Kannu kinofestivāla direktoru un māksliniecisko vadītāju Tjerī Fremo droši var uzskatīt par ietekmīgāko personību kinopasaulē. Viņš ar savu komandu ir atbildīgs par pasaulē prestižākā festivāla programmas veidošanu. No Kannu atlases komisijas izvēles ir atkarīgs gan filmu liktenis, gan situācija industrijā – ne tikai tā saukto festivālu filmu segmentā, bet arī plašāk. 78. Kannu kinofestivāls tika atklāts otrdien, 13. maijā, un turpināsies līdz 24. maijam. Šajā laikā ik dienu Tjerī Fremo emocionāli un draudzīgi sagaida festivāla dalībniekus un viesus uz Festivālu pils kāpnēm. Galvenajā konkursā iekļautās divdesmit divas filmas šogad vērtē žūrija, kuras priekšsēdētāja ir aktrise Žiljeta Binoša.
Šis nav vienīgais nenogurdināmā Tjerī Fremo darbs: jau ilgus gadus viņš vada Limjēru institūtu Lionā – pilsētā, kurā ir dzimis kino (tur darbojies Limjēru ģimenes uzņēmums). Tjerī Fremo ir aizrautīgs kinovēstures popularizētājs. Viņš ir radījis divas pilnmetrāžas dokumentālās filmas, kurās ir apkopojis brāļu Limjēru melnbaltās īsfilmas restaurētā versijā un papildinājis tās ar savu aizkadra komentāru. Pirmā Tjerī Fremo filma ir Limjēri! Piedzīvojums sākas/Lumière! L’aventure commence/Lumière! The Adventure Begins (2016), otrā – Limjēri! Piedzīvojums turpinās/Lumière! L’aventure continue/Lumière! The Adventure Continues (2024).
Aizmirstās atmiņas
Šogad aprit 130 gadu, kopš franču izgudrotāji brāļi Ogists Limjērs (1862–1954) un Luijs Limjērs (1864–1948) ir radījuši un patentējuši sinematogrāfu, kas ļāva uzņemt filmu un demonstrēt to vairākiem cilvēkiem vienlaikus. Viņi uzņēma vienas no pirmajām filmām pasaulē, un tajās ir viss, kas ir raksturīgs kino, – režija, kadrēšana, drāma, komēdija, aktieri, ceļojumi un specefekti. Par kino dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1895. gada 28. decembris, kad Parīzē notika Limjēru organizētā publiskā filmu rādīšana, par kuru tika pieprasīta ieejas maksa. Jau 1896. gada maijā un jūnijā brāļi Limjēri ar sinematogrāfu viesojās Rīgā un rīkoja šeit pirmos kinoseansus.
Pirmo Tjerī Fremo filmu Limjēri! veido 114 Limjēru īsfilmu, otro – 110 īsfilmu. Foto – Limjēru institūts
Savās filmās Limjēri! Tjerī Fremo aicina skatītājus atgriezties pie kino pirmsākumiem. Viņš ir pārliecināts, ka Limjēru filmas palīdz mums attīrīt redzi un uztveri. Tjerī Fremo vēlas pierādīt, ka Limjēri ir uzskatāmi ne tikai par izgudrotājiem, bet arī par pirmajiem režisoriem kinovēsturē. Pirmā filma Limjēri! kinoteātros tika izrādīta 2017. gadā. Francijā to ir noskatījušies 136 000 cilvēku, tā tika izplatīta vēl vairāk nekā 33 valstīs. 2017. gada septembrī ar šo filmu Tjerī Fremo iepazīstināja klātienē festivālā Baltijas pērle Rīgā. Ar otro sēriju viņš tiek gaidīts Rīgā arī šoruden. Francijā jaunā filma uz kinoekrāniem iznāca šā gada martā.
Pirmo filmu veido 114 Limjēru īsfilmu, otro – 110 īsfilmu. Tjerī Fremo precizē – runājot par šīm filmām, pareizāk ir jāsaka "Luija Limjēra filmas", nevis "brāļu Limjēru filmas". Sinematogrāfu brāļi ir patentējuši kopā, taču filmu veidošanā idejiski un praktiski daudz aktīvāk ir bijis iesaistīts Luijs Limjērs (ar pieaicinātu operatoru un citu tehnisko darbinieku piedalīšanos), savukārt Ogists Limjērs paša priekam ir radījis tikai vienu filmu, viņu daudz vairāk par kino ir interesējusi bioloģija un medicīna. Šīs īsfilmas uzņemtas no 1895. līdz 1905. gadam un kopš tā laika nekad nav atgriezušās kinoteātru repertuārā.
