Iepriekš filmēšanas grupa ir strādājusi Lietuvā un tagad pošas uz Vāciju, kur risinās daļa darbības. Vasara asara vēsta par divu māsu savstarpējo attālināšanos un ceļu atpakaļ vienai pie otras. Galvenās lomas atveido Elīna Vaska-Botere un Agnese Budovska.
Vienota izpratne
Vasara asara pieskaras šodien aktuālām tēmām – piederībai, migrācijai un personīgajām attiecībām. "Ar šo darbu gribu runāt par mūsu reģionam raksturīgo stipro sieviešu mentalitāti – par centieniem noturēt kontroli pār savu dzīvi un vienlaikus ļoti cilvēciski dziļo vajadzību pēc tuvības," akcentē režisore Anna Ansone. Topošā filma tiek pieteikta kā emocionāli iedarbīgs stāsts ar traģikomiskiem elementiem, kas tiek uzņemts uz 16 mm kinolentes. Uz jautājumu, vai viņa pati varētu raksturot savu kinovalodu, Anna Ansone atbild lakoniski: "Es nezinu, kā ir būt kādam citam."
Režisore uzsver, cik svarīga ir bijusi viņas satikšanās ar operatoru Mārtiņu Jurevicu, ar kuru kopā viņa ir veidojusi divas īsmetrāžas spēlfilmas: Still Life (2020) par ģimenes peripetijām un Can’t Help Myself (2022) par jaunu sievieti, kura ieslīgusi pozitīvā pašapziņas verbalizēšanā. "Sagatavošanās posmā mēs daudz skatāmies citu autoru kinodarbus un daudz domājam par savējā realizēšanu. Tieši šajā sadarbībā un draudzībā veidojas mūsu vizuālais stils. Uzņemšanas laukumā mums ir vienota izpratne par to, kas ir sanācis un kas nav. Mēs esam sinhroni tajā," skaidro režisore.
Filmas kontā @summerbluesmovie Instagram var ieskatīties Annas Konovalovas fotoreportāžā, kas radīta uzņemšanas procesā pirmajās dienās. Vienā no attēliem ir redzami dejojoši puiši. Tieši video ar dejojošiem puišiem, kas stāvlaukumā mazliet neveikli un tajā pašā laikā maskulīni izdejo Es izjāju prūšu zemi, ir kļuvis par iedvesmas avotu pirmajai ainai, kuru Anna Ansone ir pierakstījusi scenārijā un kura tagad ir iegūlusi topošā kinodarba viducī – stāstā par divu māsu attiecībām. Lūk, tāda puzle.
Jūras viļņos
Vasaras asaras sižeta centrā ir Ulla un Dārta. Kad Ulla noslēdz savu mākslas rezidenci Rostokā, viņa negaidīti sastop sen neredzēto māsu, kura ir stāvoklī un kopā ar draugu Jonasu gatavojas pamest Vāciju, lai atgrieztos uz dzīvi Latvijā. Spriedze starp viņām saasinās Jāņu nakts svinībās – tieši dienu pirms aizbraukšanas. Ulla nonāk izvēles priekšā – pieņemt, ka māsu attiecības varbūt nav salāpāmas, vai tomēr pārkāpt sev pāri un doties kopīgā 24 stundas ilgā prāmja braucienā, kurā vienīgā atkāpšanās iespēja ir jūra.
Uzņēmuma Action Works darbnīcā ir tikusi uzbūvēta prāmja kajīte. Tā atrodas bijušajās, remonta vēl neskartajās VEF telpās Ūnijas ielā 16b. "Reizēm uz šejieni atnāk bijušie vefieši un priecājas par šo vietu, kurā vēl aizvien ir sajūtama fabrikas gaisotne," atklāj Mārtiņš Blanks, kuram kopā ar kolēģi Dāvi Līcīti ir vairāk nekā divdesmit gadu pieredze radošo risinājumu veidošanā pasākumiem, reklāmai un kino. Viņu pēdējo darbu vidū ir režisora Reiņa Kalviņa kriminālā drāma Klajumā aiz meža, kurā purvā atrastas mirstīgās atliekas uzjunda nesenas pagātnes notikumus kādas Latvijas mazpilsētas dzīvē, un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma Sarkanais šķūnis, kas vēstīs par latviešu trimdas gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu. "Pēterim Krilovam bija ideja, ka viņš vēlas īstu šķūni kā no mākslinieka gleznas The Red Barn, kuru mēs uzbūvējām netālu no Užavas bākas Kurzemes jūrmalas kāpās. Tas ir mazāks nekā izskatās uz ekrāna, bet prāmja kajīte ir lielāka nekā ir realitātē," norāda Mārtiņš Blanks.
