Mēs dzīvojam laikmetā, kurā dominē attēlu kultūra. Digitālie attēli ar mārketinga palīdzību arvien dziļāk ienāk mūsu dzīvē, tādējādi veidojas attēlu pārbagātība. Viduslaikos esot bijis vīrs, kurš ir spējis izlasīt visas grāmatas, kas eksistējušas. Mūsdienās cilvēks var aptvert tikai ļoti mazu daļu no paša radītā. Mākslīgais intelekts vien katru dienu rada desmitiem miljonu attēlu. Lai gan tas attīstās milzīgā ātrumā, kā norāda igauņu māksliniece Katja Novičkova (1984), piemēram, varde ir daudz sarežģītāks dabas veidojums. Māksliniece domā par to, kā nākotnē daba un tehnoloģijas mijiedarbosies. Viņu interesē virtualitāte, digitālā antropoloģija, otrreizēja attēlu izmantošana un vizuālā ekoloģija.
Galerijā PAiR Pāvilostā līdz 15. septembrim būs aplūkojama Katjas Novičkovas izstāde Galaktikas dārzi. Uz PAiR ēkas ziemeļu ārsienas ir izvietots četrus metrus garš Katjas Novičkovas plakāts forever (2020). Tas tapis sadarbībā ar mūziķi Karēmu Lotfiju, sākotnēji – kā albuma vāks. Plakātā – ar nakts redzamības kameru uzņemts melnbalts attēls, kurā hiēnas meklē ūdeni Āfrikas savannā, apvienojumā ar plūstošu uzrakstu forever siltuma kartei līdzīgā krāsu gammā.
Katjas Novičkovas darbs forever, kas tapis sadarbībā ar Karēmu Lotfiju, ir izvietots uz Pāvilostas galerijas PAiR ēkas ziemeļu fasādes. Foto – Ansis Starks
Izstādē Galaktikas dārzi ir iekļauts arī minūti un trīspadsmit sekunžu ilgs video Aktivizācijas modelis/Pattern of Activation. Katja izceļ jaunu, smalku laikmetīgās mākslas pusi, kas stāsta par tehnoloģiju radītām sociālām un ekoloģiskām problēmām. Video redzami vairāki tūkstoši attēlu no savvaļas kameru fotogrāfijām līdz asteroīdiem, acu tīklenes tuvplāniem, gliemežu embrijiem, pērtiķu asins šūnām, baktērijām un Marsa mākoņiem. Šo attēlu slīdrāde ir ātrāka, nekā cilvēka acs spēj uztvert. Katja attēlus ir indeksējusi pilsoniskās zinātnes platformā, kurā brīvprātīgie tiek aicināti kategorizēt attēlus no dažādiem datu kopumiem, lai apmācītu mākslīgā intelekta algoritmus un atbalstītu zinātniskās pētniecības projektus. Interesantākos no tiem māksliniece krāj savā datorā kā ekrānuzņēmumus. Video papildina skaņu celiņš, ko veidojis Karēms Lotfijs.
2017. gadā Katja Novičkova pārstāvēja Igauniju 57. Venēcijas mākslas biennālē ar izstādi Ja vien redzētu, ko es redzēju jūsu acīm. Māksliniece sadarbojas ar Tallinas galeriju Temnikova & Kasela, kura ir vienīgā Baltijas galerija, kas piedalās augstākā līmeņa mākslas mesēs Bāzelē, Londonā un Ņujorkā. Katjas Novičkovas darbi galerijas Temnikova & Kasela stendā šovasar bija aplūkojami pirmajā Rīgā notikušajā mākslas mesē Riga Contemporary. Mākslinieci jau vairāk nekā desmit gadu pārstāv arī Berlīnes galerija Kraupa-Tuskany Zeidler. Tā strādā ar jaunajiem māksliniekiem, kuri nodarbojas ar pētniecību ārpus modernās racionalitātes tradīcijām. Arī Berlīnes galerija vairākas reizes gadā pārstāv Katju Novičkovu svarīgākajās mākslas mesēs pasaulē. Šī pastāvīgā klātbūtne starptautiskajā apritē ir ļāvusi viņai gūt atpazīstamību un pavērusi durvis izstādēm daudzās valstīs. Pašlaik Katja Novičkova strādā Amsterdamā un Berlīnē.
Kā tu nonāci līdz atrastu materiālu izmantošanai savā mākslā?