"Katra filma ilgst piecdesmit sekunžu. Mēs atklāsim simts no tām. Saliekot kopā vairākas Limjēru filmas, mēs izveidosim vienu lielu Limjēru filmu. Tās ir saglabātas un restaurētas, un mēs varam parādīt to skaistumu. Mums ir jāatdod šīs filmas atpakaļ pasaulei, kuras aizmirstās atmiņas tās ir. Limjēri ir kino," – skan jaunās Tjerī Fremo filmas ievadvārdi.
Šogad aprit 130 gadu, kopš brāļi Ogists Limjērs (1862–1954; no kreisās) un Luijs Limjērs (1864–1948) ir radījuši un patentējuši sinematogrāfu, kas ļāva uzņemt filmu un demonstrēt to vairākiem cilvēkiem vienlaikus. Foto – Limjēru institūts
Tjerī Fremo diptihs Limjēri! sniedz unikālu iespēju redzēt šos darbus atjaunotā kvalitātē kinoteātros – tur, kur tie pirmo reizi tikuši izrādīti. Francijā tiek mērķtiecīgi īstenota visu Limjēru filmu restaurēšanas programma. Šajā procesā tiek izmantoti negatīvi un pozitīvi, kas glabājas Francijas Nacionālā kinocentra (CNC) filmu arhīvā, kā arī Francijas sinematēkas un Limjēru institūta kolekcijā. Tjerī Fremo kinoprojektā Limjēri! ir iekļauti Limjēru darbi, kas ir pilnībā restaurēti, ievērojot to sākotnējo formātu un ātrumu.
Savā pirmajā filmā Tjerī Fremo ir izcēlis vislabāk zināmos Limjēru darbus, savukārt otrajā viņš ir iekļāvis mazāk pazīstamas vai pilnīgi nezināmas Limjēru īsfilmas, daudzas no tām liecina par ievērojamu iztēli, atjautību un tehnisko drosmi, pārsteidz arī izvēlētie sižeti un tēmas. Iespaidus bagātina Tjerī Fremo komentāri, kuros viņš erudīti un aizraujoši izpēta šos darbus vēsturiski, filosofiski un estētiski. Viņš palīdz saprast un novērtēt filmu tehniskos aspektus un kinematogrāfisko nozīmi, Limjēru talanta mērogu un mākslinieciskās ieceres, kā arī atklāj kino tēvu saikni ar mūsdienu kino. Pirmajā Tjerī Fremo filmā skan Kamila Sensānsa mūzika, otrajā – Gabriela Forē opusi. Abi komponisti ir brāļu Limjēru laikabiedri.
Tjerī Fremo vēlas pierādīt, ka Limjēri ir uzskatāmi ne tikai par izgudrotājiem, bet arī par pirmajiem režisoriem kinovēsturē. Foto – Limjēru institūts
Audience Parīzē
Tjerī Fremo ir audzis Lionas priekšpilsētā Venisjē. Jau agrā vecumā ar kino viņu iepazīstināja tēvs, kurš vadīja vietējo kinoklubu. Jaunībā Tjerī Fremo kļuva par komentētāju kopienas radiostacijā Radio Canut. Viņš ir studējis kino sociālo vēsturi. Ar Limjēru institūtu Lionā Tjerī Fremo ir saistīts kopš tā dibināšanas 1982. gadā – vispirms viņš tur strādājis kā brīvprātīgais. 1995. gadā viņš tika iecelts par Limjēru institūta māksliniecisko vadītāju, šajā amatā viņš rīkoja kino simtgades svinības.
2001. gadā Tjerī Fremo kļuva par Kannu kinofestivāla māksliniecisko vadītāju un 2007. gadā tika iecelts par festivāla ģenerāldelegātu jeb direktoru. Kopā ar savu komandu Tjerī Fremo Lionā ir nodibinājis Limjēru festivālu, kuru vada kopš 2009. gada. Viņš ir vairāku grāmatu autors.
