Spriedelēt par Stefanijas Meieres kulta grāmatu čupiņu Krēsla (sekoja Jauns mēness, tagad Aptumsums…) pusaudžiem un tās jau trešo pārcēlumu kinoekrānam no literatūras un/vai kinematogrāfa augsto kritēriju pozīcijām ir ne tikai neproduktīvi, bet visai muļķīgi.
Ja jau pat odiozais amerikāņu bestselleru autors klasiķis Stīvens Kings rakstnieci nosaucis par netalantīgu grafomāni, ko viņas glītrakstīšanas eksperimentos vēl meklēt kritiķiem? Un, ja trīs filmas versijas uz ātru roku štancē vidējā līmeņa kinoprofesionāļi Katrīna Hārdvika (I daļa), Kriss Veics (II) un pat iesācējs klipmeikers un talantīgu īsfilmu autors Deivids Sleids (kurš iesākumā vispār kategoriski atteicās no šīs idejas, jo negribēja ar šādu debiju bojāt savu Holivudas "nopietna režisora" CV, bet, izdzirdējis darba samaksas ciparu, piekrita ka nemetas…), jautājums par īpašām kino kvalitātēm atkrīt, it kā Holivudas producentu apvienotais birojs būtu ciniski nospriedis - a kāda starpība, kurš to vampīrsāgu ekranizē?
Domājat, pusaudžiem dikti svarīgi, lai režisors būtu Fellīni vai vismaz Spīlbergs? Dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Un kamēr aktieri nav pārāk novecojuši. Jo Holivudā runājošāki par mākslu ir cipari.
Lai runā fakti
Pirmā filma ar smieklīgo 34 miljonu ASV dolāru budžetu pasaulē savāca 400 miljonu. Otrā - saskrubināja jau 700 miljonu (ar 90 miljonu budžetu), turklāt uzstādīja vienu komercrekordu - kļuva par trešo vislabāk pelnošo nedēļas nogales filmu ASV kinovēsturē - uzreiz pēc Tumšā bruņinieka un Zirnekļcilvēka 3. Kas notiks ar trešo daļu Aptumsums, bail pat iedomāties, ja jau pirms nedēļas pirmie divi seansi naktī uz ceturtdienu tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien ienesa krietnus 30 miljonus!
Tiesa, arī budžets ir izaudzis līdz 130 miljoniem, kaut gan, godīgi sakot, to nu uz ekrāna nevar redzēt (action ainu, kurās plēšas un plosās progresīvie vampīri Kaleni ar mežonīgajiem vilkačiem vai seno Eiropas asinssūcēju Volturi ģimeni, arī šajā sērijā nav daudz, un neatstāj sajūta, ka specefekti ir visai pavirši - nu nav perfekti, ja smieklīgs spalvu kumšķis gaisā aši, aši pāris sekundēs pārvēršas par monstrozu vilku, kurš lāga uz pakaļkājām neturas…). Droši vien krietni cēlušies aktieru honorāri, jo vismaz Roberts Petinsons - Edvards un Kristena Stjuarte - Bella ir kļuvuši par zvaigznēm, pateicoties tieši šim visu kritizētajam un tikpat visu mīlētajam vampīrgabalam.
Asinsmāsas uz vāka
Tas, ka Meieres vampīrsāga ir kļuvusi par parādību, kuru nedrīkst vērtēt tikai kino koordinātās - vai patiesībā kino koordinātās to pat nevar vērtēt -, ir fakts. Mums ir darīšana ar kaut ko vairāk par "tikai izklaides kino pusaudžiem un/jeb emo meitenēm". Nemaz nebrīnīšos, ja allaž urķīgajam kulturoloģisko fenomenu uzodējam profesoram Umberto Eko būs ko teikt arī Meieres grāmatu un filmu sakarā.
Meieres grāmatas, un jo sevišķi to kinoversijas, ir kultūrsocioloģisks fenomens. Tas ir ārpusliterārs un ārpuskinematogrāfisks fenomens. Vampīrsāgai velta plašus pētījumus pat amerikāņu smalkie žurnāli, kas aizpilda t. s. intelektuālo nišu. Iesāka ar apceri The New Yorker, bet kronis visam ir tas, ka tikko jūlija Vanity Fair numurs trīs vampīrmeitenes ar virsrakstu Krēslas asinsmāsas uzlicis uz vāka un vēl trīs citas aktrises atrodamas lieliskā Normena Džīna Roja fotosesijā žurnāla viducī, klāt vēl pamatīgs apraksts par šī "literāri dīvainā produkta" milzīgo iespaidu uz jaunatnes subkultūru.
Pasakas aktualizācija
Kas tad ir tas būtiskais, ko aiz astes, nē, kā pamatīgā zelta āderē ir uzrakusi/uzminējusi literārā pašdarbniece no Amerikas provinces? Kas tik briesmīgi aizkustina gados jauno lasītāju un kinoskatītāju sirdis (IMDB aptaujas rāda, ka augstāko novērtējumu filmas iegūst no "publikas līdz 18 gadu vecumam")?
Pirmais, ko nesaredz vien aklais, - Meieres iedvesmas avots, protams, ir Džoanas Roulingas Harijs Poters. Proti, ideja aktualizēt pasaku, pārnesot klasisku pasakas sižeta matrici un pat pasaku brīnumatribūtiku (kaut vai, teiksim, burvju nūjiņu, maģiskos rituālus kā skolas "normālus" mācībpriekšmetus un raganisko lidošanu uz slotas…) uz mūsdienām. Britu izglītības sistēmā un tradīciju kultūrā augušajai Roulingai izdevās (turklāt viņa ir literāri apdāvināta), taču Meiere gāja vēl tālāk - viņa, būdama praktiska amerikāniete, likvidēja jebkādu elitārismu (Cūkkārpas skola tomēr bija elitāra mācību iestāde izredzētajiem) un savus varoņus nosūtīja uz visparastāko koledžu dziļā provincē (lielpilsētas Sietlas tuvums iezīmējas vien trešajā sērijā, kad tur ar vairākām slepkavībām sāk uzdarboties bezkaunīgu vampīru amorālistu banda, kura vairs neievēro "vampīru kodeksu", par ikreiz apsmaidāmo Kalenu "veģetārismu" nemaz nerunājot). Meierei brīnumainais/nereālā pasaule ar tās asinskāro faunu mīt tepat mums līdzās.
Emocionāla makšķere
Taču ar to vien ir par maz. Cik daudz makulatūras ir saražots par rīkļurāvējiem un vampīrveidīgajiem un tamlīdzīgām fantastiskām blēņām! Meierei izdevies acīmredzami pats galvenais, lai uz viņas darbiem uzķertos kā uz emocionālās kompensācijas makšķeres - skaidros, varbūt naivos, vienkāršos, sevišķi nepaplašinātos teikumos aprakstīt to, ko jūt pusaudža sirds. Pusaudža, kuram vārdi "Es bez tevis nevaru dzīvot" vai "Es tevis dēļ miršu" nav smuks eifēmisms, pļāpu runu figūra. Tas ir īstenu jūtu vienīgais izteiksmes veids.
Es saprotu, ka tas ir ciniski un nekaunīgi, bet Stefanija Meiere operē ar tādu emocionāli jūtīgu apziņu, kas šādiem skaļiem vārdiem patiešām svēti tic. Meieres jājamzirdziņš un, ja drīkst teikt, literārais jaunatklājums ir visai izveicīgā virpuļošana uz reālās dzīves un "viņpasaules solīto baudu" robežas (šādā skatpunktā Meieres literatūru var dēvēt arī par psiholoģiski traumējošu, jo viņa visu laiku bīstami spēlējas ar suicidāliem motīviem - un kas gan cits, ja ne metaforisks pašnāvības paveids ir šis viņas ekspluatētais vampīrisms, bet vilkatība - mežonīgas seksuālās pieredzes apsolījums?). Ne velti galvenā varone cilvēks Bella atrodas (jo sevišķi filmā) tādā kā narkotiska reibuma un mentālā apdulluma stāvoklī, ko Meiere viltīgi sauc par "sapņošanu", "ilgām" un "tvīksmi".
Nevainības sargi
Trešās daļas (joprojām - nekāda seksa) galvenā morālā problēma ir teju vai eksistenciāla: divi vīrieškārtas izdzimteņi (atvainojos, bet kā lai citādi nosauc puišus Edvardu un Džeikobu, no kuriem viens ir simtgadīgs vampīrs slepkava, otrs - vilkatis, kas arī nav bez krimināla grēka), kuri apsargā iecerētās Bellas nevainību (!), pie viena demonstrējot bruņniecisku cēlumu un solot nenogalināt vienam otru, ja viņa izvēlēsies to otru - citu -, lai nedarītu līgavai sāpes!
Te nu ar skaļām taurēm, protams, ieskanas arī Romeo un Džuljetas motīvs - divi (trīs) mīlnieki, kuriem apstākļi liedz baudīt laimi. Par spīti pikantajai situācijai, ka Bella nepārprotami grib, lai Edvards ar viņu pārguļ, bet šis murgo vispirms par laulībām un tikai tad par to, savukārt daudz temperamentīgākais Džeikobs, atvainojos, ir gatavs Bellu uzreiz stiept uz krūmiem, tfu, mežu, kur ir viņa, vilkača, teritorija, ja vien Bella teiktu jā. Izklausās traģikomiski kā dzīvē. Naivi, bet sirsnīgi.
Divas metaforas
Meiere burtiski iemiesojusi divas arhetipiskas metaforas par vīriešiem: mīlētājs, kurš skraida pakaļ iecerētajai kā uzticīgs sunītis (Džeikobs, kurš arī ir liels suns, proti, vilks), un bālais mīlnieks cietējs, kura acīs deg uguns, asinis un noslēpums, kuru nedrīkst zināt neviens, izņemot vienīgo sirdsmīļoto (Edvards Kalens ar mirdzošo ādu un narkomāna duļķaini zaļo acu skatienu). Kurai sievietei, jo sevišķi emocionāli pārkairinātai meitenei, redzot šādus tipiņus savā tuvumā, ceļi neļimst?
Ir tikai viena baža - nenovēršami tuvojas ceturtā sērija, kurā beidzot notiks tas, ko planetārā mērogā gaida visi Roberta Petinsona, Kirstenas Stjuartes un Teilora Lotnera fani (smieklīgi, ka trešajā daļā Edvards met greizsirdīgus skatus arī uz Džeikobu - viņa efektīgi uzkačātā plikā torsa un pavisam ne Bellas dēļ…). Bellai piedzims jaunās pasaules pilsonis vampīrcilvēkbērns. Kā ar skumju sarkasmu teica kāds Krēslas u. c. pasaku cienītājs - Dievs nedod, ja šis romantiskais asaru gabals tīņiem pārvērtīsies par Seksa un mazpilsētas vampīrversiju.