Es studēju grafisko dizainu Sandberga institūtā Amsterdamā. Dizaina jomā no tevis negaida, ka tu radīsi ko jaunu. 2008. gadā sāku izgatavot mazus zīnus jeb grāmatžurnālus no atrastiem attēliem. Tajā laikā sākās blogu, attēlu un zīnu bums. Veidoju kolāžas fotošopā un sapratu, ka varu izveidot jaunus mākslas darbus, apvienojot jau eksistējošas lietas. Mums nebija lielas darbnīcas telpas, tikai datori un galdi. Mani pasniedzēji bija metahaven vadītāji (starptautiski slavena starpdisciplināra dizaina studija, kuru nodibinājuši Vinsa Kruka un Daniels van der Veldens – K. F.) un citi mākslinieki, kuri dizaina principus izmanto mākslas darbu radīšanā. Absolvēju institūtu Amsterdamā ar grāmatu Post Internet Survival Guide, kurā ir atrasti attēli, kolāžas un manis kūrēti citu mākslinieku darbi.
Sākumā nebiju pārliecināta, kuru ceļu iet – vai būt dizainerei, māksliniecei vai kuratorei. Man patika pētīt, ko dara citi cilvēki. Pamazām sāku fokusēties uz māksliniecisko jaunradi, turpinot izmantot esošos materiālus. Google meklētājs tad bija īpaši pateicīgs – ar mazāk autortiesību ierobežojumiem. Tiešsaistes arhīvi arī bija pieejamāki.
Par ko stāsta video Aktivizācijas modelis, kas ir redzams izstādē Pāvilostā?
Tas nav filmēts, tas sastāv no atsevišķiem datu kopu attēliem, kas ir iegūti ar automātiskām kamerām dažādos mežos visā pasaulē, kā arī ar sensoru sistēmām, ko zinātnieki izmanto, lai novērotu izmaiņas konkrētā vidē, piemēram, uz Marsa. Tie paredzēti zinātniskās izpētes mērķiem un lai apmācītu mākslīgā intelekta algoritmus atpazīt šāda veida attēlus. Tādā veidā nonācu pie krājumiem, kas parasti cilvēkiem ir liegti. Parasti šos failus redz vien daži cilvēki, jo šīs datu kopas ir milzīgas – tās veido simtiem tūkstošu attēlu. Es tajos meklēju saikni starp dabu un tehnoloģiju.
-1sl.jpeg)
Katjas Novičkovas videodarbu Aktivizācijas modelis veido vairāki tūkstoši attēlu no datu kopām. Šie attēli ir iegūti ar automātiskām kamerām dažādos mežos visā pasaulē, kā arī ar sensoru sistēmām, kuras zinātnieki izmanto, lai novērotu izmaiņas konkrētā vidē, piemēram, uz citām planētām. Publicitātes foto
Kas nošķir māksliniecisku attēlu no tehniska attēla? Plakātā forever ir izmantots fascinējošs attēls, kurā ieraugām dzīvniekus tā, kā tos redz mūsdienu tehnoloģijas.
Tieši tā! Šie kadri ir nejauši, bet tajos ir savāds skaistums, kāda nav autorizētos žurnāla National Geographic attēlos. Dzīvnieka acs atstaro kameras zibspuldzes gaismu. Dabā nepastāv šāda gaisma, un jebkurš attēls ar dzīvnieku, kam ir spīdīgas acis, ir mākslīgi iegūts. Dzīvniekiem acs tīklenes aizmugurē ir gaismas paklājs, kas atstaro gaismu un uzlabo redzi tumsā. Tas ir veidots no kristālrežģim līdzīga tīkla, kāda cilvēkiem nav.
Cik daudz attēlu tu esi sakrājusi?
Ārprātīgi daudz. Man šiem attēliem ir mape datorā, un tā tikai aug. Video Aktivizācijas modelis ir pabeigts, bet attēlus izmantoju arī skulptūrām. Mana interese vēl nav līdz galam piepildīta. Ideja, ka cilvēki vēlas fiksēt katru vietu uz šīs planētas, ir kā patoloģija.
Tev arī piemīt zināma apsēstība ar attēliem.