Pavasarī Parīzē – neilgi pirms savas jaunās filmas Limjēri! Piedzīvojums turpinās iznākšanas uz Francijas kinoekrāniem – Tjerī Fremo atvēlēja piecpadsmit minūšu sarunai ar KDi.
Cik daudz piedzīvojumu kopā ar Limjēriem mums vēl ir priekšā? Cik daudz kino pionieru īsfilmu jūs vēlētos parādīt?
Oficiālajā Limjēru darbu katalogā ir ap 1400 filmu, un mums ir pieejami vēl vairāki simti viņu "neoficiālo" filmu. Ja pilnmetrāžas filmā iekļaujam simt īsfilmu, sanāk, ka vēl varētu izveidot piecpadsmit filmu... Otro filmu Limjēri! negribēju veidot līdzīgu pirmajai. Pirmajā vēlējos pievērst skatītāju uzmanību Limjēru darbiem: "Paskatieties! Ir tāda filma, un ir arī šāda!" Otrā filma ir atšķirīga. Man bija doma nosaukt šo filmu Limjēri! Kino/Lumière! Le cinéma, bet franču izplatītājs teica – nē, nosaukumam ir jābūt Limjēri! Piedzīvojums turpinās.
Esam iesoļojuši XXI gadsimta trešajā desmitgadē, un kino joprojām ir dzīvs. Kino ir cietis Covid-19 pandēmijas apstākļos, tas ir cietis interneta blakusefektu iespaidā un citu iemeslu dēļ. Tagad ir piemērots laiks parādīt šādu filmu, tā iedod labu perspektīvu, aptverot pagātni, tagadni un sniedzot ieskatu nākotnē. Tāpēc filmas beigas ir filosofiskas un vēsta par to, kas ir kino, ko tas mums nozīmē un kā tas ir veidojis mūs tādus, kādi esam.
Vai kino ir izdevies atgūties pēc pandēmijas gadiem?
Jā. Francijā atkal esam sasnieguši gandrīz tādu pašu kinoteātru apmeklētāju skaita un kases ieņēmumu līmeni, kāds bija pirms pandēmijas. Es bieži apspriežu situāciju ar Kventinu Tarantīno, vienā no sarunām teicu, ka, iespējams, kļūdos. Varbūt esmu pārāk optimistisks, jo esmu francūzis. Šeit mums ir senas kino skatīšanās tradīcijas, taču tā ir arī cīņa, ikdienas cīņa, kurā mēs piedalāmies. Kopā ar mums par kino nākotni cīnās plašsaziņas līdzekļi, kritiķi, skatītāji, sabiedrība, Kultūras ministrija, kinoteātri, filmu izplatītāji. Mēs visi cīnāmies. Kannu kinofestivālam šajā procesā arī ir liela nozīme. Visu šo iemeslu dēļ, daudzu spēlētāju iesaistes dēļ kino Francijā ir labvēlīgākā situācijā nekā citās valstīs.
Pandēmijas laikā mēs dzirdējām daudz murgu par kino nāvi, un pirmo reizi vēsturē kinoteātri tika slēgti – pat divu pasaules karu laikā tas nekad nav noticis. Protams, mēs bijām noraizējušies par to, kas notiks, bet mēs saglabājam ticību kino. Mēs ticam tam, kas ir kino, ticam mīlestībai un kaislībai pret kino, mums ir jācīnās par jaunās paaudzes piesaisti un iesaisti. Tas ir nepieciešams, lai jaunieši ietu uz kino.
Kino nav miris, bet diemžēl mirst dižie režisori. Šogad mūs ir atstājis Deivids Linčs. Kā šādu personību aiziešana ietekmē kino?
