Tuvojas gada izskaņa, kas kinoindustrijā nozīmē arī gada labāko filmu noteikšanu Eiropā, ASV un citur pasaulē. Šajā procesā noteikti būs pamanāma filma Sentimentāla vērtība/Sentimental Value/Affeksjonsverdi. Šajās dienās tās autors – norvēģu režisors Jūakims Trīrs – aktīvi piedalās sava darba mārketinga kampaņā ASV, parādoties populāros televīzijas vakara šovos un sniedzot intervijas ietekmīgiem medijiem. Cīņa par ASV balvām jau ir sākusies, un Sentimentālai vērtībai ir nopietnas izredzes kļūt par vienu no gada veiksmīgākajām Eiropas filmām.
Režisora jauda
Jūakima Trīra filma loģiski iekļaujas pieredzes stāstā ar nosacītu nosaukumu – kā tikt pamanītam un izcelties pārsātinātajā Eiropas filmu telpā. Sentimentāla vērtība šā gada maijā saņēma Kannu kinofestivāla Grand Prix. Festivāla galveno balvu Zelta palmas zars ieguvušais irāņu režisora Džafara Panahi politiskais trilleris Tas bija tikai negadījums pašlaik ir skatāms Latvijas kinoteātros.
Režisors Jūakims Trīrs par filmu Sentimentāla vērtība šā gada maijā saņēma Kannu kinofestivāla Grand Prix, kas ir festivāla otrā augstākā godalga. Foto – Coverimages/Scanpix
Sentimentālu vērtību par vienu no gada nozīmīgākajām filmām publiski ir nodēvējis arī Kannu festivāla direktors Tjerī Fremo, kura vadītā festivāla ieguldījums filmas popularizēšanā ir nenovērtējams. Un ne tikai šīs Jūakima Trīra filmas popularizēšanā – vismaz puse no sešām režisora līdz šim uzņemtajām filmām ir bijušas iekļautas Kannu festivāla konkursu programmās. Jūakims Trīrs pēdējos gados ir veicis pamatīgu izrāvienu, spilgti izceļot uz pasaules kartes Norvēģijas kino, kas gadu desmitiem gan Ziemeļvalstu, gan Eiropas kontekstā ticis uzskatīts par visai marginālu – tātad kino bez īpaša potenciāla ieinteresēt starptautisko auditoriju un nokļūt lielāko Eiropas festivālu uzmanības lokā. Šis arī Latvijas kino ilgus gadus pazīstamais naratīvs tika lauzts, pateicoties Jūakima Trīra darbiem. Viņa agrīnās filmas Mēģinājums/Reprise (2006), Oslo, 31. augusts/Oslo, August 31st (2011) iezīmē viņa niansēto rokrakstu un prasmi stāstīt mūsdienu Norvēģijas stāstus svaigi un nepieradināti, fokusējoties uz varoņiem autsaideriem.
Plašāku atzinību režisors guva ar filmu Skaļāk par sprādzieniem/Louder Than Bombs (2015), kas startēja Kannu festivāla konkursā. Filma ir uzņemta angļu valodā un veidota kā starptautiskai auditorijai paredzēts darbs ar franču zvaigzni Izabellu Ipēru galvenajā lomā. Filmas tēma – ģimenes drāma pēc mātes bojāejas – un tās nekonvencionālais vēstījums nostiprināja Jūakima Trīra starptautiskās pozīcijas. Vēl plašākos ūdeņos autoru izveda Sliktākais cilvēks pasaulē/The Worst Person in the World (2021) – filmas darbība risinās Norvēģijā, tās galvenā varone ir jauna, ambicioza un aizkustinoši egocentriska būtne (lomā Renāte Reinsve). Filmā režisors spēlējas ar laika ritējumu, brīžiem to šķietami apstādinot ar vēstījuma subjektivitāti – jo, protams, pasauli mēs varam apstādināt tikai savā (vai varoņa) iztēlē. Šī filma atklāja harismātisko aktrisi Renāti Reinsvi. Viss pārējais jau ir vēsture – Renāte Reinsve, kura bija gatavojusies pamest līdz tam ne īpaši veiksmīgo karjeru, saņēma Kannu festivāla balvu kā labākā aktrise un ir kļuvusi par vienu no savas paaudzes pazīstamākajām Eiropas aktrisēm ar lomām starptautiskos projektos. Sliktākais cilvēks pasaulē atnesa Jūakimam Trīram Oskara nomināciju par labāko oriģinālscenāriju.
Slavena, egocentriska kinorežisora pieaugušās meitas atveido aktrises Renāte Reinsve un Inga Ibsdotere-Lilleosa. Publicitātes foto
Var prognozēt, ka režisora un aktrises jaunais kopdarbs Sentimentāla vērtība ies vēl tālāk balvu kolekcionēšanas pieredzē – un tam ir gluži objektīvi iemesli.
