Latvijas kino attiecībās ar skatītāju 2018. gads būs uzmetis kūleni, tas ir skaidrs jau šobrīd. Pirmā pusgada Latvijas filmu apmeklējuma statistika jau priecīgi apcerēta, visādi rādītāji dubultojušies, salīdzinot ar "iepriekšējo pārskata periodu", un ir skaidrs, ka līdz gada beigām pieredzēsim vēl priecīgākas ziņas, jo rudenī kinoskatītājus gaida intensīva "nodarbinātības programma".
Pirms detalizēti pievēršamies tam, ko skatītājiem piedāvās Latvijas filmu nozare gada otrajā pusē, jāpiebilst – šķiet, nav iespējams vēl uzskatāmāk demonstrēt (sabiedrībai un politiķiem), ko var panākt ar stratēģiski pareizi izmantotu finansējuma pieaugumu kādā kultūras nozarē. Jo Latvijas filmu cienītāju skaits pieaug ģeometriskā progresijā ne tāpēc, ka Latvijas kinoveidotāji pēkšņi būtu nolēmuši vai tikai tagad iemācījušies uzņemt labākas filmas, bet gan tāpēc, ka ievērojami pieaudzis un daudzveidīgāks kļuvis piedāvājums skatītājam, vienkārši sakot, vairāk dažādu filmu.
Simtgades programmas papildu finansējums atnesis jaunu tematisko un emocionālo lauku, pēc kura skatītāji acīmredzot bija noilgojušies, bet blakus šim laukam izbrīvējusies vieta arī pavisam cita tipa piedāvājumam, uz kādu producenti varbūt nebūtu saņēmušies vēl tikai dažus gadus iepriekš, kad filmu nozare dzīvoja daudz spazmaināk un uztraukumā katrs gribēja uzņemt (vai izvēlēt finansēšanai) to vienu galveno filmu, kas izglābs visu nozari, aizmirstot, ka glābt var tikai visi kopā. Tā, kā tas notiek šobrīd, – vienam patīk simtgades filma vai Nameja gredzens, citam Kriminālās ekselences fonds... Un kopā veidojas normāli veselīga nacionālā kinematogrāfija, kas interesē arī skatītājus, ne tikai pašus veidotājus.
Tilti pāri robežām
Gada iespaidīgākais vienotais pavediens kinorepertuārā, protams, ir un vēl visu rudeni būs programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Dzirdēts pat par vairākiem producentiem, kuri izlēmuši savas "parastās", ārpus šīs programmas uzņemtās filmas pieturēt līdz nākamajam gadam, lai tīši nav jāmetas pārāk sīvā konkurencē par skatītāja uzmanību, – un tas ir labi, tātad arī pēc simtgades kvalitatīvu Latvijas filmu straume neapsīks. Matemātiski mēs šobrīd esam simtgades programmas vidū – no sešpadsmit filmām jau pirmizrādītas astoņas, atlikušās astoņas koncentrēsies daudz īsākā laika sprīdī, tāpēc līdz gada beigām mūs gaida katru mēnesi divas simtgades filmu pirmizrādes.
Jāpiebilst, ka dažas no filmām mazliet mainījušas iepriekš plānoto pirmizrādes laiku un jau kopš pavasara esam piedzīvojuši, ka vairākos gadījumos šos lēmumus ietekmē starptautiskā situācija – pasaules kinofestivālu vai sadarbības partneru interese par konkrēto filmu. Tas ir patīkams apliecinājums simtgades filmu starptautiskajai konvertējamībai un kvalitātēm, kas neaprobežojas tikai ar lokālpatriotisku nozīmi, bet atgādina, ka šīs filmas ir vērtējamas arī mākslinieciskās kategorijās.
Tieši šajā ziņā ievērojama ir simtgades filma, kas uzsāk rudens cēlienu, – studijā VFS Films veidotie Laika tilti, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja A klases festivāla konkursa programmā, Karlovi Varu dokumentālo filmu konkursā, Latvijā 5. septembrī atklās Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu. Vēl jo simboliskāk, ka šīs filmas veidošanā sadarbojušās visas trīs Baltijas valstis un kopražojums loģiski izriet no filmas stāsta, jo Baltijas kaimiņus vieno ne tikai politiskā, bet arī kultūras vēsture un tas, ko Latvijā līdz šim pierasts dēvēt par «Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu», 60. gados patiesībā uzplauka kā «Baltijas jaunais vilnis» – tāds bija filmas darba nosaukums.
Loģiski, ka Baltijas dokumentālā kino vecmeistaru ieguldījumu pasaules kino vēsturē pēta starptautiska komanda – Latvijas režisorei Kristīnei Briedei pievienojies pasaulē pazīstamais lietuviešu dokumentālists Audrjus Stonis, scenāristu un producentu brigāde aptver visas trīs valstis, tātad uzskatāma liecība kinomākslas globālajai dabai, kas nav noturama vienas valsts robežās.
Vēsturiskais laikmets
Septembra otrajā pirmizrādē, kurai arī jau izsludināta biļešu iepriekšpārdošana, kinoskatītājiem vērtēšanai no 26. septembra tiks nodota filma, kas plašu publikas interesi piesaistīja jau tapšanas laikā, – režisore Anna Viduleja spēlfilmā Homo Novus ekranizē populāro Anšlava Eglīša romānu un sapulcinājusi tik spožu aktieru plejādi, ka neviens TV seriāls netur līdzi. Kopā ar 30. gadu Latvijas eleganto laikmetu, krāšņo mākslinieku bohēmu un maestro Raimonda Paula piedalīšanos veidojas patiešām vilinoši daudzsološs kokteilis (biļetes uz pirmizrādi Splendid Palace jau ir pārdotas), turklāt režisores Annas Vidulejas iepriekšējā pieredze kinomākslas teritorijās ļauj cerēt, ka studijas Film Angels Production solītā komēdija nekādā gadījumā nebūs vienkāršs "zviedzamgabals" – pat ja filmas treilerī novērtējamā Andra Keiša pārvēršanās temperamentīgajā mākslinieka Salutaura tēlā jau tagad izraisa neviltotu prieku visos aktiera talanta cienītājos.