Mana intuitīvā smadzeņu puslode ir stiprāka par manu racionālo puslodi. Es nekad neradu darbus uz līdzenas vietas. Mani darbi ir atbildes uz pašreizējo realitāti, un tie top ar līdzekļiem – materiāliem – no tās. Tā ir krīze, kuru piedzīvojam.
Tu aicini to mainīt?
Nē, bet pievērst tam uzmanību. Tās var būt arī ļoti niecīgas lietas, kuras es atklāju un ar kurām kļūstu apsēsta. Ir svarīgi radīt formu, kurā tās iegūst spēcīgāku vēstījumu, piemēram, kā video Aktivizācijas modelis, kas ir pārpildīts ar attēliem. Tā kļūst par jaunu formu, un tad es to ielieku atpakaļ dzīvē.
Tavas skulptūras pretēji tevis risinātajām problēmām nav ekoloģiskas.
Tā tiešām ir. Gadu gaitā esmu izmantojusi daudz sintētisku materiālu. Šobrīd domāju, vai nomainīt tos pret dabai draudzīgākiem. Mani piesaista šāda veida digitālā satura un mūsu materiālās realitātes toksiskums, jo apkārt ir tik daudz sintētisku lietu. Kaut kādā ziņā tas ir loģiski.
Darbības sākumā domāju, vai ir alternatīva koka kastēm, ko izmanto starptautiskajos pārvadājumos. Nav! Tāpēc tu nonāc situācijā, kurā esi pilnībā pakļauts iepriekš radītai sistēmai, kas nedomā par ekoloģiju, bet peļņu, vienalga, ar kādiem mērķiem to sasniegt. Tas ir neizbēgami, ja vien tu neesi radikāls aktīvists. Es visu laiku jautāju, cik tālu mēs iesim. Mēs jau esam džungļos.
Viena no šīm džungļu pazīmēm ir veids, kā un cik bieži un bezjēdzīgi cilvēki mūsdienās izmanto mākslīgo intelektu.
Cilvēki neapzinās, cik daudz enerģijas tas patērē. Pēdējos gados ASV ir pieaudzis ChatGPT patēriņš, un to galvenokārt veicina jaunu serveru centru būvniecība, kas paredzēti tieši mākslīgajam intelektam. Tā ir milzu nākotnes problēma. Mākslīgā intelekta serveru apgādei tiek celtas privātas atomelektrostacijas. Katru reizi, kad mākslīgajam intelektam uzdod jautājumu, tas patērē noteiktu daudzumu enerģijas. Tātad tas nav bez maksas (ChatGPT patērē vidēji desmit reižu vairāk enerģijas nekā meklētājprogramma Google – K. F.). Izmantot ChatGPT kā terapeitu enerģijas ziņā nozīmē to pašu, kā izmantot terapeitu, kurš brauc ar traktoru. Valstiski netiek skaidrots, kāda infrastruktūra stāv aiz mākslīgā intelekta rīkiem. Izmantot Google mūsdienās nozīmē pirmām kārtām iegūt Gemini (Google mākslīgā intelekta asistents – K. F.) kopsavilkumu par meklēto jautājumu. Mēs vairs neskatāmies interneta vietnes, nemeklējam, nepētām. Vienīgais, kas mani interesē, ir – kā tas var tikt izmantots. Varbūt tas palīdzēs noskaidrot energoefektivitāti un tamlīdzīgas sabiedrībai patiesi derīgas lietas, kā arī sekmēs jaunu medicīnisku pieeju meklējumus.
Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts šobrīd pēta MI izveidi un ieviešanu vēža šūnu diagnostikā un skrīningā.
Tieši tā!
Tomēr tehnoloģijas izmanto lielākoties izklaidei.
Kopš interneta pirmsākumiem ir mainījies veids, kā veido ziņas un kā mēs uztveram patiesību. To aizvien vairāk apdraud sociālo tīklu izplatība, tajos katram ir kāda "patiesība". Ir patiesība Krievijā, kuras burbuli ir grūti pārdurt, patiesība var būt safabricēta, nepatiesa vai grozīta, lai tā būtu izdevīga. Nav iestādes, kas varētu nošķirt, kuram pieder patiesība. Tas ir iemesls bažām.
Cilvēki pārāk uzticas tam, ko viņiem saka. Daudziem kritiskā funkcija ir atslēgta.