Vasaras asaras filmēšanas grupa sašaurinātā sastāvā ir pavadījusi četras dienas uz prāmja Klaipēda–Kārlshamna. Tas ir bijis intensīvs darbs ierobežotā laika, telpas un cilvēku resursu dēļ, kas ir prasījis īpašu saliedētību un savstarpēju izpalīdzību. Par šo laiku atgādina divi spēļu automāti pie uzņēmuma Action Works darbnīcas sienām. "Uz prāmja nebija spēļu automātu, tāpēc mēs atvedām savējos. To uzbūvi pabeidzu kajītē, kamēr prāmis šūpojās Baltijas jūras viļņos," atminas mākslinieks un sava mobilā telefona fotogrāfiju galerijā atrod uzņēmumus no neierastās darba vides. Savukārt šodien Mārtiņš Blanks kāpj pa saliekamajām kāpnēm, lai pielabotu debesis aiz butaforiskās kajītes loga. Tajā jau daudz mierīgākos (un lētākos) apstākļos nekā uz prāmja tiek filmēta saspringuma pilna aina ar māsu piedalīšanos.
"Operatora rokas nedaudz atspoguļojas zelta pogās," scenārija uzraudze un citu pienākumu veicēja Ildze Felsberga ir pierakstījusi par vienu no uzņemtajiem kadriem, kuros tiek pamanīta vissīkākā detaļa.
Režisore Anna Ansone (no labās) kopā ar aktrisi Elīnu Vasku-Boteri ir strādājusi arī divās agrāk tapušajās īsmetrāžas spēlfilmās. Foto – Anna Konovalova
Joprojām šeit
Filmēšanas starplaikā izdodas noķert Elīnu Vasku-Boteri uz nelielu sarunu par viņas atgriešanos uzņemšanas laukumā un Ullas lomu. Aktrises acis ir nedaudz iesarkušas. Tās nav noguruma sekas, tās ir īpaši viņai radītas kino kontaktlēcas, jo viņas varonei pēc piedzīvotās acu lāzeroperācijas ir radušās komplikācijas. Kino Elīna Vaska-Botere debitēja režisora Renāra Vimbas pieaugšanas stāstā Es esmu šeit (2016) un pēc tās panākumiem tika iekļauta Berlīnes kinofestivāla daudzsološo aktieru izlasē Eiropas uzlecošās zvaigznes. Pēc tam Elīna ir bijusi redzama vairākos citos projektos.
"Šīs filmas uzņemšanas sākums sakrita ar bērna kopšanas atvaļinājuma noslēgumu. Šī ir mana atgriešanās darba dzīvē," saka aktrise, kura piedalījusies arī abās Annas Ansones īsmetrāžas spēlfilmās. Topošā pilnmetrāžas spēlfilma sākas kā skatījums uz pasauli tieši no Ullas perspektīvas un pamazām kļūst par līdzvērtīgu divu māsu duetu. "Svarīgs notikums viņas radošajā dzīvē sakrīt ar personīgiem izaicinājumiem, kas ir saistīti ar vientulību, – sajusties pašpietiekamai vai atvērties vajadzībai pēc citiem," uzsver Elīna Vaska-Botere, kuras varone saskaras ar neskaidrībām visās dzīves jomās.
Kas būs tālāk? Vai iesaistīšanās māsas akūto problēmu risināšanā nav novēršanās pašai no savējām, kam nav tik operatīvu atbilžu, jo tā ir domāšana par nākotni un miera atrašana pašai ar sevi, – retoriski jautā aktrise, kura Ullā un māsu savstarpējās attiecībās ir ienesusi kaut ko no sevis mēģinājumu procesā un uzņemšanas laukumā. "Ja kadrā ir kāda improvizācija, tā rodas reakcijā uz apkārtējo vai bezvārdu saspēlē ar partneri, bet tas viss notiek stingros rāmjos – tā kā mēs filmējam uz 16 mm kinolentes, nevaram atļauties būt pārlieku liekvārdīgi izpausmēs," precizē Elīna Vaska-Botere.
Atgriešanās Vācijā
Paralēli filmēšanai Action Works darbnīcā notiek Ullas izstādes veidošana, kas saskaņā ar sižetu tiek atklāta Rostokā. Ekspozīcija tiek radīta no veciem televizoriem gluži kā atsauce uz Dienvidkorejas izcelsmes mākslinieka Namdžuna Paika slaveno instalāciju. Pirmās ainas, kas risinās Vācijā, jau ir uzņemtas Mežārēs Latvijā, un atlikušās tiks nofilmētas reālajā vidē. Pati režisore Vācijā ir pavadījusi deviņus gadus. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas 2016. gadā viņa ir iestājusies Ķelnes Mediju mākslas akadēmijas maģistrantūrā un palikusi tur uz dzīvi. "Es nesauktu šo filmu par autobiogrāfisku darbu. Tā ir fikcija, kas balstīta manā pieredzē un novērojumos," atzīstas Anna Ansone.
Vasaras asaras pirmizrādes datums Latvijā vēl nav zināms. Debijai ir vajadzīga telpa un elpa jeb laiks nesteidzīgai tās novešanai līdz galarezultātam, uzskata filmas producente Alise Ģelze (studija White Picture), kura ir pazīstama ar savu rūpi par Latvijas kinonozares jaunajiem talantiem.