Mālpilī, kurpnieka ģimenē dzimušais Eduards Metuzāls Šveicē ieradās 7 gadus vēlāk nekā Aspazija un Rainis. Iekšējās apdares meistara arodu apguvušais jauneklis bija aizrāvies ar marksisma idejām un bija spiests bēgt no cariskās Krievijas režīma represijām 1910. gadā. Jaunais vīrietis, kurš zīmēšanu bija mācījies kursos pie Bernharda Borherta, nākamos divus
gadus ar kājām apceļoja vienu Eiropas valsti pēc otras, nemitīgi zīmējot un skicējot. 1913. gadā viņš ieradās Kastaņolā, Šveicē. «Tūliņ devos uz Stella d’Oro. Kuram gan no latviešu emigrantiem tad nebija zināma šī vieta! Tad arī pirmo reizi tikos ar Raini un Aspaziju. Man sevišķi laimējās: ar Raiņa palīdzību izdevās šajā pašā namā noīrēt mēbelētu istabiņu,» vēlāk atmiņās rakstīja Eduards Metuzāls. Viņš savu jauno dzīves posmu raksturoja kā universitāti. «Rainis lika man noskārst mākslas patieso jēgu. Kamēr vēl nebiju uzturējies Raiņa tuvumā, dzīve man likās nenoteikta, bezsaturīga. Ar visu savu personību viņš veidoja manu sociālistisko pasaules uzskatu un mākslā – dvēseli.» Rainis sūtījis Metuzālu uz zīmēšanas vērtām vietām, lai vakarā gaidītu mājās un novērtētu paveikto: «Reizēm pārnācu ar tumsu. Tomēr labais Rainis gaidīja. Aspazija jau bija devusies pie miera. Viss no Raiņa puses tik aizkustinoši, tēvišķi.»
Eduards Metuzāls Latvijā atgriezās 1921. gadā, drīz vien ieguva Kultūras fonda stipendiju studijām Diseldorfā un izstādes sekoja viena otrai. Metuzāls turpināja slīpēt savas prasmes, līdz mūža galam paliekot uzticīgs pasteļu tehnikai un impresionismam. «Ja Šveices laika darbos dominē sajūsma un gaisma, tad atgriežoties Latvijā, darbi kļūst tonāli izsmalcinātāki un detaļām bagātāki,» norāda izstādes kuratore Jana Rāve.