Deivids Linčs kļuva par režisoru, uzņemot lielas filmas. Savu ceļu jaunībā viņš sāka kā gleznotājs un ar vizuālo mākslu nodarbojās līdz mūža beigām, pēdējos gados aizrāvās ar litogrāfiju. Man atkal ir jāsaka – esmu optimists un ticu, ka kino glābs filmas un mākslinieki. Paskatieties uz amerikāņu kino – tas cieš no Covid-19, streikiem, ugunsgrēkiem Losandželosā. Brīdī, kad uz lielajiem ekrāniem iznāk tādas filmas kā Openheimers un Bārbija, cilvēki atgriežas kinoteātros, lai tās noskatītos. Mums ir nepieciešamas šādas filmas un šāda auditorijas aktivitāte. Iespējams, festivālu apritē vairāk tiek domāts par autorkino, spilgtām un drosmīgām mākslinieciskajām idejām un tā tālāk... Taču mums ir vajadzīgas arī lielās filmas. Ja runājam par Openheimera režisoru Kristoferu Nolanu, der atcerēties, ka tad, kad viņš pārņēma Betmena filmu sēriju, viņš to uztvēra un turpināja kā autordarbu, kurā ir jūtams režisora rokraksts, – tā pret Betmenu agrāk izturējās Tims Bērtons.
Pagājušā gada Kannu kinofestivāla programmā mēs uzsvērām, ka filma Substance ir autorkino darbs. Jā, tas ir body horror, tā ir žanra filma, bet režisore Koralī Faržā to ir veidojusi kā māksliniece. Mans uzdevums bija izvairīties no pārpratuma, kas varēja rasties, ja mēs ieliktu Substanci īpašajā pusnakts seansu/Midnight Screenings sadaļā, un iekļaut to galvenajā konkursā. Tas uzreiz deva signālu: "Lūk, šis ir īsts kino!" Šis gājiens attaisnojās – filma guva lielus panākumus pasaulē, saņēma balvas un nopelnīja daudz naudas kinoteātros.
Man patīk doma, ka kino glābs industrija, mākslinieki, skatītāji – tieši tāpat, kā tas notika pašos pirmsākumos. Kā es saku savā jaunajā filmā – Luijs Limjērs nekad nav teicis, ka kino nav nākotnes, kaut gan varēja to teikt. Kopš pirmsākumiem ir jābūt līdzsvarā četriem pamatelementiem: kino kā tehnoloģijai, kino kā mākslai, kinoteātriem un auditorijai. Šie elementi joprojām veido kinopasauli.
Vai jūs pašu pārsteidza jūsu pirmās filmas Limjēri! panākumi? Acīmredzot tā ir spējusi ieintriģēt ne tikai kaislīgākos sinefilus un tos, kuri profesionāli interesējas par kinovēsturi, bet arī plašāku skatītāju loku.
Skatoties Limjēru filmas, mēs pārliecināmies, ka skaistums rodas patiesībā. Limjēru filmas veido viens kadrs – tu vari tam uzticēties. Šeit nav manipulācijas, nav iesaistīts ne mākslīgais intelekts, ne kas cits. Tikai kadrs – kameras priekšā ir pasaule, un pasaule joprojām ir tāda pati. Cilvēce ir tā pati. Kaut kas ir mainījies, bet kaut kas nemaz nav mainījies.
Mans un Limjēru institūta komandas mērķis ir atdot šīs filmas atpakaļ pasaulei. Kopš 1905. gada, kad notika pēdējais Limjēru rīkotais filmu seanss, viņu filmas nekad vairs nav plaši atgriezušās uz lielā ekrāna. Tās ir skatāmas arhīvos un sinematēkās, bet tās nekad vairs nav tikušas izrādītas kinoteātros, taču mēs to panācām ar pirmo filmu Limjēri! – šie darbi atkal ir nonākuši kinoteātros. Lielā mērā tas kļuva iespējams, pateicoties plašsaziņas līdzekļu uzmanībai, žurnālistu un kritiķu pūlēm un interesei. Šīm filmām ir jābūt pieejamām. Protams, man datorā ir divi tūkstoši Limjēru filmu, kuras varu skatīties, kad vien vēlos. Mums tās ir jāatjauno, tāpat kā tiek atjaunotas un restaurētas gleznas.
Tjerī Fremo kinoprojektā Limjēri! ir iekļauti Limjēru darbi, kas ir pilnībā restaurēti, ievērojot to sākotnējo formātu un ātrumu. Foto – Limjēru institūts
Pēdējos divdesmit gados mēs aktīvi esam pievērsušies filmu restaurēšanai un izrādīšanai – gan Limjēru festivālā Lionā, gan Kannu kinofestivāla sadaļā Kannu klasika/Cannes Classics. Mēs esam atjaunojuši Limjēru filmas, šis projekts ir patiesi universāls – jūnijā sāks darboties digitālā platforma ar Limjēru filmām, un tās būs pieejamas skatītājiem. Nu jau bez manas aizkadra balss. Aizveries, Fremo! Ļauj cilvēkiem izbaudīt šīs filmas tādas, kādas tās ir!
