožēlojat?

Jā, man par daudz ko ir nožēla mākslā, par daudz ko – dzīvē. Kāpēc lai tā nebūtu? Vai tad tu neko nenožēlo? Es nožēloju, bet tas man netraucē dzīvot. Nožēla ir tas, kas jau ir pagātnē, un tagad ar to vairs neko nevar izdarīt. Cauri. Tas ir tik cilvēcīgi – daudz ko nožēlot.

Vai nejūtaties vientuļa? 

Dažreiz jūtos vientuļa, bet ne tik ļoti, lai tas kļūtu par lielu problēmu manā dzīvē. Es pēc būtības esmu vienpate. 

Vai vienmēr tāda esat bijusi?      

Jā, bieži dzīvē esmu bijusi viena pati savā nodabā. Taču tas nenozīmē, ka man nav svarīga saikne ar cilvēkiem. Man ir draugi, man ir bijuši mīļākie. Man ir bijuši vecāki un ģimene. Man ir bijuši dzīvnieki, ar kuriem man patika dzīvot. Izņemot šo! (Vija Celmiņa parāda uz kaķi Reimondu, kurš joprojām cenšas piesaistīt sev uzmanību.) Kāda jēga atskatīties pagātnē? "Regrets, I’ve had a few..." – tā ir rindiņa no dziesmas My Way. Ja tu neko nenožēlo, tu neesi dzīvojis, tu neesi cilvēks.

Jums ir lieliska humora izjūta. Kāpēc tā gandrīz nekad neizpaužas jūsu darbos?

Domāju, ka dažreiz to var sajust. Piemēram, tēlniecības darbs Fiksēt attēlu atmiņā I–XI (1977–1982) ir humora pilns (retrospekcijas tituldarbu veido vienpadsmit Vijas Celmiņas Ņūmeksikā atrastu akmeņu un vienpadsmit identisku bronzas atlējumu, kurus māksliniece skrupulozi apgleznojusi, precīzi atkārtojot akmeņu dabisko rakstu – J. J.).

Kāpēc lai kāds vēlētos radīt kaut ko tādu? Darba veidošana man bija kā meditācija, šajā darbā neko negribēju paust. Tikai skatos un daru, skatos un daru – šāds process, un nekā cita. Procesa svinēšana. Tam nav nekādas jēgas. Šajā procesā es atjaunoju savu gribu radīt lietas.

Šāda vēlme man laiku pa laikam ir atgriezusies, tā ir jūtama jau pieminētajā Gleznā sešās daļās. Tā ir vēlme atkal pārbaudīt sevi, atkal kaut ko no sevis dabūt ārā – no sava prāta, acīm un rokām. Tā arī ir iespēja paskatīties, kā viss mainās, kā mainos es un mans darbs. Esmu pārliecināta, ka tajā ir humors, kaut gan nezinu, vai skatītāji to uztver. 

Humors ir arī gleznā ar revolveri – paskatieties uz dūmu mākoni! – un gleznā ar degunradzi. Degošu māju skulptūras atgādina rotaļlietas. Tie ir 60. gadu darbi, varbūt pēdējā laikā tapušajos darbos humora ir mazāk. Taču tēlniecības darbos ar tāfelītēm tas ir. Kāds varētu jautāt – kāda jēga ko tādu darīt? Varbūt nav nekādas jēgas. Es tikai skatos un daru. Tātad esmu dzīva.

Dažreiz mākslas darbs ir ļoti noslēgts. Jums ir jāpieliek pūles, lai to atvērtu, un tad jūs ieraugāt visus "personāžus". Zīmulim ir savs raksturs, papīra virsmai ir raksturs. Darba plakanums ir pārdomāts, tā ir autora uzstājība, ka darbam ir jābūt spēcīgi plakanam un piesātinātam.

Lielu dzīves daļu esat pavadījusi Losandželosā. Kopš 80. gadu sākuma dzīvojat Ņujorkā. Vai jums dažreiz nepietrūkst Losandželosas? 

Man pietrūkst dažu labu draugu, kuri tur dzīvo. 

Varbūt tur ir labāka gaisma, labāki okeāna skati?

Okeāns ir patīkamāks austrumu krastā, jo šeit pludmales ir tukšas. Losandželosa ir kā zooloģiskais dārzs, tā ir cilvēku pārpilna. Visi tur dodas kaut ko meklēt, es nezinu – ko. Jā, tur ir silti. Visa pilsēta ir gigantisku automašīnu plūsma, tā ir nepārtraukta jezga. Tur ir nepieciešamas vismaz divas stundas, lai kaut kur tiktu. Taču man Losandželosa joprojām patīk. Tur ir brīnišķīgi augi.

Man arī šeit, austrumkrastā, ir māja pie okeāna. Es tur dodos pastaigāties, tur ir labs gaiss, var klausīties viļņus. Mēs ar draugiem dodamies skatīties, kā mēness lec no okeāna. Man patīk daba un dārzniecība. Veciem cilvēkiem patīk rušināties dārzā. Kad biju jauna, man tas nepatika. Taču es mīlu dabu, bērnībā visu laiku kāpu kokos. Man patika augstums. Kad bijām bēgļu gaitās Vācijā, es spēlējos kapos, jo tur bija daudz koku un zaļumu.  

Man patīk daba, taču to ir grūti ienest darbā. Lai gan esmu izmantojusi dabas pasaules attēlus, manu darbu tēma galvenokārt ir pati glezniecības daba. Mākslā es nevēstu daudz par gaismu, dabas apstākļiem un parādībām, jo negribu ilustrēt šādas lietas. Taču man patīk būt ārā, stādīt un kopt augus dārzā. Es tur jūtos labi. Tas ir daudz patīkamāk nekā klausīties depresīvas ziņas par to, kas notiek pasaulē.

Top komentāri

fenomens
f
Tas unikālais, ko ir izdarījusi Vija Celmiņa - māksliniece plaknei ir iedevusi telpu un laiku.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja