Hildegarde no Bingenas (Hildegard von Bingen, 1098–1179) ir viduslaiku mistiķe, dzejniece, komponiste, dziedniece, klostera vadītāja un sludinātāja, kuras dzīve un darbi turpina pārsteigt un apburt arī šodien. Garās dzīves laikā Hildegarde pierakstījusi un interpretējusi savas mistiskās vīzijas darbā Scivias (no lat. Sci vias Domini – “Zini tā Kunga ceļus”), sarakstījusi medicīnai veltīto Causae et curae (“Cēloņi un ārstēšana”), dziedinājusi slimos, pieņēmusi dzemdības, komponējusi ne vien “Tikumu ordeni” (Ordo Virtutum), bet daudz citu skaņdarbu, vadījusi klosteri un radījusi pati savu valodu Lingua Ignota. “Tikumu ordeņa” atdzejojums un ilustrācijas ir mēģinājums ieklausīties viduslaiku mistiķes vārdos, ļaujot tiem zaļot balsī, domā un rokās.
Liturģisko lugu Ordo Virtutum Hildegarde sarakstījusi ap 1152. gadu tolaik nesen uzceltajā Rupertsbergas klosterī. “Tikumu ordenis” ir alegorija, kas stāsta par dvēseles ceļu atpakaļ pie Dieva. Tā iekļaujas psychomachia tradīcijā, kuras aizsākumi meklējami vismaz 5. gadsimtā ar Prudentiju (348–405), kura darbā Psychomachia dvēsele cīnās ar grēku, palīgā saucot personificētus tikumus.
“Tikumu ordenī” dvēsele ir iepazinusi ķermeni un pasaulīgo dzīvi, padevusies Velna kārdināšanai un nu, ievainota un nožēlas pilna, vēlas nokļūt atpakaļ pie Dieva. Dvēselei steidz palīgā tikumu pulks, kura vadone ir Pazemība (Humilitas). Kopā ar pārējiem 15 tikumiem – sieviešu balsīm – Pazemība palīdz dvēselei atgriezties mājās. Tikumiem pretī stājas Velns.
Grāmatas idejas autore un ilustratore Linda Mence savā priekšvārdā skaidro: “Hildegardes darbos nozīmīgs ir jēdziens viriditas, ko varētu tulkot kā zaļošanu, kas dzīvina gan augus, gan cilvēkus. Līdzīgi kā lugā Tikumu saknes ir Patriarhi un Pravieši, arī Hildegardes tēlainība smeļ no jau pastāvošas tradīcijas: viriditas nav Hildegardes radīts jēdziens, to pirms viņas lietojuši arī citi kristīgie domātāji, aprakstot garīgu dzīvīgumu.2 Taču Hildegardes domā zaļošana iegūst centrālu nozīmi. Fizikālais savijas ar garīgo: augiem un dzīvniekiem piemīt to sugai raksturīgs zaļošanas apjoms, un, kā jau viduslaiku medicīnā pieņemts, noteiktu ēdienu uzņemšana spēcina noteiktas ķermeņa daļas vai funkcijas. Katrs laiks meklē savu glābiņu, un varbūt Hildegardes ideja par cilvēka atbildību, uzturot zaļošanu, spēj sniegt mums kādu padomu.”
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.