Kino ir svarīga cilvēces vēstures sastāvdaļa, tāpēc mums ir jārūpējas par šī mantojuma saglabāšanu. To, ko mēs darām ar Limjēru filmām, ir grūti izdarīt ar Žorža Meljesa filmām, jo Meljess sadedzināja lielāko daļu savu darbu. Limjēri savas filmas saglabāja, tāpat kā Tomass Edisons saglabāja savas studijas filmas.
Tomass Edisons varēja izgudrot kino, kādu mēs to tagad pazīstam, – tehniski viņš varēja to izdarīt, bet filosofiski un idejiski viņš kļūdījās, jo tajā laikā, XIX gadsimta beigās, cilvēkiem bija nepieciešams būt kopā vienā telpā un skatīties kustīgās bildes uz lielā ekrāna. Kino ir kolektīva pieredze, bet Edisona izgudrotais kinetoskops ļāva skatīties filmu tikai individuāli. Kino kā kolektīva pieredze joprojām ir tas, ko mēs vēlamies. Cilvēku vēlme ir tāda pati – neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt un kādas jaunas tehnoloģiskās iespējas rodas, neatkarīgi no visām mums pieejamām platformām un jebkā cita. Man viedtālrunī ir pieeja visām platformām, taču iespēja doties uz kinoteātri joprojām sniedz vislielāko baudu.
Vai izjūtat nostalģiju, kad strādājat ar vēsturiskiem materiāliem?
Nē, tieši pretēji! Es jūtos moderns un esmu priecīgs, ka mūsdienu digitālās tehnoloģijas mums palīdz atjaunot un atdot šīs filmas skatītājiem. Lūk, piemērs – jaunās filmas Limjēri! beigu daļā ir iekļautas divas 75 milimetru filmas. Agrāk nebija iespējams tās parādīt, jo bija nepieciešama tik spēcīga gaisma, ka tā sadedzināja filmu. Tagad šīs filmas ir digitāli ieskenētas, restaurētas, un tās ir iespējams demonstrēt. Ir fantastiski apzināties, ka mums ir visas šīs iespējas, kuras palīdz atklāt Limjēru filmas. Šī jaunā filma ir nedaudz garāka par iepriekšējo, jo mums ir tik daudz ko teikt un parādīt.
Limjēriem ir arī neveiksmīgas filmas. Es necenšos iestāstīt skatītājiem, ka viss, ko viņi ir radījuši, ir absolūti izcils. Limjēriem ir jocīga filma, kas ir uzņemta uz kuģa. Admirālim būtu jāparādās kameras priekšā, taču viņš nāk no pavisam citas puses. Tas izskatās smieklīgi un pavisam stulbi! Kino var būt arī šāds. Arī mūsu uztvere ar laiku mainās. Tu skaties un domā: "Jā, šī filma ir OK." Divus gadus vēlāk kļūst skaidrs – tā ir ļoti laba filma! Šādas sajūtas piemeklē gan apskatniekus, gan kritiķus, gan mani kā Kannu kinofestivāla atlases komisijas locekli. Dažreiz acumirklī jūti, ka filma tevī rezonē, uzrunā tevi un nelaiž vaļā. Tu to iemīli, bet divas dienas vēlāk tu to aizmirsti. Savukārt kāds cits darbs, kurš sākotnēji tev nepatīk, nedēļu vēlāk pēkšņi atveras, pārņem tevi savā varā, un tu to novērtē. Tā ar mums notiek katru dienu.
Jūnijā sāks darboties digitālā platforma ar Limjēru filmām, un tās būs pieejamas skatītājiem. Foto – Limjēru institūts
Kāda ir jūsu Kannu kinofestivāla attīstības vīzija nākamajiem pieciem gadiem? Kā festivālam būtu jāmainās?