Vēsture, elki, nogurums
Filmas scenārijs ir būvēts, rēķinoties ar starptautisko auditoriju. Līdzās Renātei Reinsvei filmā spēlē izcilais zviedru aktieris Stellans Skāšgords un amerikāniete Ella Faninga, kura atveido… pazīstamu amerikāņu aktrisi. Stāsts šķietami ir ieslēgts teātra un kino mākslas pasaulē, proti, vairākums varoņu ir saistīti ar mākslu. Taču tas ir ne tikai vēstījums par mākslas pasauli, bet arī stāsts par ģimeni: tēva – slavena un egocentriska kinorežisora – un viņa divu pieaugušo meitu attiecībām (lomās Renāte Reinsve un Inga Ibsdotere-Lilleosa), tēva atbildību, pamestiem bērniem, vainas apziņu un piedošanu. Stellana Skāšgorda spēlētais varonis ir režisors, kura karjeras spilgtākie sasniegumi jau ir pagātnē, bet kādreizējās slavas atskaņas viņam vēl nodrošina komfortablu dzīvi. Savu pieaugušo meitu dzīvē viņš atgriežas pēc bijušās sievas un meitu mātes nāves, turklāt ar konkrētu vēlmi – atgūt ģimenes māju.
Mājai, kas ir mazliet līdzīga lielam piparkūku namiņam, filmā ir svarīga loma. Tā ir pieredzējusi piedzimšanu un nāvi, bērnu pieaugšanu, ģimenes skandālus un drāmas. Mājai filmā ir atvēlēta pat vēstītājas loma, kas ļauj režisoram ieskicēt apjomīgu ģimenes stāstu, kurš aptver daudzas desmitgades. Tomēr šis pagātnes konteksts filmā nekļūst dominējošs, tas aizzib kā īsi mirkļi, kas precīzi iecentrē mūsdienu drāmu – tēva un meitu sarežģītās attiecības. Renātes Reinsves varone ir teātra aktrise, un viņas attiecību peripetijas ar tēvu iegūst arī profesionālu dimensiju – tēvs negaidīti piedāvā meitai lomu savā topošajā filmā.
Stellans Skāšgords un Renāte Reinsve tēva un meitas, režisora un aktrises stāstu izdzīvo jaudīgi un temperamentīgi, turklāt tajā ir vēl trešā spēlētāja – jauna amerikāņu aktrise (Ella Faninga), kura izrādās Eiropas kinoklasikas cienītāja un sagurušā meistara filmu pazinēja. Viņas parādīšanās filmā ienes vēl vienu ironisku vēstījuma līmeni, kurā ir daudz refleksiju par Eiropas un Amerikas kino, tā vēsturi, elkiem un nogurumu. Teātra un kino industrijas problemātika, trāpīgi iezīmētā ģimenes pieredze (mājas stāsts) filmu Sentimentāla vērtība padara tematiski un jēdzieniski piesātinātu.
Režisora Jūakima Trīra uzticamais atbalsts ir viņa smalkā ironija, ko lieliski uztver aktieri, – Renātes Reinsves, Stellana Skāšgorda un Ellas Faningas spēles stils ir gan psiholoģiski niansēts un precīzs, gan reizēm ironisks.
Saknes klasikā
Efektīgas ir epizodes, kas ir saistītas ar teātra vidi, – filmas sākumā un finālā. Savukārt sirmā režisora un viņa intelekta pielūdzējas – jaunās aktrises – tuvināšanās atsauc atmiņā Eiropas kino dižo klasiku – gandrīz vai Federiko Fellīni 8 ½ ar tā galveno varoni režisoru krīzē.
Kannu festivāla direktors Tjerī Fremo savā publiskajā sarunā, kas septembrī notika Rīgā, salīdzināja Sentimentālu vērtību ar zviedru klasiķa Ingmara Bergmana filmām. Tāpat kā Bergmanu, arī Jūakimu Trīru interesē ģimenes attiecību modelis, vīrieša un sievietes – šajā gadījumā tēva un meitas (-u) – attiecību dinamika, vainas un tās izpirkšanas motīvs. Tikai atšķirībā no Bergmana, kuram ir raksturīgs skarbs, teju sadomazohistisks dramatisms, norvēģu režisora rokraksts ir vieglāks un dzīvāks. Tas nenozīmē, ka Sentimentāla vērtība nerunā par nopietnām tēmām – un kā vēl runā! Klasiska Ziemeļvalstu kino tradīcijās sakņota, mūsdienīga un ironiska – tāda ir Jūakima Trīra Sentimentāla vērtība, un tas ir rets īpašību kopums.