Nedēļas nogalē Berlīnes festivālā tika sadalīti Zelta un Sudraba lāči, tādējādi tika pielikts punkts festivāla 68. laidienam. Tās bija ļoti intensīvas dienas (15.–25. februārī), kurās dažādās Berlīnes festivāla programmās tika izrādīts apmēram 400 filmu, deviņpadsmit no tām pretendēja uz balvām. Taču, pirms pievēršos Lāču saņēmējiem, lai izskan kāds citātiņš no sociālā tīkla Twitter – tas noder kā lielisks sabiedrības noskaņojuma indikators. Prominentais britu kritiķis Pīters Bredšovs no izdevuma The Guardian pirms dažām dienām tviterī ierakstīja: "Breksits. Tramps. Un tagad arī 2018. gada Berlīnes kinofestivāla Zelta lāča ieguvējs. Šī ir ēra, kurā notiek neiedomājami sliktas lietas." Viņš turpināja: "Esmu trešajā nolieguma fāzē pēc filmas Nepieskaries man/Touch Me Not uzvaras – tā ieguva Berlīnes Zelta lāci. Esmu pārdzīvojis šoku un vainas sajūtu, ka neesmu pārāk intensīvi popularizējis citas, daudz labākas Berlīnes festivāla filmas. Tagad esmu gatavs zvanīt Dīteram Koslikam un pieprasīt materiālu kompensāciju." Kaislības mutuļo. Dīters Kosliks, kuram bija gatavs zvanīt britu kritiķis, ir Berlīnes kinofestivāla ilggadējais direktors, kurš tikko ir noslēdzis savu priekšpēdējo festivālu.
Viņa līguma termiņš – astoņpadsmit gadu (no 2001. gada) Berlīnes festivāla direktora amatā – tuvojas izskaņai, drīz Dīters Kosliks svinēs 70. dzimšanas dienu. Viņam atlicis vairs tikai viens festivāla izlaidums 2019. gadā, kura laikā viņam līdzās jau būtu jādarbojas spilgtai personībai, kas pārņems ietekmīgo amatu. Vācijas Kultūras ministrija jau veido starptautisku komisiju, kas vērtēs nākamos Berlīnes festivāla direktora kandidātus, ir izskanējuši viedokļi, ka beidzot ir laiks šo amatu ieņemt sievietei. Pats Dīters Kosliks pēc 2019. gada festivāla beigām dosies rakstīt grāmatu, apkopojot savu pieredzi Berlinālē, un, iespējams, britu kritiķa ārdīšanās tviterī viņu iedvesmos kādam literāram "triecienam".
Seksualitātes pētījums
Vai tiešām ir noticis sliktākais, kas var notikt, un Zelta lāča piešķiršana rumāņu režisores Adīnas Pintiljes filmai Nepieskaries man ir pelnījusi kļūt par verbālas tvitera neirozes iemeslu? Nebūšu tik kategoriska kā mans britu kolēģis, taču piekrītu – Nepieskaries man var vērtēt dažādi. Tās uzvara netika prognozēta, filma tika izrādīta pašā festivāla izskaņā. Nepieskaries man ir radikāls, provokatīvs seksualitātes un intimitātes pētījums, kurā tiek nojaukta robeža starp dokumentalitāti un spēles kino, kas nenoliedzami ir interesanti.
Filmas galvenā varone ir gana izskatīga, kalsna 50 gadu veca sieviete, kura nosēdināta uz dīvāniņa kinokameras priekšā – gluži kā pie psihoterapeita. Filmas sākums uzskatāmi diktē spēles noteikumus – divi vīrieši uzstāda kameru, kas pievērsta skatītājiem, jā, arī filmas galvenajai varonei Laurai. Tas ir atklāts un tiešs uzaicinājums uz sarunu bez izlikšanās. Aiz šīs kameras darbojas jauna sieviete – pati filmas režisore, kura mudina Lauru iedziļināties sajūtās, neizteiktās un, iespējams, neapjaustās erotiskās vēlmēs un iemeslos, kas padarījis seksualitāti par tabu viņas iepriekšējā pieredzē. Laura tērzē, dekoratīvi zviln, "guglē" internetā, meklējot vīriešu prostitūtu pakalpojumus. Viņai ir daudz laika, un viņu interesē tikai viņa pati un neizbaudītās intimitātes sajūtas.
