Renāra Vimbas filma Es esmu šeit Berlīnē saņem Kristāla lāci

Jā, pa dubļiem ņemties patīk, zvaigznēs skatīties, nē! Tiesa, ne visiem! Sajūsmā krēsli netiks lauzti!

Man uz šodienu sanāk tā, cilvēks, kurš sev neatzīst, ka viņš ir nelietis, ir viss, tik ne cilvēks! Ja viņš neatzīst sevi par nelieti, viņš nav cilvēks, lūk, paradoks.

Jums taisnība, jo vecāks kļūstu, jo biežāk nākas sev atzīt: zvirbuli, muļķis tu esi, ne velna tu nesaproti, nav dots! Mans izpētes objekts ir cilvēks. Tēma interesanta, vai ne? Skatos cilvēkos, klausos viņos un nesaprotu, neko nesaprotu, nu, kādēļ tam konkrētajam cilvēkam tik svarīgi ir tas, ko viņš domā, jūt? Ko tas cilvēks grib, ko viņš visu laika kasās, vibrē un plosās? Kam un ko viņš grib pierādīt? Kādēļ tik retais atzīst, ka viņš ir nelietis, sociālais kanibālis? Tu atzīsti sev, ka esi nelietis?

Filmas, kuras saņem godalgas, es mēģinu palūrēt, tās, kuras varu izturēt 15 minūtes, noskatos līdz beigām, ir filmas, kuras skatos vairākas reizes, ir tādas godalgotās, kuras skatos labi, ja 15 min, tad pieceļos, nospļaujos un norūcu : debīlie valda pār pasauli!