Agrās rūsas skartie

Taču ar to skaistās Elzas ceļš uz elli tikai sākas… Filma, kas bija iecerēta ar kaulainu morāles pirkstu, sak, nenododiet sevi mantas vārdā, patlaban izskan pavisam citā kontekstā. Jauniņu tilbīšu un pusmūža onkuļu savienības pašmāju "smalko aprindu" hronikas ir fiksējušas aizgūtnēm. Un kāds tur morāles pirksts? Agrā rūsa pieder citam laikam — pirmizrādi tā piedzīvoja 1979.gada 7.janvārī. Pārskatot aktieru sarakstu, skumji nākas secināt, ka daudzu no viņiem — arī filmas režisora Gunāra Cilinska, kurš vienlaikus spēlēja Elzas kārdinātāju prokuroru Straujupu, — diemžēl vairs nav starp mums. Filmas operators Gvido Skulte — neapšaubāmi viens no izcilākajiem latviešu kinomeistariem — vēl itin labi atceras Agrās rūsas tapšanas laikus. Starp citu, viņam pašam arī liela jubileja — šodien, 8.janvārī, Gvido Skulte svin 70.dzimšanas dienu. Apsveicam!Elzu sameklē pie kaimiņiem Lai gan pagājis krietni ilgs laiks, Gvido Skulte itin labi atceras, ka ideja par filmas veidošanu piederējusi Gunāram Cilinskim — viņš iedziļinājies vairākos literāros darbos, un viņam šķitis, ka Zālītes romāns itin labi būtu piemērojams kino. "Nekādas lielas domas un plānošanas nebija; viss notika pavisam vienkārši," stāsta G.Skulte. Cilinskis sācis vākt komandu un meklēt piemērotus lomu atveidotājus. Taujāts par aktieru izvēli, Gvido Skulte atminas — Cilinskim šķitis, ka Ķikuļa kunga lomai vispiemērotākais būtu Oļģerts Dunkers — kā tipāžs. "Man šķiet, šī izvēle bija ļoti precīza un ar to trāpīja desmitniekā! Dunkers neapšaubāmi bija lielisks raksturlomu aktieris. Arī viņa vizuālais tēls ar puspliko pakausi bija ļoti atbilstošs…" Skulte arī zina stāstīt, kādēļ galvenās varones Elzas lomai tikusi izvēlēta latviešiem ne pārāk pazīstamā lietuviešu aktrise Rimanta Krilavičūte. "Patiesību sakot, mēs Latvijā ilgi meklējām, kas varētu spēlēt Elzu, un nevarētu teikt, ka latviešiem būtu aktrišu trūkums. Tomēr šķita, ka vajadzētu meklēt kaut ko citu, jo visas mūsu aktrises bija pazīstamas, tādēļ likās, ka skatītāji viņas saista ar kādu jau pazīstamu tēlu, nevis ar filmas galveno varoni Elzu." Filmas veidotājiem licies, ka pēc mentalitātes šai lomai ļoti atbilstošas aktrises atrodamas Lietuvā, tādēļ beigu beigās izvēle kritusi uz Rimantu Krilavičūti. Tiesa, par aktrises tālākajām radošajām gaitām Gvido Skulte neko daudz nezina. "Man šķiet, viņa pēc tam spēlēja kādā no Lietuvas teātriem. Taču, kad notika filmas uzņemšanas grupas balles, Rimanta ar lielu prieku pie mums atbrauca, mūsu kolektīviņā ierakstījās ar prieku, un, kad šķīrāmies, asaras šķīda uz visām pusēm…" Gadus un jubilejas neskaita Lūgts atcerēties filmēšanas laiku, Gvido Skulte nopūšas — laiks kā laiks, tagad tas viņam asociējas ar lielu darbu gūzmu. "Kinostudijā, kas pēc kvadratūras joprojām ir viena no lielākajām Eiropā, tolaik darba netrūka. Visas telpas bija tā noslogotas, ka filmas lielo paviljonu kompleksu dabūjām celt Viļņas kinostudijā, jo Rīgā vienkārši vairs nebija vietas. "Visi interjeri vai vismaz lielākā daļa ļoti veiksmīgi tika izveidoti turpat paviljonos. Vienīgi Ķikuļa un Elzas ārzemju braucienu filmējām Prāgā — tur tapusi paliela filmas daļa." Kas, pēc Gvido Skultes domām, septiņdesmitajos gados režisorus piesaistīja idejai uzņemt filmas par 20. un 30.gadu Latviju, piemēram, Cepli, Agro rūsu u.c.? "Domāju, ka tā bija Ēzopa valoda, jo tur varēja atrast daudz dažādu līdzību ar tiem laikiem, un tādēļ it kā bija vieglāk par daudz ko runāt." Operators uzsver — lai gan tiek uzskatīts, ka septiņdesmitie gadi radošajiem cilvēkiem bija grūts laiks, jo viņi tapuši raustīti, apspiesti un terorizēti, nemaz neesot bijis tik traki. Operators atzīst: viņam nemaz nešķiet, ka kopš Agrās rūsas uzņemšanas pagājuši jau trīsdesmit gadi. "Es nekad neesmu atcerējies laikus un datumus. Tā dzīvīte tik strauji skrien uz priekšu, ka ir grūti sarēķināt, kas un pirms cik gadiem noticis," viņš smejas un piebilst, ka jubileju skaitīšana viņu nesaistot. "Nesen pārdzinu šo filmu DVD, tādēļ man pašam drusku iznāca paskatīties. Taču man ir grūti vērtēt, jo tas ir kopā darīts darbiņš, tādēļ skatos uz filmu nevis kā uz darbu kopumā, bet gan uz atsevišķām detaļām — kā tas vai tas ir taisīts, kā tas aktieris darbojies…" Gvido Skulti joprojām ļoti mulsina toreizējā publikas reakcija: filmas veidotāji bija gaidījuši, ka cilvēki Elzu nosodīs — sak, kā tā jaunā, jaukā meitene tā varēja rīkoties. "Toreiz modē bija filmas grupas tikšanās ar skatītājiem. Dīvainākais bija tas, ka vismaz 80 procenti meiteņu par Elzas izvēli teica — nu un tad? It kā jau uzstādījums bija, ka Ķikulis ir tāds cilvēks, uz kuru meitenēm nebūtu jāskatās. Tomēr, acīmredzot pateicoties Dunkera šarmam, Ķikulis iznāca pat vēlams un iekārojams…" Sarunas beigās operators vēl piebilst — iespējams, būtu pārāk skaļi teikts, ka šī filma ir piemineklis mūžībā aizgājušajiem aktieriem, taču laba piemiņas zīme gan. "Esmu redzējis, kā Agro rūsu un citas tālaika filmas skatās trīsdesmitgadnieku auditorija. Ziniet, viņiem tas viss patīk un šķiet interesanti!" Gvido Skulte nopriecājas. Filma Agrā rūsa Kino Rīga 15.I 19.00