Lauras baltajā guļamistabā un filmas estetizētajā baltajā telpā parādās dīvaini putni – gan mātišķs transvestīts, kurš uzvedas kā veca, neciešami klīrīga draudzene, gan garlaicīga paskata resnītis, izrādās, pieredzējis sadomazo eksperts, kurš gatavs pastāstīt Laurai par dažādām seksuālām praksēm. Lauras un viņas viesu – erotikas profesionāļu – sarunas ir iecerētas psihoanalītiskas un nopietnas, kaut sava pārspīlētā svarīguma dēļ drīz vien sāk kļūt uzjautrinošas. Diez vai tāds ir bijis režisores mērķis, jo arī viņa dažbrīd samainās vietām ar savu varoni, nosēžoties uz baltā dīvāniņa kameras priekšā. Paralēli sarunām par seksualitāti tiek risināta vēl viena sižeta līnija – Laura laiku pa laikam dodas vērot īpašus meditācijas seansus klīnikā, kuros piedalās cilvēki ar smagām fiziskām deformācijām. Filmā izmantota epizode, kas filmēta svingeru klubā, iesaistot seksuālajās bakhanālijās arī invalīdu. Tātad seksualitātes pētījumi visplašākajā spektrā – no sarunām līdz aktivitātēm, kuras veic perfekti un ne tik perfekti ķermeņi.
Nepieskaries man ir filma, ko tik viegli nav iespējams aizmirst, galvenokārt fiziskās, fizioloģiskās nekautrības un pašmērķīguma dēļ. Tomēr pievienojos uzskatam, ka filma ir pārvērtēta – gan tās iekļūšana konkursa programmā, gan apbalvošana ar Zelta lāci. Iespējams, tas ir bijis ekscentrisks žūrijas lēmums – izcelt filmu, kura radikāli atšķiras no visa Berlīnes konkursā redzētā. Tomēr ir vismaz viens iemesls, kas liek šo žūrijas izvēli (tās priekšsēdētājs bija vācu režisors Toms Tikvers) dēvēt nevis par ekscentrisku, bet gan politkorektu, pat ja pats filmas saturs var arī šokēt. Dzīvojam #MeToo ērā, ko aizsāka producenta Hārvija Vainstīna skandāls Holivudā un turpināja pieaugošā diskusija par sievietes lomu kino industrijā. Jā, sievietes gadiem ilgi nav bijušas pietiekami novērtētas – arī režisora profesijā, viņas ir tikušas diskriminētas un pakļautas seksuāliem pazemojumiem. Janvārī Zelta globusa pasniegšanas ceremonijā Losandželosā dāmas tērpās melnā, ar saviem "sēru kostīmiem" postulējot – mēs atsakāmies būt par "iekāres objektu".
Sejas transplantācija
Berlīnes festivālā neniekojās ar kleitām, bet balvām. Žūrija galvenās balvas piešķīra divām jaunām režisorēm: Zelta lāci – jau pieminētajai rumānietei Adīnai Pintiljei, žūrijas Grand Prix jeb Sudraba lāci – poļu režisorei Malgožatai Šumovskai par filmu Purns/Mug. Polietes darbs nekādu skandālu nav izraisījis, un neviens kritiķis kompensāciju festivāla direktoram netaisās prasīt. Tomēr arī Malgožatas Šumovskas filma nav nevainojama – tajā ir daudz spožu ideju, kas tā arī nav pienācīgi realizētas. Purns sākas kā atraktīva ironija par Polijas provinces miestiņu un tā iedzīvotājiem – skaistuli Jaceku un viņa blondo līgaviņu. Viņi ir jauni un trakulīgi, apkārtējā vide un Jaceka ģimene ir izzīmēta garšīgi, ironiski un precīzi. Te visiem ir sapnis par labāku dzīvi ārzemēs, jo šeit nav ne darba, ne perspektīvas. Jaceks strādā celtnieku brigādē, kura būvē milzīgu Kristus statuju. Tai ir jāpārtrumpo Kristus statuja Riodežaneiro.