Nezinu, vai man ir vīzija. Kannu festivālu veido kino – festivālu ik reizi veido tas, kāds ir kino konkrētajā periodā. Festivāls ir reāla saikne starp māksliniekiem, industriju, skatītājiem un kritiķiem. Pandēmijas laikā mēs nevēlējāmies rīkot digitālu vai virtuālu versiju, jo festivāls savā būtībā ir svētki, kas ir jāsvin. Tas ir domāts, lai visi sanāktu kopā, citādi nav jēgas rīkot festivālu. Ja to nav iespējams nodrošināt ierobežojumu dēļ – tiksimies klātienē nākamgad! Tā mēs arī rīkojāmies. Mēs atcēlām 2020. gada festivālu, bet daži kinofestivāli pasaulē mēģināja pāriet citā formātā, jo tas šķita moderni. Nē, tas nav moderni. Festivālā mums visiem ir jābūt šeit, vienā telpā. Sarunāties vienam ar otru klātienē ir daudz vērtīgāk un patīkamāk nekā skatīties vienam uz otru datora ekrānā.
Mums ir vajadzīgi spēcīgi kinofestivāli. Mums ir vajadzīga spēcīga Berlīne, spēcīga Venēcija, spēcīga Sandānsa, spēcīga Londona. Jūs esat no Rīgas, man septembrī ir jābrauc turp, lai prezentētu filmu Limjēri! Piedzīvojums turpinās.
Pēdējos gados ir vērojama tendence, ka lielajos Eiropas kinofestivālos tiek demonstrēts mazāk amerikāņu filmu un attiecīgi tajos ierodas mazāk amerikāņu zvaigžņu. Kā jūs vērtējat šo situāciju?
Piekrītu viedoklim, ka ASV ir izveidojusies jauna producentu, izplatītāju un aģentu paaudze, kurai vairs nav tik tuva izpratne, ka kopš 60. gadiem Kannas un Venēcijas kinofestivāls ir bijis autorkino un arthouse kvalitātes un leģitimitātes garants. Šai jaunajai paaudzei ir cita kultūra, domāšanas un darbības veids. Tagad redzam, ka naudas spiediens industrijā ir kļuvis daudz spēcīgāks. Piemēram, pagājušajā gadā mēs droši varējām iekļaut amerikāņu režisora Aleksa Gārlenda drāmu Pilsoņu karš Kannu kinofestivāla oficiālajā programmā. Taču producenti nevēlējās mums to rādīt, jo viņiem bija sava filmas izlaišanas stratēģija un bija izdevīgs brīdis, lai to izplatītu ASV un pasaulē. Šogad gan mums bija daudz piedāvājumu no ASV.
Pērn Kannu Zelta palmas zaru ieguva Anora, ko uzņēmis neatkarīgais amerikāņu režisors Šons Beikers. 2021. gadā viņš jau piedalījās Kannu kinofestivāla konkursa programmā ar filmu Sarkanā raķete. Kad 1990. gadā Deivids Linčs saņēma Zelta palmas zaru par filmu Mežonīgie sirdī, viņš teica: "Man bija vajadzīgi divdesmit pieci gadi, lai iekļūtu Kannu oficiālajā atlasē, un tagad esmu pietiekami nobriedis." Tagad ir jāņem vērā daudz nianšu, kuras ir saistītas ar filmu izplatīšanu, – tās ir gan digitālo platformu prasības, gan plānotās mārketinga kampaņas, kuras ir mērķētas uz Oskariem, un tā tālāk. Varbūt arī maijs vairs nešķiet tik labs laiks kā agrāk, lai pirmizrādītu filmas, bet mēs joprojām esam šeit!
Gan jūsu aizkadra klātbūtnē filmā Limjēri!, gan citās publiskajās izpausmēs var novērtēt, cik artistisks un spilgts jūs esat. Kura režisora filmā jūs pats gribētu nospēlēt lomu? Kuram jūs neatteiktu?
Man nepatīk sava balss! Man nepatīk, kā tā skan filmā Limjēri!. Neesmu pārliecināts, ka es jebkad varētu spēlēt kādā filmā. Ja nu vienīgi kāda drauga filmā... Deivids Linčs man reiz teica: "Es gribētu kopā ar tevi kaut ko izdarīt." Man nav ambīciju spēlēt kino.