Mākslas pasaule pavisam citās noskaņās ievibrēsies oktobra sākumā gaidāmajā dokumentālajā filmā Kurts Fridrihsons – režisore Dzintra Geka savu vairākos gadu desmitos mērāmo pieredzi, pētot padomjlaika Sibīrijas nometnēs salauztos un nesalauztos likteņus, šoreiz fokusējusi uz vienu izcilu personību. Personiskāku pieskārienu tēmai sola fakts, ka filmas scenārija līdzautore ir rakstniece Gundega Repše, kuru ar mākslinieku Kurtu Fridrihsonu saista ne tikai garīga radniecība, un abas filmas autores uzskata par eksistenciāli svarīgu nepieciešamību joprojām atgādināt par iespēju saglabāt mugurkaulu un pašcieņu jebkuros apstākļos, kā to spēja savrupais nonkonformists Fridrihsons.
Oktobra beigās ar īpašu seansu Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF un drīz pēc tam kinorepertuārā parādīsies studijas Mistrus Media producētā režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma Tēvs Nakts, kura kopš filmēšanas pirmajām dienām piedzīvojusi ievērojamas transformācijas – kādreizējais nosaukums Puika ar suni nomainīts, un arī filmas stāstā svarīgāku lomu ieņēmis centrālais tēls, vēsturiski reālais ebreju glābējs Žanis Lipke aktiera Artura Skrastiņa atveidojumā. Interesanti, ka arī šis, līdzīgi kā vēl vairākas simtgades filmas, ir stāsts par personības lomu vēsturē (šajā gadījumā – Otrā pasaules kara laikā), taču pavisam bez jebkādiem varoņsāgas elementiem – Žanis taču patiesībā vismaz sākotnēji bija avantūrists un kontrabandists, tomēr vissarežģītākajos apstākļos spēja pierādīt, ka visupirms ir cilvēks.
Trešā spēlfilma, kas šogad vēl gaidāma simtgades programmā, ir režisora Gata Šmita 1906, ko redzēsim novembrī, – trešais vēsturiskais laikmets XX gadsimta ietvaros, tas laiks, kad cilvēce bija tik naiva, ka vēl ticēja pasaules revolūcijas iespējamībai, bet ceļā uz vispārējo laimību nevairījās no visnežēlīgākajiem cīņas ieročiem.
Vēl viena pirmizrāde novembrī – Ginta Grūbes dokumentālā filma Lustrum, kas savukārt mudina domāt, kas notiek, ja šādas nežēlīgas cīņas uzvarētāji pēc daudziem gadiem tomēr izrādās zaudētāji. Vai kolaboracionistus vajag tiesāt un vai "čekas maisus" vajag purināt?
Saldais ēdiens
Filmu programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei ietilpst arī divas pilnmetrāžas animācijas filmas, kas Latvijai ļauj spert pirmo soli pretī animācijas lielvalsts titulam – par tādu mēs, iespējams, uz brīdi kļūsim 2019. gadā, kad plānota vēl vairāku pilnmetrāžas animācijas filmu pabeigšana. Simboliski un viedi, ka simtgades programmā pilnmetrāžas filmas veido divi režisori, kuri kopā pārstāv labāko, kas Latvijas animācijā vispār ir, – stabilu tradīciju un laikmetīgu konvertējamību.
Režisore Roze Stiebra, Latvijas divdimensiju animācijas dibinātāja, kura simtgades filmas veidošanas laikā saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā, arī filmu Saule brauca debesīs (studija Lokomotīve) veido savā krāsaini labestīgajā noskaņā, balstoties latviešu folklorā un etnogrāfijā, bet mūsdienīgu akcentu un pārsteigumu skatītājiem sola grupas Dzelzs vilks un komponista Jura Kaukuļa piedalīšanās filmas muzikālajā noformējumā. Filmas pirmizrāde un starts kinorepertuārā – Latvijas jubilejas dienās novembrī.
Savukārt Rozes Stiebras kādreizējais audzēknis Edmunds Jansons šobrīd ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Latvijas animācijas režisoriem (lai gan tādu mums ir samērā daudz), tepat dzimtenē lielisku popularitāti izpelnījusies viņa Lupatiņu sērija, tāpēc, kā mēdz teikt, jau sen bija pelnījis tikt pie pilnmetrāžas filmas veidošanas. Pēc Luīzes Pastores grāmatas studijā Atom Art topošā filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir gluži reālistisks stāsts par mūsdienu bērniem mūsdienu Rīgas priekšpilsētā; draudi pārvērst tradicionālo ainavu bezpersoniskā lielveikalu vidē arī ir gluži mūsdienīgi, bet animācijas pasaulē pilnīgi nepieciešamo "nobīdi no realitātes" rada suņu bars, kas runā, piemēram, aktiera Andra Keiša balsī.
Jēkaba un Mimmi piedzīvojumi, pirmizrādīti decembrī, mūs pavisam nemanot ievedīs nākamajā gadā, un varu saderēt, ka ap to laiku vēl liela daļa no rudens simtgades filmām turēsies kinorepertuārā, un atkal dažādi Latvijas kino apmeklējuma rekordi būs pārspēti. Jo skatīties Latvijas filmas nu jau ir "stilīgs trends", un forši ir paspēt starp pirmajiem.