Dažreiz ir neiespējami nošķirt patiesību vai to izmeklēt. Ir arī daudz aizspriedumu, nav noskaidrots, kādu informāciju cilvēki uztver, kādai viņi uzticas un kāpēc tai tic. Ir tikai dažas aģentūras, kas spēj veikt padziļinātu izmeklēšanu. Ziņu biznesa modelī tā neietilpst, jo šādi raksti izmaksā visdārgāk un tiem ir vismazāk skatījumu.
Kad parādījās sociālie tīkli, svarīgāk kļuva tas, kā lietas un procesi izskatās, nevis to sniegtā pieredze. Svarīga kļuva mākslas darbu dokumentēšana un tas, kā tie izplatās internetā. Šis process kļūst aizvien plašāks.
Kā tu nonāci līdz skulptūrām, kas veidotas uz alumīnija plāksnēm?
Labākais un ātrākais veids, kā iegūt telpisku skulptūru, ir drukas pakalpojums. Savā pirmajā izstādē es eksperimentēju, drukājot attēlus un izgriežot tos brīvā formā.
Interesanti, ka tavos darbos, kuros attēloti dzīvnieki, kas uzņemti ar nakts redzamības kamerām, var sajust agresivitāti. Arī cilvēks neatkarīgi no tā, cik tālu ir attīstījies, joprojām sevī glabā alu cilvēku. Cilvēks, kuram rokās ir tehnoloģija, var iznīcināt.
Mēs vispirms iznīcinām viens otru. Interesanti, ka visi attēli ir pikseļi. Pikseļus mūsu smadzenes formulē kā kaut ko dzīvu, mežonīgu, agresīvu. Kā tas var būt notverts attēlā, kas ir vien krāsu salikums? Vai tas ir tāpat, kā atomu salikums veido dzīvību? Un kā tas atšķiras no abstraktiem attēliem? Spīdošas acis ar gaismu liek mums drebēt. Tie ir seni instinkti, kas dzīvo mūsos. Mūsu galvenais dzinējspēks ir mūsu bioloģiskā daba. Tā nav noteicošā, jo esam intelektuālas būtnes. Bet mūs veido barošanās, pavedināšana – tāpat kā dzīvniekus. Es domāju, ka mēs iznīcināsim paši sevi, vienkārši neņemot vērā to, ka planēta ir diezgan maza un tajā nav pietiekami daudz resursu visiem. Protams, mēs esam tikai ļoti dīvaina dabas versija, bet joprojām pastāv tieša saikne starp mums un, piemēram, tārpiem, kas dzīvo jūrā. Mēs visi esam vienā un tajā pašā eksistences kokā. Šajā ziņā es uzsveru, ka cilvēki ir dzīvnieki.
Kuri nākotnes scenāriji tevi aizrauj?
Scenāriji, kuros mēs izmantojam tehnoloģiju, lai uzlabotu savu eksistenci uz šīs planētas, saprastu, izpētītu un noskaidrotu dzīves izcelsmi, mēģinātu doties uz citām planētām – šāda veida pozitīvs modernisms –, kā attīstīties tehnoloģiskā izpratnē, lai palīdzētu mazināt ciešanas un būtu līdzsvarā ar planētu. Es ļoti gribētu to redzēt. Atsevišķās vietās tas notiek. Ir arī valstis un uzņēmumi, kas, izvirzot šādu mērķi, ir liekulīgi, jo bieži vien tie pārceļ netīro darbu uz nabadzīgākām planētas vietām. Ir jābūt holistiskam: tīrai dabai jābūt visās valstīs, nevis tikai dažās. Pat Eiropas Savienībā ekoloģijas problēmu sakārtošana rit lēni un neefektīvi. Tas mani uztrauc.
Vai tu domā, ka vajadzētu uzlabot cilvēku DNS?
Nē. Ir veikti daudzi pētījumi par to, kā aktivizēt gēnus, mainīt un bloķēt tos vai kuri gēni ir atbildīgi par noteiktiem procesiem cilvēka attīstībā. Tomēr joprojām faktiski nav aprēķinu, kas ļautu veikt modifikācijas. Ja tas kļūtu plaši pieejams, lielākā daļa cilvēku vēlētos veikt gēnu modifikācijas, bet tas var novest pie neatgriezeniskas dabas procesu izjaukšanas. Un tas notiek jau tagad: Īlonam Maskam ir vienpadsmit dēlu un trīs meitas – visi bērni ir radīti mākslīgās apaugļošanas ceļā, šajā procesā var izvēlēties dzimumu pirms bērna ieņemšanas. Masks vienkārši izvēlējās mazāk meiteņu, jo tās negribēja. Vai tas nav absurds? Esmu par to, ka šādas modifikācijas veic tikai tādos gadījumos, kad tas ir ētiski – kad ārstējami ģenētiski traucējumi. Transhumānisms ir jautrs tikai teorētiski.