Liktenīgas neveiklības dēļ Jaceks tiek smagi sakropļots – nokrīt no sastatnēm un ieveļas Kristus statujas tukšajā viducī. Viņam tiek veikta sejas transplantācija, un Jaceks kļūst par pirmo cilvēku Polijā, kurš ir izdzīvojis šādā operācijā, – sava veida slavenību ar jancīgu "purnu". Šajā brīdī, šķiet, talantīgā režisore apjūk gan stāstā, gan filmas intonācijā – no trāpīgas, ironiskas komēdijas par Polijas provinci filma pārtop drāmā par smagi traumētā Jaceka identitātes meklējumiem. Filmas sižetu inspirējuši reāli fakti – milzīga Kristus statuja patiešām ir uzcelta kādā no Polijas apdzīvotajām vietām. Malgožatai Šumovskai šis ir otrais Berlīnes Sudraba lācis, pirmo viņa ieguva par filmu Ķermenis/ Body 2015. gadā.
Drāma Kiberonā
Ja turpinām stāstu par režisorēm, kuru darbus strikti atbalstījis Berlīnes festivāls, es būtu priecājusies, ja apbalvoto filmu vidū būtu Vācijas režisores Emīlijas Atefas filma Trīs dienas Kiberonā/3 Days in Quiberon – melnbalta, smalka, dokumentālu faktu iedvesmota psiholoģiska drāma par austriešu aktrises zvaigznes Romijas Šneideres krīzi. Filmas darbība risinās trijās dienās, kad pie Šneideres, kura cenšas ārstēties no alkohola atkarības, ierodas izdevuma Stern žurnālisti. Top atklātākā un dramatiskākā intervija aktrises mūžā, pēc neilga laika 43 gadu vecumā Romija Šneidere aiziet nebūtībā. Filma diemžēl palika bez balvām.
Vēl īsi par pārējiem Lāču saņēmējiem. Krievijas režisora Alekseja Germana juniora filma Dovlatovs, kuru daudzi kritiķi uzskatīja par konkursa favorīti, saņēma Sudraba lāci par māksliniecisko noformējumu un tērpiem – tie pārliecinoši rada 70. gadu Ļeņingradas vidi. Šo filmu savam katalogam iegādājās Netflix. Labākā režisora balva nonāca pie amerikāņu autora Vesa Andersona par viņa smalko antiutopiju animācijas formā Suņu sala/Isle of Dogs. Labākās aktrises balva tika Anai Brunai par pusmūža lesbietes lomu Paragvajas, Urugvajas, Brazīlijas un Vācijas kopražojuma filmā Mantinieces/ The Heiresses.
Labākā aktiera balvu par rehabilitācijā esoša narkomāna lomu filmā Lūgšana/ The Prayer saņēma franču aktieris Antonijs Bažons. Sudraba lāci par labāko scenāriju ieguva Meksikas filmas Muzejs/ Museum scenārija autori – šī ir kvalitatīva, žanriska filma par diviem jauniem dīkdieņiem, kuri 70. gados aplaupa slavenu muzeju Mehiko un pēcāk, saprotot, ka laupījumu nav iespējams pārdot, atgādā darbus atpakaļ muzejā. Lielisks galvenajā lomā ir populārais Meksikas aktieris Gaels Garsija Bernāls.
Tas arī pagaidām viss. Tālāk būs citādi. Berlīnes festivāls meklē jaunu direktoru. Būs pārmaiņas.
per
trusis nejaukais
vecis