Vai tu domā, ka mašīnas aizstās DNS balstīto dzīvi, tāpat kā DNS varētu būt aizstājusi agrāku dzīves formu?
Es domāju, ka drīzāk būs otrādi – kādā brīdī būs vairāk biotehnoloģiju, kas uz bioloģiskām struktūrām balstīs tehnoloģiju. DNS molekula var uzglabāt vairāk informācijas nekā mikroshēma un ir daudz efektīvāka enerģijas un informācijas blīvuma ziņā. Nākotnē drīzāk notiks apvienošana, bioloģisko struktūru izmantošana digitālajos tehnoloģiskajos procesos. Šī procesa attīstība mani interesē arī mākslā. Ja varētu dzīvot vēl simt gadu, es gribētu to redzēt.
Taču mums var būt vairāk mikroshēmu nekā DNS daļu.
Teorētiski varētu izmantot mazu konteineru ar DNS molekulām kā datu serveri, nevis milzīgu ēku, kas patērē milzum daudz enerģijas. Tas nenotiks ļoti drīz, bet ir jau mēģinājumi to izmantot. Var rasties dīvainas anomālijas, bet, ja DNS ir kā bioloģisks substrāts, piemēram, nedzīvas molekulas, tas būtu ētiski pieņemami.
Kas tev ir vislielākā mīkla šajā pasaulē?
Es tikko izlasīju Sāras Imari Vokeres grāmatu par dzīvības izcelsmi uz Zemes. Es interesējos par šādiem tematiem. Vai dzīvības izcelšanās nav noslēpums? Jo vairāk par to lasu, jo vairāk man kļūst skaidrs, ka tas nevarēja nenotikt.
Kāpēc?
Jo dzīvība ir tik sarežģīta. Lai tas notiktu, bija nepieciešams, lai daudzi procesi sarindotos pareizā secībā. Ja šāda attīstība ir normāla, kāpēc tā nav notikusi uz citām planētām? Tāpēc, ka tās ir tālu? Nē. Uz Marsa tiešām mēģina atrast jebkādas dzīvības pēdas. Nekas nav atrasts. Teorētiski, ja tā eksistēja uz Zemes, tā varēja eksistēt arī tur. Un, ja dzīvība ir tik rets process, kas notiek tikai ļoti specifiskos apstākļos, ir patiešām dīvaini, ka mēs vienkārši šeit sēžam un runājam. Tas ir četru miljardu gadu attīstības rezultāts, un es domāju, ka tas ir satriecoši. Dzīvība varēja attīstīties daudz dažādos virzienos. Tāpēc uzskatu, ka tas ir vislielākais noslēpums. Joprojām neviens nezina, kā tas notika.
Tas sākās ar Lielo sprādzienu, kurā radās laiks un matērija, kas vēlāk atdzisa un savienojās jaunos savienojumos.
Jā, bet kad tieši organiskās molekulas kļuva dzīvas? Tā ir bijusi kā sava veida dzirkstele. Nav skaidrs, kad un kā tieši. Var būt daudz organiskās ķīmijas, bet lai visu to sakārtotu dzīvā formā... Joprojām nav atbildes. Var savienot elementus tik daudz reižu, cik tu vēlies, miljoniem gadu, bet tu nekad neiegūsi baktēriju. Tam ir jānotiek noteiktā veidā, tāpēc es saprotu cilvēkus, kas tic reliģijai. Jo tas ir tik īpaši.
Vienā brīdī Visums atkal savilksies kopā.
Spriežot pēc pēdējiem pētījumiem, zinātnieki tā vairs nedomā. Pašlaik valda uzskats, ka Visums kļūs aizvien plašāks un aukstāks, līdz atdzisīs pavisam. Visas zvaigznes reiz izdegs, un visi attēli pazudīs tāpat kā brīnumi – mēs.
Katja Novičkova
Izstāde Galaktikas dārzi
Galerijā PAiR Pāvilostā līdz 15.IX